Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Vīzija SVĒTUGUNS. Video.


Rakstnieku kopas DORE lasījums ZĪLES. Kafejnīca TAKA. 2.12. 2015.
Paldies www.multinews.lv un Ingai Nesterei.
Vairāk ziņu  vietnēs multinews.lv , You tube un www.rakstniekukopadore.blogspot.com

ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Vīzija . SVĒTUGUNS.





Krēslo. Ievīstos ciešāk lūšādā . Dievaiņu laika miklais siltums ir mānīgs kā Daugavas tumšie ūdeņi - ne vienu vien Veļu māte pirms laika dobē ievīlusi. Aizdaru duravas un minu taku uz Guņu kalnu. Ģuņas esam mēs abas ar Ģiedrīti. Viņa - dienu , es - nakti. Kuram svēto Guni Kalnā tieši pāri Rumbiņai pret dižajo pili, kur dižmaņi un karadraudze.

Abi kalni gan svētais, gan piles kā divas meitas krūtes ... vasaras vakaros Saules sakta tieši pa viduci. Rudeņos - baltas miglas un trūdavu dūmi, kad krīvs iz kritušam lapām kurina veļu degumu. Esmu tikusi līdz ceļa žāklei. Uz pili - lielais ceļš, kur dižmaņi un kareivji minuši. Uz Guņu kalnu - šaura stidziņa - manas , Ģiedras un malkneša Uģa pēdas. Teku kā pelīte. Līst lietiņis, mirkst zemīte. Kad esmu uz kalna sāna, māli un dubļi slīd savu slīdēdami. Rāpjos kā lūsis. Dies zin kā Uģis tiek augšup ar pagaļu nastu? Taču jau dienu nes, redz, kur kāju likti. Vien viņreiz bija nakti atnācis, nolika nešļavu un grūti vērās manī pār uguni - acis gaišas , uzači saraukti, piere nosvīdusi.

 Teicu Uģam, - ko nakti nāci? Ej guli. Te tev Saules meitas nava lūkojamas. Aizgāja karsts un sabozies kā mākonis. Nu man no gājiena karsti, mugura slapja. Atrauju lūša priekšu , lai baltais linu kreklis vaļā, lai labi, kad tikšu uz Kalna muguras vējā. Ai, koši. Vei , vēl agris, redzu Saules vaiņadziņu aiz Daugavas mežu galu.

Aiz Daugavas augsti kalni, tur sarkanas ogas auga.

Tur Saulīte raudājusi, tur birušas asariņas.



Kalna muguriņa maza. Tik vien rūmes kā dārziņam ap malkas būdu un Svētuguns vietu. Sēta zema - ne sargam ,bet aizvējam. Kad maz vēja, vārti pret Daugavas klaidu vaļā. Ūdens ņirba kā sudrabs . Ģiedrītes smuidrais augumiņš, palsā kazādā ietinies piekļāvies kuram cieši, cieši. Gaismiņa mana. Redzu , salti viņai, salti. Nogurusi. Es - raita, dienu izgulējusi. Taču Ģiedrīte, soļus dzirdējusi, īgni paveras manī un saka - Vai , tu , Virma? Uģi manīji? Šodien nav malkas nesis. Nez vai tev naktij pietiks. Kam viņš vaira nenāk, kad sargu?

Ģiedrīte ir daiļa, zelta bizes pār muguru, sārti vaigi.

Saku ,- nezinu kas Uģam vainas. - Un pārlaižu roku viņas savilktajiem pleciem.



Ej, māsiņa , atpūties.

Tev - dieniņa , man - naksniņa.



Bet Ģiedra saraujas un liesmās vērdamās turpina savu.- Kam viņš gaida nakti? Es ģiedri Ugunī redzu! Būsi viņu sev piebūrusi ...burava. Piepeši Ģiedrītes balss kļūst spalga. - Mums- Guņām liegts ar puisi saiet! Vai esi aizmirsusi, tumsas meita! Ja ko manīšu, teikšu krīvam, lai ļaudis tevi ar negodu dzen no Kalna.



Ko, nu , māsiņ, - labinu. Tu reģo to, kā nebūs. Kam man Uģis? Viņš tikai Ugunij gādnieks, ne arājs.

Bet Ģiedra saviebjas un skarbi uzkliedz. - Kas neprotu ko tu aparam gaidi ? - Un klupdama metas lejup pa taku.

Lai izgula miegu. Gan dusma pāries. Mēs abas taisnas. Viņa gaismas meita, skaidru valodu. Es vairāk klusa, turu, apdomu. Tā krīvs izvēlējis. Ir to, ka nakti sargu. Man acis tumsā kā lūšam. Valdonis teic, ja no svētā Uguns Kalna ko svešu jaušam, lai sitam trauksmes ar vāli pa cauru ozola stumbeni. Tad nu sargi būšot piles kalnā kājās un ar kailiem zobiniem klātu. Uzskatu Uguni. Malka ir valga un kūrums sīvi dūmo. Manas drānas smārda pievilkušās - ne atmazgāt. Iemetu liesmās sauju brūnu liepu lapu - tas Veļu mātei iekuram,lai sakūra kaulu guni. Lapas spindz un satinas gruzdošos kamoļos. Sabikstu. Uguns iešņācas un gaisā uzspurdz dzirksteļu spiets, asas kā adatas. Jāsarga acis un kažoks. Kur dzels , tur melns caurums. Pabēgu malā un labinos , -



Dedzi gaiša , Uguntiņa,

Tu nezini ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Rudzu maizes gabaliņ.



Izvelku riku no azotes. Ai, silta. Pati mutē prasās. Pati pēc ēdīšu. Visupirms Uguns Māte. Nolaužu kumāsu , iemetu liesmā. Ēd laizīdamās. Sarkanās mēlēs.



 Ko pats ēdi, to otram dodi,

 Ko otram dodi, to - Dievam.



Iemetu vēl otru un trešu. Uzšvirksta priecīgi. Saku, - , redz, Māmiņa , labi tevi sargu, labi mieloju. Sargi tu ar mūs. Šonakti maz malciņas, lēni dedzi.

 Gaidīdama rītu gudrājos šā un tā. I par Dievu , i Daugavu , i ļaužu iedabu. Lai ko Dievs devis, ļaužiem nekad nav miera. Allaž tiem maz, lai cik branga pile šaipus, lai cik biezi meži taipus. Liekas , katram būtu vietas un gana, bet ko nu - skauž tik otru skauzdami, nīst nīzdami. Veros pāri straumei, kur sala, melnu alkšņu noaugusi. Aiz tās - dzirdu ... kā akmentiņš būtu iekritis, kā koks iečīkstējis....Tumsa bieza, paeju sāņus no Uguņa, lai labāki manu ... jā, tur pāri ,aiz salas melnojas milzīga laiva, kā pati sala - vai ducis airu gar katru sānu. Grūši pret straumi velkama, bet vīri rāmi velk, klusu ciešot un slepu, lai sargi no piles nemana. Un nemana jau ar - sala priekšā. Tak, es redzu. Sveši nāk. Kam tumsu zogas? Kam otru krastu, ja ne sveši? Kam labu gribēdami, ja ne svešam? Līdzās būdai caurais stumbens.  Ņemu vāli , sitīšu trauksmi... tak, iesprakšķas Uguns, izšauj liesmu mēli. Aplaizu lūpas , sajūtu asiņu garšu. Nē, necelšu trauksmi. Kam man asiņu upes? Kam vaimanas? Nolieku vāli vietā. Lai iet sveši ļaudis savu ceļu. Ko Laima, ko Dēkla, ko Kārta ... ne mana vaļa. Visi ļauži Dieva laisti, arī svešajie. Bet gana savu arī tepat Piles Kalnā tur ļaunu pratu, trin dūčus un lielīgu mēli, brūķē lielu muti. Viņiem , lūk, no sava kalna i bez uguņa redzams, kuru slīcināt, kuru kaut. Saltas sirdis kā akmeņi. Jodi tiem visur, paši kā jodi palikuši. Kur raugu - tur dubļi un mēsli. Ko niekus! Ko dubļus smalstīt? Kam tad Uguns kalnā? Tīra , svēta, no Pērkoņa laista, no Zibens šķilta.  Dienu un nakti, vasaru un ziemu kurta, bez stājas un atelpas. Kam tad es viņu sargu kā acu gaismu? Jautāšu tai padomu. Man acis kā lūšam , tumšā redzu, Ugunī redzu ... sarkanas ogles ... ai, vaidu laiki kā uz delna plaiksnījas ... ko manīm darīt? ... Redzu kā melu un asiņu upes sajaucas melnā murskulī un jods skaita naudu.

- Sit, nu, meitiņ trauksmi ,modini kareivjus! - Viņš mēdās un viņa mute atplešas kā nezvēra rīkle.

 Kveloša elpa apsvilina manu seju un rokas, nāsīs iesitas deguma dvaka. Par vēlu. Saķeru svilumu. Skropstas un uzačas nosvilušas. Plēšu ar nagiem slapju zemi un lieku pie sūrstošās sejas. Nekliedzu , ciešu klusu. Ļauju , lai svešajie velk savu laivu. Piles ļaudīm un valdonim Ūšam nav jāzin. Arī krīvam. Vien Ģiedrai. Lai paveras Ugunī otru lāgu , lai dienu reģo manu nakts miņu. Piemetu kuram bluķēnu, piesēžu būdas slieksni ...tā i nodingstu tumšu nakti. Piles ļaudis gula, svešie savu ceļu aizgājuši, Joda vairs nemanu. Gaidu Ģiedrīti. Drīzi gaismiņa. Jau dzirdu viņas vieglus soļus uz takas. Gaiša. Mīļo viņu ļaudis, ierauga. Mani vien retais.

Ģiedrīte garu miegu gulējuse smaida vien, - ko šonakt darīji, Virma?

Klusēju. Atminu vakara dusmu. Vēroju viņas gaišo seju. Tik laba.

Saņemos teikti. - Redzēju, svešus ļaudis garām ejam aiz upes ... ar dižu laivu...pulka.

Ko? - Iesaucas Ģiedra un viņas redzokļi iedzalkstas kā zalkšam.- Kam nesiti trauksmi?

Sabikstu Guni un saku, - paveries pati liesmu, - jodi to vien tik gaida.

Liekas, Ģiedra nav dzirdējusi, ko saku, Ugunī nemet ne acu - tik uz mani.  - Ai, Virma, odzes meita! Tu ar viņiem uz vienu roku? Aizstāvi siras un klaidavas, kad tev par saviem ļaudīm rūpe jātur!

 Iemetu mirkli Ugunī , tad uz Ģiedru, un mierīgi saku,- lai svešie iet savu ceļu. Ne uz šo zemi nākuši. Ne tev lemti.

- Tu maldies, - kliedz Ģiedra. - Skriešu uz pili teikšu.

Satveru viņas roku un saku. - Viņi ņems zobinus, viņi jās uz braslu, viņi uzbruks tiem cirtīs un galēs.

Ģiedra izraujas un kliedz. - Lai galē, lai galina sumpurņus!



 Viņas baltās rokas kampj trauksmes vāli un sāk skaņi dauzīt cauro stumbenu .... un katrs viņas sitiens sēj bailes un dusmas. Katrs viņas sitiens ir kā kliedziens - svešie ir mūsu zemē. Katrs viņas kliedziens ir kā inde - sitiet, kaujiet, plosiet, nīstat un rejat! Ģiedras matu pīnes ir kā jēlādas pātagas - kur krīt , tur miesa atlec no kauliem. Viņas niknums kā uguņu vērpetes - kur lec, tur izdega.

 Izrauju viņai vāli un iemetu Ugunī.

- Vai gribi asiņu upes? - Es prasu.

- Tās būs , ja ļausim , lai viņi iet! - Piesarkusi kliedz, Ģiedra tā, ka nepazīstu viņas agrāk daiļo vaigu. - Svešie ir jāgalē! Arī tevi ,Virma! Tu nodevēja! Prom no Svētuguns! Teikšu, lai grābj tevi ciet. Tu - naidava un mele!



Pils ļaudis ir kājās. Dzirdu sargu skarbu sasaukšanos un trauksmes tauri. Drīz viņu soļi mīs šauro kalna taku. Atgrūžu Ģiedru. Skrienu lejup. Pusceļā satieku Uģi.

Pazūdi! - Kliedzu, -  būs jodam dzīres!

Uģis bailīgi atlec un stosta, - Ģiedra teic, - tu esot raģe. - Nedrīkstot tevi klausīt.

- Viņa teic, - nogalēt mani vajaga. - Klausīsi?

Atgrūžu Uģi. Man viegli skriet. Taka uz mežu plata. Pāri pļavai un tepat jau cirsma. Tad  jaunaudzei cauri , kur lieli koki, kur doba liepa - pati mīļā Māra. Ielienu tumšajā dobā un aizdaru acis. 

Mana sirds sitas strauji, strauji. Tad lēni , lēni.



Mīļā, Māra, mīļā Māra,

Atslēdz savu istabiņu,

Atslēdz savu istabiņu,

Glabā manu augumiņu.



Acu priekšā iegriežas sarkani krusti, no gravām un palienēm paceļas bieza migla un , šķiet ,ka rāvaini palu ūdeņi skalojas tepat pie koku saknēm.



Veļu upe pārplūdus,

No krastiemi izgājus.



Ik pa brīdim trūkdamās , izgulu smagu miegu un vakaru lēni eju uz kalnu. Gaiss deguma pilns ,bet nava vien krīva kūrums ... nelabu jaušu...ko vairs jautīšu?...Zinu. Kā no jaunaudzes laukā drebu kā apses lapa ... vietā , kur dižajā pile -  krāsmatas. Teku uz Guņu kalnu ... skrienu aizvilkdamās ...augšup pa taku. Ieklūpu dārziņā - Guntiņa izmīta , pelni izkaisīti. Paveros lejup uz krastu -...bāliņi , sagūluši, balti kā bērzi, brūnām vātīm klāti. Cik gana to ....?  Pulka! ...un visi klusi! Kur nu vairs taka, laižos lejup bez tekas , manas kājas slīd mālos un pinas netīrajā kreklā. Kam vairs manīm baltai būt?



Koši zieda veļu kalni

Dzelteniem ziediņiem.

Tur gul brāļi dravenieki,

Tur māsiņas rakstītājas.                                               



2015. novembris. Lielvārde.


 Nolasīta 2.12.2015. Rakstnieku kopas DORE Lasījums ZĪLES.Kafejnīca TAKA, Miera ielā 10, RĪGĀ.






Svētuguns. Svētdeja Ugunij.2014. 




Rakstnieku kopas DORE lasījums ZĪLES. 2.12.2015.















pirmdiena, 2015. gada 23. novembris

Rakstnieku kopa DORE. Literāri muzikāls notikums ZĪLES. Kafejnīca TAKA, Miera ielā 10, RĪGĀ. 2.12.2015.




Rakstnieku kopa „Dore” Prozas lasījumu nedēļā
dāvinās klausītājiem Zīles


Trešdien, 2. decembrī plkst.18.30 uz kafejnīcu „TAKA” Rīgā, Miera ielā 10 rakstnieku kopa „Dore” bagātinās Prozas lasījumu nedēļu ar gadskārtējo lasījumu pasākumu, kuram šogad dots nosaukums „Zīles”.
Rakstnieku kopa „Dore” savu īpašo pasākumu rīko jau septīto gadu un šogad tajā varēs dzirdēt: Sandras Sabīnes Jaundalderes, Ievas Lākutes, Justīnes Kļavas, Rodrigo Jansona, Jāņa Ūdra, Janas Veinbergas jaunāko darbu lasījumus. Kā jau katru reizi „Dores” uzstāšanās tuvināta gadskārtējā festivāla „Prozas lasījumi” laikam, bet šogad iegadījies, ka „Zīles” tiks pasniegtas tieši festivāla nedēļā. Tādēļ aicinām Prozas lasījumu apmeklētājus un citus dzīvās literatūras fanus 2. decembra vakarā nepaiet garām kafejnīcai „TAKA”.
Šogad lasījums ieguvis daudznozīmīgo nosaukumu „Zīles”, un kā atzīmē „Dores” radošā kopā saucēja Sandra Sabīne Jaundaldere: „Zīlēm ir ne tikai rudens ražas nozīme. Zīle ir arī jauna ozola, tautas spēka simbola sākums, zīles var vērt krellēs, un zīlēt var nākotni. Tautas dziesmās zīle nes labas ziņas”.
Kopas dalībnieki ir tikpat dažādi, cik dažādas ir zīles, tomēr viņus vieno radošā nepieciešamība rakstīt. Kopas dalībniekiem ir gan publicētas, gan vēl topošas grāmatas, bet Justīnes Kļavas radīto lugu „Visas viņas grāmatas” šobrīd var skatīt Dailes teātra kamerzālē (ja vien izdodas dabūt biļetes). Sīkāku informāciju par „Dores” dalībnieku sasniegumiem var iegūt vietnē: www.rakstniekukopadore.blogspot.com
Lasījumu kā parasti kuplinās mūzika. Šoreiz – dziesminieka Mārtiņa Baloža


 un Egila Viškinta izpildījumā.
„Dore” no sirds pateicas kafejnīcai „TAKA” par iespēju jau otro gadu viesoties tās paspārnē.
Uz radošu tikšanos 2. decembrī!

Sīkāka informācija par pasākumu, rakstot „Dores” dalībniekiem www.draugiem.lv vai www.facebook.com.
Jana Veinberga

ceturtdiena, 2015. gada 17. septembris

Dzejas diena Ķegumā. Dzeja un Mūzika. 23.09. 2015.

Meitene un ziedi. ( Audekls, akrils, 65X90) 2015.



23.septembrī, plkst.19.00, Ķeguma novada bibliotēkā. Ķegumā.

Dzejas dienām veltīts pasākums
“Tā zilā ilgu puķe”. Rainis un Aspazija.

Muzicēs un dzeju lasīs Ķeguma ģitārstudijas ansamblis Daces Priedoliņas vadībā :
ģitāristi Dace Priedoliņa, Dzintra Žanno, Danute Trivola, Egils Viškints, Māris Cīrulis, Atis Dadzītis,
flautiste Diāna Virse un bundziniece Katrīna Rotgalve.
Skanēs Raimonda  Paula, Imanta Kalniņa , Zigmāra Liepiņa, Mārtiņa Brauna un Kaspara Bārbala ( "Auļi") dziesmas ar Aspazijas un Raiņa vārdiem.

Sandras Sabīnes Jaundalderes poētisko veltījumu Rainim un Aspazijai - "Nenosūtītas vēstules" lasīs Katrīna Rotgalve.

Esiet mīļi gaidīti.

Pasākumu atklāj Ķeguma novada bibliotēkas vadītāja Inese Cīrule.

Dzejas dienas klausītāji. Ķegums. 23. 09.2015.

Ķeguma Ģitārstudija. Attēlā Māris Cīrulis, Dzintra Žanno un Ģitārstudijas vadītāja Dace Priedoliņa.

Ķeguma Ģitarstudija - Dzintra Žanno, Atis Dadzītis, Egils Viškints, Danuta Trivola. Dzeju lasa perkusioniste Katrīna Rotgalve.

Fautiste Diāna Virse.

Paldies, mīļie. Bija laimīgi piedalīties un būt kopā ar jums kaut domās.

http://www.ogrenet.lv/kegums/33445/?sq=t%C4%81+zil%C4%81+ilgu+pu%C4%B7e

Dzelteni ziedi.Veltījums Aspazijai.(Audekls, akrils, 65X90) 2015.


Sandra Sabīne Jaundaldere.  Dzejas dienai Ķegumā. 23.09. 2015.

Nenosūtītas vēstules.

Ievads.

Vēstule par septiņām zvaigznēm,
Septiņām zvaigznēm skumjām.
Es redzu meitenes raudam,
Bālām rokām mākoņus stumjam.
Tās – septiņas zvaigznes aiz tumša,
Aiz mākoņu plīša, Tu teici
Tās septiņas kritīs par velti,
Par velti, un ne jau tīši.
Neviens tās nemanīs krītam,
Kā daždien lapas no koka.
Tās izdegs un izčākstēs tukši
Kā smējiens pēc lēta joka.

Tās – septiņas asaras slapjas,
Tās – septiņas nesildītas,
Tās – septiņas vēlēšanās,
Tās – septiņas nepildītas.


Tu esi tālu. Tu vienmēr esi tālu - pat tad , kad mūsu skatieni satiekas veroties pāri brokastu galdam. Tu esi tālu ... vienmēr, tikko vairs neesam  ... tuvi.
Manu vēstuļu Tev ir daudz vairāk kā Tu domā. Es tās rakstu un ... dedzinu. Mana sirds ir kā uguns. Tā ir pārlieku karsta ... pat Tev. Un  labi, ka turies pa gabalu. Prātīgi darīts ... (šķelmīgi) ...Ko gan var zināt  no ...spīganas ... izkodīs vēl kreklā caurumu.
*
Meitenība.
*
Maza meitene skrien pa viļņu izgrauzto liedagu. Tūkstošiem  baltu  gliemežvāku ... Septembra vēsais vējš aizķeras viņas cirtās , tās izslīd no kapuces un plīvo kā ... karogi.
Mati Tev
Mati man
Augšā
Lejā
Mati plīv
Mati  sitas
Mati vējā
Mati Tev
Mati man
Pat ja izdzer jūru
Mati acīs un mutē lien
Ciet kaut turu
Un par smiltīm
Un lietu
Mati smejas
Mati tur
Mati te
Mati Tev uz sejas
Skrieni Tu
Skrienu es
Matu mežā
Esi Tu
Esmu es
Zemē svešā
Matiem viss
Matiem tas
Ir vienalga
Matus vējš
Matus jūra
Nenovalda

- Ko gan , Tu - Vējš , vari ! - Kliedz meitene. - Esmu stiprāka par Tevi. Tu vari mani panākt , bet ne noķert ... un es dejoju , kur gribu!
Gliemežvāku naudiņas kraukst zem viņas soļiem un pārvēršas lauskās. Viņa ir izšķērdīga . Viņa ... tur Jūras malā dejo ... kā Dievs  Šiva - ik mirkli sagraujot Pasaules un radot tās no jauna ... un to ir ... neskaitāmi daudz.

Es stāstu Tev pasakas, Mīļais. Tev - mazam zēnam par mazu meiteni , kuru Tu nekad neredzēsi.
Es - Tava Šeherezade stāstu  pasakas Tev ,mans Mīļotais - varenajam valdniekam , kura valdījumi plešas no Austrumiem līdz Rietumiem tāpat kā no debesīm līdz ellei, kuras Tu jau esi redzējis.

*
Pārtapšana no bērna par jaunuvu.

Mīļais, man patīk tauriņi . Tie ir kā ziedi , tie mīl ziedus un ziedi ... mīl tauriņus.
Jocīgi , Mīļais, ...  kad tauriņi ir kāpuri , tie sparīgi pūlas un grauž ziedu lapas, lipina no siekalām kūniņas , bet katrs, kas tos redz teic ,-  pretīgi rāpuļi. Bet viņi ... taču cītīgi strādā ... Vēlāk , kad tie nometuši ķēmīgo apvalku dīki plivinās no zieda uz ziedu, tos pavada apbrīna.  Tad cilvēki teic - skaistums.  Saki man , Mīļais, ...-  kur gan te taisnība?

Maigums,
Un ne tikai,
Tavas rokas slīd.
Viegli tauriņspārni,
Viegli nobaidīt.
Tumsā viegli vārdi.
Viegli tumsā krīt
Maigums,
Un ne tikai,
Liek man pasmaidīt.
Atspulgs mirgo upē,
Mēness tiltu liek.
Maigums
Un nekas vairs
Pāri nepaliek.
Zili melnā naktī
Pazūd itin viss.
Sikspārņspārniem lido
Pelēks eņģelis.


Jaunuvība.

Vai atceries teiku par Saules Meitu?  Par zirņu bļodu...
Nē , ( iesmejas) ... ne to, kuru visi skandina ..., bet īsto, kuru neatmin.
Labi... (sazvērnieciski) ...es ...Tev pastāstīšu...

( zvaniņš) Reiz , kad vēl nebija nedz dienas, nedz nakts ,Liktenstēvs aiz mākoņu malas atrada baltu zirņu bļodu un aicināja ... Saules Meitu. ( grabuļi)
Viņš teica ,- Tā ir nabaga cilvēku laime. Dievs aizmirsis iedot. Ej izdali. ( grabuļi)
- Tu saki - dod  nabagiem. Bet kā es zināšu kurš ir nabags ? - Vaicāja Saules Meita.
- Dod visiem .Visi ļaudis ir nabagi, ja viņiem nav laimes un Mīlestības. - atbildēja Liktenis.

 Meita steidzās , viņas zelta sprogas atrisa , viņa skrēja pār debesu jumolu tā ,ka basās , rožainās pēdas dipēja  ( dipoņa) un ... pamodināja Mēnesi.
Mēness pamodās , ieraudzīja daiļo Meitu un sāka raudāt. ( trijstūri vai zvaniņi)
- Kādēļ Tu raudi? - vaicāja Meita.
- Tu esi skaista , bet  Tu ej man garām, - teica Mēness, - es Tev nepatīku.
Meitene apstājās, nolika nešļavu un sacīja .- Es nevaru palikt ar Tevi.  Liktenstēvs teica, ka jādala cilvēkiem laime - jādara viņi laimīgi un mīlēti. Lūk, cik tās daudz - vesela bļoda,  - atbildēja Meita, - es izdalīšu un atnākšu vēlāk. ( stīgas)

- Bet kas no tā man, ja Tu aizej! Es nevaru gaidīt, es vairs nespēju. Tu domā par svešu laimi! Tev rokās ir vesela bļoda ,bet Tu dosi to citiem. Man Liktenis tikai sola, bet nenovēl. Man esot jāgaida! Riebīgie cilvēki, lai viņi meklē paši! - Iesaucās Mēness un spējās dusmās iespēra pa bļodu. ( pamatīga grabināšana)
Bļoda apvēlās un zirņi aizripoja pār ...  debesu jumolu, sabira kaktos, šķirbās un peļu alās. Tobrīd nogranda deviņi pērkoni ... (bungas)
- Ko Tu izdarīji! - iesaucās Liktenis . - Bļodas dibenā bija arī Tava laime! Nu Tu mūžam viņu nedabūsi! - Un viņš nošķīra dienu no nakts, Sauli no Mēness un Viņam bija vienalga , kura vaina tā bija. Liktenim visi vienādi. ( stīgas)

Kas notika ar cilvēkiem? Viņi aizvien meklē. Dažam veicas , dažam ne. ( zvaniņš)

Kur palikusi mana līksme?  Kur palicis Tavs miers?  Tu teic, naktīs Tevi mokot bezmiegs.
Katru jaunu dienu ,es lasu izbirušo laimi ...varbūt atradīšu ... mūsējo.

*
Ceļš uz Laimi.

Ai, kas gan Tev daļas par viņu.  Pat ja viņa ir daiļa nebēdne, prot smaidīt un sagrozīt galvu vai katram. Pat ja viņa ir tik pārdroša , ka teic  ... jā , esmu - jautra viltniece, ... (ķircinot) ja reiz Tu tā gribi, ... varu būt kāda vēlies.
Vai aizvien mīli ...pat  ... negantu , kura skrāpē un kož kā meža kaķe,...., kura staigā kā čigāns zagdams svešos dārzos un  lec par lētu našķi tirgus placī kā cakains ... cirka ...sunītis?
Ko gan Tu gribi saukt par savu?
Vai tiešam mani - nebēdni meiteni?

Dons Žuans uz zirga strauja,
Purpura apmetnī – šurp,
Melnos zābakos – turp.
Ak ,dievs, cik skaists!
Jūc prātā, Margarita,
Kļūsti traka, Marta.
No skatiena viena
Kā uguns skarta
Ai, karsts pār miesu kāru!
Vai drīkstu?
Vai varu?
Tu mans, - es kaucu.
Zīda kleita, šurp!
Mežģīņveļa kur?
Ai, netikle – tā sevi saucu
Šai versmainā vakarā
Kad
Vēji, ar vaļējiem matiem,
Kā neprātā paslēpes spēlē.
Es viena šai naktī.
Ak, Don Žuan,
Meklē!



*

Ilgošanās.

Mīļais, kurp ved mūsu ceļš? Kurp gan tas mūs ved? Mēs ejam kā aizsietām acīm. Reiz man likās, ka esmu uz kraujas malas, virs bezdibeņa vienaldzīgās mutes un saltas brāzmas koda manu augumu līdz pat ... sirdij.. Mana sirds stinga ledū ... un es aizvien brīnos  - kā  Tu sajuti to brīdi, kurā tā apstājās. Tava roka sniedzas pie manas ... es ... paliku... un ... dzīve turpinās...
Šodien  es jautāju ... kā gan Tu to spēji ...atrast tieši mani ...starp simtiem un tūkstošiem citu?...bet varbūt tā tikai gadījās, varbūt Tev tikai bija bail no nemīlestības ķēmīgās sejas un Tu  meklēji kādu ,kura būtu ar Tevi...viss viens  - kura ...

*

Buramvārdi

Vai Tu šonakt
Esi viens?
Lido zīda pavediens
Gaisā tā kā tīmeklīts
Burvju vērpts,
Kā apsolīts,
Mežiem pāri,
Upei pāri,
Mājām pāri.

Kuru aizskars vērpums smalks
Mana sirds
Par savu sauks.
Vai Tu šonakt esi viens?
Lido sarkans pavediens.

*


Spēks un Liktenis.

Tava piere. Reiz tā bija gluda kā ziedu pļava. Rūpes un raizes to uzara, dusmas izārdīja. Reizēm , kad raugos Tavas acīs , redzu pamalē  dzalkstam rūsu. Un es gainu mākoņus griezdamies dejā.

Mani baltie svārki ... ir putu mākonis , pie lielās mīlnieces Afrodītes kājām. Jā, es tos atradu pie Jūras ...Kur gan citur? Baltus kā gliemežvāki  bērnības pludmalē ...  Kur gan tie ir ... tagad?

Liktens Kalēj,
Ej, likteņu Kalēj,
Tu, debesīs,
Kur tumšie padebeši
Un sarkana rieta
Varavīksna -
Sarkana kā asins.
Ej, likteņu Kalēj!
Še, mans liktenis!
Nokal to
Taisnu un labu,
Nokal mani
Taisnu un labu,
Nokal manu tautu,
Lai tā taisna un laba
Gan sev , gan citam,
Lai tā godā to,
Kas tai dots
Un dāsna dot pati.
Lai tā droša.
Jo kuram tad vajag
Sīkmaņu, muļķu un rējēju tautu?
Kuram tad vajag ...

Ko sēsi, to pļausi...
Pieskati savu sētuvi,
Ka nesalien
Odzes un sumpurņi ...

2015.



Dzeja no krājumiem  „Mēness Lāses” un „Ilūziju Meistars”.


Foto no fotomākslinieka Edmunda Glūdiņa Rainim un Aspazijai veltīta cikla. 
Ideja : māksliniece Irēna 'D'Torres - Fernadess  http://akademite.wix.com/mazaaka
Lomās: Rainis - aktieris un režisors Jānis Paegle.
             Aspazija - Sandra Sabīne Jaundaldere 
Vieta : Lielvārde, Ķengaraga bibliotēka un Daugavas krastmala Rīgā.
Laiks: 2015. pavasaris - dzejnieku  Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads.