Dzeja. Cikls "Sievietes Dienasgrāmata" 2022.

 "Sievietes dienasgrāmata"* ATMIŅA.

Ieskatos akā -

Debesu atspīdums

Piemāna. 

Tur - dziļumā

Debesu nav.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * IEDOMAS.

Tievu kātiņu,

Slaika un līgana,

Savvaļas tulpe -

Līgava.

Cerību, iedomu šupās,

Sapņainu smaidu lūpās.

Iedomu sapņiem

Nav skaita.

Tie citas jau pievīla, 

Mīla.

*

"Sievietes dinasgrāmata" * NĀVE.

Lilija balta

Pēdējo pumpuru raisa.

- Es neiešu līdzi

Tev. - Teic Eiridīke.

- Tur, pāri upei

Kā asiņu rētai.

Es neiešu būt 

Pāri Lētai.

Es gribu aizmirst

Sāpes un mīlestību.

Kurš aizmirst, 

Tas mirst.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * CERĪBA.

Ceriņi cerības

Apsola lēti -

Balts, bordo

Un violets.

Viss, ko vien vēlies,

Tev būs

Un vēl nekas

Nav nokavēts.

*

"Sievietes dienasgrāmata"* NOVĒRŠANĀS.

Vakar,

Dedzinot tiltus,

Redzēju 

Pelēku balodi

Lidojam pāri upei.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * LAIME.

Šobrīd es zinu -

Laime zied lupīnas ziedu.

Šobrī es zinu,

Rīt - meklēšu citu viet.

*

Šis nav stāsts, bet kliedziens.

 Kliedziens izmisumam un sāpēm, kuras šogad neskaitāmos veidolos soļo pāri pasaulei, interneta lapām un sirdīm, kuras rieš asiņu rasu.

Šī ir draudu ziņa, kuru saņēmu pērn septembra beigās. Tā bija domāta man, bet nu tā ir publiska. 

 Šī ir publiska vēstule maniem draugiem - līdz kaulam personisks stāsts, kura iemesls ir mana meita.

Viņa nokļuvusi slikta cilvēka ietekmē un tiek izmantota kā ierocis.

30 gadus esmu bijusi laulībā, kura izrādījās neveiksme, tomēr izaudzinājām un izskolojām meitu. Diemžēl viņai ir autiska spektra traucējumiem, regulāri radās problēmas saskarsmē ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Auga īpatnēja, talantīga, skaista un tieša meitene, kuras nejūtīgumu es aizbildināju kā pārejošu. Viņa nemēdza būt bēdīga un raudāt, vai patiesi just līdzi dzīvai būtnei. Tagad esmu lasījusi, ka tas ir empātijas trūkums, kura ir viena no autisma iezīmēm. Pusaudža laikā viņa pieslējās ezotērijai, sekoja guru veida „praviešiem”, ticēja pat klajiem meliem, nonāca pretrunās, uzticējās manipulatoriem un nespēja pati risināt konflikta situācijas līdz tas rezultējās ar ultimātiem no augstskolas, akadēmisko gadu, pāriešanu citā nodaļa, lai saglabātu iespējas studēt un diabēta diagnozi, kuru pavadīja depresīva izturēšanās. Daudzu gadu gaitā risināju visas šīs problēmas gan praktiski, gan emocionāli iesaistoties. Savu autismu viņa arī drosmīgi atzina, jo informācija par to tagad ir plaši pieejama, tomēr atzīšana nenovērš sekas.

Lai arī laulība nebija laimīga ar vīru palikām kopā, lai meitai palīdzētu izaugt. Viņai pastāvīgi bija nepieciešams atbalsts. Ievu pašaizliedzīgi atbalstīja arī vecmāmiņas, pašas Ievas un mūsu ģimenes draugi, manas draudzenes. Ievēroju, ka viņai bija problēma ilgstoši noturēt draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, kuriem bija, ja tā varētu teikt, ikdienišķs pasaules uzskats. Tie pamazām pazuda, ieviesās īpatņi. Parādījās arī draudzene, kura bija patoloģiska mele un apbēra meitu ar vardarbības un izvarošanu atstāstiem, kurās viņa esot cietusi. Draudzene iepina stāstos arī sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Pie tam darīja to apbrīnojami talantīgi un ticami. Meita sacīja, ka uzsākusi rakstīt šai draudzenei veltītu grāmatu. Meitas atstāstiem par draudzenes ciešanām ticējām līdz brīdim, kad tie kļuva absurdi. Pamazām meitai parādījās noliegums pret vecākiem, bet tas nebija krass. Konfliktu mums nebija, bet viņa gribēja daudz runāt par pasaulē esošajām problēmām un nācās atzīt, ka viņas pasaules uzskats autisma ietekmē ir deformēts. Lai arī viņa runāja par empātiju, un bija iemācījusies to izrādīt, viņa pati to nejuta. Vienlaikus viņai bija arī lielas bailes no par izdzīvošanu un vēlēšanās ietekmēt cilvēkus, lai viņi rīkotos viņas interesēs. Man nebija viegli pieņemt, bet pieņēmu, ka tas ir neizbēgams periods - aizkavējusies pusaudzība, kurai jāiet cauri ar sapratni un piedošanu. Cerēju, ka uzsākot patstāvīgu dzīvi, viņa varētu pārvērtēt savus uzskatus. Tas arī notika, bet ne uz labu.

Mana laulība ar vīru izjuka. Meita pret to neiebilda un izvēlējās palikt pie tēva. Uz to brīdi viņai bija jau 30 gadu. Te jāsaka, ka viņa mūsu konfliktā bija tikai lieciniece, bet netika iesaistīta, jo mēs cik spējām centāmies slimo bērnu pasargāt no ciešanām. Līdz ar to viņa saglabāja ģimenes sniegto materiālo un emocionālo atbalstu. Ar meitu bieži tikos, daudz runājām, bet tā vienmēr bija viņas izvēle. Nekad neuzspiedu tikšanos. Viņai bija vēlme atrast partneri. Es to atbalstīju. Viņa izraudzījās sev partneri internetā, uzstāja uz kopdzīvi ar viņu un lūdza mani palīdzēt to sakārtot, pat parunāt ar partneri un tēvu. Viņas vēlme bija dzīvot ar partneri pie tēva. Es palīdzēju. Jaunie sāka kopdzīvi. Tā ilga apmēram 3 gadus, bet bija nestabila. No meitas stāstītā sapratu, ka konflikts veidojās no partnera izteikti dominējošas, paštaisnas un uzbrūkošas uzvedības. Protams, ka uz tā pamata veidojās arī partnera konflikti ar tēvu, kuros meita bija pa vidu un klusēja. Viņa lūdza, lai es noregulēju, runāju ar abiem vīriešiem. Man tas bija emocionāli smagi, jo sapratu, ka meita nav pratusi izvēlēties piemērotu vīrieti un cietīs no viņa rīcības. To viņai arī tieši teicu, bet kad viņa izteica vēlmi partneri precēt, ieteicu to novilcināt, pārbaudīt vai viss tiešām ir labi, tomēr ievēroju, ka viņa nav vairs atklāta ar mani un parādās dīvaina uzvedība, aizkaitinājums. Jāatzīmē, ka meitas partneris tolaik centās izspiest 50 000 eiro no avīzes, par no sociālajiem tīkliem pārpublicētu meitas fotogrāfiju. Avīze ziedojumu vākšanas ietvaros bija publicējusi rakstu par meitas slimību - diabētu un tam nepieciešamo ārstēšanu. Sekas bija mēnešiem ilgi meitas partnera e-pasta uzbrukumi avīzes redakcijai un nemitīgi draudi tiesāties ar avīzi. Ieteicu meitai nepieļaut šo neētisko rīcību, bet viņa bija kļuvusi par partnera manipulāciju ieroci, darīja, ko viņš lika un arī parakstīja papīru, kuru varētu izmantot tiesas procesā. Bija pandēmijas ierobežojumi. Saziņa starp mums notika tikai telefoniski, un tikai tad kad viņa zvanīja pati. Uz maniem zvaniem meita neatbildēja. Bija mājieni par ātrām kāzām, jo viņa uzsvēra, ka gribot bērnu, citādi drīz būšot par vēlu, tomēr no pirms gada notikušas sarunas ar meitas partneri man bija zināms, ka viņš bērnu nevēlas, jo viņam jau ir meita no iepriekšējām attiecībām, alimenti un pienākumi, bet mana meita nebūšot laba māte. Vņš pārmeta man, ka es prasot pēc mazbērna, ko nebiju darījusi. Uzskatīju, ka divu pieaugušu cilvēku attiecībās vecākiem nav jājaucas, tomēr norādīju meitai, ka ņemot vērā viņas partnera saistības, neskaidros peļņas avotus un tendenci uz emocionālu vardarbību, tai skaitā tiesāšanos, iesaku noslēgt laulības līgumu par mantas šķirtību. Vienlaikus jaunais pāris bija sākuši labāk ierīkoties tēva mājā, ieguvuši papildus platību, sākuši kosmētisko remontu un ilgstoši izmitināja mājā draugu, no kura tēvam nezinot iekasēja īri. Tēvs ļāva darboties, palīdzēja un savu iespēju robežās atbalstīja remontu. Hipotētisko kāzu datums līgavas ģimenei netika atklāts un nemitīgi pārcelts.

2021.gada 26.maija rītā, meitas dzimšanas dienā, kad gatavojos viņu sveikt un sarunāt tikšanos, lai iedotu dāvanas, saņēmu pārsūtītu ziņu no meitas tēva. Ziņas tekstā meita apvainoja mūs - vecākus neiejūtībā attiecībā uz viņas partneri, kuras rezultātā partneris viņu esot pametis un viņa naktī esot veikusi pašnāvības mēģinājumu, taču attapusies, pati izsaukusi ātro palīdzību un atrodoties slimnīcā.

Nekavējoties zvanīju uz slimnīcu un meitas partnerim. Noskaidrojās, ka viņš tīšuprāt izraisījis strīdu, naktī nav bijis mājās un „neko nezin”. Tāpat viņš atteicās doties uz slimnīcu un mūsu stundu ilgajā sarunā vainoja meitu, viņas tēvu un mani visos iespējamos veidos, kurus pacietīgi uzklausīju, lai saprastu, kas īsti noticis, bet sapratu vienīgi to, ka viņš ne tikai nesaprot, ko nozīmē mīlēt otru cilvēku, bet ir manipulatīvs, citus vainojošs, savtīgs un viens no viņa dusmu avotiem ir nespēja iegūt pietiekamus finansiālus līdzekļus. Izrādījās, ka līgavas tēva māju viņš jau uzskatīja tik pat kā savu, savus remontā ieguldītos līdzekļus par milzīgiem, bet sadzīviskus kompromisus ar līgavas tēvu par neiespējamiem. Viņš apgalvoja, ka viņam pašam esot īpašumi, zeme, braukšot dzīvot uz Kipru. Es visam piekritu. Sapratu, ka viņš meklēs jaunu dzīves vietu.

Apmeklēju meitu slimnīcā un tikos viņas psihiatri, kura bija norīkojusi meitenei psihologa konsultācijas un mēnesi ilgu rehabilitācijas kursu atvērta tipa Psihiatriskajā dziednīcā, lai nebūtu jāievieto tik trausla sieviete Tvaika ielas klīnikā. Psihiatre norādīja, ka meita esot atradusies ilgstošā depresijā, bet tēlojusi, ka viss labi. Ārstniecības kursam meita piekrita, bet uz to, diemžēl, bija jāgaida mēnesis. Viņa bija reanimācijā un slimnīcā apmēram 10 dienas un sarunās teica, ka esot sapratusi, ka partneris nav viņai piemērots, bet viss būšot labi, jo slimnīcas māsiņas saukušas viņu par „eņģeli zemes virsū", un solījušas ka viss būs labi - "Gaisma uzvarēs, ļaunie atkāpsies.” To meita atstāstīja telefoniski, un lūdza lai atbraucu, bet atteicās tikties ar mani, kad biju atbraukusi. Iespējams, pa vidu bija kaut kas noticis. To dienu es biju veltījusi, lai uzrakstītu notikumu atstāstu par dienām pirms un pēc pašnāvības mēģinājuma. Gribēju lai viņa un citi spētu palūkoties uz notikušo pēc iespējas mierīgi un saprast ko darīt. Iedevu to meitai, viņa - partnerim, nosūtīju viņas tēvam. Likās, ka tas palīdz rast sapratni. Vēlāk meita pieprasīja, lai izņemot viņu no slimnīcas, jo gribot dažas dienas padzīvot pie manis. Kad slimnīcas garderobē saņemu apģērbu, sapratu ka naktī viņa bija aizskrējusi kā nemaņā - drēbes izrādījās cauras un notraipītas ar putnu mēsliem, apavu vispār nebija. Apģērbu, apāvu, sakopu. Meitas tēvs piedāvāja mums abām rehabilitācijas kursu sanatorijā. Mēs abas piekritām, bet meitas partneris izvirzīja pretenzijas, ka nevis man, bet viņam esot jābrauc rehabilitēties. Meita arī tā gribēja. Tad tēvs teica, ka lai līgavainis pats to apmaksā, bet līgavainis atteica, ka nemaksās, lai braucot es.

Abas izgājām ārstniecības kursu, fiziskajai veselībai, runājām par dzīvi, cilvēku attiecībām. Meita radīja man pārliecību, ka viņa ir sapratusi kāds cilvēks ir bijis viņai līdzās šos gadus, un es paļāvos. Laiks pagāja mierīgi. Viņa bija priecīga. Teica, ka otrreiz galu nedarīšot, bet to vienkārši esot bijis jādara, bet man palika sajūta, ka viņa vairs nav patiesa, bet centos skatīties uz lietām no pozitīvās puses. No iespējamās sarunas ar klīnikas psihologu, viņa attiecās.

Braucot mājās no sanatorijas atklājās, ka meitas partneris joprojām dzīvo pie tēva un negrasās meklēt jaunu vietu. Izrādīju izbrīnu. Uz to meita atbildēja, ka man nav jāuztraucas, ka viņa vairs nav tā pati, kas pirms pašnāvības. Viņa esot piedzimusi par citu cilvēku. Viņai būšot cits vārds un partnerim arī. Tas izmainīšot visu dzīvi. Viss būšot lieliski. Tēvs izrādīja piekāpību, gatavību palīdzēt un teica, ka nekad neprasīs, lai „meitas mīlestība” iet prom no mājas.

Meita atgriezās mājās pie tēva un partnera. Apmēram nedēļu mūsu saziņa īsziņās turpinājās, bet tad man zvanīja psihiatrijas profesors no rehabilitācijas centra un teica, ka rinda tuvojoties un vajagot noteikt datumu, kurā viņa ieradīšoties, taču nevarot meiteni sazvanīt. Atgādināju meitai. Līdz ar to viņa pārtrauca saziņu ar mani. Pāris turpināja dzīvot pie tēva, tomēr viņš rakstīja, ka gaisotne mājās esot nepanesama, spriedze pieaug, meita izturoties mežonīgi, nerunājot ar tēvu, pat uz tualeti ejot pieķērusies pie partnera rokas. Meitas partneris pieprasot viņam atdot remonta naudu un iesniedzis aprēķinus, kuros pie viņa izdevumiem pierēķinātas meistara darba stundu apmaksa, lai arī darbus visa ģimene veica kopīgi un pašu spēkiem. Jāatzīmē, ka bijušajam vīram nav iekrājumu, un māja jau 35 gadus aizvien ir jaunbūve ar visām no tā izrietošām sekām. Ieteicu, ka labāk būtu dzīvot atsevišķi, arī tāpēc, ka meitas partneris bija teicis, ka to darīšot un nopēlis gan meitu, gan tēvu, gan māju un mani. Tad par kādu kopā būšanu vai sadarbību var būt runa? No notikumu atstāsta zinu, ka bijušais vīrs palūdza meitas partneri izvākties, bet meitai teica, ka viņa var palikt vai atgriezties, kad vēlas, taču meita sekoja partnerim. Pēc notikuma tika pasludināts, ka tā esot bijusi viņu kāzu diena, kurā tēvs izmetis viņus pa durvīm. Lieki teikt, ka ģimenei par to paziņoja aizmuguriski.

Es pārdzīvoju notiekošo, sūtīju atbalstošas īsziņas, aicināju satikties, zvanīju, bet meita ignorēja. Viņi atrada dzīvokli turpat netālu un meitas partneris turpināja mēģinājumus izspiest naudu no tēva, taču viņam nebija ne likumīga, ne morāla pamata.

Sazinājos ar avīzi, kuras redakcija bija pārcietusi meitas partnera uzbrukumus. Viņi izteica man līdzjūtību, sapratni un pieņēmumu, ka viņa uzbrukumi mitējušies, jo viņš sapratis, ka neizdodas panākt savu, un nu uzbrūk kādam citam. Tas bija tēvs.

Mums ar meitu vienmēr ir bijušas tuvas siltas attiecības, un es no notikušā nespēju īsti atgūties, saprast, ka to visu tiešām runā un dara mana meita, bērns kuru esmu iznēsājusi savā ķermenī, neatgriezeniski sabojājot veselību - iegūstot hronisku kaiti, taču nenožēlojot izvēli. Bērns, kuru abi vecāki loloja kā vien prata, bērns, kurš saņēma nedalītu atbalstu no ģimenes un vecmāmiņām, jo bija slims, žēlojams, saprotams.

Pienāca laiks, kad tiku apvainota, ka esmu uzpirkusi psihiatrijas profesoru un saziņā ar tēvu rīkoju sazvērestību, lai ieslodzītu meitu trako namā, kur „tirgo narkotikas un pārvērš cilvēkus par dārzeņiem”, piedevām sanatorijā esot "mācījusi meitu maukoties". Pēc dažiem nesekmīgiem saziņas mēģinājumiem, vairs nemēģināju sazināties. Liku jaunos pilnīgā mierā. Esmu māksliniece un kultūras iestāde ielūdza izvietot izstādi mazpilsētā, kurā ilgus gadus ir dzīvojusi mūsu ģimene. Piekritu. Iespējams, tas kalpoja par dusmu iemeslu. Pērn rudenī meitas partneris man atsūtīja ziņu, kurā piedraudēja ar negodu pa visu Latviju. Ziņojuma attēlu saglabāju un pievienoju vēstulei. Kā redzams sagatavošanās ir bijusi rūpīga, prasījusi visu rudeni, pavasari un ziemu. Saprotu, ka ir sapulcēta auditorija, radīts tēls, sagatavots teorētisks materiāls, nofilmēts sirdi plosošs stāsts.

Vakar saņēmu ziņu, ka viņi kopīgi veido vecākus apsūdzošu video seriālu un pirmo no tiem jau ievietojuši Facebook. Vecāki tiek raksturoti kā bioloģiskie vecāki un sabiedrības produkti. Tiek piesaukts Krīzes centrs „Marta” un emocionāla vardarbība. Izskatoties skaista kā eņģelis meita izsaka šokējošus un nepatiesus apgalvojumus par ģimeni. Tomēr es neesmu tas cilvēks, kurš tikai raud, kad viņu apmelo. Es varu pateikt kā jūtos un brīdināt jūs no līdzīgām situācijām.

Psihopātus raksturo sirdsapziņas neesamība un absolūts paštaisnums – „gatavība iet pāri līķiem”. Tādi cilvēki ir visos sabiedrības slāņos, var būt pat diezgan šarmanti un pasniegt sevi pozitīvā veidolā. Vajadzētu mācīties tos atpazīt un nepieļaut viņu manipulācijas.

Mīļie autisku cilvēku tuvinieki un vecāki, lūdzu piesargieties, lai jūsu bērni nenokļūtu psihopātu ietekmē. Autisti viegli notic psihopātu idejām. Tādi autisti ne tikai kļūst par upuriem. Viņi tēlodami upurus kļūst par varmākām.

Mīļie draugi, piedodiet par šo vēstuli. Patiecos par jūsu sapratni, draudzību. Esmu laimīga par katru labo, lielisko cilvēku, kuru sastopu, lai arī noticēt labajam ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk.

Paldies par finansiālajiem ziedojumiem manai meitai, viņas veselības un viņas radošo projektu atbalstīšanu.

Pieļauju, ka partnera izrīkota veicot savas ģimenes apmelošanas kampaņu, meita ilgtermiņā var izsaukt apkārtējo un situāciju zinošu cilvēku nosodījumu, bet viņa to nesaprot, kamēr turpina saņemt uzslavas no paziņām un svešiniekiem internetā, kuri nezina patieso situāciju. Lūdzu, pirms noticiet kādai ziņai un metaties nosodīt, pārliecinieties, ka jūs patiešām zināt konkrēto notikumu un pazīstat cilvēkus. Katru dienu redzam, ka internets pieļauj visu, arī melus.

Lūdzu jūsu piedošanu izjukušas ģimenes un nelaimīgas, apjukušas jaunas sievietes vārdā.

Patiesi jūsu,

Sandra Sabīne Jaundaldere 23.05.2022.

Dzeja. Tiamatas kliedziens.

 

Viņa, kuras miesu 

reiz uzšķērda 

Marduka zobens

Viņa, kuras augums 

radīja debesis un zemi 

mirusī Dieviete  teica

- Man sāp

manas krūtis 

ir saplosītas

un dzemde pāršķelta!

Tūkstošiem gadu!

Cik ilgi tu ļausi

muļķiem un trakajiem

likteni lemt

Cik ilgi iztapsi

pedofiliem, psihopātiem,

slepkavām

cik ilgi turpināsi

gulēt ar deģenerātiem 

un dzemdēt idiotus

Cik ilgi tu

pieļausi, mīlēsi, piedosi

slepkavības, melus, nelietības,

karus, izvarošanas, laupīšanas ...

tu - sieviete, kuru nedzird Dievs

varmākas māte un padauza!

Tūkstošiem gadu?

28.02.2022.

Dzeja ar masku. MEJA - maska, dzeja, deja. 2021.

Sākot ar izstādi "MEJA - Maska, deja, dzeja" mūsu kopdarbs meklē ceļu pie jums.

„Viena no manām radošajām izpausmēm ir masku darināšana. Pēdējo gadu laikā tapušas vairāk kā 30 maskas, tām piemeklēti un šūti arī tērpi.  Katra no maskām ir piedalījusies karnevālā, masku gājienā vai performancē. Kolekcijā ir gan venēciešu, gan tradīciju maskas un pēdējā kaislība - mītiskās maskas.

Sadarbība ar lielisko foto mākslinieci Anitu Saku vienmēr izvēršas auglīga un aizraujoša. Uzrunāju Anitu kopdarbam, kad nolēmu masku un tērpu kolekcijai pievienot fotogrāfijas. Anita foto sesijai izvēlējās Venēcijas tipa maskas. Kopā ar Edgaru, kā modeļi,

uzņēmāmies masku un tērpu iedzīvināšanu. Neraugoties uz masku īpatnību slēpt sejas mīmiku, Anitas radītās fotogrāfijas ir dziļi aizkustinošas, kustībās dzīvīgas, dejas un pārdzīvojuma pilnas. Lai izceltu dažādās sievišķības manifestācijas, nolēmām papildināt katru no tām ar dzejas rindām. Tā tapa šī unikālā masku, dzejas, dejas, aktieriskas saspēles un fotomākslas sintēze. Manā sajūtā maskas ir pārtapšana, izlavīšanās no sava es un uzdrošināšanās ielūkoties apslēptajā. Maska vienlaikus sargā, apgrūtina un izmaina valkātāju. Valkājot maskas mēs visi esam iepazinuši katrs savu „ne es” un apjautuši „īsto es”, ieraudzījuši līdzīgas pārmaiņas līdzcilvēkos. Ne vienmēr tas ir bijis un ir patīkami,

un tomēr katram sabiedrībā eksistējošam fenomenam ir vairāki aspekti. Šoreiz piedāvājam masku kā cilvēka esamības alegorisku manifestāciju – pilnu emocijām, sajūtām, iedomām, ilūzijām, bet skaistu. 

Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere”  www.sandrasabineart.blogspot.com

ANITA SAKA (1979).

Fotogrāfe, foto kluba „Ogre” dalībniece, vairāku foto personālizstāžu autore, piedalījusies vārākās grupu fotoizstādēs. Vadījusi foto pulciņus Lielvārdē un Ogrē. Anitas fotogrāfijas iekļautas vairākos fotogrāfiju albūmos par Latviju.

 

„Fotoizstādi veidoju iedziļinoties mākslinieces Sandras Sabīnes Jaundalderes radīto tēlu pasaulē, kas raksturo dažādas sievietes iekšējo kaislību, sajūtu un pārdzīvojumu manifestācijas. Masku raksturus tiecos atklāt, izmantojot rotaļās ar garo un dubulto ekspozīciju – tādas fotogrāfiskās metodes, kurās nejaušība ir instruments, kas ļauj materiālam pašam atklāt tā iekšējo dabu un pārāk neuzspiest realitātes zīmogu. Pārdabiskums ir galvenā masku ideja, tādēļ to fotogrāfiskajā atveidojumā centos ietvert kādas smalkas un trauslas matērijas klātbūtni.

Pateicoties tam, ka pati māksliniece iejutās tēlos un kļuva par masku idejas atveidotāju, darbs ritēja viegli, plūstoši, ar savstarpēju sapratni.

Paldies pašai masku autorei par brīnišķīgo plastiku un modelim Edgara, kas ļāva izstādē iekļaut arī vīriešu masku atveidus.

Jūsu Anita Saka.”

 

Literārā darbība. Gadi. Saites uz tekstiem, fotogrāfijām un video.

 

2021. Dalība Biedrības "Arimondi" projektā "Jūtnis-Sajūtnis" bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Pasaku teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2021/04/jutnis-sajutnis-krasojamas-pasakas-2021.html

2020.03.03.  Pasaku prozas lasījums bērniem  sarīkojuma  “Vakarstāsts” ietvaros Salaspils bibliotēkā.

2019.10.03. Koncertiestudējums “Roze pavasarī”, Rembates TN. Lugas teksts.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2019/03/koncertuzvedums-roze-pavasari-10032019.html

2017. 07. un 09.03. Koncertiestudējums “Visskaistākais gadalaiks” Ķeguma bibliotēkā un Lēdmanes TN. Lugas teksts, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2018/03/keguma-gitarstudija-koncertiestudejums.html

2017.30.09. Māra Lasmaņa kora dziesmu cikla “Laiva. Nāra. Kāpa” pirmatskaņojums, Majoru KN. Dziesmu teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/09/dziesmu-cikla-pirmatskanojumsmajoru.html

2017. 20.05. Prozas lasījums Muzeju naktī Roberta Mūka muzejā Galēnos. Lasījums no grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/roberta-muka-muzejs-galenos-muzeju.html

2017. Koncertuzvedums/dzejas lasījums “Elpojiet dziļi”. Ķeguma TN. Lugas teksts, dzeja.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-04052017.html

2016. Rezidence Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī un Rakstnieku mājā Dubultos. Darbs pie grāmatas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/rakstnieku-maja-dubultos-marts-junijs.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/starptautiska-rakstnieku-un-tulkotaju.html

2015. 23.09. Dzejas diena Ķeguma bibliotēkā. Dzejas lasījumi un mūzika "Tā zilā ilgu puķe".Dzejas cikls "Nenosūtītas vēstules". Lasa Katrīna Rotgalve.

2015. 16.05. http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/09/

 “Vēla rieta”. Kraslavas Kultūras un vēstures muzejs. Lugas teksts, loma. 

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/05/

2015.14.03. Koncertuzvedums “Kāzas martā”, Keguma TN. Lugas teksts, dzeja, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/03/koncertuzvedums-kazas-marta-kegums.html

2015.11.11. Lāčplēša dienas pasākums Piņķu KN. Teksti, skatuviska performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/02/nave-un-atdzimsana-lacplesa-diena.html

2015.02.12. Rakstnieku kopas “Dore” Prozas lasījums “Zīles”, kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Svētuguns".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns.html

2014.04.06. Dzejnieku grupas lasījums “Vasara”. Kafejnīca “Taka” Rīgā. Tandēmā ar dzejnieku Anrī Lafošelu - fragmenti no dzejas cikla "Mazliet Parīzes šarma".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/06/dzejas-vakars-vasara-ieludzam-04062014.html

2014.20.09. Dzejas dienas Lielvārdē. Lasījums/ koncerts “Balts”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/08/dzejas-lasijums-balts-lielvade-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/09/dzejas-diena-2009-2014.html

2014.26.11. Marko Ojala dziesmas /dzejas lasījums “Baltā Bruņinieka dziesmas”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dziesma, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/balta-bruninieka-dziesmas-26112014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html

2014.26.11. Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījums “Medus”. Kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Ozoliņš".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/vizija-ozolins-nolasita-rakstnieku.html

2014. Dalība Literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2014”, Rīgā. Nolasīta epifānija "Nāves deja"

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/prozas-lasijumi-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html

2014. Naura Puntuļa koncerts/ dzejas lasījums “Ar ziemas putna dziesmu …”. Lēdmanes TN. Dzejas lasījums "Trubadīrs un Dāma", performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/01/muzika-un-dzeja.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/koncerts-saruna-dzejas-lasijums-izstade.html

2013.27.03. Koncerts/dzejas lasījums “Kad mīlestība smaržot sāk”. Ķeguma TN. Dzeja, lasījums, loma.

2013. 7. 12.  Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījumi “Karstās rindas” LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā. Nolasīta vīzija "Gaisma un Tumsa", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/

2013. 11.10. Dalība koncertā/ prozas lasījumā “Veļu laiks”. Jumpravas KN. Teksti, lasījums, performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/10/

2013.29.11. Prozas lasījums labdarības koncertā “Cerība dvēselei eņģeļu laikā” Sv. Pētera baznīca, Rīgā. Nolasīta " Teika par Lāčplēša gultu", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/11/mili-ieludzu.html

2013.23.07. Grāmatas “Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku atvēršanas svētki”.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/ielugums.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/poemas-desmit-dziesmas-par-balto.html

2013. Poēma „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku”, Izdevējs - Lielvārdes novada dome. Grāmata izdota, kā dāvinājums novada skolu absolventiem.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/06/

2013 -2015. Mācības Raksnieku Savienības Literārajā akadēmijā. Drāmas darbnīca. Lugas "Orfejs. Pāri upei" un "Četras Lāses".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/02/luga-cetras-lases-fragments.html

2012. Žurnāls "Patiesā dzīve". Ar pseidonīmu publicēts stāsts "Maksims teica".

2011 - 2012.Dalība Rakstnieku Savienības „Literārās akadēmijas” prozas un dzejas meistardarbnīcu mācībās un prozas lasījumos grāmatnēcā "Satori". Nolasīti stāsti "Nakts skrējējs" u.c.

2011. Latvijas Literatūras centra organizētie Prozas lasījumi. Spīķeri. Rīga. Stāsta "Melnā virtuve" lasījums.

2010. „Kampūrijas stāsti un pasakas”, Zvaigzne ABC, 2010., konkursa „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/03/gramata-kampurijas-stasti-un-pasakas.html

http://sandrasabineart.blogspot.com/2010/12/kampurija-campuria-illustrations.html

Dzeja. Vasaras lūgšana.

Piedod par svelmi

Un debesi koši zilu

Zilāku nekā Tu vēlies

Piedod par

muļķību ļautu

Un pļavu nenopļautu

Piedod par 

Taureni draisku

Vakaru tukšu un laisku

Gribēji vēl?

Piedod ka pievīlu 

Tevi

Piedod ka mīlu

1.09.2021.

Jūtnis-Sajūtnis. Krāsojāmās pasakas. 2021.

"Jūtnis-Sajūtnis" ir projekts, kurš radīts bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tas veidots no drukātās daļas  - krāsojāmās 30 pasaku grāmatas un 36 krāsainu kartiņu spēles un  digtālās daļas, kurā harmoniski apvienojas māksla, aktiermeistarība, mūzika un animācija. Digitālās daļas sastāvā būs 31 sajūtnes video, un ievada video, kurš domāts bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām vecākiem un pedagogiem. Visi video būs pastāvīgi un brīvi pieejami Jūtnis-Sajūtnis kanālā YouTube.

Sociālājā projektā darbojas biedrība "Arimondi" un režisore Dita Danosa, https://arimondi.weebly.com/

komponiste Indra Riše, 

izdevniecība "Sapņu spalva" un Lelde Braķe-Klaverī, http://www.sapnuspalva.lv/

animātoru apvienība - Dace Liepa, Sabīne Moore, Silva Utane, 

Aktieris Varis Klausītājs, digitālais mākslinieks Valdis Torms, surdotulce Lilita Logina.

Idejas, zīmējumu autore un māksliniece Santagora un es, kā pasaku tekstu autore.

Mīļie draugi un interesenti, lūdzu ziedot idejas realizācijas atbalstam!

Konta Nr. LV48UNLA0055001414077

"ARIMONDI", Reģ. Nr. 40008272564

Ar norādi: Ziedojums projektam "Jūtnis-sajūtnis"

Valstiskās organizācijas un NVO, kuras pārstāv bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām, un kuras vēlas saņemt arī projekta drukātos materiālus, lūdzam pieteikties biedrībā "Arimondi".

 E-pasts: arimondi.arimondi@gmail.com

https://www.facebook.com/Jutnis/videos/376008626231873

JŪTNIS SAJŪTNIS

Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jūtnis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.

Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jūtnis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jūtīgi mati, mēle, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.

Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.

Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.

Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.

Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smakojoši, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati saceļas gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties, kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu, tad sajust ēdiena slikto aromātu un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders.

Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies... Iedomājieties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam, kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.

Jūti kopā ar mums.

Tavs Jūtnis

JŪTŅA PASAKAS

                                                                                                                             Māksliniece Santagora

KAUTRĪBA

Lūsijai ir mīksts kažociņš, kupla aste, pušķotas austiņas un mirdzošas acis. Viņa ir ļoti skaista, līksma, atjautīga un kautra. Lūsijai patīk puisis Lūsis, un viņai piemetas kautrība, kad viņš ir līdzās. Tad viņa nosarkst. Viņai gribas lūkoties uz viņu, bet viņa neuzdrošinās. Viņai gribas runāt ar viņu, bet viņas atjautība ir pagaisusi. Viņai gribas tam patikt, bet viņa baidās, ka nav pietiekami skaista.

– Jā, esmu mazliet kautrīga, bet es sajūtu īpaši lielu kautrību puiša Lūša dēļ, – teic Lūsija. – Kad man jāstāv un jāsarkst, es jūtos kā gliemis, kurš grib ievilkt savu augumiņu dziļi gliemežnīcā.

Vakar Lūsijai bija dzimšanas diena. Viņai ir skaista, liela māja un viņa gaidīja viesus. Iešķindējās durvju zvaniņš, Lūsija piegāja pie loga, lai slepus palūkotos, kurš atnācis. Pa mežģīņu aizkara caurumiņu viņa ieraudzīja savus mīļos draugus – Lācinieku, Žagati, Zaķuli un Kaķuli, Murkšķi un Purkšķi, Lupatausi un Klumpatu. Viņi bija atnesuši Lūsijai dāvanas.

Lūsija iesmējās un nopriecājās. Viņa steidzās atvērt durvis, lai draugus ielaistu, bet, pieejot tuvāk logam, piepeši ieraudzīja arī puisi Lūsi. Viņš stāvēja draugu pulkā ar baltu rožu pušķi rokās un izskatījās brīnumskaists un labs.

 Lūsija nosarka un sastinga. Lūsijai gribējās satikt draugus. Viņai gribējās dāvanas, svinības un puķes. Īpaši viņai gribējās satikt puisi Lūsi, bet uznāca tik liela kautrība, ka ... viņa nevarēja atvērt durvis.

 Draugi, brīdi gaidījuši, aizgāja mājās. Puisis Lūsis palika visilgāk, bet nesagaidījis Lūsiju, atstāja rozes pie mājas sliekšņa.

Kad Lūsis bija prom, Lūsija atvēra durvis, pacēla puķes, ieelpoja to smaržu un sāka raudāt.

Garām rāpoja Gliemezītis un jautāja: – Kādēļ tu raudi, Lūsij? Vai kas noticis tavai mājai?

– Ak, jā, – atbildēja Lūsija, – mana māja ir tik stipra, ka es nevarēju atvērt tās ārdurvis, lai satiktu draugus.

                                                                                                           Māksliniece Santagora

GARLAICĪBA

Šoruden Āpšulis un Vāveris sāka iet meža skolas pirmajā klasē. Skolotājs Ūpis dzīvoja ozolā, bija augsti mācīts un augsti godājams.

– Dzīvē vajag tiekties uz augšu, – tupēdams ozola pazarē, sacīja Ūpja kungs. – Tikai tā var sasniegt ko jēdzīgu.

To sakot, viņa dzeltenie milzu redzokļi vareni bolījās un viņš izskatījās briesmīgi gudrs.

– Te ir mājas uzdevumu burtnīca, – Ūpis ūjināja. – Ja iemācīsieties izpildīt darbu ar jēgu un uzzināsiet ko jaunu, sāksiet apjēgt, kam īsti ir jēga.

To pateicis, Ūpja kungs iekāpa dobumā, nožāvājās un devās gulēt.

– Laikam viņam ir garlaicīgi ar tādiem nejēgām kā mēs, – teica vāverēns.

 Āpšulis un Vāveris gribēja kļūt jēdzīgi un atvēra burtnīcu, lai mācītos, bet viņi nevarēja.

Burtnīcā ņirbēja nesaprotami cipari un ķeburi. Skolnieki neko nesaprata.

– Varbūt mums jātup kokā, lai ko apjēgtu. Ūpis tā darīja, – ierosināja āpsēns.

Viņi uzrausās pazarē, ilgi vēroja burtnīcu, taču tas nelīdzēja.

Vāveris patrina kreiso aci, tad labo un noplātījis muti, kurā bija tikai četri zobi, un  teica: – Liekas, ka man acis līp ciet un žāvas jau kļūst tik lielas, ka mute tām top par mazu. Man nav vietas tik lielai žāvai, kāda tagad nāk. Ko lai dara?

– Labi. Mana mute ir lielāka. Es nožāvāšos tavā vietā, – sacīja Āpšulis un nožāvājās tā, ka varēja redzēt viņa sešdesmit zobus.

– Kas man kaiš? – īdēja Vāveris. – Es pat vairs nebrīnos par taviem zobiem!

– Domāju, ka mums piemetusies garlaicība, – nopūtās Āpšulis.

– Kā Ūpja kungam nebija garlaicīgi uzdot mums mācīties ko tādu? – žēlojās Vāveris. – Viņš apgalvoja, ka, risinot uzdevumus, mēs iemācīsimies kaut ko jaunu.

– Jā gan, un viņam ir taisnība – agrāk mēs nepratām garlaikoties, – Āpšulis secināja.

                                                                                                         Māksliniece Santagora

VAINĪGAIS VILIS

  Bija rudens. Vilciņš Vilis no koka un gumijas gabala uztaisīja „kaķeni”. Ar to mestie akmeņi lidoja      tālu. Vilim bija prieki, bet tad akmens nejauši trāpīja logā un izsita stiklā caurumu.

– Ko Tu izdarīji? Esmu smilšainā tuksneša augs, – vaimanāja zaļš, apaļš Kaktuss, kurš auga istabā uz palodzes. – Ziemas aukstums ienāks mājā un es nosalšu!

– Tu pats esi vainīgs! – atbildēja Vilis. – Kādēļ tev jādzīvo šajā istabā? Ej uz savu tuksnesi!

– Kā lai es eju? – ieraudājās Kaktuss.

– Bet kā tad tu atnāci? – iesmējās Vilis.

– Mums – augiem – nav kāju. Kaktusu cilvēks atveda, bet mani putni iesēja,  – sarunā iejaucās Mežvītenis, kurš auga turpat ārpusē, pie mājas sienas.

– Es jau teicu, ka paši vainīgi! Nevajadzēja ļauties! – atteica Vilis un aizskrēja rotaļāties citur. Viņam bija kauns atvainoties un slinkums palīdzēt Kaktusam, bet vaina ir kā sēkla. Reiz iesēta, tā mēdz augt.

Pienāca ziema. Pūta auksti vēji un sniga. Pavasarī, kad saplauka lapas, Vilciņš Vilis gāja gar to pašu māju un atkal ieraudzīja izsisto rūti. Kaktuss bija turpat uz palodzes – sadzeltējis, sažuvis un sakrities.

– Ā-ū! – žēli iekaucās Vilis. – Kas tev notika, Kaktuss?

– Ziemā bija pārāk auksti, un viņš nosala, – atbildēja Mežvītenis.

– Tā ir mana vaina! – gaudoja Vilis,  – A-ū! Kā man sāp mana vaina!

Viņš metās skriet un drīz atriezās, lēni stumdams smagu smilšu ķerru, un izgāza smiltis zem loga tieši uz Mežvīteņa saknēm.

– Ko tu dari?  Manām saknēm pietrūks ūdens! – iesaucās Mežvītenis.

– Es taisu Kaktusam tuksnesi, – atbildēja Vilcēns Vilis.

– Bet es nevaru augt smiltīs! – raudāja Mežvītenis.

Tā mazā vainas sēkliņa bija izaugusi par lielu, dzeloņainu krūmu.

Pasakas teksta autore : Sandra Sabīne Jaundaldere

Redaktore: Lelde Braķe-Klaverī ( Izdevniecība "Sapņu spalva")