Stāsts. Rembates Emīlija un Heinrihs. 2018.

 Fragments no nepublicētas grāmatas "Laimīgo sala" 2018.

"Daugava pie Lielvārdes" ( papīrs/jaukta tehnika, 20,5 X 29,5) 2018.

Rembates Emīlija un Heinrihs

 

Ne akmens uz akmens tur nepaliks.

 

„Jērumiņ mīļo, manas domas aizvien riņķo un atgriežās tur. Manas takas gadiem ir vedušas pāri un ap to vietu.

Ziliem zvaniņiem un kosu audzēm pilnais, ēnainas Rembates muižas parks un dzelteni krāsotā stacija. Muižas vieta un pagrabi kalniņā. Apaļā Mīlestības saliņa, lejā uz Daugavas pusi. Vasarās dīķis pilns kurkstīgu, zaļu varžu un mazu, zeltainu karūsiņu zibšņu. Muižas sen nav, to nevarētu pat atminēt, bet kur bija pamati nav vairs akmens uz akmeņa un es domāju kālab Liktenis un Laiks to noārdījis gluži kā Dievu kalnu, Katrīnas kalniņu un viņas soģu midzeni - Lielvārdes muižu.

Heinrihs Rautenfelds un Emīlija Elizabete Kuģeniece. 1907.

No barona Heinriha Rautenfelda vecākā dēla Heinriha vēstulēm brālim Hansam Rautenfeldam Rembatē un Rīgā.

 

„Mīļo Hanss, Tu vienīgais esi, kurš mani uz to patiesāko esi sapratis. Un tad es Tev uzticu savas sirds noslēpumu. Esmu karsti iemīļojis. Viņu sauc Emīlija. Un es no tiesas nezinu ne cita jaukāka vārda, ne meitenes kā vien viņa un viņa. Viņa dien par kalponi Aizkraukles muižā, kur viesojos pēc dienesta Kauņā, lai no mūsu mīļās māmiņas acīm nobēdzinātos. Un es gribētu Tevīm lūgt uzmanīga padoma pie mūsu mātes, jo man liekas viņa Tevi labāki ierauga. Vai Tu izprasītu, ko viņa teiktu, ja Tu vai kāds cits lūkotu zemāk dzimušu sievu? Cik atminu no mūsu nelaiķa tēva, māte pati nav cēla dzimuma.’’ 1907.

 

*

 

„ Sirds mīļo Hanss, Tava sirds nav bijusi uz mani nedz greiza, nedz skaudīga un nav likusi man ciest tā kā to dara mūsu māte no manis novērsdamās un grašus pasviezdama. Es tiešāmi to grūti nesaprotu. Vai viņai netīk kas no manis, jo viņa vienumēr teikusi – kur viņai tāds bērns kā es gadījies. Vai tad viņa nezina, ka pēc tēva gribas man pienākas muiža? Un es varētu it laimīgi dzīvot arī ar nebagātu sievu, kā man mīļotā Emīlija, kura ir man solījusies un es viņai arī. Patiesi Tavs un uz mūžu.’’

 

*

 

„ Mīļo brāl, es patiesi nespēju noticēt. Saki man, ka tā nav tiesa. Tie mani sauc par traku un garā vāju dēļ tā, ka esmu iemīļojis vienkāršu ļaužu bērnu? Un nav Emīlija nekāda ragana, ne piebūrēja! Brāļus, māsas un ir citus radus mūsu mīļotā māte pret mums ir sacēlusi. Un tie liecina, ka es esot traks. Vien Tu vienīgais esi man palicis par tuvāko, jo tie citi man sveši. Tiem tik vien kā nauda dārga, ne cilvēki. Bet viņu nauda, ko dēļ manis tie teicās devuši maniem ārstiem un uzturam tērējam ir ne viņu, bet mūsu nelaiķa tēva nauda. Kurš no tiesas viņus par šo ļaunumu, ko tie nodara, būtu izdzinis mežā kopu ar vilkiem dzīvot, jo tie arī ir vilki.’’

 

*

 

„ Ak, Dievs, Mīļo Hanss! Esmu bēgļu gaitās, jo atklāju, ka esmu gūsteknis Neifrīdenheimas psihiatriskajā klīnikā, kur krusttēvs mani bija ar apmānu ievilinājis, teikdams, ka mīļā māte vēlot man labu, dakteri palīdzēšot un viss būšot atkal labi. Un es viņam noticēju, lai gan tagad pats neprotu kā. Kad  mums ģimenē ir bijis labi, ja reiz man mājās - Rembatē nekad nav gribējies būt? Es domāju, mīļo Hanss, ka Tu saproti, kā viņa mūs ir mocījusi, locījusi un spīdzinājusi. Un mūsu māsu Elīzi jau ir pasludinājusi par vājprātīgu. Redzu, ka pienākusi mana kārta. Bet man viena alga, es dodos pie manas sirds – Emīlijas un tieši teikšu mātei, ka precēšu viņu.’’1911.

 

*

 

„ Ai, Hanss, mūsu mīļā māte ir mani sapratusi un viņa patiešām mīl mūs un pieņem Emīliju kā meitu. Jā, tiešām ļauni gari būs ap mani grozījušies, kā teica klīnikā, un es to balsīs klausījies domāju uz mīļo māti ļaunu, bet viņa ir laba. To es tagad arī cieši ticu un skaļi izsaku …” 1911.

 

*

 

„ … lai Dievs mums žēlīgs, mīļo Hans! Es Tev nespēju izteikt, ka tā sieviete, kuru līdz šim saucu par mūsu mīļo māti ir mūs piekrāpusi un nodevusi. Viņa uzņēma mani un Emīliju Rīgā, runāja saldi, mieloja, deva dāvanas, naudu un ieteica aizceļot uz laiku. Kāzu ceļojums uz kādu mazpilsētu - viņa teica. Un es viņai kā vientiesis izstāstīju mūsu plānus un to, ka klusībā salaulāsimies. Bet kas nu nāk gaismā! Ir sūtīti kukuļi uz pašu Odesu, mācītājs uzpirkts un atsaka mums Dieva svētītu laulību. Es Tev jautāju, Hans, -Vai Tu to zināji? Vai Tu zināji šo viltu? Šo nelietību! Vai Tu zini, kas man sāp? Ne jau viltus, ne jau nelietība, meli, apmelojumi un mantas kāre, ko viņa man nodara. Man sāp tas, ka mana paša māte, kuru es patiesi mīlu un alkaini vēlos viņas mīlestību, mani ienīst ar vissīvāko naidu, bet tomēr pietur kā kādu vergu un muļķo dēļ mantas. Un man liekas viņa ienīst mani jo vairāk tā dēļ, ka niknojas, ka es neļauju sevi salauzt kā reiz mūsu tēvs un māsa Elīza. Es pretojos. Es nojautu un tagad arī redzēju viņas patieso - plēsoņas seju. Viņa aizvien ir tas pats sīkais, savtīgais plēsonis, kurš reiz ielavījās muižā kā guvernante. ”1911.

 

*

 

„ Mīļo Hanss. Piedod, ka Tev rakstu, bet man nav neviena, kam varu uzticēties. Mēs ar Emīliju esam trūkumā. Un es pelnu mums un dēlam iztiku rītos izvadājot maizi, bet vakaros tirgojot rozes. Kad es to daru, es esmu laimīgs. Man patīk tikko ceptas maizes smarža, un maiznieks piekrita, ka es viņam palīdzu. Tas ir tik saldi. Es stumju ratus un saucu, - Svaiga maize! Svaigi cepti pīrāgi, kliņģeri!

 Un saimnieces līksmi nonāk man pretī, un es ielieku viņu grozos siltus, mīkstus klaipiņus. Rupjmaizes smarža ir tumša, rūgteni nobriedusi un stingra. Baltā maizīte smaržo viegli un kairi kā mana Emīlija, bet smalkmaizītes un kliņģeri ir kā glauni junkuri un pūderētas mamzeles.

- Raugi, lai nenobirst cukurs! Cukurs! – Sauc maiznieks, kad ripinu ratus pa bruģi.

Rozes mēs ar Emīliju pārdodam pārmaiņus. Kad laukā ir silti, iet viņa. Kad vēsi – es. Man biezais kažoks. Viņai tik mēteliņš. Rozes es nopērku veikalā vakarā, pirms to slēdz. Saimnieks tad iedod lētāk. Tās smaržo kā tikko no Paradīzes nākušas. Mēs ieliekam tās stikla kastiņā ar sveci, lai tām silti un gaismiņa. Tepat vien stāvam mūsu ielas sākumā, kur tuvāki Jelgavas centram un ļaudīm. Un es saku, kungiem, kuri tumsā iet garām, - nopērciet ziedus mīļotai. Zieds ir kā mīlestība. Viņa būs laimīga ar Jums.

Rozes, kuras paliek nenopirktas, es atnesu Emīlijai. Nokrītu viņas priekšā ceļos un jūtos kā mazs noilgojies zēns.

- Mīļā, es atnesu Tev rozes. Šoreiz ir mazāk naudas, bet vairāk mīlestības.

- Protams, manu zēn, - saka Emīlija. – Es esmu laimīga. – Un viņas maigās rokas apvijas ap mani. Viņas klēpī briest jauna dzīvībiņa, un es jūtu ka augu, ka man ir spārni. Es varu aizsniegt un sasniegt jebko. Ka es to izdarīšu, varēšu, panākšu, jo man ir šie spārni, rokas un Emīlija. Ka mums patiesi ir mīlestība, maize un rozes.

Mīļo, Hanss, nedomā, ka mums kas trūktu un turi vairāk rūpi par sevi. Mīlestībā, Tavs uzticamais Heinrihs.” 1912.

 

*

No  Emīlijas Rautenfeldes vēstules Hansam Rautenfeldam Rīgā.

„Cienītais Hanss Rautenfeld.

Esmu ļoti izmisusi. Domājams, Jūs jau zināt ka Jūsu vecākais brālis Heinrihs pēc traģiska negadījuma, kura laikā izkrita pa mūsu mājas logu un stipri sasita galvu tika ievietots Jelgavas slimnīcā, bet pēc slepeni un pret mūsu gribu pārvests un ieslodzīts Šēnfelda psihiatriskajā klīnikā Rīgā. Kad ierados viņu apciemot, man tika norādīts, ka Heinrihu var apciemot tikai tuvākie radinieki, bet es neesmu nekas. Lūdzu palīdziet.” 1912.

 

*

 

No Hansa Rautenfelda vēstules Heinriham Rautenfeldam Rīgā Šēnfelda klīnikā.

„Mīļo Heinrih, mani aprijis smagums un kauns. Tava sieva ir vērsusies pie manis. Es nespēju izdarīt neko. Pat iziet no istabas, lai ietu uz lekcijām. Tik dziļš riebums ir manī. Es nevēlos redzēt cilvēkus, nevienu no šiem glumajiem gliemjiem, un jo vairāk mūsu mīļās mātes saldi lipīgo, melīgo seju, kad tā nāk uz mani rokas kampienam atpletusi kā vēža spīles. Vai tā domā, ka es esmu tās klēpja suns? Vakar, kad viņa bija atnākusi, es kāpos atpakaļ un aizvēru viņas priekšā istabas durvis. Viņas seja piepeši kļuva īsta un es ieraudzīju to, ko tu man esi licis pie sirds. Tu teici – viņa bauda, kad sāpina.

 Tik man viņa riebj. Un es riebju sev pats, jo ko gan es redzu spogulī, savā sejā? Viņu! Es bīstos smaidīt, jo es smaidu gluži kā viņa. Es bīstos pat iemīlēt kādu, jo es to nepratīšu. Es sāpināšu. Es sāpinu arī tevi, mīļo Heinrih. Es neko neesmu darījis dēļ Tevis. Vēl vairāk, es devu mātei Tavas vēstules. Piedod. Es nevienu nemīlu. Es visus neieredzu. Arī sevi. Es nevaru dzīvot vairs. Es sevi šauju nost. Mans vienīgais prieks - Tu skumsi pēc manis, muļķo Heinrih. Tavs mazais Hanss.”1912.

 

*

No Heinriha Rautenfelda nenosūtītās vēstules Emīlijai Rautenfeldei.

„ Sirds mīļā, Emīlija. Kopš esmu bēdzis un kļuvis par trako ārsta nevilšu slepkavu, tiesāts un ieslodzīts kā nelabojami traks ir pagājušas daudzas saltas ziemas, kurās es savā bezcerībā neesmu Tev rakstījis ne rindiņas. Es zīmēju. Daudz rožu, kuras es gribēju dāvināt Tev. Es zīmēju skaistas sejas. Es gribēju uzzīmēt Tavu, lai neaizmirstu, bet katru reizi tā iznāca savādāka, un liekas, esmu aizmirsis kā Tu patiesi izskaties. Es Tevi gaidīju, bet laikam jau Tevi nelaida pie manis vai Tu pati bijies no manis kā traka suņa. Es pārtraucu zīmēt Tevi. Šī pēdējā ziema ir pārāk salta. Es esmu salis un izvārdzis. Šodien es uzzīmēju pēdējo zīmējumu. Uz šīs vēstules ir mana roze un mīlestība Tev. Heinrihs.”

1929.14.01.

 

Rožlapu lagūnā,

Laivai caur

Rožlapām

Slīdot …

Vai Tu vēl

Kaut kur esi?

Gribi tukšumā

Gaistošā lidot?

 

Sakalta ziedlapiņas,

Nelīgo sudrabā

Maigā.

Laiks vairs nerit

Uz priekšu,

Bet atpakaļ

Staigā.

 

Un atkal

Es – Tavās rokās.

Un atkal

Vējā mati.

Un atkal

Vārdi ir spēle.

Un atkal

Tā pati.

Dzeja. Cikls "Sievietes Dienasgrāmata" 2022.

 "Sievietes dienasgrāmata"* ATMIŅA.

Ieskatos akā -

Debesu atspīdums

Piemāna. 

Tur - dziļumā

Debesu nav.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * IEDOMAS.

Tievu kātiņu,

Slaika un līgana,

Savvaļas tulpe -

Līgava.

Cerību, iedomu šupās,

Sapņainu smaidu lūpās.

Iedomu sapņiem

Nav skaita.

Tie citas jau pievīla, 

Mīla.

*

"Sievietes dinasgrāmata" * NĀVE.

Lilija balta

Pēdējo pumpuru raisa.

- Es neiešu līdzi

Tev. - Teic Eiridīke.

- Tur, pāri upei

Kā asiņu rētai.

Es neiešu būt 

Pāri Lētai.

Es gribu aizmirst

Sāpes un mīlestību.

Kurš aizmirst, 

Tas mirst.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * CERĪBA.

Ceriņi cerības

Apsola lēti -

Balts, bordo

Un violets.

Viss, ko vien vēlies,

Tev būs

Un vēl nekas

Nav nokavēts.

*

"Sievietes dienasgrāmata"* NOVĒRŠANĀS.

Vakar,

Dedzinot tiltus,

Redzēju 

Pelēku balodi

Lidojam pāri upei.

*

"Sievietes dienasgrāmata" * LAIME.

Šobrīd es zinu -

Laime zied lupīnas ziedu.

Šobrī es zinu,

Rīt - meklēšu citu viet.

*

Šis nav stāsts, bet kliedziens.

 Kliedziens izmisumam un sāpēm, kuras šogad neskaitāmos veidolos soļo pāri pasaulei, interneta lapām un sirdīm, kuras rieš asiņu rasu.

Šī ir draudu ziņa, kuru saņēmu pērn septembra beigās. Tā bija domāta man, bet nu tā ir publiska. 

 Šī ir publiska vēstule maniem draugiem - līdz kaulam personisks stāsts, kura iemesls ir mana meita.

Viņa nokļuvusi slikta cilvēka ietekmē un tiek izmantota kā ierocis.

30 gadus esmu bijusi laulībā, kura izrādījās neveiksme, tomēr izaudzinājām un izskolojām meitu. Diemžēl viņai ir autiska spektra traucējumiem, regulāri radās problēmas saskarsmē ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Auga īpatnēja, talantīga, skaista un tieša meitene, kuras nejūtīgumu es aizbildināju kā pārejošu. Viņa nemēdza būt bēdīga un raudāt, vai patiesi just līdzi dzīvai būtnei. Tagad esmu lasījusi, ka tas ir empātijas trūkums, kura ir viena no autisma iezīmēm. Pusaudža laikā viņa pieslējās ezotērijai, sekoja guru veida „praviešiem”, ticēja pat klajiem meliem, nonāca pretrunās, uzticējās manipulatoriem un nespēja pati risināt konflikta situācijas līdz tas rezultējās ar ultimātiem no augstskolas, akadēmisko gadu, pāriešanu citā nodaļa, lai saglabātu iespējas studēt un diabēta diagnozi, kuru pavadīja depresīva izturēšanās. Daudzu gadu gaitā risināju visas šīs problēmas gan praktiski, gan emocionāli iesaistoties. Savu autismu viņa arī drosmīgi atzina, jo informācija par to tagad ir plaši pieejama, tomēr atzīšana nenovērš sekas.

Lai arī laulība nebija laimīga ar vīru palikām kopā, lai meitai palīdzētu izaugt. Viņai pastāvīgi bija nepieciešams atbalsts. Ievu pašaizliedzīgi atbalstīja arī vecmāmiņas, pašas Ievas un mūsu ģimenes draugi, manas draudzenes. Ievēroju, ka viņai bija problēma ilgstoši noturēt draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, kuriem bija, ja tā varētu teikt, ikdienišķs pasaules uzskats. Tie pamazām pazuda, ieviesās īpatņi. Parādījās arī draudzene, kura bija patoloģiska mele un apbēra meitu ar vardarbības un izvarošanu atstāstiem, kurās viņa esot cietusi. Draudzene iepina stāstos arī sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Pie tam darīja to apbrīnojami talantīgi un ticami. Meita sacīja, ka uzsākusi rakstīt šai draudzenei veltītu grāmatu. Meitas atstāstiem par draudzenes ciešanām ticējām līdz brīdim, kad tie kļuva absurdi. Pamazām meitai parādījās noliegums pret vecākiem, bet tas nebija krass. Konfliktu mums nebija, bet viņa gribēja daudz runāt par pasaulē esošajām problēmām un nācās atzīt, ka viņas pasaules uzskats autisma ietekmē ir deformēts. Lai arī viņa runāja par empātiju, un bija iemācījusies to izrādīt, viņa pati to nejuta. Vienlaikus viņai bija arī lielas bailes no par izdzīvošanu un vēlēšanās ietekmēt cilvēkus, lai viņi rīkotos viņas interesēs. Man nebija viegli pieņemt, bet pieņēmu, ka tas ir neizbēgams periods - aizkavējusies pusaudzība, kurai jāiet cauri ar sapratni un piedošanu. Cerēju, ka uzsākot patstāvīgu dzīvi, viņa varētu pārvērtēt savus uzskatus. Tas arī notika, bet ne uz labu.

Mana laulība ar vīru izjuka. Meita pret to neiebilda un izvēlējās palikt pie tēva. Uz to brīdi viņai bija jau 30 gadu. Te jāsaka, ka viņa mūsu konfliktā bija tikai lieciniece, bet netika iesaistīta, jo mēs cik spējām centāmies slimo bērnu pasargāt no ciešanām. Līdz ar to viņa saglabāja ģimenes sniegto materiālo un emocionālo atbalstu. Ar meitu bieži tikos, daudz runājām, bet tā vienmēr bija viņas izvēle. Nekad neuzspiedu tikšanos. Viņai bija vēlme atrast partneri. Es to atbalstīju. Viņa izraudzījās sev partneri internetā, uzstāja uz kopdzīvi ar viņu un lūdza mani palīdzēt to sakārtot, pat parunāt ar partneri un tēvu. Viņas vēlme bija dzīvot ar partneri pie tēva. Es palīdzēju. Jaunie sāka kopdzīvi. Tā ilga apmēram 3 gadus, bet bija nestabila. No meitas stāstītā sapratu, ka konflikts veidojās no partnera izteikti dominējošas, paštaisnas un uzbrūkošas uzvedības. Protams, ka uz tā pamata veidojās arī partnera konflikti ar tēvu, kuros meita bija pa vidu un klusēja. Viņa lūdza, lai es noregulēju, runāju ar abiem vīriešiem. Man tas bija emocionāli smagi, jo sapratu, ka meita nav pratusi izvēlēties piemērotu vīrieti un cietīs no viņa rīcības. To viņai arī tieši teicu, bet kad viņa izteica vēlmi partneri precēt, ieteicu to novilcināt, pārbaudīt vai viss tiešām ir labi, tomēr ievēroju, ka viņa nav vairs atklāta ar mani un parādās dīvaina uzvedība, aizkaitinājums. Jāatzīmē, ka meitas partneris tolaik centās izspiest 50 000 eiro no avīzes, par no sociālajiem tīkliem pārpublicētu meitas fotogrāfiju. Avīze ziedojumu vākšanas ietvaros bija publicējusi rakstu par meitas slimību - diabētu un tam nepieciešamo ārstēšanu. Sekas bija mēnešiem ilgi meitas partnera e-pasta uzbrukumi avīzes redakcijai un nemitīgi draudi tiesāties ar avīzi. Ieteicu meitai nepieļaut šo neētisko rīcību, bet viņa bija kļuvusi par partnera manipulāciju ieroci, darīja, ko viņš lika un arī parakstīja papīru, kuru varētu izmantot tiesas procesā. Bija pandēmijas ierobežojumi. Saziņa starp mums notika tikai telefoniski, un tikai tad kad viņa zvanīja pati. Uz maniem zvaniem meita neatbildēja. Bija mājieni par ātrām kāzām, jo viņa uzsvēra, ka gribot bērnu, citādi drīz būšot par vēlu, tomēr no pirms gada notikušas sarunas ar meitas partneri man bija zināms, ka viņš bērnu nevēlas, jo viņam jau ir meita no iepriekšējām attiecībām, alimenti un pienākumi, bet mana meita nebūšot laba māte. Vņš pārmeta man, ka es prasot pēc mazbērna, ko nebiju darījusi. Uzskatīju, ka divu pieaugušu cilvēku attiecībās vecākiem nav jājaucas, tomēr norādīju meitai, ka ņemot vērā viņas partnera saistības, neskaidros peļņas avotus un tendenci uz emocionālu vardarbību, tai skaitā tiesāšanos, iesaku noslēgt laulības līgumu par mantas šķirtību. Vienlaikus jaunais pāris bija sākuši labāk ierīkoties tēva mājā, ieguvuši papildus platību, sākuši kosmētisko remontu un ilgstoši izmitināja mājā draugu, no kura tēvam nezinot iekasēja īri. Tēvs ļāva darboties, palīdzēja un savu iespēju robežās atbalstīja remontu. Hipotētisko kāzu datums līgavas ģimenei netika atklāts un nemitīgi pārcelts.

2021.gada 26.maija rītā, meitas dzimšanas dienā, kad gatavojos viņu sveikt un sarunāt tikšanos, lai iedotu dāvanas, saņēmu pārsūtītu ziņu no meitas tēva. Ziņas tekstā meita apvainoja mūs - vecākus neiejūtībā attiecībā uz viņas partneri, kuras rezultātā partneris viņu esot pametis un viņa naktī esot veikusi pašnāvības mēģinājumu, taču attapusies, pati izsaukusi ātro palīdzību un atrodoties slimnīcā.

Nekavējoties zvanīju uz slimnīcu un meitas partnerim. Noskaidrojās, ka viņš tīšuprāt izraisījis strīdu, naktī nav bijis mājās un „neko nezin”. Tāpat viņš atteicās doties uz slimnīcu un mūsu stundu ilgajā sarunā vainoja meitu, viņas tēvu un mani visos iespējamos veidos, kurus pacietīgi uzklausīju, lai saprastu, kas īsti noticis, bet sapratu vienīgi to, ka viņš ne tikai nesaprot, ko nozīmē mīlēt otru cilvēku, bet ir manipulatīvs, citus vainojošs, savtīgs un viens no viņa dusmu avotiem ir nespēja iegūt pietiekamus finansiālus līdzekļus. Izrādījās, ka līgavas tēva māju viņš jau uzskatīja tik pat kā savu, savus remontā ieguldītos līdzekļus par milzīgiem, bet sadzīviskus kompromisus ar līgavas tēvu par neiespējamiem. Viņš apgalvoja, ka viņam pašam esot īpašumi, zeme, braukšot dzīvot uz Kipru. Es visam piekritu. Sapratu, ka viņš meklēs jaunu dzīves vietu.

Apmeklēju meitu slimnīcā un tikos viņas psihiatri, kura bija norīkojusi meitenei psihologa konsultācijas un mēnesi ilgu rehabilitācijas kursu atvērta tipa Psihiatriskajā dziednīcā, lai nebūtu jāievieto tik trausla sieviete Tvaika ielas klīnikā. Psihiatre norādīja, ka meita esot atradusies ilgstošā depresijā, bet tēlojusi, ka viss labi. Ārstniecības kursam meita piekrita, bet uz to, diemžēl, bija jāgaida mēnesis. Viņa bija reanimācijā un slimnīcā apmēram 10 dienas un sarunās teica, ka esot sapratusi, ka partneris nav viņai piemērots, bet viss būšot labi, jo slimnīcas māsiņas saukušas viņu par „eņģeli zemes virsū", un solījušas ka viss būs labi - "Gaisma uzvarēs, ļaunie atkāpsies.” To meita atstāstīja telefoniski, un lūdza lai atbraucu, bet atteicās tikties ar mani, kad biju atbraukusi. Iespējams, pa vidu bija kaut kas noticis. To dienu es biju veltījusi, lai uzrakstītu notikumu atstāstu par dienām pirms un pēc pašnāvības mēģinājuma. Gribēju lai viņa un citi spētu palūkoties uz notikušo pēc iespējas mierīgi un saprast ko darīt. Iedevu to meitai, viņa - partnerim, nosūtīju viņas tēvam. Likās, ka tas palīdz rast sapratni. Vēlāk meita pieprasīja, lai izņemot viņu no slimnīcas, jo gribot dažas dienas padzīvot pie manis. Kad slimnīcas garderobē saņemu apģērbu, sapratu ka naktī viņa bija aizskrējusi kā nemaņā - drēbes izrādījās cauras un notraipītas ar putnu mēsliem, apavu vispār nebija. Apģērbu, apāvu, sakopu. Meitas tēvs piedāvāja mums abām rehabilitācijas kursu sanatorijā. Mēs abas piekritām, bet meitas partneris izvirzīja pretenzijas, ka nevis man, bet viņam esot jābrauc rehabilitēties. Meita arī tā gribēja. Tad tēvs teica, ka lai līgavainis pats to apmaksā, bet līgavainis atteica, ka nemaksās, lai braucot es.

Abas izgājām ārstniecības kursu, fiziskajai veselībai, runājām par dzīvi, cilvēku attiecībām. Meita radīja man pārliecību, ka viņa ir sapratusi kāds cilvēks ir bijis viņai līdzās šos gadus, un es paļāvos. Laiks pagāja mierīgi. Viņa bija priecīga. Teica, ka otrreiz galu nedarīšot, bet to vienkārši esot bijis jādara, bet man palika sajūta, ka viņa vairs nav patiesa, bet centos skatīties uz lietām no pozitīvās puses. No iespējamās sarunas ar klīnikas psihologu, viņa attiecās.

Braucot mājās no sanatorijas atklājās, ka meitas partneris joprojām dzīvo pie tēva un negrasās meklēt jaunu vietu. Izrādīju izbrīnu. Uz to meita atbildēja, ka man nav jāuztraucas, ka viņa vairs nav tā pati, kas pirms pašnāvības. Viņa esot piedzimusi par citu cilvēku. Viņai būšot cits vārds un partnerim arī. Tas izmainīšot visu dzīvi. Viss būšot lieliski. Tēvs izrādīja piekāpību, gatavību palīdzēt un teica, ka nekad neprasīs, lai „meitas mīlestība” iet prom no mājas.

Meita atgriezās mājās pie tēva un partnera. Apmēram nedēļu mūsu saziņa īsziņās turpinājās, bet tad man zvanīja psihiatrijas profesors no rehabilitācijas centra un teica, ka rinda tuvojoties un vajagot noteikt datumu, kurā viņa ieradīšoties, taču nevarot meiteni sazvanīt. Atgādināju meitai. Līdz ar to viņa pārtrauca saziņu ar mani. Pāris turpināja dzīvot pie tēva, tomēr viņš rakstīja, ka gaisotne mājās esot nepanesama, spriedze pieaug, meita izturoties mežonīgi, nerunājot ar tēvu, pat uz tualeti ejot pieķērusies pie partnera rokas. Meitas partneris pieprasot viņam atdot remonta naudu un iesniedzis aprēķinus, kuros pie viņa izdevumiem pierēķinātas meistara darba stundu apmaksa, lai arī darbus visa ģimene veica kopīgi un pašu spēkiem. Jāatzīmē, ka bijušajam vīram nav iekrājumu, un māja jau 35 gadus aizvien ir jaunbūve ar visām no tā izrietošām sekām. Ieteicu, ka labāk būtu dzīvot atsevišķi, arī tāpēc, ka meitas partneris bija teicis, ka to darīšot un nopēlis gan meitu, gan tēvu, gan māju un mani. Tad par kādu kopā būšanu vai sadarbību var būt runa? No notikumu atstāsta zinu, ka bijušais vīrs palūdza meitas partneri izvākties, bet meitai teica, ka viņa var palikt vai atgriezties, kad vēlas, taču meita sekoja partnerim. Pēc notikuma tika pasludināts, ka tā esot bijusi viņu kāzu diena, kurā tēvs izmetis viņus pa durvīm. Lieki teikt, ka ģimenei par to paziņoja aizmuguriski.

Es pārdzīvoju notiekošo, sūtīju atbalstošas īsziņas, aicināju satikties, zvanīju, bet meita ignorēja. Viņi atrada dzīvokli turpat netālu un meitas partneris turpināja mēģinājumus izspiest naudu no tēva, taču viņam nebija ne likumīga, ne morāla pamata.

Sazinājos ar avīzi, kuras redakcija bija pārcietusi meitas partnera uzbrukumus. Viņi izteica man līdzjūtību, sapratni un pieņēmumu, ka viņa uzbrukumi mitējušies, jo viņš sapratis, ka neizdodas panākt savu, un nu uzbrūk kādam citam. Tas bija tēvs.

Mums ar meitu vienmēr ir bijušas tuvas siltas attiecības, un es no notikušā nespēju īsti atgūties, saprast, ka to visu tiešām runā un dara mana meita, bērns kuru esmu iznēsājusi savā ķermenī, neatgriezeniski sabojājot veselību - iegūstot hronisku kaiti, taču nenožēlojot izvēli. Bērns, kuru abi vecāki loloja kā vien prata, bērns, kurš saņēma nedalītu atbalstu no ģimenes un vecmāmiņām, jo bija slims, žēlojams, saprotams.

Pienāca laiks, kad tiku apvainota, ka esmu uzpirkusi psihiatrijas profesoru un saziņā ar tēvu rīkoju sazvērestību, lai ieslodzītu meitu trako namā, kur „tirgo narkotikas un pārvērš cilvēkus par dārzeņiem”, piedevām sanatorijā esot "mācījusi meitu maukoties". Pēc dažiem nesekmīgiem saziņas mēģinājumiem, vairs nemēģināju sazināties. Liku jaunos pilnīgā mierā. Esmu māksliniece un kultūras iestāde ielūdza izvietot izstādi mazpilsētā, kurā ilgus gadus ir dzīvojusi mūsu ģimene. Piekritu. Iespējams, tas kalpoja par dusmu iemeslu. Pērn rudenī meitas partneris man atsūtīja ziņu, kurā piedraudēja ar negodu pa visu Latviju. Ziņojuma attēlu saglabāju un pievienoju vēstulei. Kā redzams sagatavošanās ir bijusi rūpīga, prasījusi visu rudeni, pavasari un ziemu. Saprotu, ka ir sapulcēta auditorija, radīts tēls, sagatavots teorētisks materiāls, nofilmēts sirdi plosošs stāsts.

Vakar saņēmu ziņu, ka viņi kopīgi veido vecākus apsūdzošu video seriālu un pirmo no tiem jau ievietojuši Facebook. Vecāki tiek raksturoti kā bioloģiskie vecāki un sabiedrības produkti. Tiek piesaukts Krīzes centrs „Marta” un emocionāla vardarbība. Izskatoties skaista kā eņģelis meita izsaka šokējošus un nepatiesus apgalvojumus par ģimeni. Tomēr es neesmu tas cilvēks, kurš tikai raud, kad viņu apmelo. Es varu pateikt kā jūtos un brīdināt jūs no līdzīgām situācijām.

Psihopātus raksturo sirdsapziņas neesamība un absolūts paštaisnums – „gatavība iet pāri līķiem”. Tādi cilvēki ir visos sabiedrības slāņos, var būt pat diezgan šarmanti un pasniegt sevi pozitīvā veidolā. Vajadzētu mācīties tos atpazīt un nepieļaut viņu manipulācijas.

Mīļie autisku cilvēku tuvinieki un vecāki, lūdzu piesargieties, lai jūsu bērni nenokļūtu psihopātu ietekmē. Autisti viegli notic psihopātu idejām. Tādi autisti ne tikai kļūst par upuriem. Viņi tēlodami upurus kļūst par varmākām.

Mīļie draugi, piedodiet par šo vēstuli. Patiecos par jūsu sapratni, draudzību. Esmu laimīga par katru labo, lielisko cilvēku, kuru sastopu, lai arī noticēt labajam ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk.

Paldies par finansiālajiem ziedojumiem manai meitai, viņas veselības un viņas radošo projektu atbalstīšanu.

Pieļauju, ka partnera izrīkota veicot savas ģimenes apmelošanas kampaņu, meita ilgtermiņā var izsaukt apkārtējo un situāciju zinošu cilvēku nosodījumu, bet viņa to nesaprot, kamēr turpina saņemt uzslavas no paziņām un svešiniekiem internetā, kuri nezina patieso situāciju. Lūdzu, pirms noticiet kādai ziņai un metaties nosodīt, pārliecinieties, ka jūs patiešām zināt konkrēto notikumu un pazīstat cilvēkus. Katru dienu redzam, ka internets pieļauj visu, arī melus.

Lūdzu jūsu piedošanu izjukušas ģimenes un nelaimīgas, apjukušas jaunas sievietes vārdā.

Patiesi jūsu,

Sandra Sabīne Jaundaldere 23.05.2022.

Dzeja. Tiamatas kliedziens.

 

Viņa, kuras miesu 

reiz uzšķērda 

Marduka zobens

Viņa, kuras augums 

radīja debesis un zemi 

mirusī Dieviete  teica

- Man sāp

manas krūtis 

ir saplosītas

un dzemde pāršķelta!

Tūkstošiem gadu!

Cik ilgi tu ļausi

muļķiem un trakajiem

likteni lemt

Cik ilgi iztapsi

pedofiliem, psihopātiem,

slepkavām

cik ilgi turpināsi

gulēt ar deģenerātiem 

un dzemdēt idiotus

Cik ilgi tu

pieļausi, mīlēsi, piedosi

slepkavības, melus, nelietības,

karus, izvarošanas, laupīšanas ...

tu - sieviete, kuru nedzird Dievs

varmākas māte un padauza!

Tūkstošiem gadu?

28.02.2022.

Dzeja ar masku. MEJA - maska, dzeja, deja. 2021.

Sākot ar izstādi "MEJA - Maska, deja, dzeja" mūsu kopdarbs meklē ceļu pie jums.

„Viena no manām radošajām izpausmēm ir masku darināšana. Pēdējo gadu laikā tapušas vairāk kā 30 maskas, tām piemeklēti un šūti arī tērpi.  Katra no maskām ir piedalījusies karnevālā, masku gājienā vai performancē. Kolekcijā ir gan venēciešu, gan tradīciju maskas un pēdējā kaislība - mītiskās maskas.

Sadarbība ar lielisko foto mākslinieci Anitu Saku vienmēr izvēršas auglīga un aizraujoša. Uzrunāju Anitu kopdarbam, kad nolēmu masku un tērpu kolekcijai pievienot fotogrāfijas. Anita foto sesijai izvēlējās Venēcijas tipa maskas. Kopā ar Edgaru, kā modeļi,

uzņēmāmies masku un tērpu iedzīvināšanu. Neraugoties uz masku īpatnību slēpt sejas mīmiku, Anitas radītās fotogrāfijas ir dziļi aizkustinošas, kustībās dzīvīgas, dejas un pārdzīvojuma pilnas. Lai izceltu dažādās sievišķības manifestācijas, nolēmām papildināt katru no tām ar dzejas rindām. Tā tapa šī unikālā masku, dzejas, dejas, aktieriskas saspēles un fotomākslas sintēze. Manā sajūtā maskas ir pārtapšana, izlavīšanās no sava es un uzdrošināšanās ielūkoties apslēptajā. Maska vienlaikus sargā, apgrūtina un izmaina valkātāju. Valkājot maskas mēs visi esam iepazinuši katrs savu „ne es” un apjautuši „īsto es”, ieraudzījuši līdzīgas pārmaiņas līdzcilvēkos. Ne vienmēr tas ir bijis un ir patīkami,

un tomēr katram sabiedrībā eksistējošam fenomenam ir vairāki aspekti. Šoreiz piedāvājam masku kā cilvēka esamības alegorisku manifestāciju – pilnu emocijām, sajūtām, iedomām, ilūzijām, bet skaistu. 

Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere”  www.sandrasabineart.blogspot.com

ANITA SAKA (1979).

Fotogrāfe, foto kluba „Ogre” dalībniece, vairāku foto personālizstāžu autore, piedalījusies vārākās grupu fotoizstādēs. Vadījusi foto pulciņus Lielvārdē un Ogrē. Anitas fotogrāfijas iekļautas vairākos fotogrāfiju albūmos par Latviju.

 

„Fotoizstādi veidoju iedziļinoties mākslinieces Sandras Sabīnes Jaundalderes radīto tēlu pasaulē, kas raksturo dažādas sievietes iekšējo kaislību, sajūtu un pārdzīvojumu manifestācijas. Masku raksturus tiecos atklāt, izmantojot rotaļās ar garo un dubulto ekspozīciju – tādas fotogrāfiskās metodes, kurās nejaušība ir instruments, kas ļauj materiālam pašam atklāt tā iekšējo dabu un pārāk neuzspiest realitātes zīmogu. Pārdabiskums ir galvenā masku ideja, tādēļ to fotogrāfiskajā atveidojumā centos ietvert kādas smalkas un trauslas matērijas klātbūtni.

Pateicoties tam, ka pati māksliniece iejutās tēlos un kļuva par masku idejas atveidotāju, darbs ritēja viegli, plūstoši, ar savstarpēju sapratni.

Paldies pašai masku autorei par brīnišķīgo plastiku un modelim Edgara, kas ļāva izstādē iekļaut arī vīriešu masku atveidus.

Jūsu Anita Saka.”

 

Literārā darbība. Gadi. Saites uz tekstiem, fotogrāfijām un video.

 

2021. Dalība Biedrības "Arimondi" projektā "Jūtnis-Sajūtnis" bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Pasaku teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2021/04/jutnis-sajutnis-krasojamas-pasakas-2021.html

2020.03.03.  Pasaku prozas lasījums bērniem  sarīkojuma  “Vakarstāsts” ietvaros Salaspils bibliotēkā.

2019.10.03. Koncertiestudējums “Roze pavasarī”, Rembates TN. Lugas teksts.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2019/03/koncertuzvedums-roze-pavasari-10032019.html

2017. 07. un 09.03. Koncertiestudējums “Visskaistākais gadalaiks” Ķeguma bibliotēkā un Lēdmanes TN. Lugas teksts, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2018/03/keguma-gitarstudija-koncertiestudejums.html

2017.30.09. Māra Lasmaņa kora dziesmu cikla “Laiva. Nāra. Kāpa” pirmatskaņojums, Majoru KN. Dziesmu teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/09/dziesmu-cikla-pirmatskanojumsmajoru.html

2017. 20.05. Prozas lasījums Muzeju naktī Roberta Mūka muzejā Galēnos. Lasījums no grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/roberta-muka-muzejs-galenos-muzeju.html

2017. Koncertuzvedums/dzejas lasījums “Elpojiet dziļi”. Ķeguma TN. Lugas teksts, dzeja.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-04052017.html

2016. Rezidence Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī un Rakstnieku mājā Dubultos. Darbs pie grāmatas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/rakstnieku-maja-dubultos-marts-junijs.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/starptautiska-rakstnieku-un-tulkotaju.html

2015. 23.09. Dzejas diena Ķeguma bibliotēkā. Dzejas lasījumi un mūzika "Tā zilā ilgu puķe".Dzejas cikls "Nenosūtītas vēstules". Lasa Katrīna Rotgalve.

2015. 16.05. http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/09/

 “Vēla rieta”. Kraslavas Kultūras un vēstures muzejs. Lugas teksts, loma. 

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/05/

2015.14.03. Koncertuzvedums “Kāzas martā”, Keguma TN. Lugas teksts, dzeja, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/03/koncertuzvedums-kazas-marta-kegums.html

2015.11.11. Lāčplēša dienas pasākums Piņķu KN. Teksti, skatuviska performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/02/nave-un-atdzimsana-lacplesa-diena.html

2015.02.12. Rakstnieku kopas “Dore” Prozas lasījums “Zīles”, kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Svētuguns".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns.html

2014.04.06. Dzejnieku grupas lasījums “Vasara”. Kafejnīca “Taka” Rīgā. Tandēmā ar dzejnieku Anrī Lafošelu - fragmenti no dzejas cikla "Mazliet Parīzes šarma".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/06/dzejas-vakars-vasara-ieludzam-04062014.html

2014.20.09. Dzejas dienas Lielvārdē. Lasījums/ koncerts “Balts”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/08/dzejas-lasijums-balts-lielvade-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/09/dzejas-diena-2009-2014.html

2014.26.11. Marko Ojala dziesmas /dzejas lasījums “Baltā Bruņinieka dziesmas”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dziesma, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/balta-bruninieka-dziesmas-26112014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html

2014.26.11. Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījums “Medus”. Kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Ozoliņš".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/vizija-ozolins-nolasita-rakstnieku.html

2014. Dalība Literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2014”, Rīgā. Nolasīta epifānija "Nāves deja"

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/prozas-lasijumi-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html

2014. Naura Puntuļa koncerts/ dzejas lasījums “Ar ziemas putna dziesmu …”. Lēdmanes TN. Dzejas lasījums "Trubadīrs un Dāma", performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/01/muzika-un-dzeja.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/koncerts-saruna-dzejas-lasijums-izstade.html

2013.27.03. Koncerts/dzejas lasījums “Kad mīlestība smaržot sāk”. Ķeguma TN. Dzeja, lasījums, loma.

2013. 7. 12.  Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījumi “Karstās rindas” LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā. Nolasīta vīzija "Gaisma un Tumsa", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/

2013. 11.10. Dalība koncertā/ prozas lasījumā “Veļu laiks”. Jumpravas KN. Teksti, lasījums, performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/10/

2013.29.11. Prozas lasījums labdarības koncertā “Cerība dvēselei eņģeļu laikā” Sv. Pētera baznīca, Rīgā. Nolasīta " Teika par Lāčplēša gultu", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/11/mili-ieludzu.html

2013.23.07. Grāmatas “Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku atvēršanas svētki”.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/ielugums.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/poemas-desmit-dziesmas-par-balto.html

2013. Poēma „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku”, Izdevējs - Lielvārdes novada dome. Grāmata izdota, kā dāvinājums novada skolu absolventiem.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/06/

2013 -2015. Mācības Raksnieku Savienības Literārajā akadēmijā. Drāmas darbnīca. Lugas "Orfejs. Pāri upei" un "Četras Lāses".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/02/luga-cetras-lases-fragments.html

2012. Žurnāls "Patiesā dzīve". Ar pseidonīmu publicēts stāsts "Maksims teica".

2011 - 2012.Dalība Rakstnieku Savienības „Literārās akadēmijas” prozas un dzejas meistardarbnīcu mācībās un prozas lasījumos grāmatnēcā "Satori". Nolasīti stāsti "Nakts skrējējs" u.c.

2011. Latvijas Literatūras centra organizētie Prozas lasījumi. Spīķeri. Rīga. Stāsta "Melnā virtuve" lasījums.

2010. „Kampūrijas stāsti un pasakas”, Zvaigzne ABC, 2010., konkursa „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/03/gramata-kampurijas-stasti-un-pasakas.html

http://sandrasabineart.blogspot.com/2010/12/kampurija-campuria-illustrations.html

Dzeja. Vasaras lūgšana.

Piedod par svelmi

Un debesi koši zilu

Zilāku nekā Tu vēlies

Piedod par

muļķību ļautu

Un pļavu nenopļautu

Piedod par 

Taureni draisku

Vakaru tukšu un laisku

Gribēji vēl?

Piedod ka pievīlu 

Tevi

Piedod ka mīlu

1.09.2021.