Krājumā apkopoti ap 70 dzejoļu. Krājumam ir četras daļas.
Burve un Vējš. Jūra un Roze. Pandoras lāde. Tukšuma vārti.
Dzejoļu krājums nav publicēts. Blogā lasāmi fragmenti.
Es
nezinu, tiešām,
Vai ticēsiet jūs,
Kam iziesim cauri,
Nedz bija,
Nedz būs ...
Burve un Vējš.
........
Ilgojies
pēc pavasara
Tu arī.
Lāstekās mīt ūdens,
Redzēt vari.
Sastingusi upe
Neplūst pāri,
Neauglīgā vējā
Tukši trinas zari.
Vēl būs laiciņš
gaidās,
Ko tev ciesties
kāri,
Putni reti ceļo
Mājup pārī.
Gulēsi kā miegā
Dvešot vāri,
Kamēr trūksies
augšā,
Kliegsi –
Gribu pavasari !!!
*
Buramvārdi
Vai tu šonakt
Esi viens?
Lido zīda pavediens
Gaisā tā kā
tīmeklīts
Burvju vērpts,
Kā apsolīts,
Mežiem pāri,
Upei pāri,
Mājām pāri.
Kuru aizskars
vērpums smalks
Mana sirds
Par savu sauks.
Vai tu šonakt esi
viens?
Lido sarkans
pavediens.
*
Duļķes
uzvirmo
Un caurspīdīgais
ūdens,
Kurā dzidri
spoguļojās
Gaismas stari,
Melnos dūmu mutuļos
Nu dzīvo...
Vai tas vieglas
rokas
Mestais akmens,
Smagi dūņās stiegot
zina,
Kādēļ to ir
nodarījis
Upei.
*
Vēstule
par septiņām zvaigznēm,
Septiņām zvaigznēm
skumjām.
Es redzu meitenes
raudam,
Bālām rokām mākoņus
stumjam.
Tās – septiņas
zvaigznes aiz tumša,
Aiz mākoņu plīša, tu
teici
Tās septiņas kritīs
par velti,
Par velti, un nejau
tīši
Neviens tās nemanīs
krītam,
Kā daždien lapas no
koka.
Tās izdegs un
izčākstēs tukši
Kā smējiens pēc lēta
joka.
Tās – septiņas asaras
slapjas,
Tās – septiņas
nesildītas,
Tās – septiņas vēlēšanās,
Tās – septiņas nepildītas.
*
Kur
palika
Kur bija
Pūciņa viegla
Kā melodija
Bij mīla
Tik liega
Un pazuda vējos
Nu - tukšums
Ap mani
Es raudu
Es smejos
Šai dienā
Kad
Atnāca
Pavasaris
*
Jūra un Roze.
.................
Ierocis
mans
Asais
Skrien kumeļš
Skrien vēja suns
Palsais
Ar zobiem un nagiem
Plēš zemi
No palodzes
Paņemu ķemmi
Ar zariņiem
Ierocis
Asais
Tur kumeļš
Tur vēja suns
Palsais
Un mati
Ir krēpes vējā
Un suns līdzi
nepaspēja.
Sāpēs izlokās
Ķermenis tvirts
Sāp
Bet izrauju
Bultu no sirds
*
Jūra
mani nomierina
Jūra manas skumjas zina
Jūra tevi nomierina
Jūra tavas ilgas zina
Un smaržo tik sāļi sūri
Jūra, jūra, mani turi
Kad ūdenī brienu
Kur ugunskuri
No saulrieta
Versmainās kaisles
Es gribu tevi
Lai tu mani turi
Ne jūra
Un kvēlo ugunskuri
Ap mums
Tā kā zvaigznes
Bez skaita
Ak, turi mani turi
Rokām maigām
Vai jūti kā Mīla
Pār viļņiem staigā
Ar vējā plandošiem
Matiem
*
Pandoras Lāde.
Es
runāju ar tevi
Caur tumsu
Caur garaiņu mutuļiem
Karsti
Un klausos kā runā tu
Gaistošus vārdus
Bārsti
Tev jauka šķiet
Naksnīgā luga
Un leliski smiekli
No rīta
Tu skatījies sunīgām acīm
Pēc garduma sasolīta
Bet nebija man tev ko iedot
Vien iesāļu smilšu sauja
Vai vari šo mulsumu piedot
Ka sevi neskūpstīt ļauju
Zem novembra kailkoku vārtiem
*
Atkal
viens joks
Ir izspēlēts
Glupi!
Es stāvu un skatos
Tu bučo
Krupi!
Tas labāks un skaistāks
Par mani esot
Un citādi pārāks
Un turību nesot
Vēl pirmītiņ šķita
Tu tikai joko
Bet nu redzu -
Nemelo
Jāpazūd kokos
Un pēdējo lepnumu
Sagrābstu saujā
Un kājoju projām
Krīt Cezars kaujā
No ņirdzēju asajām nievām
Ak smejies man acīs?
Tas tiešām ir glupi
Ka es mīlu tevi
Bet tu mīli krupi
*
......
Tukšuma Vārti.
.....
Suns
laiza rētas
Lēni pacietīgi
Suns laiza rētas
Tepat aiz sētas
Dubļos savēlies kažoks
Piebiris gružiem viss
Vienos dadžos
Suns laiza rētas
Tepat aiz sētas
Bet kad es caur
Dadžiem skrēju
Lecu pār sētu
Priecīgi smēju
Un nemaz nedomāju
Un arī nezināju
Cik ļoti sāpēs
Kad dadži būs
Jādabū laukā
Pil lietus
Kā asaras traukā
- Kam suns
Laiza rētas?
Tu jautā
*
Es
saku sev
Tur nekā nav
Es saku sev
Tur nekā nav
Es saku sev
Tur nekā nav
Tur tukšums
Plivinās tukšumā
Un rokas manas
Vien tukšumu vij
Jo nav tur nekā
Un diez vai maz bij
Kāds izsapņots sapnis
Un skumju pilns trauks
Es saku sev atkal
Malds tukšs ir
Kaut jauks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru