Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

pirmdiena, 2014. gada 20. janvāris

Luga ( fragments)



Orfejs. PĀRI UPEI
Luga. 1 cēlienā, 5 ainās. 2013.
Orfejs - talantīgs, kaislīgs, iekārojams. Vai pārāks par visiem? Jā! Eiridīke? Jauna, skaista, mīlēta. Mīlētākā no visām? Jā! Ir zināms, ka viņa piepeši nomira, iekāpa Hārona laivā un devās pāri Stiksai. Kādēļ? Kas notika?
Sengrieķu mīts vai šodiena? Ir zināms, ka Orfejs sekoja Eiridīkei pat Viņsaulē, bet nevarēja atgūt? Vai varbūt tomēr atgūs? Ko kurš spēj , lai mīlētu, lai pierādītu , ka mīl?
Es tikai jautāju. Es neatbildu. Atbildes ir Tavā sirdī.

*
Orfejs  - mūziķis. (38)
Dīke – viņa sieva, mājsaimniece. (32)
Ermīnija – Dīkes draudzene, kaimiņiene.(40)
Papija – sieva, kurai vīrs pazudis.(50)
Kukija – veca meita, klibiķe.(45)
Hārons – mirušo dvēseļu pārcēlājs.

*


1 aina.

Orfejs, menādas ( Dīke, Ermīnija, Kukuja, Papija), kāds vīrs ( Hārons)
 Skan rokmūzika.( Varbūt „Queen” Love kills.) Koša mainīga gaisma. Telpas vidū paaugstinājums. Izgaismojas dejotāju grupa : 4 sievietes vaļējiem , uzbužinātiem matiem , vienkāršos, bet pavedinošos tērpos dejo ap Orfeju, pieskaras viņam, glāsta. Orfejs uz paaugstinājuma –  ekstātiski dejo un izbauda notiekošo, skūpsta dejotājas. Orfeja tēlam piemīt īpašs versmains, valdzinājums. Viņam ir izkrāsotas acis. Mati - vēlams gari.  Orfejs ir tērpies kā rokzvaigzne - pieguļošās biksēs , gandrīz pilnīgi atpogātā melnā zīda kreklā, kuru dejas laikā sievietes viņam novelk.
Mūzika pieklust, pāriet bungu ritmā, kokles skaņās. Sievietes aizvien lēni dejo, Orfejs pakāpies viņām pāri uz paaugstinājuma sastingst izplestām rokām un atmestu galvu, ar baudu ieelpo, apkārt izplatās rožu smarža.

MENĀDAS  Spēlē , Orfej, spēlē!

ORFEJS  O, daiļās, jums par prieku! Skani, mana kokle, skani kā lietus šaltis, kā upes krāces, kā ūdeņu kritumi, kā pērkona dārdi. ( tāla dārdoņa)
Skani, mana kokle, skani - kā vēja šalkas, kā lapu čaboņa, kā vētras auri un putnu klaigas naktī.( gājputnu klaigas )

MENĀDAS  ( kaislīgi) Spēlē, Orfej, spēlē!

Menādas glāsta Orfeju. Viņš apskauj te vienas , te otras vidukli, taču liekas, nav aizrāvies ne ar vienu no tām.

ORFEJS ( veroties tālumā) Ak, mana daiļā, tavs augums kā no medus, kā no piena. Tavi mati - no ziediem , no zīda, tavas rokas kā vijas un kājas - lokani vītoli. Tava elpa smaržo pēc āboliem. Viena tava acs ir Saule, otra – Mēness. Viena raud, otra smejas. Kad debesis pārklāj man zvaigžņoto autu, vairs neprotu rītu un vakaru. Es protu tikai tevi, un tavas krūtis ir mana apelsīnu birzs. ( Vēršas pie menādām) Ak, mīlas priesterienes, ielejiet man vīnu no dievietes saldās mutes.

Menādas sniedz skūpstus, viena ( Ermīnija) pasniedz pilnu kausu. Orfejs to kāri izdzer.
Kamēr Orfejs dzer menādas aizvien lokās lēnā dejā. Dejotāju vidū ievijas kāds vīrs       (Hārons), apskauj un  dejo ar vienu no menādām (ar Dīki).Izrāda viņai, ka iekāro viņu. Grib vest sev līdzi tumsā. Dīke pretojas.

 HĀRONS  ( nepacietīgi) Tu esi daiļa. Nāc taču.

Apliek roku viņai ap vidukli, skūpsta. Dīke atraujas.

DĪKE Nē!

HĀRONS  ( aizvainoti) Kas man vainas?

DĪKE ( rāda uz Orfeju) Viņš labāks ir par tevi.



HĀRONS ( klusi , bet valdonīgi Dīkei) Vai tiešam domā, ka tas tiesa? Paraugies - viņš labs ar visām. Es - ... ar tevi vienu. Pati atnāksi pie manis! Pati! ( vēršoties pie Orfeja, skaļi) Esmu dzirdējis tevi slavējam, tu – lielībniek! Spēlē skaļāk! Ne visur to dzird!

ORFEJS  ( iztraucēts no ekstāzes, nepatikā ) Ko mels, vecais? Kur nedzird?

 Viss apklust. Lēnām satumst.

HĀRONS   Tur ( rāda tumsā) ... Pazemē.

Tumsa.



*
2.aina.

Sākumā Hārons. Vēlāk – Kukija un Papija tērptas baltās tunikās un platās biksēs.
Upes mala.

 Tikko caurskatāma krēsla, migla. Liega ,balta gaisma apspīd vīrieti baltās drānās no mugurpuses. Dzirdami ūdens šļaksti kā airējot....