Dzejas videogrāmata "Mēness Lāsēs". 4.daļas.

Krājumā ietvertā dzeja tapusi 1996 - 2003 gados. Ilustrācijas -2017. gadā. Lasījuma stāstu veido sievietes un divu vīriešu sarakste. Kāpēc publikācija tieši šajā laikā, kad pakausi svilina tuvā kara elpa, bet sejā dveš pašmāju politiskais un saimneciskais apjukums? 

Mana atbilde ir - agrāk nebija iespējams. Varbūt jāmeklē atbildi nepiepildītajos sapņos, iedomās, alkās? Šie dzinuļi ir doti, lai tuvinātu cilvēku mīlestības laimei un radošumam, bet visbiežāk aizved uz tukšuma bezdibeni.

Videogrāmatu sadalīju posmos - 1. daļa "Veltījums" un "Sapņi", 2. daļa "Iedomas", 3. daļa "Alkas", 4. daļa "Teksti".

 Attiecības ierasti sākas ar sapņiem, izsapņotu mīļoto un izsapņotu laimi.

Otrā daļa "Iedomas" ir kā ūdens spogulis. Tā atstaro emociju ņirbu, kuru satraucis vējš.

Trešā daļa "Alkas" ir apslēptais. "Alku varoņi" grib dzīvot kā "varoņi"- brīvi, droši, spilgti un neierobežoti. Varam vērot, vai tas tiešam aizved uz brīvību un radošumu vai zināšanām. 

Ceturtājā daļā iekļāvu performanci "Bajāns un Roze", dzejoļu tekstus un pēcvārdu. 

Performancē "Bajāns un Roze" piedālās talantīgais lietuviešu mākslinieks un mūziķis Eugenius Raugas. Performance tapa Starptautiskā ilustratoru plenēra laikā Zasā, kurā zīmējām ilustrācijas Raiņa bērniem veltītās dzejas grāmatai "Satikšanās sabiedrībā". Performance radās pēc darba un bija brīva improvizācija, bez mēģinājuma un kopēja rīcības plāna. 

Tekstu sadaļā iespējams dzejoļus lasīt no lēni pāršķirtām videolappusēm.

Pēcvārdā atbildēju uz jautājumiem, kuri radās lasījuma gaitā:

1.Kā tapa dzejoļi?

2. Kā tapa lasījums?

3. Kas ir lasījuma varoņi?

4. Kāds ir lasījuma vēstījums?

5. Kāpēc nosaukums ir "Mēness Lāsēs"?

Dažas atbildes mani pārsteidza tā, ka bija jāatzīst - mākslinieks un dzejnieks savā mākslā un dzejā "redz" tālāk kā realitātē, uzraksta vai attēlo vairāk kā tobrīd zina.

Pašās beigās paslēpusies  maza animācijas "odziņa".

Lasījumu papildina video no mana arhīva, hanga spēle un resursi no www.pexels.com un YouTube.com

Darbu beidzot jāsaka, ka veikšana kopumā ir ņēmusi daudz vairāk laika un pūļu kā bija domāts. Lai kā gribētu, visu viens pats tomēr nevar iespēt, un bieži bija jādomā par Raiņa viedo un jautro dzejoli. :)

Viens pats trīs gadus aru, aru, aru, aru —
Viens pats sev visu pataisīt varu, varu, varu, varu —

Viens tēsu,
Viens plēsu,
Viens ogles dzēsu —
Viens kaļu,
Viens maļu,
Viens sālu gaļu —

Vēl trūkst vienu, divu, triju, simtu lietu:
Nažu, važu, cirvju, virvju, šķietu, sietu —

Mācos trīs gadus pie remeša: —
Vēl nevaru nokalt lemeša!
Mācos trīs gadus pie kalēja: —
Vēl nav man mājās malēja!
Mācos trīs gadus pie meldera: —
Vēl nemāku pašūt ne ķeldera!
Mācos trīs gadus pie bikšu šuvēja: —
Vēl neprotu, kā māju būvēja!
Mācos trīs gadus par galdnieku:
Vēl netieku par mājas valdnieku: —

Piecpadsmit gadus mācījos, mācījos, — mocījos,
Tēsu, plēsu, kalu, malu, — locījos . . .

Kā vienu amatu iespēju mākt,
Vaj'ga atkal citu no gala sākt!
Kur tik daudz amatu mācīties iet?
Labāk pie cita pēc palīga skriet.

Kalēj, nāc kalt!
Melder, nāc malt!
Skroder, nāc šūt!
Man tas par grūt.
Svečniek, lej sveces!
Bodniek, dod preces!

Stāsts. Rembates Emīlija un Heinrihs. 2018.

 Fragments no nepublicētas grāmatas "Laimīgo sala" 2018.

"Daugava pie Lielvārdes" ( papīrs/jaukta tehnika, 20,5 X 29,5) 2018.

Rembates Emīlija un Heinrihs

 

Ne akmens uz akmens tur nepaliks.

 

„Jērumiņ mīļo, manas domas aizvien riņķo un atgriežās tur. Manas takas gadiem ir vedušas pāri un ap to vietu.

Ziliem zvaniņiem un kosu audzēm pilnais, ēnainas Rembates muižas parks un dzelteni krāsotā stacija. Muižas vieta un pagrabi kalniņā. Apaļā Mīlestības saliņa, lejā uz Daugavas pusi. Vasarās dīķis pilns kurkstīgu, zaļu varžu un mazu, zeltainu karūsiņu zibšņu. Muižas sen nav, to nevarētu pat atminēt, bet kur bija pamati nav vairs akmens uz akmeņa un es domāju kālab Liktenis un Laiks to noārdījis gluži kā Dievu kalnu, Katrīnas kalniņu un viņas soģu midzeni - Lielvārdes muižu.

Heinrihs Rautenfelds un Emīlija Elizabete Kuģeniece. 1907.

No barona Heinriha Rautenfelda vecākā dēla Heinriha vēstulēm brālim Hansam Rautenfeldam Rembatē un Rīgā.

 

„Mīļo Hanss, Tu vienīgais esi, kurš mani uz to patiesāko esi sapratis. Un tad es Tev uzticu savas sirds noslēpumu. Esmu karsti iemīļojis. Viņu sauc Emīlija. Un es no tiesas nezinu ne cita jaukāka vārda, ne meitenes kā vien viņa un viņa. Viņa dien par kalponi Aizkraukles muižā, kur viesojos pēc dienesta Kauņā, lai no mūsu mīļās māmiņas acīm nobēdzinātos. Un es gribētu Tevīm lūgt uzmanīga padoma pie mūsu mātes, jo man liekas viņa Tevi labāki ierauga. Vai Tu izprasītu, ko viņa teiktu, ja Tu vai kāds cits lūkotu zemāk dzimušu sievu? Cik atminu no mūsu nelaiķa tēva, māte pati nav cēla dzimuma.’’ 1907.

 

*

 

„ Sirds mīļo Hanss, Tava sirds nav bijusi uz mani nedz greiza, nedz skaudīga un nav likusi man ciest tā kā to dara mūsu māte no manis novērsdamās un grašus pasviezdama. Es tiešāmi to grūti nesaprotu. Vai viņai netīk kas no manis, jo viņa vienumēr teikusi – kur viņai tāds bērns kā es gadījies. Vai tad viņa nezina, ka pēc tēva gribas man pienākas muiža? Un es varētu it laimīgi dzīvot arī ar nebagātu sievu, kā man mīļotā Emīlija, kura ir man solījusies un es viņai arī. Patiesi Tavs un uz mūžu.’’

 

*

 

„ Mīļo brāl, es patiesi nespēju noticēt. Saki man, ka tā nav tiesa. Tie mani sauc par traku un garā vāju dēļ tā, ka esmu iemīļojis vienkāršu ļaužu bērnu? Un nav Emīlija nekāda ragana, ne piebūrēja! Brāļus, māsas un ir citus radus mūsu mīļotā māte pret mums ir sacēlusi. Un tie liecina, ka es esot traks. Vien Tu vienīgais esi man palicis par tuvāko, jo tie citi man sveši. Tiem tik vien kā nauda dārga, ne cilvēki. Bet viņu nauda, ko dēļ manis tie teicās devuši maniem ārstiem un uzturam tērējam ir ne viņu, bet mūsu nelaiķa tēva nauda. Kurš no tiesas viņus par šo ļaunumu, ko tie nodara, būtu izdzinis mežā kopu ar vilkiem dzīvot, jo tie arī ir vilki.’’

 

*

 

„ Ak, Dievs, Mīļo Hanss! Esmu bēgļu gaitās, jo atklāju, ka esmu gūsteknis Neifrīdenheimas psihiatriskajā klīnikā, kur krusttēvs mani bija ar apmānu ievilinājis, teikdams, ka mīļā māte vēlot man labu, dakteri palīdzēšot un viss būšot atkal labi. Un es viņam noticēju, lai gan tagad pats neprotu kā. Kad  mums ģimenē ir bijis labi, ja reiz man mājās - Rembatē nekad nav gribējies būt? Es domāju, mīļo Hanss, ka Tu saproti, kā viņa mūs ir mocījusi, locījusi un spīdzinājusi. Un mūsu māsu Elīzi jau ir pasludinājusi par vājprātīgu. Redzu, ka pienākusi mana kārta. Bet man viena alga, es dodos pie manas sirds – Emīlijas un tieši teikšu mātei, ka precēšu viņu.’’1911.

 

*

 

„ Ai, Hanss, mūsu mīļā māte ir mani sapratusi un viņa patiešām mīl mūs un pieņem Emīliju kā meitu. Jā, tiešām ļauni gari būs ap mani grozījušies, kā teica klīnikā, un es to balsīs klausījies domāju uz mīļo māti ļaunu, bet viņa ir laba. To es tagad arī cieši ticu un skaļi izsaku …” 1911.

 

*

 

„ … lai Dievs mums žēlīgs, mīļo Hans! Es Tev nespēju izteikt, ka tā sieviete, kuru līdz šim saucu par mūsu mīļo māti ir mūs piekrāpusi un nodevusi. Viņa uzņēma mani un Emīliju Rīgā, runāja saldi, mieloja, deva dāvanas, naudu un ieteica aizceļot uz laiku. Kāzu ceļojums uz kādu mazpilsētu - viņa teica. Un es viņai kā vientiesis izstāstīju mūsu plānus un to, ka klusībā salaulāsimies. Bet kas nu nāk gaismā! Ir sūtīti kukuļi uz pašu Odesu, mācītājs uzpirkts un atsaka mums Dieva svētītu laulību. Es Tev jautāju, Hans, -Vai Tu to zināji? Vai Tu zināji šo viltu? Šo nelietību! Vai Tu zini, kas man sāp? Ne jau viltus, ne jau nelietība, meli, apmelojumi un mantas kāre, ko viņa man nodara. Man sāp tas, ka mana paša māte, kuru es patiesi mīlu un alkaini vēlos viņas mīlestību, mani ienīst ar vissīvāko naidu, bet tomēr pietur kā kādu vergu un muļķo dēļ mantas. Un man liekas viņa ienīst mani jo vairāk tā dēļ, ka niknojas, ka es neļauju sevi salauzt kā reiz mūsu tēvs un māsa Elīza. Es pretojos. Es nojautu un tagad arī redzēju viņas patieso - plēsoņas seju. Viņa aizvien ir tas pats sīkais, savtīgais plēsonis, kurš reiz ielavījās muižā kā guvernante. ”1911.

 

*

 

„ Mīļo Hanss. Piedod, ka Tev rakstu, bet man nav neviena, kam varu uzticēties. Mēs ar Emīliju esam trūkumā. Un es pelnu mums un dēlam iztiku rītos izvadājot maizi, bet vakaros tirgojot rozes. Kad es to daru, es esmu laimīgs. Man patīk tikko ceptas maizes smarža, un maiznieks piekrita, ka es viņam palīdzu. Tas ir tik saldi. Es stumju ratus un saucu, - Svaiga maize! Svaigi cepti pīrāgi, kliņģeri!

 Un saimnieces līksmi nonāk man pretī, un es ielieku viņu grozos siltus, mīkstus klaipiņus. Rupjmaizes smarža ir tumša, rūgteni nobriedusi un stingra. Baltā maizīte smaržo viegli un kairi kā mana Emīlija, bet smalkmaizītes un kliņģeri ir kā glauni junkuri un pūderētas mamzeles.

- Raugi, lai nenobirst cukurs! Cukurs! – Sauc maiznieks, kad ripinu ratus pa bruģi.

Rozes mēs ar Emīliju pārdodam pārmaiņus. Kad laukā ir silti, iet viņa. Kad vēsi – es. Man biezais kažoks. Viņai tik mēteliņš. Rozes es nopērku veikalā vakarā, pirms to slēdz. Saimnieks tad iedod lētāk. Tās smaržo kā tikko no Paradīzes nākušas. Mēs ieliekam tās stikla kastiņā ar sveci, lai tām silti un gaismiņa. Tepat vien stāvam mūsu ielas sākumā, kur tuvāki Jelgavas centram un ļaudīm. Un es saku, kungiem, kuri tumsā iet garām, - nopērciet ziedus mīļotai. Zieds ir kā mīlestība. Viņa būs laimīga ar Jums.

Rozes, kuras paliek nenopirktas, es atnesu Emīlijai. Nokrītu viņas priekšā ceļos un jūtos kā mazs noilgojies zēns.

- Mīļā, es atnesu Tev rozes. Šoreiz ir mazāk naudas, bet vairāk mīlestības.

- Protams, manu zēn, - saka Emīlija. – Es esmu laimīga. – Un viņas maigās rokas apvijas ap mani. Viņas klēpī briest jauna dzīvībiņa, un es jūtu ka augu, ka man ir spārni. Es varu aizsniegt un sasniegt jebko. Ka es to izdarīšu, varēšu, panākšu, jo man ir šie spārni, rokas un Emīlija. Ka mums patiesi ir mīlestība, maize un rozes.

Mīļo, Hanss, nedomā, ka mums kas trūktu un turi vairāk rūpi par sevi. Mīlestībā, Tavs uzticamais Heinrihs.” 1912.

 

*

No  Emīlijas Rautenfeldes vēstules Hansam Rautenfeldam Rīgā.

„Cienītais Hanss Rautenfeld.

Esmu ļoti izmisusi. Domājams, Jūs jau zināt ka Jūsu vecākais brālis Heinrihs pēc traģiska negadījuma, kura laikā izkrita pa mūsu mājas logu un stipri sasita galvu tika ievietots Jelgavas slimnīcā, bet pēc slepeni un pret mūsu gribu pārvests un ieslodzīts Šēnfelda psihiatriskajā klīnikā Rīgā. Kad ierados viņu apciemot, man tika norādīts, ka Heinrihu var apciemot tikai tuvākie radinieki, bet es neesmu nekas. Lūdzu palīdziet.” 1912.

 

*

 

No Hansa Rautenfelda vēstules Heinriham Rautenfeldam Rīgā Šēnfelda klīnikā.

„Mīļo Heinrih, mani aprijis smagums un kauns. Tava sieva ir vērsusies pie manis. Es nespēju izdarīt neko. Pat iziet no istabas, lai ietu uz lekcijām. Tik dziļš riebums ir manī. Es nevēlos redzēt cilvēkus, nevienu no šiem glumajiem gliemjiem, un jo vairāk mūsu mīļās mātes saldi lipīgo, melīgo seju, kad tā nāk uz mani rokas kampienam atpletusi kā vēža spīles. Vai tā domā, ka es esmu tās klēpja suns? Vakar, kad viņa bija atnākusi, es kāpos atpakaļ un aizvēru viņas priekšā istabas durvis. Viņas seja piepeši kļuva īsta un es ieraudzīju to, ko tu man esi licis pie sirds. Tu teici – viņa bauda, kad sāpina.

 Tik man viņa riebj. Un es riebju sev pats, jo ko gan es redzu spogulī, savā sejā? Viņu! Es bīstos smaidīt, jo es smaidu gluži kā viņa. Es bīstos pat iemīlēt kādu, jo es to nepratīšu. Es sāpināšu. Es sāpinu arī tevi, mīļo Heinrih. Es neko neesmu darījis dēļ Tevis. Vēl vairāk, es devu mātei Tavas vēstules. Piedod. Es nevienu nemīlu. Es visus neieredzu. Arī sevi. Es nevaru dzīvot vairs. Es sevi šauju nost. Mans vienīgais prieks - Tu skumsi pēc manis, muļķo Heinrih. Tavs mazais Hanss.”1912.

 

*

No Heinriha Rautenfelda nenosūtītās vēstules Emīlijai Rautenfeldei.

„ Sirds mīļā, Emīlija. Kopš esmu bēdzis un kļuvis par trako ārsta nevilšu slepkavu, tiesāts un ieslodzīts kā nelabojami traks ir pagājušas daudzas saltas ziemas, kurās es savā bezcerībā neesmu Tev rakstījis ne rindiņas. Es zīmēju. Daudz rožu, kuras es gribēju dāvināt Tev. Es zīmēju skaistas sejas. Es gribēju uzzīmēt Tavu, lai neaizmirstu, bet katru reizi tā iznāca savādāka, un liekas, esmu aizmirsis kā Tu patiesi izskaties. Es Tevi gaidīju, bet laikam jau Tevi nelaida pie manis vai Tu pati bijies no manis kā traka suņa. Es pārtraucu zīmēt Tevi. Šī pēdējā ziema ir pārāk salta. Es esmu salis un izvārdzis. Šodien es uzzīmēju pēdējo zīmējumu. Uz šīs vēstules ir mana roze un mīlestība Tev. Heinrihs.”

1929.14.01.

 

Rožlapu lagūnā,

Laivai caur

Rožlapām

Slīdot …

Vai Tu vēl

Kaut kur esi?

Gribi tukšumā

Gaistošā lidot?

 

Sakalta ziedlapiņas,

Nelīgo sudrabā

Maigā.

Laiks vairs nerit

Uz priekšu,

Bet atpakaļ

Staigā.

 

Un atkal

Es – Tavās rokās.

Un atkal

Vējā mati.

Un atkal

Vārdi ir spēle.

Un atkal

Tā pati.

Dzeja. Cikls "Sievietes Dienasgrāmata" 2022.

 "Sievietes dienasgrāmata"* ATMIŅA.

Ieskatos akā -

Debesu atspīdums

Piemāna. 

Tur - dziļumā

Debesu nav.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * ZELTA AVOTS.

Pie zelta avota

Visam tic

Visam, kas viz.

Saules dzirkstele ūdenī rit

Šodien, ne rīt.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * IEDOMAS.

Tievu kātiņu,

Slaika un līgana,

Savvaļas tulpe -

Līgava.

Cerību, iedomu šupās,

Sapņainu smaidu lūpās.

Iedomu sapņiem

Nav skaita.

Tie citas jau pievīla, 

Mīla.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * IZMISUMS. 

Tur dziļās aizas malā.

Kur melni kraukļi krauc,

Un cerības ir galā

Un rūgtuma par daudz.

*

"Sievietes dinasgrāmata" * NĀVE.

Lilija balta

Pēdējo pumpuru raisa.

- Es neiešu līdzi

Tev. - Teic Eiridīke.

- Tur, pāri upei

Kā asiņu rētai.

Es neiešu būt 

Pāri Lētai.

Es gribu aizmirst

Sāpes un mīlestību.

Kurš aizmirst, 

Tas mirst.

*

"Sievietes dienasgrāmata"* NOVĒRŠANĀS.

Vakar,

Dedzinot tiltus,

Redzēju 

Pelēku balodi

Lidojam pāri upei.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * CERĪBAS.

Ceriņi cerības

Apsola lēti -

Balts, bordo

Un violets.

Viss, ko vien vēlies,

Tev būs

Un vēl nekas

Nav nokavēts.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * LAIME.

Šobrīd es zinu -

Laime zied lupīnas ziedu.

Šobrī es zinu,

Rīt - meklēšu citu viet.

*

Dzeja. Tiamatas kliedziens.

 

Viņa, kuras miesu 

reiz uzšķērda 

Marduka zobens

Viņa, kuras augums 

radīja debesis un zemi 

mirusī Dieviete  teica

- Man sāp

manas krūtis 

ir saplosītas

un dzemde pāršķelta!

Tūkstošiem gadu!

Cik ilgi tu ļausi

muļķiem un trakajiem

likteni lemt

Cik ilgi iztapsi

pedofiliem, psihopātiem,

slepkavām

cik ilgi turpināsi

gulēt ar deģenerātiem 

un dzemdēt idiotus

Cik ilgi tu

pieļausi, mīlēsi, piedosi

slepkavības, melus, nelietības,

karus, izvarošanas, laupīšanas ...

tu - sieviete, kuru nedzird Dievs

varmākas māte un padauza!

Tūkstošiem gadu?

28.02.2022.

Dzeja ar masku. MEJA - maska, dzeja, deja. 2021.

Sākot ar izstādi "MEJA - Maska, deja, dzeja" mūsu kopdarbs meklē ceļu pie jums.

„Viena no manām radošajām izpausmēm ir masku darināšana. Pēdējo gadu laikā tapušas vairāk kā 30 maskas, tām piemeklēti un šūti arī tērpi.  Katra no maskām ir piedalījusies karnevālā, masku gājienā vai performancē. Kolekcijā ir gan venēciešu, gan tradīciju maskas un pēdējā kaislība - mītiskās maskas.

Sadarbība ar lielisko foto mākslinieci Anitu Saku vienmēr izvēršas auglīga un aizraujoša. Uzrunāju Anitu kopdarbam, kad nolēmu masku un tērpu kolekcijai pievienot fotogrāfijas. Anita foto sesijai izvēlējās Venēcijas tipa maskas. Kopā ar Edgaru, kā modeļi,

uzņēmāmies masku un tērpu iedzīvināšanu. Neraugoties uz masku īpatnību slēpt sejas mīmiku, Anitas radītās fotogrāfijas ir dziļi aizkustinošas, kustībās dzīvīgas, dejas un pārdzīvojuma pilnas. Lai izceltu dažādās sievišķības manifestācijas, nolēmām papildināt katru no tām ar dzejas rindām. Tā tapa šī unikālā masku, dzejas, dejas, aktieriskas saspēles un fotomākslas sintēze. Manā sajūtā maskas ir pārtapšana, izlavīšanās no sava es un uzdrošināšanās ielūkoties apslēptajā. Maska vienlaikus sargā, apgrūtina un izmaina valkātāju. Valkājot maskas mēs visi esam iepazinuši katrs savu „ne es” un apjautuši „īsto es”, ieraudzījuši līdzīgas pārmaiņas līdzcilvēkos. Ne vienmēr tas ir bijis un ir patīkami,

un tomēr katram sabiedrībā eksistējošam fenomenam ir vairāki aspekti. Šoreiz piedāvājam masku kā cilvēka esamības alegorisku manifestāciju – pilnu emocijām, sajūtām, iedomām, ilūzijām, bet skaistu. 

Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere”  www.sandrasabineart.blogspot.com

ANITA SAKA (1979).

Fotogrāfe, foto kluba „Ogre” dalībniece, vairāku foto personālizstāžu autore, piedalījusies vārākās grupu fotoizstādēs. Vadījusi foto pulciņus Lielvārdē un Ogrē. Anitas fotogrāfijas iekļautas vairākos fotogrāfiju albūmos par Latviju.

 

„Fotoizstādi veidoju iedziļinoties mākslinieces Sandras Sabīnes Jaundalderes radīto tēlu pasaulē, kas raksturo dažādas sievietes iekšējo kaislību, sajūtu un pārdzīvojumu manifestācijas. Masku raksturus tiecos atklāt, izmantojot rotaļās ar garo un dubulto ekspozīciju – tādas fotogrāfiskās metodes, kurās nejaušība ir instruments, kas ļauj materiālam pašam atklāt tā iekšējo dabu un pārāk neuzspiest realitātes zīmogu. Pārdabiskums ir galvenā masku ideja, tādēļ to fotogrāfiskajā atveidojumā centos ietvert kādas smalkas un trauslas matērijas klātbūtni.

Pateicoties tam, ka pati māksliniece iejutās tēlos un kļuva par masku idejas atveidotāju, darbs ritēja viegli, plūstoši, ar savstarpēju sapratni.

Paldies pašai masku autorei par brīnišķīgo plastiku un modelim Edgara, kas ļāva izstādē iekļaut arī vīriešu masku atveidus.

Jūsu Anita Saka.”

 

Literārā darbība. Gadi. Saites uz tekstiem, fotogrāfijām un video.

 

2021. Dalība Biedrības "Arimondi" projektā "Jūtnis-Sajūtnis" bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Pasaku teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2021/04/jutnis-sajutnis-krasojamas-pasakas-2021.html

2020.03.03.  Pasaku prozas lasījums bērniem  sarīkojuma  “Vakarstāsts” ietvaros Salaspils bibliotēkā.

2019.10.03. Koncertiestudējums “Roze pavasarī”, Rembates TN. Lugas teksts.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2019/03/koncertuzvedums-roze-pavasari-10032019.html

2017. 07. un 09.03. Koncertiestudējums “Visskaistākais gadalaiks” Ķeguma bibliotēkā un Lēdmanes TN. Lugas teksts, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2018/03/keguma-gitarstudija-koncertiestudejums.html

2017.30.09. Māra Lasmaņa kora dziesmu cikla “Laiva. Nāra. Kāpa” pirmatskaņojums, Majoru KN. Dziesmu teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/09/dziesmu-cikla-pirmatskanojumsmajoru.html

2017. 20.05. Prozas lasījums Muzeju naktī Roberta Mūka muzejā Galēnos. Lasījums no grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/roberta-muka-muzejs-galenos-muzeju.html

2017. Koncertuzvedums/dzejas lasījums “Elpojiet dziļi”. Ķeguma TN. Lugas teksts, dzeja.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-04052017.html

2016. Rezidence Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī un Rakstnieku mājā Dubultos. Darbs pie grāmatas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/rakstnieku-maja-dubultos-marts-junijs.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/starptautiska-rakstnieku-un-tulkotaju.html

2015. 23.09. Dzejas diena Ķeguma bibliotēkā. Dzejas lasījumi un mūzika "Tā zilā ilgu puķe".Dzejas cikls "Nenosūtītas vēstules". Lasa Katrīna Rotgalve.

2015. 16.05. http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/09/

 “Vēla rieta”. Kraslavas Kultūras un vēstures muzejs. Lugas teksts, loma. 

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/05/

2015.14.03. Koncertuzvedums “Kāzas martā”, Keguma TN. Lugas teksts, dzeja, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/03/koncertuzvedums-kazas-marta-kegums.html

2015.11.11. Lāčplēša dienas pasākums Piņķu KN. Teksti, skatuviska performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/02/nave-un-atdzimsana-lacplesa-diena.html

2015.02.12. Rakstnieku kopas “Dore” Prozas lasījums “Zīles”, kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Svētuguns".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns.html

2014.04.06. Dzejnieku grupas lasījums “Vasara”. Kafejnīca “Taka” Rīgā. Tandēmā ar dzejnieku Anrī Lafošelu - fragmenti no dzejas cikla "Mazliet Parīzes šarma".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/06/dzejas-vakars-vasara-ieludzam-04062014.html

2014.20.09. Dzejas dienas Lielvārdē. Lasījums/ koncerts “Balts”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/08/dzejas-lasijums-balts-lielvade-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/09/dzejas-diena-2009-2014.html

2014.26.11. Marko Ojala dziesmas /dzejas lasījums “Baltā Bruņinieka dziesmas”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dziesma, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/balta-bruninieka-dziesmas-26112014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html

2014.26.11. Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījums “Medus”. Kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Ozoliņš".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/vizija-ozolins-nolasita-rakstnieku.html

2014. Dalība Literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2014”, Rīgā. Nolasīta epifānija "Nāves deja"

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/prozas-lasijumi-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html

2014. Naura Puntuļa koncerts/ dzejas lasījums “Ar ziemas putna dziesmu …”. Lēdmanes TN. Dzejas lasījums "Trubadīrs un Dāma", performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/01/muzika-un-dzeja.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/koncerts-saruna-dzejas-lasijums-izstade.html

2013.27.03. Koncerts/dzejas lasījums “Kad mīlestība smaržot sāk”. Ķeguma TN. Dzeja, lasījums, loma.

2013. 7. 12.  Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījumi “Karstās rindas” LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā. Nolasīta vīzija "Gaisma un Tumsa", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/

2013. 11.10. Dalība koncertā/ prozas lasījumā “Veļu laiks”. Jumpravas KN. Teksti, lasījums, performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/10/

2013.29.11. Prozas lasījums labdarības koncertā “Cerība dvēselei eņģeļu laikā” Sv. Pētera baznīca, Rīgā. Nolasīta " Teika par Lāčplēša gultu", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/11/mili-ieludzu.html

2013.23.07. Grāmatas “Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku atvēršanas svētki”.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/ielugums.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/poemas-desmit-dziesmas-par-balto.html

2013. Poēma „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku”, Izdevējs - Lielvārdes novada dome. Grāmata izdota, kā dāvinājums novada skolu absolventiem.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/06/

2013 -2015. Mācības Raksnieku Savienības Literārajā akadēmijā. Drāmas darbnīca. Lugas "Orfejs. Pāri upei" un "Četras Lāses".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/02/luga-cetras-lases-fragments.html

2012. Žurnāls "Patiesā dzīve". Ar pseidonīmu publicēts stāsts "Maksims teica".

2011 - 2012.Dalība Rakstnieku Savienības „Literārās akadēmijas” prozas un dzejas meistardarbnīcu mācībās un prozas lasījumos grāmatnēcā "Satori". Nolasīti stāsti "Nakts skrējējs" u.c.

2011. Latvijas Literatūras centra organizētie Prozas lasījumi. Spīķeri. Rīga. Stāsta "Melnā virtuve" lasījums.

2010. „Kampūrijas stāsti un pasakas”, Zvaigzne ABC, 2010., konkursa „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/03/gramata-kampurijas-stasti-un-pasakas.html

http://sandrasabineart.blogspot.com/2010/12/kampurija-campuria-illustrations.html

Dzeja. Vasaras lūgšana.

Piedod par svelmi

Un debesi koši zilu

Zilāku nekā Tu vēlies

Piedod par

muļķību ļautu

Un pļavu nenopļautu

Piedod par 

Taureni draisku

Vakaru tukšu un laisku

Gribēji vēl?

Piedod ka pievīlu 

Tevi

Piedod ka mīlu

1.09.2021.