Dzeja. Vasaras lūgšana.

Piedod par svelmi

Un debesi koši zilu

Zilāku nekā Tu vēlies

Piedod par

muļķību ļautu

Un pļavu nenopļautu

Piedod par 

Taureni draisku

Vakaru tukšu un laisku

Gribēji vēl?

Piedod ka pievīlu 

Tevi

Piedod ka mīlu

1.09.2021.

Jūtnis-Sajūtnis. Krāsojāmās pasakas. 2021.

"Jūtnis-Sajūtnis" ir projekts, kurš radīts bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tas veidots no drukātās daļas  - krāsojāmās 30 pasaku grāmatas un 36 krāsainu kartiņu spēles un  digtālās daļas, kurā harmoniski apvienojas māksla, aktiermeistarība, mūzika un animācija. Digitālās daļas sastāvā būs 31 sajūtnes video, un ievada video, kurš domāts bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām vecākiem un pedagogiem. Visi video būs pastāvīgi un brīvi pieejami Jūtnis-Sajūtnis kanālā YouTube.

Sociālājā projektā darbojas biedrība "Arimondi" un režisore Dita Danosa, https://arimondi.weebly.com/

komponiste Indra Riše, 

izdevniecība "Sapņu spalva" un Lelde Braķe-Klaverī, http://www.sapnuspalva.lv/

animātoru apvienība - Dace Liepa, Sabīne Moore, Silva Utane, 

Aktieris Varis Klausītājs, digitālais mākslinieks Valdis Torms, surdotulce Lilita Logina.

Idejas, zīmējumu autore un māksliniece Santagora un es, kā pasaku tekstu autore.

Mīļie draugi un interesenti, lūdzu ziedot idejas realizācijas atbalstam!

Konta Nr. LV48UNLA0055001414077

"ARIMONDI", Reģ. Nr. 40008272564

Ar norādi: Ziedojums projektam "Jūtnis-sajūtnis"

Valstiskās organizācijas un NVO, kuras pārstāv bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām, un kuras vēlas saņemt arī projekta drukātos materiālus, lūdzam pieteikties biedrībā "Arimondi".

 E-pasts: arimondi.arimondi@gmail.com

https://www.facebook.com/Jutnis/videos/376008626231873

JŪTNIS SAJŪTNIS

Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jūtnis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.

Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jūtnis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jūtīgi mati, mēle, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.

Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.

Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.

Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.

Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smakojoši, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati saceļas gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties, kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu, tad sajust ēdiena slikto aromātu un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders.

Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies... Iedomājieties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam, kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.

Jūti kopā ar mums.

Tavs Jūtnis

JŪTŅA PASAKAS

                                                                                                                             Māksliniece Santagora

KAUTRĪBA

Lūsijai ir mīksts kažociņš, kupla aste, pušķotas austiņas un mirdzošas acis. Viņa ir ļoti skaista, līksma, atjautīga un kautra. Lūsijai patīk puisis Lūsis, un viņai piemetas kautrība, kad viņš ir līdzās. Tad viņa nosarkst. Viņai gribas lūkoties uz viņu, bet viņa neuzdrošinās. Viņai gribas runāt ar viņu, bet viņas atjautība ir pagaisusi. Viņai gribas tam patikt, bet viņa baidās, ka nav pietiekami skaista.

– Jā, esmu mazliet kautrīga, bet es sajūtu īpaši lielu kautrību puiša Lūša dēļ, – teic Lūsija. – Kad man jāstāv un jāsarkst, es jūtos kā gliemis, kurš grib ievilkt savu augumiņu dziļi gliemežnīcā.

Vakar Lūsijai bija dzimšanas diena. Viņai ir skaista, liela māja un viņa gaidīja viesus. Iešķindējās durvju zvaniņš, Lūsija piegāja pie loga, lai slepus palūkotos, kurš atnācis. Pa mežģīņu aizkara caurumiņu viņa ieraudzīja savus mīļos draugus – Lācinieku, Žagati, Zaķuli un Kaķuli, Murkšķi un Purkšķi, Lupatausi un Klumpatu. Viņi bija atnesuši Lūsijai dāvanas.

Lūsija iesmējās un nopriecājās. Viņa steidzās atvērt durvis, lai draugus ielaistu, bet, pieejot tuvāk logam, piepeši ieraudzīja arī puisi Lūsi. Viņš stāvēja draugu pulkā ar baltu rožu pušķi rokās un izskatījās brīnumskaists un labs.

 Lūsija nosarka un sastinga. Lūsijai gribējās satikt draugus. Viņai gribējās dāvanas, svinības un puķes. Īpaši viņai gribējās satikt puisi Lūsi, bet uznāca tik liela kautrība, ka ... viņa nevarēja atvērt durvis.

 Draugi, brīdi gaidījuši, aizgāja mājās. Puisis Lūsis palika visilgāk, bet nesagaidījis Lūsiju, atstāja rozes pie mājas sliekšņa.

Kad Lūsis bija prom, Lūsija atvēra durvis, pacēla puķes, ieelpoja to smaržu un sāka raudāt.

Garām rāpoja Gliemezītis un jautāja: – Kādēļ tu raudi, Lūsij? Vai kas noticis tavai mājai?

– Ak, jā, – atbildēja Lūsija, – mana māja ir tik stipra, ka es nevarēju atvērt tās ārdurvis, lai satiktu draugus.

                                                                                                           Māksliniece Santagora

GARLAICĪBA

Šoruden Āpšulis un Vāveris sāka iet meža skolas pirmajā klasē. Skolotājs Ūpis dzīvoja ozolā, bija augsti mācīts un augsti godājams.

– Dzīvē vajag tiekties uz augšu, – tupēdams ozola pazarē, sacīja Ūpja kungs. – Tikai tā var sasniegt ko jēdzīgu.

To sakot, viņa dzeltenie milzu redzokļi vareni bolījās un viņš izskatījās briesmīgi gudrs.

– Te ir mājas uzdevumu burtnīca, – Ūpis ūjināja. – Ja iemācīsieties izpildīt darbu ar jēgu un uzzināsiet ko jaunu, sāksiet apjēgt, kam īsti ir jēga.

To pateicis, Ūpja kungs iekāpa dobumā, nožāvājās un devās gulēt.

– Laikam viņam ir garlaicīgi ar tādiem nejēgām kā mēs, – teica vāverēns.

 Āpšulis un Vāveris gribēja kļūt jēdzīgi un atvēra burtnīcu, lai mācītos, bet viņi nevarēja.

Burtnīcā ņirbēja nesaprotami cipari un ķeburi. Skolnieki neko nesaprata.

– Varbūt mums jātup kokā, lai ko apjēgtu. Ūpis tā darīja, – ierosināja āpsēns.

Viņi uzrausās pazarē, ilgi vēroja burtnīcu, taču tas nelīdzēja.

Vāveris patrina kreiso aci, tad labo un noplātījis muti, kurā bija tikai četri zobi, un  teica: – Liekas, ka man acis līp ciet un žāvas jau kļūst tik lielas, ka mute tām top par mazu. Man nav vietas tik lielai žāvai, kāda tagad nāk. Ko lai dara?

– Labi. Mana mute ir lielāka. Es nožāvāšos tavā vietā, – sacīja Āpšulis un nožāvājās tā, ka varēja redzēt viņa sešdesmit zobus.

– Kas man kaiš? – īdēja Vāveris. – Es pat vairs nebrīnos par taviem zobiem!

– Domāju, ka mums piemetusies garlaicība, – nopūtās Āpšulis.

– Kā Ūpja kungam nebija garlaicīgi uzdot mums mācīties ko tādu? – žēlojās Vāveris. – Viņš apgalvoja, ka, risinot uzdevumus, mēs iemācīsimies kaut ko jaunu.

– Jā gan, un viņam ir taisnība – agrāk mēs nepratām garlaikoties, – Āpšulis secināja.

                                                                                                         Māksliniece Santagora

VAINĪGAIS VILIS

  Bija rudens. Vilciņš Vilis no koka un gumijas gabala uztaisīja „kaķeni”. Ar to mestie akmeņi lidoja      tālu. Vilim bija prieki, bet tad akmens nejauši trāpīja logā un izsita stiklā caurumu.

– Ko Tu izdarīji? Esmu smilšainā tuksneša augs, – vaimanāja zaļš, apaļš Kaktuss, kurš auga istabā uz palodzes. – Ziemas aukstums ienāks mājā un es nosalšu!

– Tu pats esi vainīgs! – atbildēja Vilis. – Kādēļ tev jādzīvo šajā istabā? Ej uz savu tuksnesi!

– Kā lai es eju? – ieraudājās Kaktuss.

– Bet kā tad tu atnāci? – iesmējās Vilis.

– Mums – augiem – nav kāju. Kaktusu cilvēks atveda, bet mani putni iesēja,  – sarunā iejaucās Mežvītenis, kurš auga turpat ārpusē, pie mājas sienas.

– Es jau teicu, ka paši vainīgi! Nevajadzēja ļauties! – atteica Vilis un aizskrēja rotaļāties citur. Viņam bija kauns atvainoties un slinkums palīdzēt Kaktusam, bet vaina ir kā sēkla. Reiz iesēta, tā mēdz augt.

Pienāca ziema. Pūta auksti vēji un sniga. Pavasarī, kad saplauka lapas, Vilciņš Vilis gāja gar to pašu māju un atkal ieraudzīja izsisto rūti. Kaktuss bija turpat uz palodzes – sadzeltējis, sažuvis un sakrities.

– Ā-ū! – žēli iekaucās Vilis. – Kas tev notika, Kaktuss?

– Ziemā bija pārāk auksti, un viņš nosala, – atbildēja Mežvītenis.

– Tā ir mana vaina! – gaudoja Vilis,  – A-ū! Kā man sāp mana vaina!

Viņš metās skriet un drīz atriezās, lēni stumdams smagu smilšu ķerru, un izgāza smiltis zem loga tieši uz Mežvīteņa saknēm.

– Ko tu dari?  Manām saknēm pietrūks ūdens! – iesaucās Mežvītenis.

– Es taisu Kaktusam tuksnesi, – atbildēja Vilcēns Vilis.

– Bet es nevaru augt smiltīs! – raudāja Mežvītenis.

Tā mazā vainas sēkliņa bija izaugusi par lielu, dzeloņainu krūmu.

Pasakas teksta autore : Sandra Sabīne Jaundaldere

Redaktore: Lelde Braķe-Klaverī ( Izdevniecība "Sapņu spalva")

Māksliniece un idejas autore Santagora par sociālo projektu

 bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām

 JŪTNIS-SAJŪTNIS

                                                                                 Video autors Valdis Torms

  Paldies visiem, kuri līdzdarbojas, palīdz un jūt līdzi! Veiksmi! :)

Miniatūra. Ioans un Iakobs.

 Ioans un Iakobs.

Es esmu Cebedeja un Salomejas dēls. Tēva laiva peld liela un smaga. Tēvs ir kļuvis vecs, māte - valdonīga, bet mūsu tīkli bieži nāk laivā tukši.

Cerams ne šodien. Tēva mute ir sakniebta un izkaltusi no īgnuma. Ja ar viņš ko teiktu, tas skanētu rūgti un būtu kā  jūras ūdens izslāpušam. Saule svilina plecus un virve griež pirkstos. Es ienīstu zivis. Es negribu, lai tās nāktu uz tīklu. Es ienīstu šo laivu un tēvu, kura dēļ te esmu iztiku pelnīdams. Es ienīstu savu daiļo māti, jo tā uzlūko brāli mīļāk kā mani.

Brāļa rokas ir stiprākās par manām. Kūkumainas un spožas kā varš. Viņš saliecas un velk, saliecas un velk. Viņš smiedamies spēj izvilkt vispilnākos lomus un aiznest vissmagākos  grozus uz tirgu. Viņa kājas stingri balstās laivas grīdā un man liekas, ka tās ir nesagraujama tempļa kolonnas. Tās var iet tālu un vienmēr atvest viņu mājās. Un viņš nekad nežēlojas par nogurumu. Un man jātiek viņām līdz, bet es zinu ka man nav spēka gana. Kas viņam nāk viegli, man – piepūle. Es nevaru viņam piedot.

Manas rokas ir smalkas un tievas, mugura saliekta, deguns līks kā piekūna knābis un ļaudis saka mani nīgru esam. Jā, es bieži esmu kluss un glūnu savilktu pieri. Ko lai es tiem teiktu? Es nevaru tiem teikt nekā laba, jo tie nav pelnījuši. Daudz labāk es tiem piedraudu, bet tie nebīstas manu dusmu un smejas. Manas dusmas aug augdamas un man nav kur tās likt.

Iakobs triec jokus un smejas. Mani viņš zobo par ķeipu. Māte viņu mīl vairāk par mani. Es vēroju. Es redzu katru nieku. Kad viņa uzlūko Iakobu , viņas acis ir maigas un platas, melnu skropstu ietvertas. Nav skaistāku acu par šīm. Kad viņa uzlūko mani, tās savelkas šauras tā, it kā viņa uzmanītos, lai istabā neielavītos žurka. Šī žurka esmu es. Cik gan neuzmanīga viņa ir bijusi laizdama mani pa savu kājstarpi. Izliekto uzacu arka savelkas kāsī, kad viņas lūpas izloka vārdu – Ioan. Es izmisīgu gribu, lai viņa mani mīl, bet viņa to nedara. Varbūt tādēļ, ka esmu pārāk līdzīgs tai saulē sažuvušajai zivij – Cebedejam, kuru es nicinu. Un es jūtos vainīgs pat ieraugot savu seju ezera spogulī. Viņa ir vīlusies. Viņai būtu pieticis ar Iakobu.

Brālis iesmejas, jo tīkls jau kuro reizi nāk pārāk padevīgi. Ko viņš var smiet! Kas te smieklīgs? Tēva mute aizvien sakniebta un sausa. Viņš pieradis neveiksmes. Māte un es esam viņa neveiksmes. Ne Iakobs. Tīkls atkal ir tukšs. Smirdīgs un ļengans tas ieveļas laivas dibenā un es redzu, ka tas ir caurs. Zemūdens klinšu radzes ir asas kā zobeni.

 Ioans smaida un noslauka sviedraino pieri, - redz, tēvs , tas tikai rāda, ka būsim izsmēluši to zivi, kas slamstās pa virsu. Jālaiž dziļāk. Dziļumā ir. Es jūtu.

 Tēvs klusē.

 – Tu to nezini! - es iesaucos un skaužu viņu par to, ko viņš pateicis. Kaut to būtu sacījis es. Kaut es spētu neskaust, bet es nevaru. Un es nespēju nedusmot uz Cebediju.

- Ko tu klusē, tēvs, kad tev vārds ir  jāsaka? Zivis ir citur un mēs uz radzēm vien saplēšam tīklus. Kurš gan tos lāpīs. Vai atkal es?  – es kliedzu.

Manas dusmas ir lielas kā kalni. Tās dara mani neglītu. Kam man šie caurie tīkli un veltīgie darbi!

- Nekliedz, Ioan, lāpīsim abi. Tēvam vajag. - saka Iakobs un samiernieciski piebilst. - Vakar satiku Isu galdnieka dēlu. Viņš aicina noiet pie sevis. Tur ies arī  mūsu Sīmans un Andrievs. Tie arī apnikuši tukšas zvejas. Zvejnieku daudz saradies. Sīkās zivis iet cauri tīklam, vidējās - izsmeltas un lielās aizgājušas dziļumā, bet līdz dziļumam mūsu tīkli nesniedz. Domāsim, ko darīt. Vai tu nāksi?

Naidīgi skatos uz viņu. Cik labprāt es būtu kliedzis tam sejā, ka neiešu, bet es gribu iet, jo viņu ļaudis aicina, ne mani. Un kā gan es citādi kur tikšu.

Velkam laivu malā. Liekam žaudēties tīklu un meklējam lāpīklus. Vējš triec smiltis mums acīs un aizskrien ņirbinot ezeru. Tēvs klusē. Viņa acis asaro, plānie mati ir putekļu pilni.

Vakarā noejam pie Isas, un Iakobs teic, ka nav zivju.

 – Jā, arī mums, - piebalso Sīmans.

- Topiet par cilvēku, ne zivju zvejniekiem, - Isa saka. – To taču gana. Isas seja ir šaura un asa kā asmenis un es brīnos viņa skaistuma.

- Vai tev patīk būt par galdnieku? – es vaicāju.

- Jā, Ioan, – teic Isa, – mēs strādājam kopā ar brāļiem un mums ir maize, bet es protu, ka man jādara vairāk kā tiem.

Es piezīžos viņa vārdiem kā dēle. Patiesi, patiesi es jums saku, es zinu, ka arī man lemts vairāk kā Iakobam, Sīmanim vai Andrievam. Tieši man – mātes nemīlētajam Ioanam, un es to saņemšu.

Un es sēžu gluži bez elpas. Isa runā vienkārši un skaidri. Avis - gani, tumsa - gaisma. Bet es saprotu vien tad ,kad viņš saka. Tikko viņa lūpas aizveras, es vairs nesaprotu, ir to ko iepriekš sapratu. Un es meklēju ādu, kur rakstīt. Naktī es mēģinu pierakstīt , bet nespēju atcerēties, kā tieši Isa sacīja. Nevaru atrast miegu, un otrā dienā atkal gribu iet uz Isu, bet Iakobs liek man lāpīt un es ienīstu viņu aizvien vairāk. Nu jau dēļ Isas. Salomeju es esmu aizmirsis.

Un es paliku pie Isas un gāju ar viņu tāpat kā daudzi citi, un mani dusmoja aizvien katrs kurš runāja ar viņu, jo es gribēju karsti, ka Isa iemīļo mani vairāk par citiem, bet tas tā nenotika, un es krāju dusmas pār tiem. Bet par citiem vairāk mani dusmoja brālis un es aizmirsu saukt viņa vārdu. Tik ļoti es gribēju, ka viņa nebūtu, bet viņš bija.

08.04.2019.

Dzeja.

 

Raksti sniegā

Kurš teica, ka manuskripti nedeg

Tie deg

Šodien pelēkas debesis

Pelni krāsnī un kamīnā

Uz takas un spainī

Skrien, skrien zīlītes

Spārni pelnu putekļu pilni

Pabērtas sēkliņas

Kura tiks pirmā?

Kāds saka –

No rīgas iet vilciens uz svalku.

 

Kam labums?

Patiesā labuma guvējs?

Zīlīte?

Smieklīgi …

Rakstīt vai ne …

Projektam vajag

Taisīt excel programmā

Ja piešķir mazāk …

Jāprecizē tāme …

Nebaidies ex ceļa …

Pelēki pelni ceļā,

Kur vakar gāji

Ne tur vairs tev,

Ne zirneklim mājas

 

Dzeja.

 

Uzsniegot saltam sniegam

Lidot kļūs smagi

Spārnus izaudzē garus

Kā purva dzērvei

Vai melnajam gārnim

Uzsniegot saltam sniegam

Kur Jūra saplūst ar debesi

Uzcelšu sirēnām māju

Tur neviena nekad neraudās

Par to, ka tai liegi spārni

Ne nagainas sievietes rokas

Par to, ka cilvēka seja

Ne rijīgas plēsoņas knābis

Par to, ka maiga balss

Ne ķērcieni baisi

Par to, ka basa

Un neviens nekad neteiks

Ka viņa ir pati vainīga

 Vilciens.

Aiz loga stacija Daugmale,

Nākamā - Jāņa vārti.

Zemu, vēl zemāk,

Zem putrijas katla vāka

Sapelē debesis

pārvelkas rietumvējš zefīrs

Lipīgu mikluma plēvi

Pelēkas sporas noput

un sējas kā sērga

Pūst lapas un ziedi

Mani soļi uz takas

Pārvēršas trūdos

Tu teici - zirnekļi nemirst.

Atradu vienu beigtu

No bada un aukstuma -

Kājiņas murskulī,

Nav vairs kur iet.

Tu teici - Kam tev vajag 

Porcelāna rūpnīcu?

Apgleznot traukus

ar puķēm un putniem?

Blēņas.

Nevienam to vajag!

Ej strādāt uz 

Akropolisu! 

Maksimām,

lidlēm ...

Par apkopēju!

sieriņu saiņotāju!

mazbikšu pārdevēju!

kasieri!

preču kārtotāju!

ej šķiro tur

puvušas saknes!

Tev ir izvēle!

Taka 

Mirušu cerību pilna.

Tās paliek.

Krampjos saliektām kājām.

Zirnekļi nemirst

Savelkas kamolā

kā apaļa piga

kuru vairs 

neatritināt

2020.

Orfejs.

Lira viņa rokās
No rāpuļa čaulas
Kaisles kliedzienus raida
Pamostos naktī
Karsta
Un zinu kur viņš ...
Liras vizuļi
Nodod
Ne jau viņu ...
Bet mani
Naktī
Kā menādai ...
Skriet
Reibumā dejot
Un pakrist
Sausā zālē
Zem olīvu koka.

20.04.2018.