 |
| Pēlejs un Tetīda. Šķīvis.( Porcelāns, apgleznojums). Brīva kopija pēc sengrieķu keramikas parauga. |
- Ai, dieviete Tetīda, daiļākā no nereīdām, es mīlu tevi, Olimpa
dievi lēmuši tevi man, un es turēšu tevi
apskautu lai kā tu vairītos.
- Ak, varoni Pēlēj , ātrākais no vīriem, kā es bēgu no
tevis, kā glābos ūdenī un krastā, bet jūras krasts mani nodeva ...sagūstīdams
manas kājas irdenās smiltīs...un tavas stiprās rokas apvija manu augumu .
- Ai, Tetīda, mīļotā,
es turēšu tevi cieši, cieši ...
Olimpa dievi teica, - viņa locīsies kā čūska un kodīs. Viņa
pārvērtīsies par lauvu un plosīs tavas krūtis nagiem, viņa kļūs par uguni un
dedzinās tevi, bet tu turi viņu cieši ... kamēr viņa taps par ūdeni ...un izslīdēs
no taviem skāvieniem, lai savienotos ar jūru, bet tu turi viņu ... noturi un viņa
būs tava.
- Es turu tevi visiem spēkiem, mīļā ,... tu esi viegla kā
dūna, bet vērties smaga kā visas pasaules bēdas. Debesis un Zeme ir samijušies
vietām ... un man šķiet Zeme mani nospiedīs ar savu svaru. Ai, Tetīda, jūras
meita , apžēlojies!
- Ak ,Pēlej, tu drosmīgākais no valdniekiem. Es neesmu tava Tetīda ...es esmu čūska ...manas
asinis ir inde, mani vārdi ir inde, mana gudrība ir inde ... Atlaid mani!
- Nē. Es zinu tu esi mana, Tetīda. Es turēšu tevi cieši
klāt!
- Pēlej, tu varenākais no zemes dēliem. Es neesmu tava
Tetīda... es esmu lauva. Tu dari man sāpes, bet es saplosu tavu augumu ...un
tavas asinis pludo sajaucoties ar manām. Manas krēpes krīt pār tavu seju ...un
tu jūti manus asos ilkņus savā miesā ... Laid mani!
- Nē. Tu esi mana ,Tedīda. Es turēšu tevi cieši klāt! Paši dievi ir svētījuši mūsu
savienību.
- Olimpa dievi melo. Redzi ,liesmas,
kas dedzina tavu augumu, liesmas, kurās nosvilst tavas baltās drānas? Lūk, kas
es esmu! Tu degsi degdams, tu kliegsi kliegdams kā ugunī. Vai tas ir tas , ko
tu vēlies?
- Nē, mīļotā, bet es turēšu tevi cieši ... !
- Velti, velti ... es esmu ūdens. Es izslīdu, aizeju, tev
nav pār mani varas ...katra mana lāse ir brīva...katra mana lāse ir okeāns
... es pati esmu okeāns. Vai tad tu neredzi,
Pēlej , mīļotais?
Un viņa plūda, slīdēja, mainījās...viņas augums izvijās
serpentē un vēlās kā vilnis. Viņa lija kā lāses un ritēja lejup pa Pēlēja seju
kā asaras ...mērcēja viņa drēbes un matus, bija viscauri viņam apkārt, dziedēja
viņa vātis, glāstīja viņu bet...viņš nezināja kā viņu noturēt.
- Ai, Olimpa dievi, - iekliedzās Pēlejs, - es vairs nespēju
pār viņu valdīt ...palīdziet ...viņa ir kļuvusi par ūdeni.
- Ja, nevari valdīt, atlaid viņu , - teica dievi, - un viņa atradīs mājas
tavā sirdī.
01.06.2013.
