Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

ceturtdiena, 2013. gada 28. novembris

Prozas lasījumi 2013.




Rakstnieku kopa „Dore” aicina uz prozas lasījumu pasākumu „Karstas rindas” 7. decembrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10.

Pasākumā piedalīsies rakstnieks, ceļojumu aprakstu un eseju krājuma „No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei”, grāmatas „Gunta Ulmaņa vertikāle”, romānu „Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un 2013. gadā iznākušās grāmatas „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” autors Jānis Ūdris, māksliniece, dejotāja un rakstniece, grāmatu „Kampūrijas stāsti un pasakas” un 2013. gadā iznākušās grāmatas-poēmas „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku” autore Sandra Sabīne Jaundaldere, rakstniece, romāna „Liktenīgā atgriešanās” un stāstu grāmatas „Nenotikusi mīlestība” autore Jana Veinberga, dramaturģe Justīne Kļava un rakstniece Edīte Paule. Apmeklētāji varēs noklausīties arī tālumā mītošo „Dores” biedru Ievas Lākutes un Rodrigo Jansona stāstus.


Lasījumos rakstnieki iepazīstinās ar saviem jaunākajiem prozas un dramaturģijas darbiem vai darbu fragmentiem. Pasākuma muzikālo ietvaru veidos lieliskie mūziķi Rita Alika, Mikus Straume un Einārs Kvilis. Performanci sniegs Sandra Sabīne Jaundaldere. Būs aplūkojama „Dores” grāmatu izstāde.


Rakstnieku kopa darbojas kopš 2009. gada un sākotnēji apvienoja Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas absolventus un dalībniekus. Kopas sastāvs ir mainīgs, bet nemainīga ir vēlme rakstīt un iepazīstināt ar saviem darbiem lasītājus un klausītājus. No 2009. gada tiek veidots arī īpašs, ikgadējs pasākums Prozas lasījumu zīmē. 2012. gadā kopa ieguvusi nosaukumu „Dore”. Pasākumu vadīs Justīne Kļava un Jānis Ūdris.

 

Rakstnieku kopa DORE  

www.rakstniekukopadore.bologspot.com

 

otrdiena, 2013. gada 19. novembris

Mīļi ielūdzu.


Koncertā iecerēts, ka lasīšu  prozas gabaliņu "Teika par Lāčplēša gultu" .
Būs dejas performance.

Sv. Pēterbaznīcas centrālais joms svētku rotā.

Viss gatavs mēģinājumam.

Pirmie klausītāji un ziedotāji ir klāt jau mēginājuma laikā.

Aīda Rancāne , Andris Kapusts un folkloras kopa "Lata donga".

Andris Kapusts (kokle) un Sandra Sabīne Jaundaldere. Skan eseja "Teika par Lācplēša gultu".

"Teika par Lāčplēša gultu" tiek teikta klausītājiem Rīgā. Iepriekš tā nolasīta Jumpravā un Lielvārdē.

Labdarības koncerta "Cerība dvēselei eņģelu" laikā organizatore Solveiga  Krūmiņa-Koņkova un dalībnieki.

Foto : Kaspars Zellis.

Vairāk  ziņu :
 http://tapensa.wordpress.com/2013/10/31/ceriba-dveselei-engelu-laika-palidzesim-to-piepildit visi-kopa-2/

http://www.ziedot.lv/lv/news/view/labdaribas-koncerts-ceriba-dveselei-engelu-laika

http://www.scientialibera.com/2013/11/labdaribas-koncerts-ceriba-dveselei.html

www.sandrasabineart.blogspot.com

Paldies visiem mīļajiem cilvēkiem, kuri bija klāt, lai dāvātu cerību Eņģelu laikā.
Varbūt mēs varam būt eņģļi viens otram.:)





Teika par Lāčplēša gultu.

Reiz senajos laikos, kad lietus ilgi nebija lijis un zeme izkaltusi gluži sausa , teic - zvēri sanākuši kopā Daugavu rakt. Rakuši, rakuši, mazie – pa malām kašādami, lieli – pa vidu ardami, līdz tikuši ap to vietu, kur tagad Lielvārde. Sākuši jau priecāties, lielumu padarījuši , bet tur iesagadījies milzu akmens tieši pa vidu, i ne kustināt. Saukuši pašu lielo Lāci. Lācis ņēmies , ņēmies , da velti - kluncis ... ne no vietas. Tikai šķembeli atlauzis, edz ķepas apdauzījis. Neko darīt, nolēmuši zvēri , ka tāds akmens nav zvēru lieta un ... atstājuši akmeni Lāčplēšam par gultu, da šķembeli par segu.
Tā nu stāv akmens gulta ar visu seģeni Daugavas krastā, stāvā kraujā, kur tālu pāri gaisa plašumiem raudzīties un dziļi ūdens dzelmē ielūkoties, kur teic pats Lāčplēss, par gultu un Tēvu zemi, aizmirsis ar Melno bruņinieku kā gaisma ar tumsu mijas, gan dienu , gan nakti kaujas. Nevarot rimties ... te - vienam uzvara, te - otram ... un netiekot varonis iz dzelmes laukā, lai kādi laiki Latvju zemē nākuši.
Bet klausaities, ko tālāk teika teic. Kā varoni Lāčplēsi no veļu cīniņa pestīt un virszemē izsaukt, kur zeme un tauta sen sava varoņa izslāpusi? Kas cīņā iekarsušu spēka vīru var rimties aicināt? Kas atveldzi dot? Kas cēliem darbiem iedvesmot? Kas lai to spētu, ja ne daiļas jaunuves un sievas?
Un , lūk, katrai košai sievai, kura mūsu mīļai zemītei grib līdzēt, jāiet vientuļi pilnmēness naktī , jākāpj akmenim mugurā un piesavēršoties Daugavas dzelmjainam klēpim jāsauc,
- „Lāčplēsi, vai tu jau nāci?” Un tā trejas reizes.
Kad nu kāds vīrieša cilvēks atsaucoties un rešņi sakot ,
-  „es jau teku.”
 Neesot uzreizu jāsapriecājas, bet vēl iepriekšu jāpārbauda skubinot,
- „ņem segu. Ņem savu segu.”
Mazums kāds puisis  vēlu vakarā garām staigādams? Tāds jau to segu nedz cels, nedz kustinās, ne īstenais, ne glābējs. Tādu viltvārdi tik ar negodu jādzen.
Bet, ja sega tiešam tiek ņemta, tad pats Lāčplēss ir nācis un liela lieta darīta. Krastā kāpis varons gana aši attaps, ka Latvju zemei viņa lielie darbi vajadzīgi un tad  .... tautai beidzot labie laiki būs klātu.
LĀČPLĒSI ... vai TU ...jau NĀCI ...

2012. Lielvārde.