Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

trešdiena, 2022. gada 9. novembris

Dzejas lasījums "Mēness lāsēs" ( ievada veltījums).

Iecere, kuras tapšanā ceru uz AKKA/LAA atbalstu, ir  mīlestības vēstuļu dzejas krājums video lasījuma formātā.

Divas reizes piedāvāju šo krājumu publicēt lieliem grāmatu apgādiem, bet nesekmīgi. Runa bija par naudas esamību vai neesamību. Nauda nereti ir dzīvības un brīvības ekvivalents. Brīvības izdot gramatu man nav, un daudziem nav brīvības nopirkt grāmatas. 

Trešo reizi izvēlos iespējamo publikāciju video lasījuma veidā. 

Līdz gatavam lasījumam vēl ilgs darbs. 42 dzejoļi. 

Dzejas lasījuma pirmā skice ar veltījumu un ilustrācijām. Tā atrodas šeit : https://youtu.be/LVu2oPe-F-4


Viena dzejoļa lasījums.














pirmdiena, 2022. gada 8. augusts

Stāsts. Rembates Emīlija un Heinrihs. 2018.

 Fragments no nepublicētas grāmatas "Laimīgo sala" 2018.

"Daugava pie Lielvārdes" ( papīrs/jaukta tehnika, 20,5 X 29,5) 2018.



Rembates Emīlija un Heinrihs

 

Ne akmens uz akmens tur nepaliks.

 

„Jērumiņ mīļo, manas domas aizvien riņķo un atgriežās tur. Manas takas gadiem ir vedušas pāri un ap to vietu.

Ziliem zvaniņiem un kosu audzēm pilnais, ēnainas Rembates muižas parks un dzelteni krāsotā stacija. Muižas vieta un pagrabi kalniņā. Apaļā Mīlestības saliņa, lejā uz Daugavas pusi. Vasarās dīķis pilns kurkstīgu, zaļu varžu un mazu, zeltainu karūsiņu zibšņu. Muižas sen nav, to nevarētu pat atminēt, bet kur bija pamati nav vairs akmens uz akmeņa un es domāju kālab Liktenis un Laiks to noārdījis gluži kā Dievu kalnu, Katrīnas kalniņu un viņas soģu midzeni - Lielvārdes muižu.



Heinrihs Rautenfelds un Emīlija Elizabete Kuģeniece. 1907.

No barona Heinriha Rautenfelda vecākā dēla Heinriha vēstulēm brālim Hansam Rautenfeldam Rembatē un Rīgā.

 

„Mīļo Hanss, Tu vienīgais esi, kurš mani uz to patiesāko esi sapratis. Un tad es Tev uzticu savas sirds noslēpumu. Esmu karsti iemīļojis. Viņu sauc Emīlija. Un es no tiesas nezinu ne cita jaukāka vārda, ne meitenes kā vien viņa un viņa. Viņa dien par kalponi Aizkraukles muižā, kur viesojos pēc dienesta Kauņā, lai no mūsu mīļās māmiņas acīm nobēdzinātos. Un es gribētu Tevīm lūgt uzmanīga padoma pie mūsu mātes, jo man liekas viņa Tevi labāki ierauga. Vai Tu izprasītu, ko viņa teiktu, ja Tu vai kāds cits lūkotu zemāk dzimušu sievu? Cik atminu no mūsu nelaiķa tēva, māte pati nav cēla dzimuma.’’ 1907.

 

*

 

„ Sirds mīļo Hanss, Tava sirds nav bijusi uz mani nedz greiza, nedz skaudīga un nav likusi man ciest tā kā to dara mūsu māte no manis novērsdamās un grašus pasviezdama. Es tiešāmi to grūti nesaprotu. Vai viņai netīk kas no manis, jo viņa vienumēr teikusi – kur viņai tāds bērns kā es gadījies. Vai tad viņa nezina, ka pēc tēva gribas man pienākas muiža? Un es varētu it laimīgi dzīvot arī ar nebagātu sievu, kā man mīļotā Emīlija, kura ir man solījusies un es viņai arī. Patiesi Tavs un uz mūžu.’’

 

*

 

„ Mīļo brāl, es patiesi nespēju noticēt. Saki man, ka tā nav tiesa. Tie mani sauc par traku un garā vāju dēļ tā, ka esmu iemīļojis vienkāršu ļaužu bērnu? Un nav Emīlija nekāda ragana, ne piebūrēja! Brāļus, māsas un ir citus radus mūsu mīļotā māte pret mums ir sacēlusi. Un tie liecina, ka es esot traks. Vien Tu vienīgais esi man palicis par tuvāko, jo tie citi man sveši. Tiem tik vien kā nauda dārga, ne cilvēki. Bet viņu nauda, ko dēļ manis tie teicās devuši maniem ārstiem un uzturam tērējam ir ne viņu, bet mūsu nelaiķa tēva nauda. Kurš no tiesas viņus par šo ļaunumu, ko tie nodara, būtu izdzinis mežā kopu ar vilkiem dzīvot, jo tie arī ir vilki.’’

 

*

 

„ Ak, Dievs, Mīļo Hanss! Esmu bēgļu gaitās, jo atklāju, ka esmu gūsteknis Neifrīdenheimas psihiatriskajā klīnikā, kur krusttēvs mani bija ar apmānu ievilinājis, teikdams, ka mīļā māte vēlot man labu, dakteri palīdzēšot un viss būšot atkal labi. Un es viņam noticēju, lai gan tagad pats neprotu kā. Kad  mums ģimenē ir bijis labi, ja reiz man mājās - Rembatē nekad nav gribējies būt? Es domāju, mīļo Hanss, ka Tu saproti, kā viņa mūs ir mocījusi, locījusi un spīdzinājusi. Un mūsu māsu Elīzi jau ir pasludinājusi par vājprātīgu. Redzu, ka pienākusi mana kārta. Bet man viena alga, es dodos pie manas sirds – Emīlijas un tieši teikšu mātei, ka precēšu viņu.’’1911.

 

*

 

„ Ai, Hanss, mūsu mīļā māte ir mani sapratusi un viņa patiešām mīl mūs un pieņem Emīliju kā meitu. Jā, tiešām ļauni gari būs ap mani grozījušies, kā teica klīnikā, un es to balsīs klausījies domāju uz mīļo māti ļaunu, bet viņa ir laba. To es tagad arī cieši ticu un skaļi izsaku …” 1911.

 

*

 

„ … lai Dievs mums žēlīgs, mīļo Hans! Es Tev nespēju izteikt, ka tā sieviete, kuru līdz šim saucu par mūsu mīļo māti ir mūs piekrāpusi un nodevusi. Viņa uzņēma mani un Emīliju Rīgā, runāja saldi, mieloja, deva dāvanas, naudu un ieteica aizceļot uz laiku. Kāzu ceļojums uz kādu mazpilsētu - viņa teica. Un es viņai kā vientiesis izstāstīju mūsu plānus un to, ka klusībā salaulāsimies. Bet kas nu nāk gaismā! Ir sūtīti kukuļi uz pašu Odesu, mācītājs uzpirkts un atsaka mums Dieva svētītu laulību. Es Tev jautāju, Hans, -Vai Tu to zināji? Vai Tu zināji šo viltu? Šo nelietību! Vai Tu zini, kas man sāp? Ne jau viltus, ne jau nelietība, meli, apmelojumi un mantas kāre, ko viņa man nodara. Man sāp tas, ka mana paša māte, kuru es patiesi mīlu un alkaini vēlos viņas mīlestību, mani ienīst ar vissīvāko naidu, bet tomēr pietur kā kādu vergu un muļķo dēļ mantas. Un man liekas viņa ienīst mani jo vairāk tā dēļ, ka niknojas, ka es neļauju sevi salauzt kā reiz mūsu tēvs un māsa Elīza. Es pretojos. Es nojautu un tagad arī redzēju viņas patieso - plēsoņas seju. Viņa aizvien ir tas pats sīkais, savtīgais plēsonis, kurš reiz ielavījās muižā kā guvernante. ”1911.

 

*

 

„ Mīļo Hanss. Piedod, ka Tev rakstu, bet man nav neviena, kam varu uzticēties. Mēs ar Emīliju esam trūkumā. Un es pelnu mums un dēlam iztiku rītos izvadājot maizi, bet vakaros tirgojot rozes. Kad es to daru, es esmu laimīgs. Man patīk tikko ceptas maizes smarža, un maiznieks piekrita, ka es viņam palīdzu. Tas ir tik saldi. Es stumju ratus un saucu, - Svaiga maize! Svaigi cepti pīrāgi, kliņģeri!

 Un saimnieces līksmi nonāk man pretī, un es ielieku viņu grozos siltus, mīkstus klaipiņus. Rupjmaizes smarža ir tumša, rūgteni nobriedusi un stingra. Baltā maizīte smaržo viegli un kairi kā mana Emīlija, bet smalkmaizītes un kliņģeri ir kā glauni junkuri un pūderētas mamzeles.

- Raugi, lai nenobirst cukurs! Cukurs! – Sauc maiznieks, kad ripinu ratus pa bruģi.

Rozes mēs ar Emīliju pārdodam pārmaiņus. Kad laukā ir silti, iet viņa. Kad vēsi – es. Man biezais kažoks. Viņai tik mēteliņš. Rozes es nopērku veikalā vakarā, pirms to slēdz. Saimnieks tad iedod lētāk. Tās smaržo kā tikko no Paradīzes nākušas. Mēs ieliekam tās stikla kastiņā ar sveci, lai tām silti un gaismiņa. Tepat vien stāvam mūsu ielas sākumā, kur tuvāki Jelgavas centram un ļaudīm. Un es saku, kungiem, kuri tumsā iet garām, - nopērciet ziedus mīļotai. Zieds ir kā mīlestība. Viņa būs laimīga ar Jums.

Rozes, kuras paliek nenopirktas, es atnesu Emīlijai. Nokrītu viņas priekšā ceļos un jūtos kā mazs noilgojies zēns.

- Mīļā, es atnesu Tev rozes. Šoreiz ir mazāk naudas, bet vairāk mīlestības.

- Protams, manu zēn, - saka Emīlija. – Es esmu laimīga. – Un viņas maigās rokas apvijas ap mani. Viņas klēpī briest jauna dzīvībiņa, un es jūtu ka augu, ka man ir spārni. Es varu aizsniegt un sasniegt jebko. Ka es to izdarīšu, varēšu, panākšu, jo man ir šie spārni, rokas un Emīlija. Ka mums patiesi ir mīlestība, maize un rozes.

Mīļo, Hanss, nedomā, ka mums kas trūktu un turi vairāk rūpi par sevi. Mīlestībā, Tavs uzticamais Heinrihs.” 1912.

 

*

No  Emīlijas Rautenfeldes vēstules Hansam Rautenfeldam Rīgā.

„Cienītais Hanss Rautenfeld.

Esmu ļoti izmisusi. Domājams, Jūs jau zināt ka Jūsu vecākais brālis Heinrihs pēc traģiska negadījuma, kura laikā izkrita pa mūsu mājas logu un stipri sasita galvu tika ievietots Jelgavas slimnīcā, bet pēc slepeni un pret mūsu gribu pārvests un ieslodzīts Šēnfelda psihiatriskajā klīnikā Rīgā. Kad ierados viņu apciemot, man tika norādīts, ka Heinrihu var apciemot tikai tuvākie radinieki, bet es neesmu nekas. Lūdzu palīdziet.” 1912.

 

*

 

No Hansa Rautenfelda vēstules Heinriham Rautenfeldam Rīgā Šēnfelda klīnikā.

„Mīļo Heinrih, mani aprijis smagums un kauns. Tava sieva ir vērsusies pie manis. Es nespēju izdarīt neko. Pat iziet no istabas, lai ietu uz lekcijām. Tik dziļš riebums ir manī. Es nevēlos redzēt cilvēkus, nevienu no šiem glumajiem gliemjiem, un jo vairāk mūsu mīļās mātes saldi lipīgo, melīgo seju, kad tā nāk uz mani rokas kampienam atpletusi kā vēža spīles. Vai tā domā, ka es esmu tās klēpja suns? Vakar, kad viņa bija atnākusi, es kāpos atpakaļ un aizvēru viņas priekšā istabas durvis. Viņas seja piepeši kļuva īsta un es ieraudzīju to, ko tu man esi licis pie sirds. Tu teici – viņa bauda, kad sāpina.

 Tik man viņa riebj. Un es riebju sev pats, jo ko gan es redzu spogulī, savā sejā? Viņu! Es bīstos smaidīt, jo es smaidu gluži kā viņa. Es bīstos pat iemīlēt kādu, jo es to nepratīšu. Es sāpināšu. Es sāpinu arī tevi, mīļo Heinrih. Es neko neesmu darījis dēļ Tevis. Vēl vairāk, es devu mātei Tavas vēstules. Piedod. Es nevienu nemīlu. Es visus neieredzu. Arī sevi. Es nevaru dzīvot vairs. Es sevi šauju nost. Mans vienīgais prieks - Tu skumsi pēc manis, muļķo Heinrih. Tavs mazais Hanss.”1912.

 

*

No Heinriha Rautenfelda nenosūtītās vēstules Emīlijai Rautenfeldei.

„ Sirds mīļā, Emīlija. Kopš esmu bēdzis un kļuvis par trako ārsta nevilšu slepkavu, tiesāts un ieslodzīts kā nelabojami traks ir pagājušas daudzas saltas ziemas, kurās es savā bezcerībā neesmu Tev rakstījis ne rindiņas. Es zīmēju. Daudz rožu, kuras es gribēju dāvināt Tev. Es zīmēju skaistas sejas. Es gribēju uzzīmēt Tavu, lai neaizmirstu, bet katru reizi tā iznāca savādāka, un liekas, esmu aizmirsis kā Tu patiesi izskaties. Es Tevi gaidīju, bet laikam jau Tevi nelaida pie manis vai Tu pati bijies no manis kā traka suņa. Es pārtraucu zīmēt Tevi. Šī pēdējā ziema ir pārāk salta. Es esmu salis un izvārdzis. Šodien es uzzīmēju pēdējo zīmējumu. Uz šīs vēstules ir mana roze un mīlestība Tev. Heinrihs.”

1929.14.01.

 

Rožlapu lagūnā,

Laivai caur

Rožlapām

Slīdot …

Vai Tu vēl

Kaut kur esi?

Gribi tukšumā

Gaistošā lidot?

 

Sakalta ziedlapiņas,

Nelīgo sudrabā

Maigā.

Laiks vairs nerit

Uz priekšu,

Bet atpakaļ

Staigā.

 

Un atkal

Es – Tavās rokās.

Un atkal

Vējā mati.

Un atkal

Vārdi ir spēle.

Un atkal

Tā pati.

trešdiena, 2022. gada 29. jūnijs

Dzeja. Cikls "Sievietes Dienasgrāmata" 2022.

 "Sievietes dienasgrāmata"* ATMIŅA.

Ieskatos akā -
Debesu atspīdums
Piemāna. 
Tur - dziļumā
Debesu nav.
*
"Sievietes dienasgrāmata" * ZELTA AVOTS.

Pie zelta avota
Visam tic
Visam, kas viz.
Saules dzirkstele ūdenī rit
Šodien, ne rīt.
*

"Sievietes dienasgrāmata" * IEDOMAS.

Tievu kātiņu,
Slaika un līgana,
Savvaļas tulpe -
Līgava.
Cerību, iedomu šupās,
Sapņainu smaidu lūpās.
Iedomu sapņiem
Nav skaita.
Tie citas jau pievīla, 
Mīla.
*

"Sievietes dienasgrāmata" * IZMISUMS. 

Tur dziļās aizas malā.
Kur melni kraukļi krauc,
Un cerības ir galā
Un rūgtuma par daudz.
*


"Sievietes dinasgrāmata" * NĀVE.

Lilija balta
Pēdējo pumpuru raisa.
- Es neiešu līdzi
Tev. - Teic Eiridīke.
- Tur, pāri upei
Kā asiņu rētai.
Es neiešu būt 
Pāri Lētai.
Es gribu aizmirst
Sāpes un mīlestību.
Kurš aizmirst, 
Tas mirst.
*

"Sievietes dienasgrāmata"* NOVĒRŠANĀS.

Vakar,
Dedzinot tiltus,
Redzēju 
Pelēku balodi
Lidojam pāri upei.
*

"Sievietes dienasgrāmata" * CERĪBAS.




Ceriņi cerības
Apsola lēti -
Balts, bordo
Un violets.
Viss, ko vien vēlies,
Tev būs
Un vēl nekas
Nav nokavēts.
*

"Sievietes dienasgrāmata" * LAIME.


Šobrīd es zinu -
Laime zied lupīnas ziedu.
Šobrī es zinu,
Rīt - meklēšu citu viet.
*







pirmdiena, 2022. gada 28. februāris

Dzeja. Tiamatas kliedziens.

 


Viņa, kuras miesu 

reiz uzšķērda 

Marduka zobens

Viņa, kuras augums 

radīja debesis un zemi 

mirusī Dieviete  teica

- Man sāp

manas krūtis 

ir saplosītas

un dzemde pāršķelta!

Tūkstošiem gadu!

Cik ilgi tu ļausi

muļķiem un trakajiem

likteni lemt

Cik ilgi iztapsi

pedofiliem, psihopātiem,

slepkavām

cik ilgi turpināsi

gulēt ar deģenerātiem 

un dzemdēt idiotus

Cik ilgi tu

pieļausi, mīlēsi, piedosi

slepkavības, melus, nelietības,

karus, izvarošanas, laupīšanas ...

tu - sieviete, kuru nedzird Dievs

varmākas māte un padauza!

Tūkstošiem gadu?

28.02.2022.


trešdiena, 2022. gada 23. februāris

Dzeja ar masku. MEJA - maska, dzeja, deja. 2021.






Sākot ar izstādi "MEJA - Maska, deja, dzeja" mūsu kopdarbs meklē ceļu pie jums.


„Viena no manām radošajām izpausmēm ir masku darināšana. Pēdējo gadu laikā tapušas vairāk kā 30 maskas, tām piemeklēti un šūti arī tērpi.  Katra no maskām ir piedalījusies karnevālā, masku gājienā vai performancē. Kolekcijā ir gan venēciešu, gan tradīciju maskas un pēdējā kaislība - mītiskās maskas.

Sadarbība ar lielisko foto mākslinieci Anitu Saku vienmēr izvēršas auglīga un aizraujoša. Uzrunāju Anitu kopdarbam, kad nolēmu masku un tērpu kolekcijai pievienot fotogrāfijas. Anita foto sesijai izvēlējās Venēcijas tipa maskas. Kopā ar Edgaru, kā modeļi,

uzņēmāmies masku un tērpu iedzīvināšanu. Neraugoties uz masku īpatnību slēpt sejas mīmiku, Anitas radītās fotogrāfijas ir dziļi aizkustinošas, kustībās dzīvīgas, dejas un pārdzīvojuma pilnas. Lai izceltu dažādās sievišķības manifestācijas, nolēmām papildināt katru no tām ar dzejas rindām. Tā tapa šī unikālā masku, dzejas, dejas, aktieriskas saspēles un fotomākslas sintēze. Manā sajūtā maskas ir pārtapšana, izlavīšanās no sava es un uzdrošināšanās ielūkoties apslēptajā. Maska vienlaikus sargā, apgrūtina un izmaina valkātāju. Valkājot maskas mēs visi esam iepazinuši katrs savu „ne es” un apjautuši „īsto es”, ieraudzījuši līdzīgas pārmaiņas līdzcilvēkos. Ne vienmēr tas ir bijis un ir patīkami,

un tomēr katram sabiedrībā eksistējošam fenomenam ir vairāki aspekti. Šoreiz piedāvājam masku kā cilvēka esamības alegorisku manifestāciju – pilnu emocijām, sajūtām, iedomām, ilūzijām, bet skaistu. 

Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere”  www.sandrasabineart.blogspot.com


ANITA SAKA (1979).

Fotogrāfe, foto kluba „Ogre” dalībniece, vairāku foto personālizstāžu autore, piedalījusies vārākās grupu fotoizstādēs. Vadījusi foto pulciņus Lielvārdē un Ogrē. Anitas fotogrāfijas iekļautas vairākos fotogrāfiju albūmos par Latviju.

 

„Fotoizstādi veidoju iedziļinoties mākslinieces Sandras Sabīnes Jaundalderes radīto tēlu pasaulē, kas raksturo dažādas sievietes iekšējo kaislību, sajūtu un pārdzīvojumu manifestācijas. Masku raksturus tiecos atklāt, izmantojot rotaļās ar garo un dubulto ekspozīciju – tādas fotogrāfiskās metodes, kurās nejaušība ir instruments, kas ļauj materiālam pašam atklāt tā iekšējo dabu un pārāk neuzspiest realitātes zīmogu. Pārdabiskums ir galvenā masku ideja, tādēļ to fotogrāfiskajā atveidojumā centos ietvert kādas smalkas un trauslas matērijas klātbūtni.

Pateicoties tam, ka pati māksliniece iejutās tēlos un kļuva par masku idejas atveidotāju, darbs ritēja viegli, plūstoši, ar savstarpēju sapratni.

Paldies pašai masku autorei par brīnišķīgo plastiku un modelim Edgara, kas ļāva izstādē iekļaut arī vīriešu masku atveidus.

Jūsu Anita Saka.”