Pāreja

Zīmējums "Pāreja". 2024.

Kas apslēpts  aiz ir mazā un pakļautā vēlmes būt nozīmīgam? Kā ir būt mazam bērnam, kurš ietērpjās pieaugušo drānās, imitējot izfantazētu "varoni", tēlo svarīgumu vai nododas iedomu spēlei, uzdodot vēlamo par esošu, un svin savas niecīgās uzvaras ar milzīgu lepnumu. Var arī šādi. Nekā slikta, ar konfekšu papīru apdarinātā kartona zobenā nav, tikai nedrīkst skatīties tālāk par savu provincīti un degunu, jo sanāk vilties. Iedomātais lielums izrādās sīks, patmīlīgs un niķīgs. Piedevām, palūkojies apkārt, tas labi apzinās savu sīkumu, parastību un nespēju. Tam vienlaikus ir dusmas un skauž, bet tas lišķē citiem un ir bīstams. Pirmkārt jau sev, tad tiem, kuri atrodas vienā laivā ar viņu, jo neprotot peldēt, apgalvo, ka prot. Ja laiva grims, viņš vispirms izliksies, ka palīdzēs viņa iedomātie spēki, bet redzot, ka nepalīdz, centīsies kādam līdzās, atņemt peldriņķi. Ja viņam neizdosies, viņš nogrims bez ziņas un miņas, ja izdosies - leposies, ka "dies palīdzējis". Visu patiesi lielo un dižo viņš izvēlas neredzēt vai noliegt, toties slavēs savus krikumus un sīkumus uzliela kā lielus tikumus. Viņa vārds ir Provinciālisms.

19.12.25. 

Tas, ko mēs saucam par ''kastaņiem'' nemaz nav kastaņi, jo kastaņus iespējams novārīt un ēst. Rudens pusē izsalcis nabags tos salasa mežā vai ceļmalā un remdē izsalkumu. Bagātais var tos nopirkt tirgū vai supermarketā par krietnu naudu, un mieloties kā ar delikatesi. Mūsu "kastaņi" ir indes vāceles. Pat nedomājiet tos ēst. Der tikai bērniem, nieku darināšanai. Māņticīgie melš, ka nēsāti kabatā tie nes veiksmi. Patiesībā tos bezjēdzīgi nes paši, šāds talismans tikai aizņem vietu, kurā varētu būt dāvaniņa - bērnam, mutautiņš - asarām, sīknauda - ubagam. Jā, toties pie mums daudz ubagu. Vairāk nekā redzat uz ielām. Ar tiem pilnas visas malas. Viņi ubago iztikai, pudelei, želastībai, cerībai, zālēm, veselībai. Ubago ilgi un bezcerīgi, līdz nāvei. Nedodiet viņiem to "kastani" un nebāziet to acīs, kad nāks raudas par postu, ko redzat, jo tas reiz ir kastanis, kas nes veiksmi. Kāda veiksme? Patiesībā - sakaltis indes bumbulis.

17.12.25.

Vēji rauj vaļā durvis, durvis pa kurām ielavās aukstums, tumsa un nelāga smaka. Aizveriet tās!  Tikai tā var nosargāt siltumu un gaismu. Nesakiet man, ka tā slēpjas no pasaules - ieslēdzas mazā, siltā, bezgaisa telpā. Nē, es aizveru tumša, dvakojoša pagraba durvis, melnu bezzobainu muti, kura tiecas aprīt. Kā es to zinu? Izlasīju internetā cietsirdīgu joku par vājiem un slimiem. Cik slimi esam, ja varam tā jokot? Sajūta riebīga kā pagrabā, pubekļos un pelējumā, kā sajūtot nāves elpu kāda mēdz uzvēdīt baznīcu kriptās, kur guļ ideālu līķi - svēti, pareizi un beigti. No manām neveiklajām rokām  izslīd skaists stikla trauks un sašķīst smalkās druskās, kā jau daždien triecien izturīgais stikls.Tā plīst ideāli, svētumi un ticība labajam. Tagad tas ir mēslu kastē. Kam tādi joki un ziņas? Lai ievainotu, saldētu, bojātu, sapūdētu un saplēstu to, kas vēl palicis neskarts. Turpmāk tās durvis būs jātur ciet krietni stingrāk kā iepriekš. Smirdoša un pūstoša pagraba durvis. Nezinat ko ar to iesākt? Vai nu iztīriet vai aizberiet. 

12.12.25.

Vakar man kāds apgalvoja, ka vajag turpināt rakstīt arī tad, ja raksta tikai "kastei pagultē", saprotot, ka neviens neatradīs, nesalasīs un nesapratīs. Varbūt, bet vai vajag? Vēl vienu lugu, grāmatu, poēmu, ja nav nopublicētas jau uzrakstītās? Mēs darām tik daudz lieka, nevajadzīga. Un kāds ir atlikums - vien pelni un putekļi. Vai tas ir tas, kas jāsasniedz? Kurš te ko ir sasniedzis vairāk? Nesakiet, ka visam ir jēga, ka citiem paliks, patiks. Nu un tad? Kāda puteklim daļa, kur un kam viņš tiks, kad izputēs. Neviens tam nejautās, ņems un iemīcīs kādā ķieģelī, kuru pazaudēs grāvī paceļam uz būvlaukumu. Nu un tad?03.12.25.

Klases biedri. Daļu atceros labi, citi - gandrīz vai gluži izdzisuši no atmiņas. Tā mēs aizejam, dziestam, izdziestam. Vispirms notikumi, balsis, vārdi. Tuvinieku un draugu izskatu mēs paturam atmiņā kā pēdējo, bet tieši tas ir visnepastāvīgākais, zudīgākais. Šo mazo meiteņu un zēnu vairs nav. Nav viņu smieklu un blēņu. Ir cilvēki, jau krietni gados. Cits ir enerģijas un panākumu, cits sāpju piepildīts. Kā nu katram ļauts. Sevi atceros nemaz. Fotogrāfijā atpazīstu tikai pēc drēbēm un drauga, kurš līdzās. Neatceros ne vietu, ne notikumu. Tajā vietā ir tukšums. Mēs - uz brīdi piestājuši uz ceļa, kuru sauc par dzīvi.

26.11.25.

Debesis pārvētušās par baltu lapu, blīvu pūkainu, smidzinoša lietus piesātinātu dzēšlapu. Dzēšlapas bija manas bērnības burtnīcās, lai paliktu zem rokas, nosusinātu tinti. Spalvas un pildspalvas mazliet ķēpāja papīru, tinte no uzrakstītā lipa pie pirkstiem - staipīgi, zili klekši. Dzēšlapas bija par to, lai nesaķēpā. Uzlikt dzēšalapu uz jau uzrakstītās dzīves, nosusināt lieko. Pāršķirt jaunu lapu, paņemt jaunu rakstāmo un dzīvot tālāk. Viegli, tīri - debesu dzēšlapa pa vidu.

24.11.25.

Rudens iekrāso lapas. Tās norauj vējš un dzenā līdz sažūst sausas un grabošas. Kā glābjoties vēja, tās atkal un atkal uzmācīgi ielavās istabā. Čab pieverot durvis, pa kaktiem un zem galda, tomēr tām nav dzīvības košuma un dzīvesprieka. Tās kustas tikai no vēja elpas. Kādudien pazaudēju krāsas. Nav jau tā, ka to vairs nebūtu. Tas aizvien stāv plauktā, bet es tās nepieņemu. Apziņas laukā aizvien vairāk ielavās melnais un baltais. Tie čab atverot durvis, logu, ieklausoties sarunās, ielūkojoties datora ekrānā. Tiem nav ne dzīvības košuma, ne prieka, tie kustas tikai vēja stumdīti. Melnais un baltais nāk, kad gribās sakārtot pasauli, vismaz savu - to maziņo,  bet tas nav iespējams. Tas nekad nav iespējams - nošķirt labo no ļaunā. Melns, balts, pelēks. 

11.11.25.

Būt uz Kalna, aizvērtām acīm. Lejā murd iela, cilvēku un auto balsis. Tām pāri plivinās saule, koku lapotnes un debesis. Sasilda, samīļo, nodzēš no sejas sāpes un skumjas, kuras iegrauzušās manā atmiņā. Dzēš lēni, bet pamatīgi, kopā ar atmiņu. Vakarā, kā no jauna, tieši uz kalna raupjā sāna ieraugu rudenī uzplaukušu ziediņu. Reiz uzrakstīju grāmatu "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds". Kauns pat teikt, ka neatradu izdevēju. Ne jau par to, ka nemeklēju. Meklēju, bet nebija, kas uzņemtos izdot, jo tam vajag uzņēmību un izdošanu. Neviens nekad vairs to neizlasīs un neuzzinās par ko tā bija. Varbūt, ka manuskripti nedeg. Tie pazūd. Uzgleznoju grāmatu 24 gleznās. Atvedu gleznas sev līdz uz Kalnu, lai tās ir tuvāk Vējam, Ziedam un saulei. 

09.11.25.

*

Šodien līst lietus. Līst kā asaras par visu, kas aizvien sāp. Vajag nolīt, lai nenorītu neko rūgtu un sāju. Norītais paliek un saduļķo rītdienu. Labāk, lai līst.

 Ir reizes, kad vajag pateikt, ka tiem, kuri rāpjas atšērbeniski, pakaļa ir sajukusi ar priekšu. Vajag pateikt, lai tie brauc uz elli, ja reiz viņiem tā liekas labāk, bet nemālē melnu par baltu un nerauj citus līdzi savā neprātā.

Viņi nedzirdēs, bet lai nedzird. Paies laiks un tas rādīs, kur tā atšērbeniskā līšana novedīs. Tā novedīs bedres dibenā. Un nesakiet man, ka "tas ir labi" un, ka "pirms ausmas ir dziļākā tumsa". Ļoti žēl, ka daudzi nevar tikt pie jēgas bez tā "dibena" sasniegšanas, un žēl, ka daudziem arī nekā vairāk nebūs.  

07.11.25.