Dzeja. Desmit minūtes.

 

Dzeja. Ilgu ziedi.

Vien liegie ilgu ziedi

No debesīm lejup līkst,

Vien liegie ilgu ziedi

Tur - debesīs ieaugt drīkst.

Kad aizveru acis un jūtu

Kā debesu pļava zied,

Es zinu tā ir uz mūžu -

Un nav ne kur palikt, ne iet.

07.06.23.

Poetry

I wish I had a huge red car

I wish you hadn't lived so far

I wish you had a white nice horse

I wish I hadn't made things worse

I wish we had a birdlike wings

I wish we hadn't so much things

And we would go away

2023. 

Krāsojāmā pasaku grāmata "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi.

 Pēc biedrības "Arimondi" iniciatīvas meklējam atbalstu krāsojamās pasaku grāmatas radošajam procesam.

Iecerēts uzrakstīt 19 pasakas, kuras papildinās 19 lineāri, krāsojami zīmējumi. Katra pasaka stāstīs par kādu konkrētu emociju. Zīmējums ilustrēs to.  

Emociju zinība, spēja tās atpazīt gan sevī, gan citos, ir sevišķi būtiska bēniem ar īpašām vajadzībām, kuriem ir apgrūtināta emociju izpratne un uztvere, piemēram, ar viegliem un vidējiem autiska spektra traucējumiem, bērniem ar Dauna sindromu un bērniem ar uzvedības problemām.

Mana personīgā pieredze audzinot  īpašo bērnu liecina, ka emociju izpratnes vairošana bērnam ir absolūti nepieciešama, bet atbalsts vecākiem vajadzīgs vēl jo vairāk, jo audzinot šādu bērnu, katra diena ir kā pārbaudījums. Neatpazīstot vai jaucot emocijas, sajūtas bērns var nonākt galējā apjukumā un izdarīt liktenīgas izvēles. Vecākiem jāspēj būt līdzās, saprast kas īsti notiek ar bērnu, un palīdzēt kamēr vien tas iespējāms. 

Tas, ko nepagūstam vai neprotam apgūt bērnībā, var radīt neatgriezeniskas sekas īpašā cilvēka pieaugušajā dzīvē, un nopietni skart arī līdzcilvēkus.

Īsas pasakas, kuru sižets ir kodolīgs, atpazīstams un spilgti raksturo konkrēto emociju, viegli saglabājas atmiņā un ļaus bērnam identificēt līdzīgu emocionālo notikumu nākotnē. Ilustrācijas izkrāsošana padziļinās un nostiprinās pasakā ietverto domu, un krāsojot grāmatas attēlus, bērns kļūst arī par savas grāmatas līdzautoru.

Pasakas rakstīšu un izkrāsojamo ilustrāciju zīmēšu es.

Ceram, ka iecerētā grāmata reiz arī materializēsies un sasniegs savu mērķi - palīdzēt bērniem un viņu vecākiem.

 Lai grāmata sasniegtu tos, kuriem tas visvairāk nepieciešams, rūpi turēs biedrība "Arimondi".

Iniciatīvas grupa - biedrība "Arimondi"  https://arimondi.weebly.com

https://www.facebook.com/ArimondiLV/

Ieskatam - ievada pasaka un vēl viena. 

Jutis Sajūtiņš.

Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jutis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.

Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jutis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jutīgi mati, mēlē, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.

Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.

Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.

Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta, kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.

Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smirdīgi, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati ir gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties , kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu un just kā tas smird un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders un draudzeni var kaitināt kā ožu.

Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies ... Iedomājaties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.

Jūti kopā ar mums.

Tavs Jutis.

Aizdomīgais Ērglis.

Reiz dzīvoja liels, skaists Ērglis, kuram krūtīs bija greiza sirds. Ārēji greizumu nevarēja redzēt un pārējie putni viņu cienīja. Kad viņš izpleta spārnus lidojumam, putniem no apbrīnas atvērās knābji un tie sauca, - Ak, cik vareni! Tu esi lielisks!

Tomēr greizā sirds neļāva Ērglim priecāties par to, kas viņam bija un justies laimīgam.

- Ejiet prom, liekuļi, - Viņš uzbļāva putniem.

- Pārējie tikai izliekas, ka ciena un apbrīno mani, - īgņojās Ērglis, - Patiesībā viņi mani izsmej un muļķo! Es to nepieļaušu! Vislabāk ir dzīvot no citiem nomaļus. Tad viņi netiks klāt ar savām nelietībām.

Ērglis vientuļi apmetās visaugstākā koka galotnē.

Tad kādu pavasari koka galotnei garām laidās Ērgliene. Viņai iepatikās skaistais Ērglis.

- Tu esi skaists, stiprs, gudrs un labs! – Viņa teica, - varbūt mēs varētu novīt te galotnē ligzdu.

- Mh, - novilka Ērglis, - Tu tikai gribi atņemt man koku. Piemuļķot mani.

- Nē, - smējās Ērgliene, - Tu man patīc. Skaties pats. Es pierādīšu.

Ēgliene sāka vākt zarus un saknes, vīt ligzdu un drīz vien izdēja pirmo olu.

Tomēr lai ko viņa darītu, Ērglis nemitējās bozties, – Tu mani muļķo un izliecies laba. Es tev neticu. Patiesībā Tu esi slikta! – Viņš ķērca.

Ērgliene noskuma, bet perēja vēl cītīgāk. Ērglis aizvien izskatījās aizdomu pilns un īgns. Dienas drūmi ritēja. Ērglienei gribējās prieka.

- Vai tu varētu man uzdziedāt? – Viņa uzrunāja Ērgli. – Esmu dzirdējusi, ka citi putni dzied kamēr viņu sievas perē.

Tobrīd Ērgļa sirds sagriezās pavisam greiza un viņš neganti iebrēcās, - Tev labāk patīk citi putni! Mani tikai izmantoji, lai dabūtu ligzdu! Tu esi mele! – Un viņš padzina Ērglieni no ligzdas.

- Es nevienam neļaušu sevi muļķot! – Viņš brēca.

- Protams, sevi tu piemuļķo pats, - garām laizdamies noteica Ūpis.

Masku spēles. 2022/23.

Maskas darinu un valkāju gadus divdesmit, kopš atsākās Mākslas akadēmijas karnevālu tradīcija. Bija interesanti veidot maskas, vērot jauno mākslinieku fantāziju un spēju gandrīz "ne no kā" radīt iluzoru vidi un skaistumu. Tomēr jāatzīst, ka pēc pandēmijas, vairs šim karnevālam nesekoju. Nemanot pienācis laiks, kurā līdztekus formai valdzina masku saspēles un improvizācija, kuras masu pasākumos steigas un burzmas dēļ, tiek nomāktas. Tās neglābjami pārvēršas par iestudētiem priekšnesumiem vai pazūd pūļa troksnī uz neatgriešanos. Varat tikai vērot garām slīdošās radības vai mēģināt uzminēt, kas īsti notiek uz skatuves. Saspēles iespēja šādā situācijā ir pat nevēlama.

Masku tradīcijas jomā Latvijā lielisku darbu ir veikuši  Masku festivālu rīkotāji Aīda Rancāne, Andris Kapusts, folkloras kopas un tautas tradīciju kopēji. 

Masku saspēles ir unikāls piedzīvojums, kuru nevar ne iestudēt, ne nemainīgi atkārtot. Maskas izveide ir šī procesa daļa. Droši var teikt, ka tas ir vizuāls mākslas darbs ar īsu laika dimensiju. Video performances palīdz to saglabāt ilgāk.

Masku spēle "Ziemassvētku Kumeliņš".2022.

Maskas turpināju darināt arī klusajā laikā, kad nenotika ne karnevāli, ne masku gājieni. Zirdziņš un Čigāna maska ir tapušas 2020. un 2021. gada ziemā. Zirga maskas performance, kura redzama noslēguma epizodē,  piedalījās Masku festivāla attālinātajā variantā. Savukārt, Čigāniete ir tapusi 2019. gadā un piedalījusies masku gājienos un performancēs jau vairākkārt. Gada nogalē iecerējām un februāra sākumā pabeidzām šo video, kurā maskas redzamas kopīgā darbībā. 

Čigāni ir Ziemassvētku laika maskas - Lāča vadātāji un mangotāji, kuri var nākt ciemoties arī Meteņu laikā. Lai izdodas un laime! Paņudīs!

Masku spēles "Meteņi Špakovska parkā". 2023.

Meteņos sevišķi iecienīts ir Budēļu Tēvs, Āzis, Čigāns, Vilks, Kūlis.

"Meteņi Špakovska parkā" ir dokumentāls video - masku saspēles improvizācija reālā svētku vidē. 

Piedaloties masku gājienos  un izspēlējot masku tēla individuālo raksturu, jābūt vienlīdz gatavam gan pārsteigt, gan tikt pārsteigtam, jo maskošanās nozīmē arī pārbrīvību - ikdienības robežu pārkāpšanu, ielūkošanos telpā aiz tām. Kas zina, kas tur gaida? Svarīgi, tās pārkāpjot, nepārkāpt otra brīvību būt viņam pašam. 

Paldies visiem svinētājiem, un jo īpaši maskotajiem! Bija patiess prieks. Jūs esat brīnišķīgi! Uz tikšanos maskās un dzīvē!

2023. gada decembrī plānota ilgi gaidītā izstāde "Karnevālu maskas" Mencendorfa namā. 

Ja  gribētos rakties dziļāk, maskas valkāšana ir sakrāls piedzīvojums. Vairāk par to esmu rakstījusi epifānijā "Nāves deja". To var lasīt un redzēt te 

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html

Dzejas videogrāmata "Mēness Lāsēs". 4.daļas.

Krājumā ietvertā dzeja tapusi 1996 - 2003 gados. Ilustrācijas -2017. gadā. Lasījuma stāstu veido sievietes un divu vīriešu sarakste. Kāpēc publikācija tieši šajā laikā, kad pakausi svilina tuvā kara elpa, bet sejā dveš pašmāju politiskais un saimnieciskais apjukums? 

Mana atbilde ir - agrāk nebija iespējams. Varbūt jāmeklē atbildi nepiepildītajos sapņos, iedomās, alkās? Šie dzinuļi ir doti, lai tuvinātu cilvēku mīlestības laimei un radošumam, bet visbiežāk aizved uz tukšuma bezdibeni.

Videogrāmatu sadalīju posmos - 1. daļa "Veltījums" un "Sapņi", 2. daļa "Iedomas", 3. daļa "Alkas", 4. daļa "Teksti".

 Attiecības ierasti sākas ar sapņiem, izsapņotu mīļoto un izsapņotu laimi.

Otrā daļa "Iedomas" ir kā ūdens spogulis, kuru satraucis vējš. Tā atstaro emociju ņirbu.

Trešā daļa "Alkas" ir apslēptais. "Alku varoņi" grib dzīvot kā "varoņi"- brīvi, droši, spilgti un neierobežoti. Varam vērot, vai tas tiešam aizved uz brīvību un radošumu vai zināšanām. 

Ceturtājā daļā iekļāvu performanci "Bajāns un Roze", dzejoļu tekstus un pēcvārdu. 

Performancē "Bajāns un Roze" piedālās talantīgais lietuviešu mākslinieks un mūziķis Eugenius Raugas. Performance tapa Starptautiskā ilustratoru plenēra laikā Zasā, kurā zīmējām ilustrācijas Raiņa bērniem veltītās dzejas grāmatai "Satikšanās sabiedrībā". Performance radās pēc darba un bija brīva improvizācija, bez mēģinājuma un kopēja rīcības plāna. 

Tekstu sadaļā iespējams dzejoļus lasīt no lēni pāršķirtām videolappusēm.

Pēcvārdā atbildēju uz jautājumiem, kuri radās lasījuma gaitā:

1.Kā tapa dzejoļi?

2. Kā tapa lasījums?

3. Kas ir lasījuma varoņi?

4. Kāds ir lasījuma vēstījums?

5. Kāpēc nosaukums ir "Mēness Lāsēs"?

Dažas atbildes mani pārsteidza tā, ka bija jāatzīst - mākslinieks un dzejnieks savā mākslā un dzejā "redz" tālāk kā realitātē, uzraksta vai attēlo vairāk kā tobrīd zina.

Pašās beigās paslēpusies  maza animācijas "odziņa".

Lasījumu papildina video no mana arhīva, hanga spēle un resursi no www.pexels.com un YouTube.com

Darbu beidzot jāsaka, ka veikšana kopumā ir ņēmusi daudz vairāk laika un pūļu kā bija domāts. Lai kā gribētu, visu viens pats tomēr nevar iespēt, un bieži bija jādomā par Raiņa viedo un jautro dzejoli. :)

Viens pats trīs gadus aru, aru, aru, aru —
Viens pats sev visu pataisīt varu, varu, varu, varu —

Viens tēsu,
Viens plēsu,
Viens ogles dzēsu —
Viens kaļu,
Viens maļu,
Viens sālu gaļu —

Vēl trūkst vienu, divu, triju, simtu lietu:
Nažu, važu, cirvju, virvju, šķietu, sietu —
...

Stāsts. Rembates Emīlija un Heinrihs. 2018.

 Fragments no nepublicētas grāmatas "Laimīgo sala" 2018.

"Daugava pie Lielvārdes" ( papīrs/jaukta tehnika, 20,5 X 29,5) 2018.

Rembates Emīlija un Heinrihs

 

Ne akmens uz akmens tur nepaliks.

 

„Jērumiņ mīļo, manas domas aizvien riņķo un atgriežās tur. Manas takas gadiem ir vedušas pāri un ap to vietu.

Ziliem zvaniņiem un kosu audzēm pilnais, ēnainas Rembates muižas parks un dzelteni krāsotā stacija. Muižas vieta un pagrabi kalniņā. Apaļā Mīlestības saliņa, lejā uz Daugavas pusi. Vasarās dīķis pilns kurkstīgu, zaļu varžu un mazu, zeltainu karūsiņu zibšņu. Muižas sen nav, to nevarētu pat atminēt, bet kur bija pamati nav vairs akmens uz akmeņa un es domāju kālab Liktenis un Laiks to noārdījis gluži kā Dievu kalnu, Katrīnas kalniņu un viņas soģu midzeni - Lielvārdes muižu.

Heinrihs Rautenfelds un Emīlija Elizabete Kuģeniece. 1907.

No barona Heinriha Rautenfelda vecākā dēla Heinriha vēstulēm brālim Hansam Rautenfeldam Rembatē un Rīgā.

 

„Mīļo Hanss, Tu vienīgais esi, kurš mani uz to patiesāko esi sapratis. Un tad es Tev uzticu savas sirds noslēpumu. Esmu karsti iemīļojis. Viņu sauc Emīlija. Un es no tiesas nezinu ne cita jaukāka vārda, ne meitenes kā vien viņa un viņa. Viņa dien par kalponi Aizkraukles muižā, kur viesojos pēc dienesta Kauņā, lai no mūsu mīļās māmiņas acīm nobēdzinātos. Un es gribētu Tevīm lūgt uzmanīga padoma pie mūsu mātes, jo man liekas viņa Tevi labāki ierauga. Vai Tu izprasītu, ko viņa teiktu, ja Tu vai kāds cits lūkotu zemāk dzimušu sievu? Cik atminu no mūsu nelaiķa tēva, māte pati nav cēla dzimuma.’’ 1907.

 

*

 

„ Sirds mīļo Hanss, Tava sirds nav bijusi uz mani nedz greiza, nedz skaudīga un nav likusi man ciest tā kā to dara mūsu māte no manis novērsdamās un grašus pasviezdama. Es tiešāmi to grūti nesaprotu. Vai viņai netīk kas no manis, jo viņa vienumēr teikusi – kur viņai tāds bērns kā es gadījies. Vai tad viņa nezina, ka pēc tēva gribas man pienākas muiža? Un es varētu it laimīgi dzīvot arī ar nebagātu sievu, kā man mīļotā Emīlija, kura ir man solījusies un es viņai arī. Patiesi Tavs un uz mūžu.’’

 

*

 

„ Mīļo brāl, es patiesi nespēju noticēt. Saki man, ka tā nav tiesa. Tie mani sauc par traku un garā vāju dēļ tā, ka esmu iemīļojis vienkāršu ļaužu bērnu? Un nav Emīlija nekāda ragana, ne piebūrēja! Brāļus, māsas un ir citus radus mūsu mīļotā māte pret mums ir sacēlusi. Un tie liecina, ka es esot traks. Vien Tu vienīgais esi man palicis par tuvāko, jo tie citi man sveši. Tiem tik vien kā nauda dārga, ne cilvēki. Bet viņu nauda, ko dēļ manis tie teicās devuši maniem ārstiem un uzturam tērējam ir ne viņu, bet mūsu nelaiķa tēva nauda. Kurš no tiesas viņus par šo ļaunumu, ko tie nodara, būtu izdzinis mežā kopu ar vilkiem dzīvot, jo tie arī ir vilki.’’

 

*

 

„ Ak, Dievs, Mīļo Hanss! Esmu bēgļu gaitās, jo atklāju, ka esmu gūsteknis Neifrīdenheimas psihiatriskajā klīnikā, kur krusttēvs mani bija ar apmānu ievilinājis, teikdams, ka mīļā māte vēlot man labu, dakteri palīdzēšot un viss būšot atkal labi. Un es viņam noticēju, lai gan tagad pats neprotu kā. Kad  mums ģimenē ir bijis labi, ja reiz man mājās - Rembatē nekad nav gribējies būt? Es domāju, mīļo Hanss, ka Tu saproti, kā viņa mūs ir mocījusi, locījusi un spīdzinājusi. Un mūsu māsu Elīzi jau ir pasludinājusi par vājprātīgu. Redzu, ka pienākusi mana kārta. Bet man viena alga, es dodos pie manas sirds – Emīlijas un tieši teikšu mātei, ka precēšu viņu.’’1911.

 

*

 

„ Ai, Hanss, mūsu mīļā māte ir mani sapratusi un viņa patiešām mīl mūs un pieņem Emīliju kā meitu. Jā, tiešām ļauni gari būs ap mani grozījušies, kā teica klīnikā, un es to balsīs klausījies domāju uz mīļo māti ļaunu, bet viņa ir laba. To es tagad arī cieši ticu un skaļi izsaku …” 1911.

 

*

 

„ … lai Dievs mums žēlīgs, mīļo Hans! Es Tev nespēju izteikt, ka tā sieviete, kuru līdz šim saucu par mūsu mīļo māti ir mūs piekrāpusi un nodevusi. Viņa uzņēma mani un Emīliju Rīgā, runāja saldi, mieloja, deva dāvanas, naudu un ieteica aizceļot uz laiku. Kāzu ceļojums uz kādu mazpilsētu - viņa teica. Un es viņai kā vientiesis izstāstīju mūsu plānus un to, ka klusībā salaulāsimies. Bet kas nu nāk gaismā! Ir sūtīti kukuļi uz pašu Odesu, mācītājs uzpirkts un atsaka mums Dieva svētītu laulību. Es Tev jautāju, Hans, -Vai Tu to zināji? Vai Tu zināji šo viltu? Šo nelietību! Vai Tu zini, kas man sāp? Ne jau viltus, ne jau nelietība, meli, apmelojumi un mantas kāre, ko viņa man nodara. Man sāp tas, ka mana paša māte, kuru es patiesi mīlu un alkaini vēlos viņas mīlestību, mani ienīst ar vissīvāko naidu, bet tomēr pietur kā kādu vergu un muļķo dēļ mantas. Un man liekas viņa ienīst mani jo vairāk tā dēļ, ka niknojas, ka es neļauju sevi salauzt kā reiz mūsu tēvs un māsa Elīza. Es pretojos. Es nojautu un tagad arī redzēju viņas patieso - plēsoņas seju. Viņa aizvien ir tas pats sīkais, savtīgais plēsonis, kurš reiz ielavījās muižā kā guvernante. ”1911.

 

*

 

„ Mīļo Hanss. Piedod, ka Tev rakstu, bet man nav neviena, kam varu uzticēties. Mēs ar Emīliju esam trūkumā. Un es pelnu mums un dēlam iztiku rītos izvadājot maizi, bet vakaros tirgojot rozes. Kad es to daru, es esmu laimīgs. Man patīk tikko ceptas maizes smarža, un maiznieks piekrita, ka es viņam palīdzu. Tas ir tik saldi. Es stumju ratus un saucu, - Svaiga maize! Svaigi cepti pīrāgi, kliņģeri!

 Un saimnieces līksmi nonāk man pretī, un es ielieku viņu grozos siltus, mīkstus klaipiņus. Rupjmaizes smarža ir tumša, rūgteni nobriedusi un stingra. Baltā maizīte smaržo viegli un kairi kā mana Emīlija, bet smalkmaizītes un kliņģeri ir kā glauni junkuri un pūderētas mamzeles.

- Raugi, lai nenobirst cukurs! Cukurs! – Sauc maiznieks, kad ripinu ratus pa bruģi.

Rozes mēs ar Emīliju pārdodam pārmaiņus. Kad laukā ir silti, iet viņa. Kad vēsi – es. Man biezais kažoks. Viņai tik mēteliņš. Rozes es nopērku veikalā vakarā, pirms to slēdz. Saimnieks tad iedod lētāk. Tās smaržo kā tikko no Paradīzes nākušas. Mēs ieliekam tās stikla kastiņā ar sveci, lai tām silti un gaismiņa. Tepat vien stāvam mūsu ielas sākumā, kur tuvāki Jelgavas centram un ļaudīm. Un es saku, kungiem, kuri tumsā iet garām, - nopērciet ziedus mīļotai. Zieds ir kā mīlestība. Viņa būs laimīga ar Jums.

Rozes, kuras paliek nenopirktas, es atnesu Emīlijai. Nokrītu viņas priekšā ceļos un jūtos kā mazs noilgojies zēns.

- Mīļā, es atnesu Tev rozes. Šoreiz ir mazāk naudas, bet vairāk mīlestības.

- Protams, manu zēn, - saka Emīlija. – Es esmu laimīga. – Un viņas maigās rokas apvijas ap mani. Viņas klēpī briest jauna dzīvībiņa, un es jūtu ka augu, ka man ir spārni. Es varu aizsniegt un sasniegt jebko. Ka es to izdarīšu, varēšu, panākšu, jo man ir šie spārni, rokas un Emīlija. Ka mums patiesi ir mīlestība, maize un rozes.

Mīļo, Hanss, nedomā, ka mums kas trūktu un turi vairāk rūpi par sevi. Mīlestībā, Tavs uzticamais Heinrihs.” 1912.

 

*

No  Emīlijas Rautenfeldes vēstules Hansam Rautenfeldam Rīgā.

„Cienītais Hanss Rautenfeld.

Esmu ļoti izmisusi. Domājams, Jūs jau zināt ka Jūsu vecākais brālis Heinrihs pēc traģiska negadījuma, kura laikā izkrita pa mūsu mājas logu un stipri sasita galvu tika ievietots Jelgavas slimnīcā, bet pēc slepeni un pret mūsu gribu pārvests un ieslodzīts Šēnfelda psihiatriskajā klīnikā Rīgā. Kad ierados viņu apciemot, man tika norādīts, ka Heinrihu var apciemot tikai tuvākie radinieki, bet es neesmu nekas. Lūdzu palīdziet.” 1912.

 

*

 

No Hansa Rautenfelda vēstules Heinriham Rautenfeldam Rīgā Šēnfelda klīnikā.

„Mīļo Heinrih, mani aprijis smagums un kauns. Tava sieva ir vērsusies pie manis. Es nespēju izdarīt neko. Pat iziet no istabas, lai ietu uz lekcijām. Tik dziļš riebums ir manī. Es nevēlos redzēt cilvēkus, nevienu no šiem glumajiem gliemjiem, un jo vairāk mūsu mīļās mātes saldi lipīgo, melīgo seju, kad tā nāk uz mani rokas kampienam atpletusi kā vēža spīles. Vai tā domā, ka es esmu tās klēpja suns? Vakar, kad viņa bija atnākusi, es kāpos atpakaļ un aizvēru viņas priekšā istabas durvis. Viņas seja piepeši kļuva īsta un es ieraudzīju to, ko tu man esi licis pie sirds. Tu teici – viņa bauda, kad sāpina.

 Tik man viņa riebj. Un es riebju sev pats, jo ko gan es redzu spogulī, savā sejā? Viņu! Es bīstos smaidīt, jo es smaidu gluži kā viņa. Es bīstos pat iemīlēt kādu, jo es to nepratīšu. Es sāpināšu. Es sāpinu arī tevi, mīļo Heinrih. Es neko neesmu darījis dēļ Tevis. Vēl vairāk, es devu mātei Tavas vēstules. Piedod. Es nevienu nemīlu. Es visus neieredzu. Arī sevi. Es nevaru dzīvot vairs. Es sevi šauju nost. Mans vienīgais prieks - Tu skumsi pēc manis, muļķo Heinrih. Tavs mazais Hanss.”1912.

 

*

No Heinriha Rautenfelda nenosūtītās vēstules Emīlijai Rautenfeldei.

„ Sirds mīļā, Emīlija. Kopš esmu bēdzis un kļuvis par trako ārsta nevilšu slepkavu, tiesāts un ieslodzīts kā nelabojami traks ir pagājušas daudzas saltas ziemas, kurās es savā bezcerībā neesmu Tev rakstījis ne rindiņas. Es zīmēju. Daudz rožu, kuras es gribēju dāvināt Tev. Es zīmēju skaistas sejas. Es gribēju uzzīmēt Tavu, lai neaizmirstu, bet katru reizi tā iznāca savādāka, un liekas, esmu aizmirsis kā Tu patiesi izskaties. Es Tevi gaidīju, bet laikam jau Tevi nelaida pie manis vai Tu pati bijies no manis kā traka suņa. Es pārtraucu zīmēt Tevi. Šī pēdējā ziema ir pārāk salta. Es esmu salis un izvārdzis. Šodien es uzzīmēju pēdējo zīmējumu. Uz šīs vēstules ir mana roze un mīlestība Tev. Heinrihs.”

1929.14.01.

 

Rožlapu lagūnā,

Laivai caur

Rožlapām

Slīdot …

Vai Tu vēl

Kaut kur esi?

Gribi tukšumā

Gaistošā lidot?

 

Sakalta ziedlapiņas,

Nelīgo sudrabā

Maigā.

Laiks vairs nerit

Uz priekšu,

Bet atpakaļ

Staigā.

 

Un atkal

Es – Tavās rokās.

Un atkal

Vējā mati.

Un atkal

Vārdi ir spēle.

Un atkal

Tā pati.