Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

otrdiena, 2021. gada 21. septembris

Literārā darbība. Gadi. Saites uz tekstiem, fotogrāfijām un video.

 

2021. Dalība Biedrības "Arimondi" projektā "Jūtnis-Sajūtnis" bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Pasaku teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2021/04/jutnis-sajutnis-krasojamas-pasakas-2021.html

2020.03.03.  Pasaku prozas lasījums bērniem  sarīkojuma  “Vakarstāsts” ietvaros Salaspils bibliotēkā.

2019.10.03. Koncertiestudējums “Roze pavasarī”, Rembates TN. Lugas teksts.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2019/03/koncertuzvedums-roze-pavasari-10032019.html

2017. 07. un 09.03. Koncertiestudējums “Visskaistākais gadalaiks” Ķeguma bibliotēkā un Lēdmanes TN. Lugas teksts, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2018/03/keguma-gitarstudija-koncertiestudejums.html

2017.30.09. Māra Lasmaņa kora dziesmu cikla “Laiva. Nāra. Kāpa” pirmatskaņojums, Majoru KN. Dziesmu teksti.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/09/dziesmu-cikla-pirmatskanojumsmajoru.html

2017. 20.05. Prozas lasījums Muzeju naktī Roberta Mūka muzejā Galēnos. Lasījums no grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/roberta-muka-muzejs-galenos-muzeju.html

2017. Koncertuzvedums/dzejas lasījums “Elpojiet dziļi”. Ķeguma TN. Lugas teksts, dzeja.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/keguma-gitarstudijas-koncerts-04052017.html

2016. Rezidence Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī un Rakstnieku mājā Dubultos. Darbs pie grāmatas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/rakstnieku-maja-dubultos-marts-junijs.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2017/05/starptautiska-rakstnieku-un-tulkotaju.html

2015. 23.09. Dzejas diena Ķeguma bibliotēkā. Dzejas lasījumi un mūzika "Tā zilā ilgu puķe".Dzejas cikls "Nenosūtītas vēstules". Lasa Katrīna Rotgalve.

2015. 16.05. http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/09/

 “Vēla rieta”. Kraslavas Kultūras un vēstures muzejs. Lugas teksts, loma. 

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/05/

2015.14.03. Koncertuzvedums “Kāzas martā”, Keguma TN. Lugas teksts, dzeja, loma.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/03/koncertuzvedums-kazas-marta-kegums.html

2015.11.11. Lāčplēša dienas pasākums Piņķu KN. Teksti, skatuviska performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/02/nave-un-atdzimsana-lacplesa-diena.html

2015.02.12. Rakstnieku kopas “Dore” Prozas lasījums “Zīles”, kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Svētuguns".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns-video.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/12/vizija-svetuguns.html

2014.04.06. Dzejnieku grupas lasījums “Vasara”. Kafejnīca “Taka” Rīgā. Tandēmā ar dzejnieku Anrī Lafošelu - fragmenti no dzejas cikla "Mazliet Parīzes šarma".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/06/dzejas-vakars-vasara-ieludzam-04062014.html

2014.20.09. Dzejas dienas Lielvārdē. Lasījums/ koncerts “Balts”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2016/08/dzejas-lasijums-balts-lielvade-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/09/dzejas-diena-2009-2014.html

2014.26.11. Marko Ojala dziesmas /dzejas lasījums “Baltā Bruņinieka dziesmas”, Lielvārdes KN. Dzeja, dziesmu teksti, lasījums, dziesma, dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/balta-bruninieka-dziesmas-26112014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html

2014.26.11. Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījums “Medus”. Kafejnīca “Taka”, Rīgā. Nolasīts stāsts "Ozoliņš".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/11/vizija-ozolins-nolasita-rakstnieku.html

2014. Dalība Literatūras festivālā “Prozas lasījumi 2014”, Rīgā. Nolasīta epifānija "Nāves deja"

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/prozas-lasijumi-2014.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html

2014. Naura Puntuļa koncerts/ dzejas lasījums “Ar ziemas putna dziesmu …”. Lēdmanes TN. Dzejas lasījums "Trubadīrs un Dāma", performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2015/01/muzika-un-dzeja.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/koncerts-saruna-dzejas-lasijums-izstade.html

2013.27.03. Koncerts/dzejas lasījums “Kad mīlestība smaržot sāk”. Ķeguma TN. Dzeja, lasījums, loma.


2013. 7. 12.  Rakstnieku kopas “Dore” prozas lasījumi “Karstās rindas” LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā. Nolasīta vīzija "Gaisma un Tumsa", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/

2013. 11.10. Dalība koncertā/ prozas lasījumā “Veļu laiks”. Jumpravas KN. Teksti, lasījums, performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/10/

2013.29.11. Prozas lasījums labdarības koncertā “Cerība dvēselei eņģeļu laikā” Sv. Pētera baznīca, Rīgā. Nolasīta " Teika par Lāčplēša gultu", dejas performance.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/11/mili-ieludzu.html

2013.23.07. Grāmatas “Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku atvēršanas svētki”.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/ielugums.html

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/07/poemas-desmit-dziesmas-par-balto.html

2013. Poēma „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku”, Izdevējs - Lielvārdes novada dome. Grāmata izdota, kā dāvinājums novada skolu absolventiem.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/06/

2013 -2015. Mācības Raksnieku Savienības Literārajā akadēmijā. Drāmas darbnīca. Lugas "Orfejs. Pāri upei" un "Četras Lāses".

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/02/luga-cetras-lases-fragments.html

2012. Žurnāls "Patiesā dzīve". Ar pseidonīmu publicēts stāsts "Maksims teica".

2011 - 2012.Dalība Rakstnieku Savienības „Literārās akadēmijas” prozas un dzejas meistardarbnīcu mācībās un prozas lasījumos grāmatnēcā "Satori". Nolasīti stāsti "Nakts skrējējs" u.c.

2011. Latvijas Literatūras centra organizētie Prozas lasījumi. Spīķeri. Rīga. Stāsta "Melnā virtuve" lasījums.

2010. „Kampūrijas stāsti un pasakas”, Zvaigzne ABC, 2010., konkursa „Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem laureāte.

http://sandrasabinelitera.blogspot.com/2013/03/gramata-kampurijas-stasti-un-pasakas.html

http://sandrasabineart.blogspot.com/2010/12/kampurija-campuria-illustrations.html

trešdiena, 2021. gada 1. septembris

Dzeja. Vasaras lūgšana.

Piedod par svelmi

Un debesi koši zilu

Zilāku nekā Tu vēlies

Piedod par

muļķību ļautu

Un pļavu nenopļautu

Piedod par 

Taureni draisku

Vakaru tukšu un laisku


Gribēji vēl?

Piedod ka pievīlu 

Tevi

Piedod ka mīlu

1.09.2021.




pirmdiena, 2021. gada 12. aprīlis

Jūtnis-Sajūtnis. Krāsojāmās pasakas. 2021.

"Jūtnis-Sajūtnis" ir projekts, kurš radīts bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tas veidots no drukātās daļas  - krāsojāmās 30 pasaku grāmatas un 36 krāsainu kartiņu spēles un  digtālās daļas, kurā harmoniski apvienojas māksla, aktiermeistarība, mūzika un animācija. Digitālās daļas sastāvā būs 31 sajūtnes video, un ievada video, kurš domāts bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām vecākiem un pedagogiem. Visi video būs pastāvīgi un brīvi pieejami Jūtnis-Sajūtnis kanālā YouTube.

Sociālājā projektā darbojas biedrība "Arimondi" un režisore Dita Danosa, https://arimondi.weebly.com/

komponiste Indra Riše, 

izdevniecība "Sapņu spalva" un Lelde Braķe-Klaverī, http://www.sapnuspalva.lv/

animātoru apvienība - Dace Liepa, Sabīne Moore, Silva Utane, 

Aktieris Varis Klausītājs, digitālais mākslinieks Valdis Torms, surdotulce Lilita Logina.

Idejas, zīmējumu autore un māksliniece Santagora un es, kā pasaku tekstu autore.

Mīļie draugi un interesenti, lūdzu ziedot idejas realizācijas atbalstam!

Konta Nr. LV48UNLA0055001414077
"ARIMONDI", Reģ. Nr. 40008272564
Ar norādi: Ziedojums projektam "Jūtnis-sajūtnis"

Valstiskās organizācijas un NVO, kuras pārstāv bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām, un kuras vēlas saņemt arī projekta drukātos materiālus, lūdzam pieteikties biedrībā "Arimondi".
 E-pasts: arimondi.arimondi@gmail.com


https://www.facebook.com/Jutnis/videos/376008626231873


JŪTNIS SAJŪTNIS

Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jūtnis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.

Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jūtnis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jūtīgi mati, mēle, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.

Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.

Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.

Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.

Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smakojoši, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati saceļas gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties, kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu, tad sajust ēdiena slikto aromātu un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders.

Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies... Iedomājieties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam, kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.

Jūti kopā ar mums.

Tavs Jūtnis


JŪTŅA PASAKAS


                                                                                                                             Māksliniece Santagora

KAUTRĪBA

Lūsijai ir mīksts kažociņš, kupla aste, pušķotas austiņas un mirdzošas acis. Viņa ir ļoti skaista, līksma, atjautīga un kautra. Lūsijai patīk puisis Lūsis, un viņai piemetas kautrība, kad viņš ir līdzās. Tad viņa nosarkst. Viņai gribas lūkoties uz viņu, bet viņa neuzdrošinās. Viņai gribas runāt ar viņu, bet viņas atjautība ir pagaisusi. Viņai gribas tam patikt, bet viņa baidās, ka nav pietiekami skaista.

– Jā, esmu mazliet kautrīga, bet es sajūtu īpaši lielu kautrību puiša Lūša dēļ, – teic Lūsija. – Kad man jāstāv un jāsarkst, es jūtos kā gliemis, kurš grib ievilkt savu augumiņu dziļi gliemežnīcā.

Vakar Lūsijai bija dzimšanas diena. Viņai ir skaista, liela māja un viņa gaidīja viesus. Iešķindējās durvju zvaniņš, Lūsija piegāja pie loga, lai slepus palūkotos, kurš atnācis. Pa mežģīņu aizkara caurumiņu viņa ieraudzīja savus mīļos draugus – Lācinieku, Žagati, Zaķuli un Kaķuli, Murkšķi un Purkšķi, Lupatausi un Klumpatu. Viņi bija atnesuši Lūsijai dāvanas.

Lūsija iesmējās un nopriecājās. Viņa steidzās atvērt durvis, lai draugus ielaistu, bet, pieejot tuvāk logam, piepeši ieraudzīja arī puisi Lūsi. Viņš stāvēja draugu pulkā ar baltu rožu pušķi rokās un izskatījās brīnumskaists un labs.

 Lūsija nosarka un sastinga. Lūsijai gribējās satikt draugus. Viņai gribējās dāvanas, svinības un puķes. Īpaši viņai gribējās satikt puisi Lūsi, bet uznāca tik liela kautrība, ka ... viņa nevarēja atvērt durvis.

 Draugi, brīdi gaidījuši, aizgāja mājās. Puisis Lūsis palika visilgāk, bet nesagaidījis Lūsiju, atstāja rozes pie mājas sliekšņa.

Kad Lūsis bija prom, Lūsija atvēra durvis, pacēla puķes, ieelpoja to smaržu un sāka raudāt.

Garām rāpoja Gliemezītis un jautāja: – Kādēļ tu raudi, Lūsij? Vai kas noticis tavai mājai?

– Ak, jā, – atbildēja Lūsija, – mana māja ir tik stipra, ka es nevarēju atvērt tās ārdurvis, lai satiktu draugus.


                                                                                                           Māksliniece Santagora

GARLAICĪBA

Šoruden Āpšulis un Vāveris sāka iet meža skolas pirmajā klasē. Skolotājs Ūpis dzīvoja ozolā, bija augsti mācīts un augsti godājams.

– Dzīvē vajag tiekties uz augšu, – tupēdams ozola pazarē, sacīja Ūpja kungs. – Tikai tā var sasniegt ko jēdzīgu.

To sakot, viņa dzeltenie milzu redzokļi vareni bolījās un viņš izskatījās briesmīgi gudrs.

– Te ir mājas uzdevumu burtnīca, – Ūpis ūjināja. – Ja iemācīsieties izpildīt darbu ar jēgu un uzzināsiet ko jaunu, sāksiet apjēgt, kam īsti ir jēga.

To pateicis, Ūpja kungs iekāpa dobumā, nožāvājās un devās gulēt.

– Laikam viņam ir garlaicīgi ar tādiem nejēgām kā mēs, – teica vāverēns.

 Āpšulis un Vāveris gribēja kļūt jēdzīgi un atvēra burtnīcu, lai mācītos, bet viņi nevarēja.

Burtnīcā ņirbēja nesaprotami cipari un ķeburi. Skolnieki neko nesaprata.

– Varbūt mums jātup kokā, lai ko apjēgtu. Ūpis tā darīja, – ierosināja āpsēns.

Viņi uzrausās pazarē, ilgi vēroja burtnīcu, taču tas nelīdzēja.

Vāveris patrina kreiso aci, tad labo un noplātījis muti, kurā bija tikai četri zobi, un  teica: – Liekas, ka man acis līp ciet un žāvas jau kļūst tik lielas, ka mute tām top par mazu. Man nav vietas tik lielai žāvai, kāda tagad nāk. Ko lai dara?

– Labi. Mana mute ir lielāka. Es nožāvāšos tavā vietā, – sacīja Āpšulis un nožāvājās tā, ka varēja redzēt viņa sešdesmit zobus.

– Kas man kaiš? – īdēja Vāveris. – Es pat vairs nebrīnos par taviem zobiem!

– Domāju, ka mums piemetusies garlaicība, – nopūtās Āpšulis.

– Kā Ūpja kungam nebija garlaicīgi uzdot mums mācīties ko tādu? – žēlojās Vāveris. – Viņš apgalvoja, ka, risinot uzdevumus, mēs iemācīsimies kaut ko jaunu.

– Jā gan, un viņam ir taisnība – agrāk mēs nepratām garlaikoties, – Āpšulis secināja.



                                                                                                         Māksliniece Santagora

VAINĪGAIS VILIS

  Bija rudens. Vilciņš Vilis no koka un gumijas gabala uztaisīja „kaķeni”. Ar to mestie akmeņi lidoja      tālu. Vilim bija prieki, bet tad akmens nejauši trāpīja logā un izsita stiklā caurumu.

– Ko Tu izdarīji? Esmu smilšainā tuksneša augs, – vaimanāja zaļš, apaļš Kaktuss, kurš auga istabā uz palodzes. – Ziemas aukstums ienāks mājā un es nosalšu!

– Tu pats esi vainīgs! – atbildēja Vilis. – Kādēļ tev jādzīvo šajā istabā? Ej uz savu tuksnesi!

– Kā lai es eju? – ieraudājās Kaktuss.

– Bet kā tad tu atnāci? – iesmējās Vilis.

– Mums – augiem – nav kāju. Kaktusu cilvēks atveda, bet mani putni iesēja,  – sarunā iejaucās Mežvītenis, kurš auga turpat ārpusē, pie mājas sienas.

– Es jau teicu, ka paši vainīgi! Nevajadzēja ļauties! – atteica Vilis un aizskrēja rotaļāties citur. Viņam bija kauns atvainoties un slinkums palīdzēt Kaktusam, bet vaina ir kā sēkla. Reiz iesēta, tā mēdz augt.

Pienāca ziema. Pūta auksti vēji un sniga. Pavasarī, kad saplauka lapas, Vilciņš Vilis gāja gar to pašu māju un atkal ieraudzīja izsisto rūti. Kaktuss bija turpat uz palodzes – sadzeltējis, sažuvis un sakrities.

– Ā-ū! – žēli iekaucās Vilis. – Kas tev notika, Kaktuss?

– Ziemā bija pārāk auksti, un viņš nosala, – atbildēja Mežvītenis.

– Tā ir mana vaina! – gaudoja Vilis,  – A-ū! Kā man sāp mana vaina!

Viņš metās skriet un drīz atriezās, lēni stumdams smagu smilšu ķerru, un izgāza smiltis zem loga tieši uz Mežvīteņa saknēm.

– Ko tu dari?  Manām saknēm pietrūks ūdens! – iesaucās Mežvītenis.

– Es taisu Kaktusam tuksnesi, – atbildēja Vilcēns Vilis.

– Bet es nevaru augt smiltīs! – raudāja Mežvītenis.

Tā mazā vainas sēkliņa bija izaugusi par lielu, dzeloņainu krūmu.


Pasakas teksta autore : Sandra Sabīne Jaundaldere

Redaktore: Lelde Braķe-Klaverī ( Izdevniecība "Sapņu spalva")                                                                

             

sestdiena, 2021. gada 3. aprīlis

Miniatūra. Ioans un Iakobs.






 Ioans un Iakobs.

Es esmu Cebedeja un Salomejas dēls. Tēva laiva peld liela un smaga. Tēvs ir kļuvis vecs, māte - valdonīga, bet mūsu tīkli bieži nāk laivā tukši.

Cerams ne šodien. Tēva mute ir sakniebta un izkaltusi no īgnuma. Ja ar viņš ko teiktu, tas skanētu rūgti un būtu kā  jūras ūdens izslāpušam. Saule svilina plecus un virve griež pirkstos. Es ienīstu zivis. Es negribu, lai tās nāktu uz tīklu. Es ienīstu šo laivu un tēvu, kura dēļ te esmu iztiku pelnīdams. Es ienīstu savu daiļo māti, jo tā uzlūko brāli mīļāk kā mani.

Brāļa rokas ir stiprākās par manām. Kūkumainas un spožas kā varš. Viņš saliecas un velk, saliecas un velk. Viņš smiedamies spēj izvilkt vispilnākos lomus un aiznest vissmagākos  grozus uz tirgu. Viņa kājas stingri balstās laivas grīdā un man liekas, ka tās ir nesagraujama tempļa kolonnas. Tās var iet tālu un vienmēr atvest viņu mājās. Un viņš nekad nežēlojas par nogurumu. Un man jātiek viņām līdz, bet es zinu ka man nav spēka gana. Kas viņam nāk viegli, man – piepūle. Es nevaru viņam piedot.

Manas rokas ir smalkas un tievas, mugura saliekta, deguns līks kā piekūna knābis un ļaudis saka mani nīgru esam. Jā, es bieži esmu kluss un glūnu savilktu pieri. Ko lai es tiem teiktu? Es nevaru tiem teikt nekā laba, jo tie nav pelnījuši. Daudz labāk es tiem piedraudu, bet tie nebīstas manu dusmu un smejas. Manas dusmas aug augdamas un man nav kur tās likt.

Iakobs triec jokus un smejas. Mani viņš zobo par ķeipu. Māte viņu mīl vairāk par mani. Es vēroju. Es redzu katru nieku. Kad viņa uzlūko Iakobu , viņas acis ir maigas un platas, melnu skropstu ietvertas. Nav skaistāku acu par šīm. Kad viņa uzlūko mani, tās savelkas šauras tā, it kā viņa uzmanītos, lai istabā neielavītos žurka. Šī žurka esmu es. Cik gan neuzmanīga viņa ir bijusi laizdama mani pa savu kājstarpi. Izliekto uzacu arka savelkas kāsī, kad viņas lūpas izloka vārdu – Ioan. Es izmisīgu gribu, lai viņa mani mīl, bet viņa to nedara. Varbūt tādēļ, ka esmu pārāk līdzīgs tai saulē sažuvušajai zivij – Cebedejam, kuru es nicinu. Un es jūtos vainīgs pat ieraugot savu seju ezera spogulī. Viņa ir vīlusies. Viņai būtu pieticis ar Iakobu.

Brālis iesmejas, jo tīkls jau kuro reizi nāk pārāk padevīgi. Ko viņš var smiet! Kas te smieklīgs? Tēva mute aizvien sakniebta un sausa. Viņš pieradis neveiksmes. Māte un es esam viņa neveiksmes. Ne Iakobs. Tīkls atkal ir tukšs. Smirdīgs un ļengans tas ieveļas laivas dibenā un es redzu, ka tas ir caurs. Zemūdens klinšu radzes ir asas kā zobeni.

 Ioans smaida un noslauka sviedraino pieri, - redz, tēvs , tas tikai rāda, ka būsim izsmēluši to zivi, kas slamstās pa virsu. Jālaiž dziļāk. Dziļumā ir. Es jūtu.

 Tēvs klusē.

 – Tu to nezini! - es iesaucos un skaužu viņu par to, ko viņš pateicis. Kaut to būtu sacījis es. Kaut es spētu neskaust, bet es nevaru. Un es nespēju nedusmot uz Cebediju.

- Ko tu klusē, tēvs, kad tev vārds ir  jāsaka? Zivis ir citur un mēs uz radzēm vien saplēšam tīklus. Kurš gan tos lāpīs. Vai atkal es?  – es kliedzu.

Manas dusmas ir lielas kā kalni. Tās dara mani neglītu. Kam man šie caurie tīkli un veltīgie darbi!

- Nekliedz, Ioan, lāpīsim abi. Tēvam vajag. - saka Iakobs un samiernieciski piebilst. - Vakar satiku Isu galdnieka dēlu. Viņš aicina noiet pie sevis. Tur ies arī  mūsu Sīmans un Andrievs. Tie arī apnikuši tukšas zvejas. Zvejnieku daudz saradies. Sīkās zivis iet cauri tīklam, vidējās - izsmeltas un lielās aizgājušas dziļumā, bet līdz dziļumam mūsu tīkli nesniedz. Domāsim, ko darīt. Vai tu nāksi?

Naidīgi skatos uz viņu. Cik labprāt es būtu kliedzis tam sejā, ka neiešu, bet es gribu iet, jo viņu ļaudis aicina, ne mani. Un kā gan es citādi kur tikšu.

Velkam laivu malā. Liekam žaudēties tīklu un meklējam lāpīklus. Vējš triec smiltis mums acīs un aizskrien ņirbinot ezeru. Tēvs klusē. Viņa acis asaro, plānie mati ir putekļu pilni.

Vakarā noejam pie Isas, un Iakobs teic, ka nav zivju.

 – Jā, arī mums, - piebalso Sīmans.

- Topiet par cilvēku, ne zivju zvejniekiem, - Isa saka. – To taču gana. Isas seja ir šaura un asa kā asmenis un es brīnos viņa skaistuma.

- Vai tev patīk būt par galdnieku? – es vaicāju.

- Jā, Ioan, – teic Isa, – mēs strādājam kopā ar brāļiem un mums ir maize, bet es protu, ka man jādara vairāk kā tiem.

Es piezīžos viņa vārdiem kā dēle. Patiesi, patiesi es jums saku, es zinu, ka arī man lemts vairāk kā Iakobam, Sīmanim vai Andrievam. Tieši man – mātes nemīlētajam Ioanam, un es to saņemšu.

Un es sēžu gluži bez elpas. Isa runā vienkārši un skaidri. Avis - gani, tumsa - gaisma. Bet es saprotu vien tad ,kad viņš saka. Tikko viņa lūpas aizveras, es vairs nesaprotu, ir to ko iepriekš sapratu. Un es meklēju ādu, kur rakstīt. Naktī es mēģinu pierakstīt , bet nespēju atcerēties, kā tieši Isa sacīja. Nevaru atrast miegu, un otrā dienā atkal gribu iet uz Isu, bet Iakobs liek man lāpīt un es ienīstu viņu aizvien vairāk. Nu jau dēļ Isas. Salomeju es esmu aizmirsis.

Un es paliku pie Isas un gāju ar viņu tāpat kā daudzi citi, un mani dusmoja aizvien katrs kurš runāja ar viņu, jo es gribēju karsti, ka Isa iemīļo mani vairāk par citiem, bet tas tā nenotika, un es krāju dusmas pār tiem. Bet par citiem vairāk mani dusmoja brālis un es aizmirsu saukt viņa vārdu. Tik ļoti es gribēju, ka viņa nebūtu, bet viņš bija.

08.04.2019.



svētdiena, 2021. gada 21. februāris

Grāmata "Kampūrijas stāsti un pasakas". Zvaigzne ABC. 2010. ( 235 lpp.)





Grāmatu rakstīju 2001. un 2003. 2008. gadā iesniedzu Apgāda "Zvaigzne ABC" rīkotājā konkursā, un tā kļuva par konkursa "Zvaigznes grāmata oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem" laureāti. Gāmata izdota 2010. gadā.
Grāmatas apjoms 237 lpp.. Autores ilustrācijas.

„Tā ir bērnu grāmata pieaugušajiem. Tapusi 10 gadu laikā, pateicoties manai meitai Ievai Jaundalderei, kura mudināja mani pierakstīt viņai stāstītās pasakas, un arī piedalīties konkursā.

Kampūrija ir fantāzijas radīta vieta, bet var tikt uzlūkota arī kā cilvēka iekšējās pasaules attēls, ar labo, slikto, noslēpumiem, lūzumiem un pārvērtībām. Kampūrijā pienāk brīdis, kad ikviens dodas meklējumos. Meklēt un saprast to, kas pazaudēts. Mīļie vecāki, atrodiet sevi, atrodiet viens otru, atrodiet laiku un atrodiet savus bērnus. Viņi ilgojas pēc jums. Lasiet šo grāmatu kopīgi. Esmu priecīga par brīžiem, kurus pavadīsiet rokrokā apceļojot Kampūriju, jo ...Kampūrijas Tuksnesis ir pilns neatminētu noslēpumu. Daži no tiem - jauki, citi bīstami vai pat baisi. Katrs, kurš uzdrošinās tajā doties, atrod daudz vairāk kā meklē. Un vēl ... viņš atrod ... pats sevi.”                                   
                                                           Mīlestību un Gaismu vēlot, jūsu Sandra Sabīne     

Saistībā ar grāmatu notikuši tās lasījumi un ilustrāciju izstādes. Ilustrācijas izstādītas Lielvārdē, Jumpravā, Liepājā, Rīgā, Galēnos.

Grāmatas atvēršanas svētki un izstāde Jumpravā. 2014.











Grāmatas lasījumi.








"Kampūrijas stāsti un pasakas" lasījums Salaspils bibliotekā. 2021.


Izstāde un lasījums. Muzeju nakts pasākuma ietvaros Roberta Mūka muzejā Galēnos. 2017.


Fragmenti no grāmatas.




Sākums.


1. nodaļa. Mārtija pamostas un pasaule ir nepareiza.

 Viņa atvēra acis. Varbūt tas bija neparastais klusums, kurš neļāva turpināt saldo nomiedzi, bet varbūt blāvs saules stars caur noputējušu loga rūti, sīkplaisiņu raksts uz istabas sienu apmetuma un tikko saklausāmi pulksteņa knikšķi. Nedzirdēja nedz ierasto brokastu trauku šķindoņu, nedz Onkulīša neapmierināto purpināšanu. Klusums! Mārtija saņēma apkārt segu un aizvilkās līdz logam. Lāstekas pilēja jau kopš vakardienas. Vilkās tālāk līdz durvīm, pa gaiteni uz dzīvojamo istabu un virtuvi. Nekā! Lielās guļamtelpas durvis stāvēja ciet. Iekšpusē – ne troksnīša. Tantīte Beatrise parasti mēdza mosties ar rītausmu, nu rādījās būt agra priekšpusdiena. Viņi ir aizgājuši? Nosmakuši segās? Mārtijai metās baisi.

 Vakar viņi bija briesmīgi ķildojušies. Onkulītis neko nedarīja Tantītei pa prātam. Patiesībā, viņš vispār neko nedarīja, bet Tantīte kliedza un stumdīja mēbeles. Mārtija ierasti ielīda gultas kaktiņā un domāja par trauku dauzīšanu. Un vai zināt? Tie tiešām plīsa un gāzās no plauktiem ,dārdēdami kā ūdenskritums, un pildīja atkritumu konteineru varenā straumē. Tik daudz lausku! To šķita vairāk nekā iespējams un tās izskatījās pēc dārgakmeņiem. Viņa lika zilos un sārtos gabaliņus atsevišķās kārbās, tad ņēmās veidot mozaīkas, lipinādama stikliņus pie sienas. Beigās lausku palika pārāk daudz, uzmācās nogurums. Tāpēc viņa vienkārši vēlējās, lai visi krāmi pazustu un būtu miers. Nu, lūk, Mārtija bija mazliet īpaša. Viņai nenācās pūlēties ar uzkopšanu. Pietika to vēlēties un iet droši gulēt. Otrā rītā mantas atradās savās vietās. Ērti un patīkami. Tā notika parasti, bet nu izskatījās, ka kopā ar nekārtību ir pazuduši arī Tantīte un Onkulītis.

 Mārtija otrreiz izstaigāja māju. Šķita – trūkst arī dažu lietu. No pulksteņa bija palikusi vien skaņa, zābaki un zeķes rādījās esam pa vienam gabalam no katra pāra. Toties krūzēm rēgojās divas osas! Tīrie cukurtrauki! Bet kad mētelim piedurkņu vietā gadījās kapuces, Mārtija sāka uztraukties.

 Pagalmā pie atkritumu konteinera no viņas iztrūkās kaķis. Laikam paskats nebija neko jauks. Miskastes vāks nežēlīgi ņerkstēja. Taču tās dzīles, Mārtijai par sarūgtinājumu, neslēpa ne pazudušos radus, ne kādu citu lietu. Meitene devās atpakaļ, bet nevarēja atrast durvis. Vairākas reizes apgājušai mājai apkārt, viņai nācās secināt, ka tā kļuvusi apaļa kā ola, tai nav ari logu un ka viss ir galīgi sagājis, tā teikt, grīstē. Sabēdājusies un nosalusi Mārtija ielīda vienīgajā palikušajā drošajā vietā – miskastē. Šoreiz kaķis nebēga un pagodinot ar savu klātbūtni ieritinājās Mārtijai klēpī, sāka ņurrāt un jauki smaržot pēc zivīm, bet konteiners tikai ripoja un ripoja līgani zvalstīdamies kā vilciens. Ripoja! Viņa aizmiedza acis, lai vēlētos zivis, tomēr kad cerīgi palūkojās pār slēptuves malu, tās vēl aizvien nekur nemanīja. Toties tur bija kāds visai resns puika ar lielu degunu, kurš stūma konteineru pār tuksnešainu lauku. Pūta dzestrs vējiņš. Kaķa vietā Mārtija sataustīja pūkainu cepuri un uzlika galvā. Zivju smakošana kļuva taisni neizturama. Nu, jā! Divas kūpinātas reņģes! Uz galvas, zem cepures. Nu, varēja pat uzcienāt to resnīti ārpusē.

  - Panāc šurp, tēvoc! – Mārtija sacīja un pastiepa tievu rociņu pār kastes malu. Kad puika tuvojās šķirbai, atklājās cik mazs, sakucis un nobijies viņš patiesībā bija.

  - Es, – viņš teica, – nolikšu to riteņkasti atpakaļ, kad būšu beidzis spēlēties.

  - Zivi ēdīsi? – Mārtija pavaicāja.

  - Mani sauc – Olis. – puika atbildēja.

  - Kaķis, vismaz, ēda. – Mārtija turpināja,- Viņš ēda, kamēr uzsprāga un pārvērtās par šiten to mici. Redzi! – viņa uzsita sev pa galvu, - Te tā ir. Smuka mantiņa. Ja tu man patiksi, uzdāvināšu!

Olis apsēdās un prasīja, - Vai tā arī ir ēdama?

  - Nē. Tā ir jāmīļo un jādzirdina ar pienu. Vai ņemsi vienreiz to zivi! – Mārtija izrāpās konteinera un notupās Olim blakus.

Olis izskatījās priecīgs. Viņš saudzīgi nocēla meitenes cepuri un teica, - Tev ir ļoti skaisti mati.

  - Jā, - Mārtija uzsmaidīja pretī, - es tos nekad neķemmēju. Viņi to necieš. Vakaros laižu tos staigāt savā vaļā un no rītiem tie vienmēr atgriežas veseli un labi pieēdušies.

  - Tu esi jocīga meitene. – resnais domīgi sacīja.

  -Tu arī man patīc, lai gan esi briesmīgi vecs un pārāk resns. Es nevarētu tevi precēt nekādā gadījumā. Vismaz, šodien ne. – Mārtija stingri noteica.

Olis likās mazliet apvainojies, bet tad atpogāja kabatu kombinezona vēderpusē, izņēma lielu, brūnu mutautu, izklāja to zemē un krāmēja virsū siera gabaliņu, maizītes, pāris cieti žāvētas desiņas, vārītas olas, speķi, tomātu, sīpolu, burku ar taukiem un divas stiklenes.

  - O! – iesaucās Mārtija, - Tu esi kļuvis pavisam tieviņš! Viss lielais resnums iznāca laukā. Ak, kā es priecājos! Zini, tu esi daudz labāks, kā sākumā domāju.

  - Kā tad! – Oliņš sacīja, - es zinu. Tā tas parasti notiek. Es allaž cilvēkiem iepatīkos pēc šitāda gājiena. Dažreiz pat pārāk stipri. Tu, takš, uzēdīsi kaut ko? – viņš gādīgi apjautājās.

  - Nu, ja – Mārtija kautrīgi piekrita un sakrustojusi kājas apsēdās kaudzei otrā pusē – Ja būtu vēl mazdrusku majonēzes, es sataisītu kādus salātiņus. – viņa ieminējās.

Olis iebāza roku dziļi kabatā un, pašam par brīnumu, izķeksēja mazu, raibu podiņu, - Šis derēs?

  - Lieliski! – meitene sasita plaukstas, - Tu esi īsts brīnums!

Viņa patiešām centās, grieza sīkos gabaliņos, pārlēja ar smaržīgu majonēzi un rūpīgi samaisīja.

  - Tā! - Mārtija lepni pacēla daža lapu ar gatavo ēdienu gaisā, - Lieliskie „Tuksneša salāti’’ jūs gaida!

Olis lūkojās viņā mirdzošām acīm un sacīja, - Es vienmēr esmu zinājis, ka atkritumos var atrast daudz laba. Kāpēc īsti tevi izmeta? Vai tev ir kāda vaina? Nu, varbūt, tu esi slima? Vecāki dažreiz izmet slimus bērnus, vai ne?

Mārtija sēdēja ar salātiem piebāztu muti un neteica neko. Kad bija tikusi galā, pikti sacīja, - Tu man traucē ēst, Oliņ-Boliņ-Bums, ar saviem dumjajiem jautājumiem.

Oliņš sabozās un tiesāja ēdamo klusēdams. Jo vairāk klusēja, jo vairāk ēda un tapa resnāks. Mārtija izbrīnā noraudzījās kā sārtajā mutē pazuda vesels lēvenis barības. Pēdējā brīdī viņa paspēja pakampt vien ledeni un steigšus paslēpa to aiz vaiga. Kad resnis bija cienastu tādā veidā nokopis, viņš cītīgi salocīja lakatu un paliekas sastūķēja atpakaļ kabatā. Tad tupēja un pūta un skatījās Mārtijai garām, viļādams lipīgo konfekti pa pirkstiem.

  - Nu, labi, jau labi. – Mārtija īgni uzsāka. Tante un Onkulis vienkārši sakašķējās un saplēsa visas tās puķainās kāzu servīzes ar terīnēm, sālnīcām un sviesta cibām, kādu duci porcelāna ziloņu un milzonīgi daudz raibu stikla glāžu uz garām ķepiņām... Un beigās būšana saputrojās tā, ka mājai pazuda durvis. Ai, kaut kā stulbi tas sanāca! Nu, nevajadzēja tev šitā man prasīt. Tikai garastāvokli samaitāji! Un, vispār, tu pats esi slims! Tu pārāk daudz ēd.

  - Es augu. – Oliņš svarīgi teica, - Tā nav nekāda slimība.

  - Nē? Tu piepūties kā krupis. Tu atkal esi tik pat resns kā sākumā. Es nevaru to izturēt. – Mārtija turpināja.

  - Es tagad iešu prom. – Olis teica, - Tu esi kašķīga. Tāpēc tevi arī izmeta.

  - Nē! – iebrēcās Mārtija, - Es pati iešu. Nemaz netaisos te ar tevi palikt! Tu visu sabojā. Cepuri vari paturēt, ja gribi.

Olis apmulsis lūkojās uz netīrajiem nagiem un viņa zods spīdēja taukos. Mici nemanīja. Apēdis, vai? Mārtija nopurināja drupatas, niķīgi pakasīja ērkuli un aizmiegusi acis sāka sparīgi soļot kur pagadās.



2. nodaļa.Olis iet mājās domādams visādas domas.

  - Jā, nu tādas tās sievietes ir. – Olis nopūtās, - Atnāk, paņem no tevis labāko un beigās apskaišas ne par šo, ne par to.

Viņš nebija izlepis. Viņam patika gandrīz visi cilvēki. Vēl viņam patika atkritumi. Īpaši laimīgi varēja justies, ja izdevās abas patikšanas reizē. Šodiena nešķita atradumiem veiksmīga. Tie vai nu uzpūtīgi aizstaigāja kā Mārtija, vai pazuda kā iedāvinātā cepure. Olis sagāza tukšo kasti uz sāniem un skumji ieritinājās tās dziļumā. Tumsā stipri smakoja. Viņš pievilka pilnas plaušas un izelpojot sūkstījās, ka pūšot laukā neko nesaož. – Vai var ņemt iekšā cik grib? Laukā, taču, nenāk! Varbūt es pārplīsīšu. – Oliņš mierīgi gudroja tālāk. Piepūtīšos ar smaku kā balons un tad nejauši saduršu kāju. Un...BUUMS! Tad nu gan būs varena smirdoņa! Ek!

Reiz viņš mēģināja saēsties līdz pašai ūkai. Tā, lai barība sastātos turpat kaklā. Ņēma maizi, putru, kartupeļus un atkal maizi, kamēr bikses sāka spiest un metās šķērmi, bet kumosi tik rijās lejup un nepalika kaklā, ne lūdzami.

Vēlāk, mērojot atceļu uz mājām Izgāztuvē, viņš domāja par Māti, Tēvu, brāļiem un to laimīgo laiku, kad viņi visi vēl bija kopā.

Reiz, kādu vakaru, puikas kavēja laiku ķerdami lielās, zilās mušas un lika tukšās sērkociņu kārbiņās. Kukaiņu zumēšana izklausījās pēc maziem radioaparātiņiem, kuros mazi diktoriņi tievās balstiņās nervozi lasa ziņas. Muša varēja arī audzēt vai vienkārši uzmeklēt pūstošu gaļu un vērot kā tās aug pašas. Vispirms ēsma apbira ar spožu gaļas mušu baru, tad stāvēja aplipusi sīkām, baltām olu nūjiņām un beigās mudžēja no bāliem kāpuriem.

Citudien Olis atrada beigtu putnu.

- Es gribu putna skeletu. – viņš teica, rakdams spalvu vīkšķi zemē. Brālis      sacīja, ka zemes tārpi izgrauzīšot tā, ka balti kauliņi spīdēs, bet tik labi viss nesanāca, jo mušas pirmās bija tikuša klāt un to resnie cirmeņi sašķēla smalko galvas kausu. Un skaistais skelets, ek, - sabojāts!

Olis dusmojās uz mušām. Karstajās vasarās to saradās ka biezs. Gaiss trīcēja un drebēja no rēkoņas. Logu rūtis aizķepa. Māte pat nemēģināja tās tīrīt.

- Nav jēgas,- viņa sacīja. Vakaros bērnu galvenais darbs bija sīcēju slaktēšana. Tēvs katram izgatavoja mazu pletnīti no vicas un gumijas gabala. Tad pienācās zvetēt pa sienām un griestiem līdz pilnai uzvarai. Tapešu musturu klāja nobliezto mušu traipi, pašas mušas čabēdamas krājās uz grīdas. Īpaši nepatīkamas Olim likās brūni aplipinātās tauku lampas. Dīvainā veidā, kukainīši pamanījās pielipt pie kupoliem un palikt tur arī nāvē, ar kājām gaisā un lejup izstieptiem spārniņiem. Olis vairījās tos aizskart. To, nu, nevar no viņa prasīt. Beigās Oļa uzdevums bija veikli uzslaucīt kaujā kritušos laukā, jo vismaz puse spēja atdzīvoties. Ja kaut viena muša vakarā izmanījās palikt istabā, Tēvs līdz ar gaismiņu, atvainojiet, mušu rausās augšā, lai šķendētos ne tik daudz par uzmācīgo kukaini, cik nevīžīgajiem puikām. Tēvam vareni patika gulēt līdz pusdienām, bet pat viens sīkkukainīgs kodējs padarīja to galīgi neiespējamu.

Māte modās pāris stundas ātrāk, ņēma grozu un gāja pēc pārtikas. Kopā ar citām izgāztuviešu sievām viņa īsināja gaidāmo laiku apspriežot pēdējos jaunumus, nu, to pašu iepriekšdienas kautiņu zupas kauliņu dēļ. Nu, jā, iedomājaties veselu kaudzi kaulu un veselu baru mežonīgu suņu. Sievas tik vien uzspēja kā lēkt katra uz savu pusi, jo tie trakie kustoņi iekarsumā diezin vai jēdza kurš kampjamais kauls vēl spējīgs kalpot savam īpašniekam un kurš ne. Viņas ierasti pasteidzās, aizņēma viena otrai rindu, lai nepielaistu pārāk tuvu klaidoņus. Tie mūždien riņķoja apkārt, lūkojot nocelt labākos kumosus. Tramīgi un veikli kā šakāļi viņi gaidīt gaidīja izdevību. Par laimi, klaidoņi nemēdza apvienoties, bet nīgri uzmanīja brangām vārnām līdzīgo sievu pulciņu un arī viens otru. Liekas mutes un arī zaglīgas rokas viņiem nepatika. Dažkārt klejoņi nikni kāvās savā starpā, vicinoties ar turpat čupās atrastiem sitamajiem, karoja ar izkāmējušiem suņiem. Sievas un putnus viņi neaiztika.  

Viņas sauca sevi par „meitenēm” un paļāja vīrus, kuri bija kļuvuši veci, nīgri un nemitīgi prasīja ēst.

Beidzot! Mašīna lēni līgojās pa izdangāto zemes ceļu, vilkdama uzblīdušo, atkritumiem piebāzto vēderu pa dubļiem. Sievas steidzās ieņemt pozīcijas. Viņas izretojās lokā un sekoja vezumam izgāztuves dziļumos. „Šakāļi” zagās nopakaļ. Gaisu pildīja kaijas, vārnas un, protams, mušas. Visi gaidīja kauju. Katrs un katra tīkoja gabaliņu sev. Un jo lielāku, jo labāk. Sievām un putniem ir daudz kopēja. Nu, precīzāk, sievām un ķērcošiem putniem. Nu, jā, visas nav vienādas. Citas – melnas, citas – baltas. Oļa mātei ir brūni mati. Tā gan.

Olis mīlēja putnus. Putnu mātes pieēda pilnas guzas un vēlāk atrija barību putnēniem ligzdās. Oļa Māte vārīja sautējumus. Vakariņās sanāca zupa – pusdienu pārpalikumam pielēja ūdeni, samaisīja un drusku uzsildīja. Garšoja labi. Māte prata gatavot.



Vasaras karstumā produkti bojājās ātrāk. Vajadzēja uzmanīties, ka neapēd ko nelāgu. Viņa mācēja šķirot ēdamo, bērni – nē. Viens brālis nomira, slepus saēdies kaut kādus draņķus. Māte raudāja, Tēvs dusmojās uz visiem, atlikušie brāļi apaļām acīm blenza uz sīko, sazilējušo seju un stingo, krampjos savilkto augumu. Dzīve varēja būt nežēlīga. Mušas nikni dūkdamas riņķoja virs galvām. Olim metās slikti. Viņš neēda trīs dienas. Tēvs aizliedza bērniem meklēt pārtiku pašiem. Māte turpināja rītos iet sagaidīt mašīnu. Ēdamā kļuva vairāk. Brālis bija miris.

 

4.nodaļa.Tantītes un Onkulīša piepešā pazušana no zemes virsas.

 Tonakt Tantīte un Onkulītis ķildojās. Viņš viņu nesaprata. Lai ko viņa teiktu, viņš domāja savādāk. Brīžiem – runāja pretim, brīžiem – spītīgi klusēja. Tas bija briesmīgi. Viņu sauca Cēzars Lipuks. Un tas bija pavisam traki. Tantīte šito nevarēja ciest. Pietika jau ar nejēdzību, ka viņai nācās dzīvot zem tik smieklīga uzvārda.


- Cē-ē-zariņ! – viņa brēca, - Tu manī nemaz neklausies!

Viņš, patiesi, nedzirdēja, jo sparīgi ar āmuru dauzīja grīdu. Onkulītis negribēja dzirdēt bļaušanu un negribēja laist Tantīti laukā no skapja. Cēzars baidījās savas pudelīšu kolekcijas dēļ. Tās stāvēja viesistabā uz palodzes un gaidīja dienu. Kad saule iemeta tajās starus, spīdēja cauri un padarīja dzīvi daudzkrāsainu, viņš jutās gandrīz laimīgs. Tur mirdzēja tumšsarkans, violets un dzeltens. Maigi lāsoja zaļš pienstikls un grubuļaini zeltains dzintarstikls. Oi, un pudelītes bija visu lielumu! Lielā turpat rokas garumā, bet mazākā kā puse no mazpirkstiņa un tādu pat tievu kakliņu. Onkulis dievināja šos trauciņus. Tie, patiesi, bija burvīgi. Un Onkulītis mācēja tos atrast. Ja, apkārt staigādams, viņš samanīja sīku kņudoņu ap degungalu, varēja droši teikt – tepat jābūt kādai pudelītei. Savukārt, saulrieta vizmā uzlūkojot nokrauto palodzi, smailais, sārtais deguns lepnumā trīsēja.

Sieva necieta pudeles. Sievu nedrīkstēja laist ārā un nevarēja arī pārmācīt. Tādēļ viņš dusmīgi dauzīja grīdu. Caurmērā, tā gadījās reizi nedēļā. Grīda ļoti cieta. Tantīti tas saniknoja. Piedevām viņai nepatika kolekcionāri kā suga. Pievelk visu māju pilnu ar krāmiem. Gaisa nav! Dēties nav kur! Visur tie pibuļi priekšā! Un kāda tur jēga, ļautiņi, mīļie? Kur ir labums no šīm ciešanām? Vieni kašķi, zaudējumi un vecis muļķā prātā piedevām. Viņa ilgojās pēc kaķa. Tā, lai būtu pašai savs, tīrs mincis ar rozā mēlīti un mīkstām ķepiņām. Tipu- tapu! Stulbo pudeļu dēļ Cēzars nepiekrita! Visa runāšana sākās mierīgi, bet beidzās ar ieslodzīšanu skapī un klaigāšanu tā iekšienē. Onkulis kapāja grīdu, pudeles lēkāja. Nabaga bērns blakus istabā uzvedās klusi kā tuksnešpele. Attāla radiniece viņu bija atvedusi pieskatīšanai uz „ pāris dienām” un aizmirsa paņemt atpakaļ. Droši vien, viņa vairs neatminējās kur meitu likusi. Mazā rādījās rāma. Mēdza tupēt un knibināties savā nodabā, purpināt zem deguna un melot. Kaķa aizvien nebija. Bija Mārtija.

Tantīte smagi nopūtās un iekampusi gaisu ieaurojās kā pastardienas bazūne – Man vajag K-A-Ķ-I, Cēzar!

Cēzars trieca āmuru grīdā ka šķembeles vien pajuka. Un ....!!! Viņi GĀZĀS... melnā caurumā lidodami nez uz kurieni......

 


 

 *


69. nodaļa. Putrijas sapņi.

Vilmārs veda Rozalindi gar ezera krastu. Pareizāk, Rozalinde veda Princi, jo viņa pazina šīs vietas. Tepat līdzās pletās lauciņu spilgtais zaļums, kurā locījās putriešu raženie stāvi. Brīžiem Rožputrīte sajuta tādus kā pašpārmetumus, ka nedodas palīgā, bet pietika vien uzlūkot brīnišķīgo ceļabiedru, lai vairs nedzirdētu sirdsapziņas klusos čukstus. Ierodoties Lejas Putrijā Vilmārs uzskatījās stipri sanīcis, drēbes – notraipītas, mati – svēlušies. Rozalinde bija rūpējusies par viņu atvēlot draugam tiešām karalisku, silta ūdens pilnu glazēta māla vannu, kūpošu rīsu putras bļodu, izmazgājusi un izžāvējusi samta jaku, bikses un balto zīda kreklu, kuru bija ļoti grūti dabūt tīru. Žūšanas laiku Vilmārs pavadīja senatora linu pidžamā un vilnas čībās ietērpts. Audums neganti kņudināja viņa maigo, balto ādu. Piedevām, pēc mūžīgās lādes šūpošanās šķita, ka grīļojas arī senatora baltspilvenotā gulta, galds, pati māja un visa Bieziņsēta.
Rozalinde tekāja pa istabu saiņodama ceļojumam nepieciešamās lietas, ik pa laiciņam apmaisīdama uz plīts burbuļojošo putru un uzsmaidīdama Princim.
- Es domāju par tevi vai katru dienu kopš bijām šķirti, - viņa teica.
- Es pat mazliet dzejoju tevis dēļ, - viņa teica.
Putriešu sievietēm melīgums piemita daudz mazākā mērā nekā vīriem.
- Jā, - Princis atbildēja, - es nespēju atkauties no domām par tevi, kad ieraudzīju Putrijas laukus.
Arī prinči nemelo.
Vakarā Rozalinde atstāja savā istabā rožainu vēstulīti tēvam un viņi rokās saķērušies gāja cauri krēslainai pilsētai. No atvērtajiem logiem plūda mierīgas čalas, putras smarža un eļļas lampiņu līganā gaisma. Rozalindes kurpju koka zoles klakstēja pret ķieģeļu bruģi. Prinča mati atkal spīdēja no tīrības, bet meitenes seja staroja  noslēpumainā
 priekā gluži kā Mēness, kurš tikko pārrāpies pauguru sāniem, ielūkojās dzidrajā ezera spoguli un iezīmēja ēnas ielu stūros.
- Zini, - viņš sacīja, - šī spēle man patīk.
- Šī itin nemaz nav spēle, Vilmār, - teica viņa.
Un viss dīvaini pārmainījās. Īsta bēgšana. Īsta nolaupīšana. Īsts princis un pavisam īsta ... Rozalinde.
Nesamo viņa bija savietojusi divās nelielās mugursomās. Ne pārāk smagās, bet tām piemita nelāga īpašība tādām kļūt. Viņi izgāja no pilsētas pa teicami bruģētu ceļu. Tas virzījās gar ezera malu un pēc pāris stundām aizveda pie melnējoša māju pudura.
- Podniekciems, - paskaidroja Rožputrīte, - no rīta redzēsi, bet nu palūgsim naktsmāju, - un viņa pieklaudzināja pie kādām durvīm.
Tās pavērās spraugā, tad atvērās jo plaši, ielaizdamas vēlīnos viesus tumšā telpā. Arī te, kā jau Putrijā parasts, ēkas apjomi izskatījās apaļi. Atsevišķas, apaļas istabas savienojās veidojot  tādus kā pūpēžu pudurus. Tomēr šinī mazajā mājiņā tā bija tikai viena telpa, kuras vidū pie pavarda vājās gaismas mīņājās pati saimniece.
- Ehē! Ciemiņi? Vecais melkulis šovakar kurina cepli. Mājā nebūs Varēsiet likties šamā gultā, meitenes. Putru taču ēdīsiet?
Vilmārs un Rozalinde saskatījās.
- Tumsa un tavi garie mati, - viņa čukstēja. Saimniecei viņa sacīja,
- Paldies. Ar lielāko prieku.
Un viņi ļāvās laipnās sievietes gādībai, gardajiem pienā vārītajiem rīsiem un noguruma skavām zem mālu smaržas pilnas podniekmeistara segas.


NAKTĪ VIŅI NOSAPŅOJA VIENU UN TO PAŠU SAPNI

Kumpa kalna virsotnē kurējās pamatīgs ugunskurs. Mājas saimniece vārīja putru lielum lielā, melni nokvēpušā katlā. Putra virda, blīda un vēlās pāri malām. Vāroši karsta tā garaiņiem kūpot plūda lejup pa nogāzēm, piepildīja ielejas, appludināja mājas. Cilvēki to ēda, bet nespēja apēst. Putra plūda un plūda. Saimniece sauca, ka gribot redzēt visus paēdušus. Rozalindei gan sāka likties, ka  visi drīzāk  būs
noslīkuši. Princis domāja kā glābt pasauli un lūdza saimniecei mitēties ar vārīšanu. Tomēr viņa sacīja, ka vīrs mīlot krietni paēst un vēl neesot diezgan putras. Vajagot pulka vairāk.
- Jūs domājat tikai par sevi, - saimniece mīlīgi pārmeta.
Viņa pati zināšot, kad pietiks. Pietika tad, kad putra pletās līdz horizontam, cepās saulē kā bliņa, pārklājās ar garoziņu un bija laužama kumosos.
Sapnis beidzās muļķīgi.
Piepeši atlēkāja tāds sīciņš, noķepis podniekmeistariņš. Sakliedza uz sievu: – Kas tas par draņķi! – un: - Ko tik maz? - Tad izēda putru. Patiešām! To milzu lērumu! Pa tīro!

Kad abi pamodās, saimniece jau stāvēja pie plīts, lai savārītu brokastu tiesu, bet saimnieks izsalcis vēra būdas durvis.
Ak, šie putriešu sapņi!