Labdaris.

Pasaka par Lielo Labdari.

Varbūt tā nemaz nav pasaka, bet reiz dzīvoja Lielais Labdaris – cilvēks, kurš darīja tikai labu. Visi, pat tie, kas negribēja, bija spiest atzīt viņa lielumu un labdarīgumu. Avīzēs ņudzēja no slavinājumiem, radio un televīzija aizgūtnēm klāstīja par viņa labestību, dāsnumu un sirsnību.

- Nesavtīgs, devīgs, - tie daudzināja, - brīnišķīgs dēls, vīrs un tēvs!

·       Devis lielisku izglītību saviem bērniem. Vienmēr gādājis un atbalstījis.

·        Viņa sievai nav nācies žēloties par trūkumu vai vīra neuzmanību.

·        Radi - apdāvināti katros svētkos.

·        Mātei Viņš nemitīgi pasniedza puķu pušķus, un pacietīgi uzklausīja viņas pļāpas par kaimiņu ģimenes likstām, lai tūliņ steigtos tās atrisināt.

·        Pret draugiem allaž laipns un palīdzīgs – deva un nekad negaidīja uz atdošanu.

·        Viņš piedalījās labdarības akcijās.

·        Ziedoja cietējiem un slimniekiem.

·        Meta naudu ubagu riekšavās.

·        Un palīdzēja „sastiķēt” dzērājam pudeli.

Lūk, cik labs Cilvēks. Viņam bija daudz, ko dot. Viņam bija tik daudz, ka pašam neko nevajadzēja. Ko tad citi Viņam varēja iedot?

Un tad kādu dienu Lielo Labdari .... atrada beigtu. Lielais Labums bija Viņu nogalinājis. Nabaga cilvēks gulēja miris, un vairs neko labu nevarēja padarīt.

- Mēs jūtamies atviegloti, - uzelpoja Viņa bērni, draugi un radi. Mēs nogurām, mūžīgi pūlēdamies kļūt Viņa cienīgi, un nespēdami atdarīt Viņa labumu.

Tad viņi deva smilšu saujas, labus vārdus, asaras, ziedus un beidzot bija laimīgi. Lielais Labdaris pieņēma. Viņš bija atļāvis dot citiem.