Dziesmas.

 Dziesmu mūzika radīta pateicoties MI SUNO.

BRĪVĪBA

TEIDE

BALTS

PAVASARIS

MAIGUMS

KLUSUMS

TAURIŅŠ

TĪKLĀ

BURAMVĀRDI. Mūzika radīta ar MI rīku UDIO

Eseja "Dievu kalns". 2013.

Spēka ir maz. Dzīves līnija kā iesprūdusi saujā, kā aizdambēta. Jūtos niecīga un viena, lai gan tā nav. Aiz aizsprosta ir cilvēki, tie plešas kā ezers, bet viņu darbi un domas ir tālu no manis. Otrpus.

 Mans ceļojums laikā un telpā turpinās. Šis posms ir sācies gandrīz pirms pus gadsimta. Ritējis ziemu Rīgā, vasaru – Lielvārdē, līdz beidzot ieprecējos un paliku Lielvārdē arī uz ziemām. Garām, tumšām, dubļainām. Tādām, kurās nevar atrast vietu. Tāpat kā grūti ir atrast vietu drēgnā istabā, kurā nav gaismas, jo nezini kur ir slēdzis vai kur stāv svece, neatrodi krāsni un mēģini kurt uguni turpat uz grīdas.

Es sakūru uguntiņ

No deviņu žagariņ.

Sildās Dievis, sildās Laima

Mana mūža licējiņ.

Mazo Dievu kalna gabaliņu, ko Daugava vēl taupījusi, vasarās esmu redzējusi tikai no pilskalna puses – svītraini, kārtainu  sānu, kā nograuztu kūku. Pa zemi turp netiek. Rumbiņas upe kā rāvas tekums priekšā, otrpus - saimnieku zeme, nedomā pāri iet. Tā tas stāv - savrup un nepieejams. Ļaudis grozās otrpus upītes ietekai, pa pilskalnu. Krusnešu brāļu pilsdrupas izmīdami un Lāčplēsi piesaukdami. Turpat stāvajā krastā - Andreja Pumpura muzejs un akmens „Lāčplēša gulta”. Var jau būt, ka Lāčplēša, jo kolhoza „Lāčplēsis” laikā atvesta. Vedot izlūzis krietns gabals, kuru nu piedienas saukt par „segu”. „Sega” gul uz zemes līdzās lielajam akmenim. Pakāpjoties uz bluķēna var ierāpties „gultas” vērumā un glūnēt pār malu uz Daugavas krastu, kur pēc Pumpurā teiktā Lāčplēss ar Meno Bruņinieku cīņas karstumā lejup nokrituši un rūkdami nogrimuši. Mati jau abiem aļģu sanesu melni, drānas piesūbējušas, bruņas un zobeni rūsas sakosti. Tiek jau teikts, ka tie tur abi arvienu pa dzelmi sitas un reiz nāks uz augšu. Nezin tik abi vai viens no tiem, un nezin vai viņus tādus kā tie nāktu kāds spētu atpazīt. Neredzamā Tumsas cīņa ar Gaismu, kura arī top par tumsu, kā ugunīs sadeg, parvēršas oglē, ūdenī nodzies, kodinās sārmā un velējas balta. Un tā uz riņķi kā vainags. Un nevar zināt kas no tā slikts kas labs, jo tas ir tik cieši, ka nevar viens bez otra būt. Un baznīcas tornis balti slienas turpat un tai pat krastā, kur melnais Bruņinieks esot kritis.

Daugavas vārava, ūdeņu meita, tā pati, kura zem nogremdētā Staburaga gula, atpeld un prasa „Vai Rīga gatava?’’. Pa simtu gadu pa ceļam uz Rīgu pie Lielvārdes piestājas, lai palūkotu kā kāvējiem sokas. Tik tie  cīņas karstumā duļķes  sakūluši aizvien viņas nenomana. Un tā viņa aizpeld gulēt atkal uz simtu gadu. Daugava pa tam kropla un uzblīdusi rij un deldē savus krastus tā, ka Dievu kalns jau gandrīz dzelmē ierauts. Un kam ļaudīm Dievu kalna vajaga, ja baznīca?

Ir ziemas, kad iegriezies ziemelis pūš ilgi un nikni līdz ledus uz Daugavas vēl pirms sniega uzsalst stingrs un gluds. Un cik sniega, tik ziemeļvējs nopūš ledu pliku un tas turās gluds bez atkušņa vai pusi ziemas.  Tā gadās reti, bet kad tas ir gana biezs, var ņemt slidas un laisties pāri un arīdz augšup uz Dievu kalnu. Manas slidas ir gadus divdesmit vecas un no baltām palsas noplukušas. Vēl no tā laika, kad slidoju Valsts Elektrorūpnīcas – VEF slidotavā. Lepnā valsts rūpnīca sen mantkāres piebeigta, izvazāta un notirgota Vāczemes tirgoņiem par lētām precēm piebāztu bodi. Slidotava – likvidēta. Slidas ir.  Kam man slidas? Auju kājās, lai var Dievu kalnā kāpti.

Slidoju uz augšu, vējš mugurā, viegli. Daugavas ledū plaisas. Ik pa laikam, kur ledus vēja nopūsts melns, plaisas izdzinušas tīmekli. Kā zirneklis būtu audis. Ko gan viņš ķer? Vāravas? Ne mani. Es - pāri tīklam un garām. Slidoju no līcīša ietekas, garām Lielvārdes pilsētiņas centram un uz augšu līdz bijušā kolhoza „Lāčplēsis” bijušajai zemei. Tagad tā gabalos sasraustīta, kā lācis pats būtu plēsis. Un vasarā gar Daugavas malu vairs nenoiesi kā reiz maza meitene gāju. Sētas un suņi. Nikni sumpurņi priekšā dzelžu tīklus novilkuši. Ne pāri tikt. Vienīgi ziemu pa ledu un vēl nedēļu vasaras beigās, kad Keguma HESā slūžas palaiž vaļā un ūdens krātuvi nolaiž. Tad Daugava laizīdamās rāpjas uz veco gultni, bet sniegt jau nesniedz. Taču gar dubļaino malu kāds gājējs paiesies. Pūstoši un vēl dzīvi gliemji skraukšķ, un reizēm kāja iegrimst līdz potītei. Dūņas, sanesas un smirdošas, augusta nogales saulē ceptas piekrastes augu lēkšķes, bet nebaidies ej. Šis ceļš ir tavs, taču uz Dievu kanu gan pa puvienu netiksi. Pie ģimenes dārziņiem paliksies. Arī labi. Uz to kalnu ceļš vien retajam minams, un ja iet tad zina, ko meklē.

Dievukalns aiz Rumbas upes. Tur dubļainām kājām nevar.

Ir ziema, kurā tieku. Viena ziema. Esmu nosalusi un nogurusi taču prieka pilna. Atceros dzirkstīgo sajūtu krūtīs, vēderā un kājās. Bezgalīga slidotava, kurā traucies kopā ar vēju un tas ir divreiz ātri. Slidas nes viegli un droši. Daugavas melnie dziļumi netiek klāt. Diena ir pelēka un vējš velk zemus mākoņus uz puteni. Uzsnigs un būs atkusnis, kurš darīs ledu slapju un nedrošu. Jūtu, ka būs tikai šī viena diena. Jūtu, bet neticu. Liekas, ka laika un iespēju ar vienu vajadzētu būt vairāk. Iespēju iespējamība.

Māju rindas uz krasta izskatās koši un nevainīgi kā Ziemassvētku kartiņās. Drošvien vakaros tur aizvien spīd svērku lampiņas. Arī sumpurņu lampas. Kurš tās var atšķirt? Kā var atšķirt sumpurņus? Visi ļaudis ir labi. Sumpurņus var atšķirt, jo tiem dažreiz uzrodas suņu purni, un tie tevi rej riedami. Visvairāk tie rej, kad ej garām, jo tiem skauž, ka viņi te tup, bet tu ej. Niknākajiem patīk uzglūnēt un klupt visū no slēpņa. Tad viņi pamanās kost. Bet ir arī tādi kuri nekož, vien apnicīgi vaukšķ. No tiem sāp nevis ciska, bet galva.

Uz Daugavas vidus es tos ne dzirdu, ne redzu. Tie ir tālu uz krasta. Un beidzot esmu arī līdz Rumbiņas ietekai. Kalna nošķeltais sāns cieši pie ūdens un ir jāmeklē mala, kur kāpt uz zemes. Atstāju slidas kājās, jo tā vieglāki tikt stāvumā. Cērtu asos dzelzs purngalu robus sasalušajās lapās. Zem tām ledaina zeme. Tieku augšā. Nav augstu. Liepas. Vesels kailu liepu puduris uz kalna iemeties. Mātes koks. Ieklūpu liepās. Vilku mēnesis.

Gani gani sargiet kazu.

Kazai jāja preciniek.

 Skic, kaziņa, mežiņā

Liepu lapu lupināt.

 Tikai pati piesargiesi

No tā meža junkuriņ.

 Tu, kaziņa, pati zini

Kāds vilkami mundieriņš.

 Īsi, strupi kamzolīši,

Pazolēti zābaciņ.

Atspiežu muguru pret liepu un laižu skatu pār Daugavu. Balti melni svēdraina, sastingusi. Tālumā pāri guļ Lindes parka koki un zilpelēki Birzgales priežu sili. Rudenī tur melleņu un brūkleņu mētras. Kājās čab ķērpjos mīdamas. Tagad stīvi un salti līdz pavasara gaismai un pumpuru čaumalu lietiem. Pieveru acis. Paliek vien sajūtas, skaņas, brūno liepu lapu čaboņa ziemas vējā. Iesitas alkana zemes un dūmu smaka. Varbūt no kādas krāsns, varbūt no kura, kuru guņas kūrušas. Tur pāri pret Daugavas vidu gul sala. Vai tiešām tā gul? Vai nav nogrimusi? Nogrimusi! Ūdeņi aprijuši. Ledus vāziens virsū. Pāri sāk riesties vakara krēsla, vējš iegriež un sīks putenis aizsedz tālo krastu. Kapāju lejup no kalna. Kas nu par kalnu? Pauguriņš. Pat slidu nenovilku. Tāpat vien noklumzāju līdz ledum. Ne jau zeķēs būtu kāpusi. Atceļš nav vairs tik viegls. Ziemelis dzen sejā sīku sniegu. Negrib, lai ņemu atceļu. Ledus durstalas kapā bez stājiena. Kad pati apstāju, uz mirkli ir vieglāk. Cīnos uz leju pa upi. Jā, arī vasaru te Ķeguma žmauga dēļ jākuļas airiem, straumes nekādas kā dīķī. Provinces mazpilsētas dzīve. Paveros atpakaļ.

Dievu kalns atkal liekas līdzīgs svētku pīrāga paliekai. Svētki beigušies. Jubilejas svecītes izdegušas. Guņu uguns nodzisusi. Ko man te? Vēl trīs kilometri Daugavas zem slidu. Un gadi nedroša ledus.

 

Krāsojamā pasaku grāmata par jūtām un sajūtām "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi" . Izdevējs - Biedrība "Arimondi", Rīga, 2024.

 

Grāmatu var iegādāties saziņā

 ar biedrību "Arimondi" -  arimondi.arimondi@gmail.com

 grāmatnīcā "Globuss" 

https://eglobuss.lv/jutis-sajutins-un-vina-draugi-krasojama-pasaku-gramata-par-jutam-un-sajutam

 un Izdevniecībā "Sapņu Spalva".

 http://www.sapnuspalva.lv/iepirkties-1/item/krasojama-pasaku-gramata-jutis-sajutins-un-vina-draugi/?fbclid=IwY2xjawHON0FleHRuA2FlbQIxMAABHbA3LP_De4QHvh8F1nSQbS2nkopRxWuf7Lx9eEWn_7kSLIAimeyijrrDUA_aem_aKMA_i2bD1ulATMcRw9c-Q

Krāsojamā pasaku grāmata "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi" izdota sadarbībā ar biedrību "Arimondi", kura tur rūpi par to, lai savstarpējās saskarsmes un sevis izpratni veicinošais darbs sasniegtu mērķa auditoriju vecākus, pedagogus, bērnus. Īpaši svarīgi tas būtu bērniem ar vieglas pakāpes autiska spektra traucējumiem, viņu vecākiem, pedagogiem. Šādiem bērniem ir traucēta emociju uztvere, spēja tās izprast un atpazīt.

Pasakas veidotas vienkārši un īsi, koncentrējoties uz galveno. Zīmējumi ietver daudzas detaļas, kuru atpazīšana, krāsu piemeklēšana un krāsošanas veida izvēle ļautu bērnam attīstīt uzmanību, harmonijas izjūtu un radošumu. Pati esmu īpašā bērna māte, un praktiski saskāros ar neskaitāmām problēmām un izglītojošu materiālu trūkumu.

Grāmatā ir 19 pasakas, krāsojāmas ilustrācijas, vecāku lappuses un 3 brīvas lapas bērna radošumam.

Grāmatu iespejams iegadāties saziņā ar biedrību "Arimondi", grāmatnīcās "Globuss" visā Latvijā un internetā https://eglobuss.lv/jutis-sajutins-un-vina-draugi-krasojama-pasaku-gramata-par-jutam-un-sajutam

Grāmatas atveršanas svētki iecerēti 16. augustā 2024. 12.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu un jauniešu literatūras nodaļā. Brīvības ielā 49/53. Programmā - tikšanās ar grāmatas autori Sandru Sabīni Jaundalderi un biedrības "Arimondi" vadītāju Ditu Danosu - pieredzes apmaiņa vecākiem. Bērnu priekam - pasaku lasījumi, ilustrāciju krāšošana, lielās pasaku kolāžas veidošana.

https://www.rcb.lv/

Grāmatas Atvēršanas svētki 16.08.2024.

16. augustā, Rīgas svētku 2024 ieskaņā, Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā bija iespēja nosvinēt arī Krāsojāmās grāmatas par jūtām un sajūtām "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi" atvēršanas svētkus. Grāmatas tapšanas laiks bija gana garš, apstākļi - sarežģīti. Tajā bija gan pandēmija, gan neveiksmes un kavēkļi, tomēr sadarbībā ar biedrību "Arimondi", saņemot biedrības vadītājas Ditas Danosas spēcīgu atbalstu un AKKA/LAA Autoru stipendiju ilustrācijām, grāmata šīs vasaras sākumā beidzot uzsāka ceļu pie lasītājiem un mazajiem izkrāsotājiem.
RCB Bērnu literatūras nodaļā mūs sirsnīgi uzņēma vadītāja Natālija Hološa. Gaišajā, mājīgajā telpā pulcējās grāmatu mīļotāji un māmiņas ar bērniem. Sarunas sākumā uzzinājām, kā tapa grāmata un kas ir Jutis.
Jā, kas tad ir Jutis?
Būsim pazīstami! Jutis nav cilvēks, bet dzīvnieciņš, jo viņa vecāki ir jutoņi. Tēvu sauc Justs, māte ir Justīne. Kad viņi sastapās un iemīlēja viens otru, māte izdēja olu un izšķīlās Jutis. Viņam ir tievs, jutīgs deguntiņš, kurš sasmaržo visas smaržas; lokani pirkstiņi, lai visu aptaustītu; mati, kuri sajūt katru vēja pūtienu; možas actiņas; dzirdīgas ausis un gardēdīga mēlīte. Viņš mīl garšīgi paēst, ir apaļš kā maza bumbiņa, var ripot un vēl viņam ir ritulī saritināta astīte. Jutim patīk draudzēties un klausīties pasakas.
Grāmata domāta vecākiem un bērniem kopīgai lasīšanai un kopīgām sarunām par dažādām dzīves situācijām un to, kā kurš jūtas. Īpaši noderīga tā varētu būt bērniem, kuriem ir grūti atpazīt savas un citu emocijas, arī bērniem ar AST.
Atvēršanas svētkos nolasīju pasakas par kautrību un cerību, bērni izvēlējās izkrāsojamos zīmējumus un krāsoja tos. Kopīgi ar māmiņām ielūkojāmies pieredzes stāstos - pagātnē, idejās kā radīt prieka brīžus ikdienā, un cerību apstarotā nākotnē, kurā mūsu bērni būs pieauguši un laimīgi.
Man vienmēr licies, ka īsti laimīgs cilvēks var izaugt tikai laimīgā ģimenē, kurā bērns ikdienā jūt mātes klātbūtni, sirsnību un mieru, bet tētis rūpējas, lai ģimene justos droša un lolota. Redzot mīļās māmiņas un bērnus, sajutu, ka tieši tā arī ir, un manī iemājoja rimts prieks. Varbūt mēs nevaram izmainīt visu pasauli, bet ja kaut daļa no tās ir tik skaista un dzidra, tās dēļ vien ir vērts dzīvot.
Pateicībā par piedzīvoto prieku,
patiesi Jūsu,
Sandra Sabīne.

Natālija Hološas foto.

Lailas Vītoliņas foto.

Grāmatas svinīgā sagaidīšana SIA "Dardedze Hologrāfija"Rīgā.

Zīmējumu tapšanai ir saņemts atbalsts - AKKA/LAA Autoru stipendija.

Video ieskats ilustrācijās

Zīmējumu tapšanu atbalsīja AKKA/LAA Autoru stipendija.

Visiem vecākiem.

Sajūtas veido mūsu priekšstatu par pasauli, bet mūsu uztvere un jušanas spēja ir katram atšķirīga. Līdz ar to atšķiras arī sajūtu izraisītās jūtas – emocijas. Sarežģījumi rodas situācijās, kad indivīda īpašību vai attīstības dēļ kāda uztvere ir kavēta, bloķēta vai pārmērīgi jūtīga. Par iemeslu var būt arī sarežģījumi ģimenē, draugu kopienā, tiešs un ilgstošs apdraudējums, stress, spēcīga realitātes deformācija vai attīstības traucējums - AST. Par pēdējo rakstīšu atsevišķi.

Sajūtu un jūtu izpratne veidojas cilvēka ilgās bērnības laikā, dzīvojot noteiktā vidē un kopienā, kura veido nākamo pieaugušo atbilstošu kopējai izdzīvošanas stratēģijai. Tas ir katras sugas dabisks uzdevums. Pārmaiņu laikos notiek arī vērtību pārmaiņu procesi, kuri noved pie galējas nesapratnes un nežēlības. Pārmaiņas, kuras aizvien vairāk pārņem mūsu dzīvi rada stresu un neizbēgami atbalsojas arī bērnos. Vecāku un sabiedrības uzdevums būtu palīdzēt bērniem pieaugt ne tikai par gudriem un spēcīgiem, bet arī sirds gudriem, radošiem cilvēkiem, kuri virzīti uz sabiedrības un dabas procesu izpratni, sadarbību un adekvātu attieksmi. Adekvāta attieksme nozīmē ideālu, ētikas un estētikas kā kultūras sastāvdaļas saglabāšanu. Pārlieka sabiedrības un vecāku tolerance, kura raisa bērnos visatļautību, nesodāmības apziņu, lepnību un nelietību nav pieļaujama. Bērni ir nākotnes pieaugušie. Tad izvēlamies kādā pasaulē dzīvosim. Mums taču gribās, lai tā ir iespējami laba, godīga, līdzsvarota, kurā katrs atrod sapratni, savu vietu un draugus.

Pasaku krājumā ietvertās pasakas vienkāršā veidā pieskaras šai sarežģītajai jomai.

Apzināti ierobežoju apskatāmo jūtu spektru, centos tās strukturēt, pieturoties pie vienkāršākā. Jūtu raksturošanai nekavējos ieviest to, ko parasti min kā rakstura īpašības, piemēram, godīgums – jušanās godīgam. Dzīvē var būt visdažādākās sajūtu un jūtu kombinācijas, arī pretrunīgas. Mūsu uzdevums būtu palīdzēt bērnam izveidot savstarpējās sapratnes shēmu. Sarežģītu to padara arī dažādu kultūru, uzskatu, ideoloģiju un viltus realitātes klātbūtne. Pēdējā veidojas bērnam daudz laika pavadot tīmeklī un virtuālajā vidē – spēlēs. Tas var radīt psihiska rakstura problēmas, neadekvātu rīcību un bīstamu reālās pasaules deformēšanos bērna apziņā.  Nākamais bīstamais pagrieziens ir viltus realitāte, ko rada atkarību izraisošas vielas, kuras diemžēl, ir plašā apritē.

Būtu naivi cerēt, ka spēsim pasargāt un padarīt labus visus. Tā nenotiek. Un tomēr ir kāds iemesls kādēļ cilvēce ir izgudrojusi un aizvien stāsta pasakas, stāstus, leģendas un fantāzijas par labo un ļauno. Ir kāds iemesls kādēļ mēs aizvien radam mākslu, fotografējam un priecājamies par vizuāliem attēliem. Šis iemesls varētu būt mūsu tiekšanās pēc aizvien jaunām vai kārotām sajūtām un jūtām. Šo cilvēka īpašību, vai katru mirkli izmanto publiskie mediji. Mēs ieraugam viņu piedāvāto attēlu, izlasām vai dzirdam pāris vārdus un mūsos raisās jūtas. Tā mēs tiekam aizvesti nezin kur – pētniecībā, maldos, tukšos niekos vai veikalā.

Ņemsim palīgos šo mūsu cilvēcīgo īpašību, lai palīdzētu bērniem saprast savas sajūtas un jūtas.

No sirds vēlu veiksmi!

 

AST (autiska spektra traucējumi) bērnu vecākiem.

Vecākiem nākas saskarties ar bērna AST kā šķērsli starp sevi un bērnu. Saziņa, sapratne un spēja iemācīt tiek būtiski traucēta. Jo lielāks ir šis šķērslis, dziļāki traucējumi, jo grūtāk atrast pieeju bērnam. Vienkāršas darbības iemācīšana var prasīt ļoti daudz laika un bezgalīgu pacietību. Traucētā komunikācija var izraisīt dusmu uzplūdus un nevēlēšanos sadarboties gan no bērna, gan vecāku puses. Bēdīgi, bet jāapzinās, ka šī siena nekad nepazudīs. To nav iespējams pārvarēt, nokļūstot otrā pusē pie bērna vai pārvelkot viņu pie sevis t.i. iemācot viņam savu pasaules izpratni, sajūtas un emocionālās reakcijas. Protams, bērns var iemācīties, ka noteiktā situācijā jāizrāda, piemēram, līdzjūtība un to izrādīt veidā kādā jūs to viņam iemācījāt, bet vecākam jāapzinās, ka realitātē bērns līdzjūtību var nejust un pat nesaprast ko tā nozīmē. Autisms traucē saprast pat to, ko jūt pats. Saprast citu cilvēku vai dzīvnieku var būt vēl daudz sarežģītāk. Kā sekas var novērot autistu vienaldzību attiecībā uz citu ciešanām. Arī uz tām, ko paši nodara citiem. No tā izriet arī nespēja saskatīt cēloņus (pagātne) un prognozēt sekas (nākotne).

Audzinot bērnu, kurš piedzima  ar AST 1987. gadā, man nācās saskarties ar informācijas neesamību un neizpratni pat no ārstu puses. Bērna attīstība ievērojami atpalika. Tajā bija dīvainības, kuras nevarēja izskaidrot ar fiziskiem traucējumiem, tomēr jāatzīst, ka man laimējās Ogrē sastapt lielisku pediatri Silviju Boreiko, kura  1990. gadā konstatēja bērnam autismu, ieteica medikamentus un noteica aptuveno rīcības plānu. Svarīgi ārstēšanu un attīstības veicināšanu sākt pēc iespējas agrīnākā vecumā, darīt to neatlaidīgi un pilnībā apzinoties, ka līdz skolas gadiem var paveikt visvairāk. Ja šis laiks tiek nokavēts vai izlietots nepietiekami lietderīgi, neizdosies sasniegt maksimālo iespējamo attīstības izrāvienu. Vēlāk, nokavēto vairs nevarēs atgūt. Tādēļ te ir jāapzinās, ka šajā posmā primārai jābūt mātes un tuvinieku iesaistei palīdzības sniegšanā. Ne vecāku karjerai, ne mācībām, ne naudas pelnīšanai vai cita aizņemtībai nevajadzētu laupīt bērna attīstīšanai nepieciešamo laiku. Visbiežāk tā ir māte, kurai jāziedo savas vēlmes un plāni, jo alternatīvas, pamatos paļaujoties uz speciālajām iestādēm vai auklēm, nebūs vienlīdz  sekmīgas. Lai arī nenoliedzami, ka bērnam ir nepieciešams mācīties saskarsmi ar citiem bērniem, tomēr bērnudārza audzinātāja vai speciālās pirmsskolas skolotāja spiesta sadalīt savu uzmanību veselai bērnu grupai.  Jāapzinās, ka bērnam uzmanības, attīstošu nodarbību, komunikācijas un sapratnes  vajadzēs vairāk, kā normālam. Jums būs nepieciešams spēt saprast nesaprotamo un vajadzēs pacietīgi spēt izskaidrot apkārt notiekošo atkal un atkal, jo autisks bērns to nesaprot. Nesapratne rada viņā lielu trauksmi, bailes un vēlmi norobežoties. Iestājoties norobežošanās reakcijai būs neiespējami komunicēt ar bērnu un viņam kaut ko iemācīt. Tādēļ uzturiet ar bērnu nemainīgi labvēlīgu saskari. Izpildiet bērnam dotos solījumus, neļaujieties dusmām, esiet taisnīgi un godīgi.  Autisks bērns ir viegli apmānāms, lēti notic meliem, vairāk uzticoties verbālai informācijai kā darbībai, kuru veic runātājs. Līdz ar to var rasties problēma, ja jūsu bērns atrod uzticības personu, kura ir naidīga pret jums un aizved bērnu Aizspogulijai līdzīgā, apvērstā pasaulē, kur vairs nespējat viņam palīdzēt. Šādā situācija var veidoties bērnam ieejot puberitātē un uzsākot patstāvīgu dzīvi. Tomēr līdz tam ir jūsu laiks un jūsu iespēja.

Kā mēģināt iemācīt šim bērnam saprast pasauli, attiecības?

Viens no ceļiem ir jūsu personīgais piemērs. Tādēļ ārkārtīgi svarīgas ir harmoniskas attiecības ģimenē. Manipulācijas, emocionāla un fiziska vardarbība, atkarības, meli ģimenes savstarpējā komunikācijā, divkosība, laipošana un tā sauktās „izdzīvošanas viltības” – domājam to, bet darīsim tā un teiksim šitā, autista pasaules redzējumu padarīs vēl baiļpilnāku, un baiļu dēļ viņš nespēs pienācīgi iemācīties to, ko būtu varējis maksimāli labvēlīgā, radošā atmosfērā. Autistiem mēz būt raksturīgs radošums un oriģinalitāte. Viņi spēj būt arī ļoti pārliecinoši un nosacīti sekmīgi līderi, kamēr viss noris atbilstoši viņu gaidām. Iešana uz kompromisiem viņiem nav saprotama. Tā vietā viņi labāk izvēlas norobežošanos, attiecību saraušanu. Radošā darbībā viņi var gūt mierinājumu ārpasaules radītajai trauksmei. Bērnam ir jābūt laikam un iespējai iemīļotajai nodarbei. Tas viss jāņem vērā izraugoties pirmsskolu vai mācību iestādi.

Otrs ceļš ir sarunas. Atrodiet laiku sarunām ar bērnu pat ja liekas, ka viņš nesaprot un pilnībā neuztver. Lielisks palīgs šajā ceļā ir pasakas un stāsti. Mazākam bērnam tās noteikti ir pasakas. Pieredzes un dzīves stāsti tās aizstās, kad pienāks pieaugšanas laiks.

Saskāros ar neskaitāmiem bērna jautājumiem un oriģināliem viedokļiem. Visbiežāk tie bija tālu no parasta bērna domāšanas loka, un man nācās radīt pasakas kā ilustrācijas vai atbildes konkrētajam jautājumam vai versijai. Mūsu saskarsmes rutīnā bija pasakas pastaigu laikā, pasakas vakaros, sarunas ēdienreizēs, darbos, ceļā un citos kopējos brīžos. Šīs pasakas nekad neatkārtojās. Tās man „atnāca” vajadzīgajā brīdī. Kad bērns jautāja, kur tās rodas un paliek, atbildēju – atnāk un aiziet.

Bērns teica, ka tā nedrīkst, un lai es pierakstot. Kad tās tika uzrakstītas, bērns ierosināja piedalīties oriģinālliteratūras konkursā. Tā radās grāmata „Kampūrijas stāsti un pasakas” (Zvaigzne ABC, 2010. 237 lpp.), kuru pati arī ilustrēju. Manā uztverē ilustrācija nav teksta informācijas  vizualizācija. Tas ir informācijas bloks, kurš papildina verbālo ar vizuālo, kurš var nebūt aprakstīts tekstā, jo arī reālajā pasaulē ir tieši tāpat. Faktiski mēs redzam, sajūtam dzirdam, sasmaržojam, jūtam daudz vairāk kā verbāli spējam formulēt. Un neviens apraksts, lai kā censtos, nespēj aizvietot redzamo pasauli. Tēlaini es varētu salīdzināt mūsu emociju, sajūtu un uztveres pienesumu ar puzles gabaliņiem, kuri mums tiek doti, lai izveidotu pēc iespējas pilnīgu ainu. Cilvēkam ar AST problēma ir nespējā puzles  gabaliņus salikt pareizā secībā, un lai arī tie ieguļas robiņos, pasaules aina veidojas kļūdaina. Kļūda rada viņos trauksmi un problemātisku uzvedību.

Manā pieredzē ir zīmēšanas un gleznošanas mācīšana bērniem ar AST. Autistiem var būt problēma ar vizuālās pasaules uztveri, piemēram, kļūdaina attāluma uztvere (kurš priekšmets it tālāk, kurš tuvāk) , kļūdainība detaļu uztverē (cik īsti rokai pirkstu utml.) vienlaikus ar ieslīgšanu detalizācijā – paslēpšanos sīkumos vai pārmērībās, kam nereti pievienojas  problēma pabeigt darbu. Būtībā arī šos traucējumus, kurus var uztvert kā īpatnības, rada traucētā sajūtu un jūtu saprašana. Iespējams palīdzēt tuvoties sapratnei caur pasaku pasauli un tās vizualizāciju. Svarīga ir bērna iesaiste pasakas vai stāsta procesā. Tas var notikt stāstīšanas gaitā, ļaujot bērnam uzdot jautājumus un novirzot tematu uz bērnu interesējošo problēmu. Tas notiek sarunu gaitā pēc pasakas izstāstīšanas, ļaujot bērnam fantazēt, zīmēt par tēmu vai izkrāsot tematisku attēlu. Teksta daļu un tēlu raksturu aizmetņus veidoju maksimāli kodolīgi atspoguļojot konkrētu sajūtu un saskarsmi, kurā tā izpaužas. Vecākiem tas varētu noderēt kā paraugs savu pasaku vai stāstu veidošanā, atbildot uz jūsu bērna jautājumu vai cenšoties izskaidrot kādu saskarsmes procesu, kļūdas un veiksmes. Grāmatā izvēlējos svarīgākās sajūtas un apkopoju tās divos blokos. Tās kuras veicina iekļaušanos un tās, kuras norobežo. Lai radītu „drošāku” un atpazīstamu vidi, pasakas būvētas tēliem daļēji atkārtojoties, bet ir arī pasakas, kuras izved klausītāju laukā no ierastā spēļu laukuma, un kurās ir citi noteikumi. Tā vecākiem var rasties izdevība pārrunāt arī plašākas tēmas. Protams, atbilžu takas ir tikai ieskicētas, un jums paveras plašs pārrunu lauks.

Varat to realizēt laikā, kad bērns krāso ilustrāciju vai vēlāk, ja viņš jums ko jautās. Zīmējumi ietver daudz sīku detaļu, bet izkrāsošana nav obligāta. Tā prasa zināmu piepūli un spēju izdarīt krāsu izvēli. Reizēm izvēles izdarīšana var bērnam sagādāt aizķeršanos. Tad nepieciešams atbalsts un uzmundrinājums, jo process ir attīstību veicinošs. Bērni, kuri labprātāk zīmē paši, var radīt savu versiju. Tad dotās  ilustrācijas ir viens no veidiem kā bagātināt pasakas uztveršanu. Ja bērns vēlas, pieļaujama arī zīmēto tēlu izgriešana, lai ar tiem spēlētos un veidotu jaunas situācijas, ļaujot satikties un sarunāties tēliem jau jaunu notikumu ietvaros. Reizēm var nākties saskarties ar bērna uzmanības zudumu un iesāktā nepabeigšanu, bet uz to nav jāuzstāj, jo mums ir grūti novērtēt brīdi, kad viena nodarbe būtu jānomaina ar citu. Autiskam bērnam ir savs ritms.

Dzīvnieku un fantāzijas tēlus izvēlēti tiem piedēvēto rakstura īpašību dēļ, un gandrīz visu tēlu izvēli izdarīja mans bērns, kura iniciatīva bija arī šīs grāmatas tapšana. Reizēm cilvēks, kurš  dzīvo ar AST problēmu, to var apzināties un arī vēlēties palīdzēt citiem, lai arī ne vienmēr šī apziņa palīdz pašam.

Lai jums ir gana kopēja laika, savstarpēja prieka un viss izdodas.

Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere.

Ieskats pasaku tekstā.

PRIECĪGĀS PĀRSLIŅAS. Interese - Patika - Sajūsma – Prieks - Rotaļīgums.

Lapsiņas Rudīte un Mudīte dzīvoja lielā egļu mežā. Rudīte bija rudāka par Mudīti, bet Mudīte mudīgāka  par Rudīti. Pavasarī un vasarā mežā bija priecīgi. Vēlu rudenī mežs satumsa, sadrūma un sīvi oda pēc trūdiem. Egles pleta asus, negantus zarus un vētrainās naktīs draudīgi vēzēja tos kā pātagas. Rudīte un Mudīte skuma un ilgojās pēc pavasara. Naktīs piesala, dienās baisi auroja ziemeļu vējš, bet tieši tad augstu debesīs, savās mākoņu gultiņās pamodās māsiņas sniegpārsliņas. Viņu baltie ledus mežģīņu tērpi vizuļoja.

- Palūk, - viņas priecājās, - mēs esam tik skaistas kā zvaigznes!

- Mēs esam kā salūts, - citas piebalsoja. - Vēja nestas, mēs varam lidot kā īstas raķetes!

- Un uzziedēt sniega pļavās kā puķes! - pievienojās pārējās.

- Un virpuļot gaisā! – viņas ielīksmojās aizvien vairāk. Viņas skubinājās, griezās, dejoja un cita caur citu sauca, - Sniegam! Sniegam!

Viņu sajūsmai pievienojās Vējš un lejup uz zemi virpuļojot un vizot traucās neskaitāmas, priekpilnu sniegpārsliņu pulki. Viņas dejoja, valsēja, leca polku un griezās apļos līdz nogura un nometās uz kokiem atpūsties, bet dejai aizvien ievienojās jaunas un jaunas dejotājas. Sniegs pārklāja drūmo mežu un tas kļuva līksms. Egles priecājās par balto rotu, sniedza viena otrai zaru rokas un līksmoja.  Lapsiņas Rudīte un Mudīte izbāza degunus no alas un pārsteigtas iegavilējās.

- Sniegs! – iesmējās Rudīte.

- Pirmais sniegs! – jūsmoja Mudīte.

Un lapsiņas izskrēja meža pļaviņā dancot. Viņas lēca, smējās, plaukšķināja, dziedāja, vārtījās un kūleņoja kamēr nogura. Tad viņas ilgi un laimīgi skatījās sniegpārsliņu virpuļos.

- Mūsu tumšais mežs ir pārvērties baltā pasakā, - jūsmoja Mudīte.

- Iedomājies tik, un to paveica mazītiņas sniegpārsliņas, kuru ir … neiedomājami daudz! - apbrīnā čukstēja Rudīte.

- Jā, bezgala pasakains skaistums, - piekrita Mudīte, kurai sajūsmā aizrāvās elpa un gavilēs strauji sitās sirds.

Videopaskas

Dramaturgu asociācija.

 Dramaturgu asociācijas mājas lapa : https://lugas.lv

Lugas.lv ir vienīgā vietne Latvijā, kur var atrast lugas iestudēšanai vai lasīšanai (kā arī – saturs būs noderīgs tiem, kas meklē scenārijus filmēšanai). Mājaslapu veido un uztur 2019.g. 12.jūlijā dibinātā “Dramaturgu asociācija”.

Šeit ir:

Gan mūsdienu, gan senāk rakstītas lugas, t.i., gan klasiķu un mūsdienas atzītu autoru, gan jaunu autoru dramaturģiskos darbus.
Gan Latvijā, gan trimdā tapušās lugas.
Lugas gan pieaugušajiem, gan bērniem un jauniešu auditorijai.


Kontaktinformācija/contact us via lugas@lugas.lv, +371 27632070.

https://twitter.com/Tekstiteatrim ; Facebook – “Parunāsim par dramaturģiju”

Dalība Gunāra Priedes teātra festivālā 2024. "Pie mums martā" Lielvārdes Kultūras namā.

 23.03.24.

Lielvārdes Kultūras nams. Priekšplānā - vides objekts "Goda krēsls dramaturgam Gunāram Priedem".

"Goda krēslu Gunāram Priedem" rotā citāts.

Dramaturgu asociācijas biedri viesojās Gunāra Priedes teātra festivālā 2024. "Pie mums martā" Lielvārdes Kultūras namā. 23.03.24. Izrāžu  pusdienu starplaikā dalībniekus pulcēja jauna festivāla aktivitāte - erudīcijas spēle "Teātris", kurā bija jautājumi par latviešu dramaturģiju un teātri.

Erudīcijas spēle  "Režisori pret dramaturgiem" ar skatītāju iesaisti un balvām. Piedalos kā asociācijas biedre. Festivālā esmu arī vizuālā ietērpa māksliniece Ineses Tālmanes lugai "Pumpurs - ceļš uz Lāčplēsi" ( režisors Kārlis Lišmanis, Lielvārdes teātris). Priecājos, ka izrāžu starplaikos skatāma manu darbu izstāde "Sievietes dienasgrāmata".

Viktorīnu vada dramaturģes Kristiāna Štrāle Dreika un Inese Tālmane. Uz jautājumu atbild režisoru komanda. Viktorīnā uzvar draudzība, un balvas - Dramaturgu asociācijas publicētos lugu krājumus "Cilvēkspārns", "Cilvēkzvērs" un "Cilvēksvelme" saņem visas trīs komandas - režisori, skatītāji un dramaturgi.

Lielvādes teātra režisors un festivāla organizātors Kārlis Lišmanis un dramaturģe Inese Tālmane piesaka nākamo festivāla izrādi. 

Uz skatuves Ulbrokas amatierteātris "Dille". Luga "Kailais viesis" mūsdienu pasaka. Dramaturgs un režisors Indulis Smiltēns.

https://fb.watch/r2zMGMR_Qq/

Lugu aprakstu publikācijas Dramaturgu asociācijas mājas lapā.

Apciemojiet Dramaturgu asociācijas mājas lapu www.lugas.lv

Tājā atrodami lugu apraksti, iespējas sazināties ar dramaturgiem un vienoties par lugas iestudēšanu.

 * Lugas "Četras Lāses" apraksts ir šeit : 

 https://lugas.lv/?p=6490

Lugas fragments publicēts mēnešrakstā "Antiutopija" un lasāms blogā :

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/02/luga-cetras-lases-fragments.html

* Lugas ''Orfejs. Pāri upei" apraksts ir šeit : https://lugas.lv/?p=6502 

Lugas fragments  lasāms blogā :

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/01/luga-fragments.html

Mēnešraksts "Avīzes Nosaukums". 2023. decembra numura "Antiutopija" atvēršana. Autoru lasījumi. Rīga. 15.02.2024.

15.02.24. Kultūrvietā "1983" notika mēnešraksta "Avīzes Nosaukums " 2023. gada decembra numura "Antiutopija" atvēršana un autoru lasījumi kultūrvietā "1983", Rīgā.

Izdevējs - Valters Dakša. 

Galvenais redaktors - Jānis Skutelis.

 Labās un kreisās rokas - Valters Liberts, Guntis Kursišs.

 Grafikas dizains - Kristaps Šulcs.

 konceptuālais korektors - Dārta Andersone.

Izdevums veidots pārkopējot autoru oriģināli iesūtītos darbus. Izdevumā publicēto darbu autori : PUPA, Kristiāna Štrāle-Dreika, Andris Zeibots, Valters Liberts, Biruta Zujāne, Aija Sarma, LeaVinks & Renate Rasa, Liene Šterna, Anna Strautniece, Laine Džeriņa, Elīna Gailīte, U.M., Oskars Zvejs, Ieva Bite, Lauris Bērziņš, Miervaldis Bahs Dr. habl. lud., Sandra Sabīne Jaundaldere. Izdevumā ir arī piemiņas lappuse pāragri  aizgājušajam dzejniekam Andrim Ogriņam ( 1975 - 2023), kura lasījumu paveicās dzirdēt 2018. gadā Aspazijas un Raiņa vasarnīcā Dubultos.

Kultūrvietu"1983" atradu pēc ilgāka gājiena, un ne uzreiz, tomēr tā ir meklējuma vērta. Klausītāji tika lutināti ar melodisku, izpildījumu, kurā jautās mūziķa aizrautība un patiesa iemīlēšanās mūzikā. Diemžēl, nesaklausīju viņa vārdu.

Kamēr pa Avotu ielu, lietum un tumsai jaucoties, gāju uz Lienes ielas pagalmu, kurā veiksmīgi paslēpies "1983", minētais cipars veicināja atmiņas par laiku, kad man bija 17. Mācoties RLMV, nereti kājām devos mājup - no Lāčplēša ielas Keramikas nodaļas uz Purvciemu. Interjers rosināja atcerēties laikus, kad lietas bija vienkāršas. Lielie logi lika domāt, ka šeit reiz bijušas strādnieku darbnīcas. Atmosfēra bija atraisīta un lieliski piemērota lasījumam, telpa - plaša, labi apskaņota. Inteliģentā publika atsauca atmiņā lasījumus "Satori" grāmatnīcā, kad vēl apmeklēju RS Literāro akadēmiju. Jāatzīst, ka dzīve aizvien vairāk atgādina torti, kur kārtas klājas viena uz otras. Liekot torti kopā, kārtas viena otru nosedz, bet brīdī kad nogriež gabaliņu, atklājas visas reizē, bet arī tad vien cepējs zina, ko tieši viņš sacepis. Glāzīte bija skaidrs ūdentiņš, ko uzdzert saldo "atmiņu tortei".

Ievadvārdus teica Valters Liberts, Jānis Skutelis un Kristaps Šulcs. Lasījumā piedalījās vairāki autori. Lasa Lauris Bērziņš. Šamaniskā manierē tika nolasīti arī PUPAS dzejoļi.

 Pasākuma gaitā man bija prieks un gods nolasīt lugas "Četras Lāses" fragmentu.

Elīna Gailīte

Anna Strautniece.

Liene Šterna. Paldies "Avīzes Nosaukums" cilvēkiem par radošumu, laipno uzņemšanu, atbalstu literātiem un lasījumiem, kuros varam viens otru iepazīt. Paldies Kultūrvietai "1983"! Lai veicas un turpinās! Iedvesmu radošajiem un darošajiem. Lai laimīgi.

 

Dzeja. Desmit minūtes.