Orfejs. PĀRI UPEI
Luga. 1 cēlienā, 5 ainās. 2013.
Orfejs - talantīgs, kaislīgs, iekārojams. Vai pārāks par
visiem? Jā! Eiridīke? Jauna, skaista, mīlēta. Mīlētākā no visām? Jā! Ir zināms,
ka viņa piepeši nomira, iekāpa Hārona laivā un devās pāri Stiksai. Kādēļ? Kas
notika?
Sengrieķu mīts vai šodiena? Ir zināms, ka Orfejs sekoja
Eiridīkei pat Viņsaulē, bet nevarēja atgūt? Vai varbūt tomēr atgūs? Ko kurš
spēj , lai mīlētu, lai pierādītu , ka mīl?
Es tikai jautāju. Es neatbildu. Atbildes ir Tavā sirdī.
*
Orfejs - mūziķis. (38)
Dīke – viņa sieva,
mājsaimniece. (32)
Ermīnija – Dīkes draudzene,
kaimiņiene.(40)
Papija – sieva, kurai vīrs pazudis.(50)
Kukija – veca meita, klibiķe.(45)
Hārons – mirušo dvēseļu pārcēlājs.
*
1 aina.
Orfejs, menādas ( Dīke,
Ermīnija, Kukuja, Papija), kāds vīrs ( Hārons)
Skan rokmūzika.( Varbūt „Queen” Love kills.)
Koša mainīga gaisma. Telpas vidū paaugstinājums. Izgaismojas dejotāju grupa : 4
sievietes vaļējiem , uzbužinātiem matiem , vienkāršos, bet pavedinošos tērpos
dejo ap Orfeju, pieskaras viņam, glāsta. Orfejs uz paaugstinājuma – ekstātiski dejo un izbauda notiekošo, skūpsta
dejotājas. Orfeja tēlam piemīt īpašs versmains, valdzinājums. Viņam ir izkrāsotas
acis. Mati - vēlams gari. Orfejs ir
tērpies kā rokzvaigzne - pieguļošās biksēs , gandrīz pilnīgi atpogātā melnā
zīda kreklā, kuru dejas laikā sievietes viņam novelk.
Mūzika pieklust, pāriet
bungu ritmā, kokles skaņās. Sievietes aizvien lēni dejo, Orfejs pakāpies viņām
pāri uz paaugstinājuma sastingst izplestām rokām un atmestu galvu, ar baudu
ieelpo, apkārt izplatās rožu smarža.
MENĀDAS Spēlē , Orfej, spēlē!
ORFEJS O, daiļās, jums par prieku! Skani, mana
kokle, skani kā lietus šaltis, kā upes krāces, kā ūdeņu kritumi, kā pērkona
dārdi. ( tāla dārdoņa)
Skani, mana kokle, skani -
kā vēja šalkas, kā lapu čaboņa, kā vētras auri un putnu klaigas naktī.( gājputnu klaigas )
MENĀDAS (
kaislīgi) Spēlē, Orfej, spēlē!
Menādas glāsta Orfeju. Viņš apskauj te vienas , te
otras vidukli, taču liekas, nav aizrāvies ne ar vienu no tām.
ORFEJS ( veroties tālumā) Ak, mana daiļā, tavs
augums kā no medus, kā no piena. Tavi mati - no ziediem , no zīda, tavas rokas
kā vijas un kājas - lokani vītoli. Tava elpa smaržo pēc āboliem. Viena tava acs
ir Saule, otra – Mēness. Viena raud, otra smejas. Kad debesis pārklāj man
zvaigžņoto autu, vairs neprotu rītu un vakaru. Es protu tikai tevi, un tavas
krūtis ir mana apelsīnu birzs. ( Vēršas
pie menādām) Ak, mīlas priesterienes, ielejiet man vīnu no dievietes saldās
mutes.
Menādas sniedz skūpstus, viena ( Ermīnija) pasniedz
pilnu kausu. Orfejs to kāri izdzer.
Kamēr Orfejs dzer menādas aizvien lokās
lēnā dejā. Dejotāju vidū ievijas kāds vīrs
(Hārons), apskauj un dejo ar
vienu no menādām (ar Dīki).Izrāda viņai, ka iekāro viņu. Grib vest sev līdzi
tumsā. Dīke pretojas.
HĀRONS ( nepacietīgi) Tu esi daiļa. Nāc taču.
Apliek roku viņai ap vidukli, skūpsta. Dīke atraujas.
DĪKE Nē!
HĀRONS ( aizvainoti) Kas man vainas?
DĪKE ( rāda uz Orfeju) Viņš
labāks ir par tevi.
HĀRONS ( klusi , bet valdonīgi Dīkei) Vai
tiešam domā, ka tas tiesa? Paraugies - viņš labs ar visām. Es - ... ar tevi
vienu. Pati atnāksi pie manis! Pati! (
vēršoties pie Orfeja, skaļi) Esmu dzirdējis tevi slavējam, tu – lielībniek!
Spēlē skaļāk! Ne visur to dzird!
ORFEJS (
iztraucēts no ekstāzes, nepatikā ) Ko mels, vecais? Kur nedzird?
Viss
apklust. Lēnām satumst.
HĀRONS Tur ( rāda tumsā) ... Pazemē.
Tumsa.
*
2.aina.
Sākumā Hārons. Vēlāk – Kukija
un Papija tērptas baltās tunikās un platās biksēs.
Upes mala.
Tikko
caurskatāma krēsla, migla. Liega ,balta gaisma apspīd vīrieti baltās drānās no
mugurpuses. Dzirdami ūdens šļaksti kā airējot....
