Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

trešdiena, 2014. gada 17. decembris

Radiointervija. 27.12.2014. 10.00.


Radio MERKURS .

Raidījums"GAITA"
Studijā Ints Heidemanis un Sandra Sabīne Jaundaldere.
Pie skaņu pults Juris Lapinskis.
Saruna par Latviju, mums un šo brīdi.
"Mēs katrs redzam savu Laiku, savus cilvēkus, savu Latviju un Pasauli. Katram tā ir cita, laistās citās krāsās, skan citās skaņās. Saruna par kādu no tām."
Sestdien, 27. decembrī 10.00 - 10.30. Atkārtojums Piektdien, 2.janvarī 15.30 - 16.00.
Raidījumu iespējams klausīties arī internetā.
www.radiomerkurs.lv/tieshraide.html


ceturtdiena, 2014. gada 11. decembris

Koncerts, saruna, dzejas lasījums, izstāde. Lēdmane TN .12.12. 2014.

Koncerts - saruna ''Ar ziemas putna dziesmu sirdī gaisma ienāk!”'

Tikšanās ar Latvijas vadošo tenoru, Latvijas Nacionālās operas solistu un leģendārās grupas „Pērkons” bijušo solistu Nauri Puntuli.
Muzicē koncertmeistars Aldis Andersons.
Sandras Sabīnes Jaundalderes zīmējumu izstāde "Gaismas Loks" un dzejas lasījums.

Koncerts "Ar ziemas putna dziesmu sirdī gaisma ienāk". Dzied LNO solists Nauris Puntulis.

Nauris Puntulis. Koncertu papildina atmiņu un ieceru stāstījums.


LNO solists Nauris Puntulis un koncertmeistars Aldis Andersons.

Dzejas lasījums "Trubadūrs un Dāma". Muzicē Aldis Andersons.12.12.2014.Lēdmane. ( fragments)


Viņš teica - vai pie Tava loga dziedāt drīkstu.
Viņa  - neatbild.
To saprot viņš kā atļauju
Un teic -
Tu vari nenākt
Mani uzlūkot ja gribi
Balss mana sekot var pat tur
Kur skati nesasniedz
Es - lakstīgala pusnaktī
Es - rudens vēja gaudas
Es - ziemas lausks
Un jūras viļņu šalkas
Nekad tev nebūs manis miera
Uzklausi jel mani ...

Tad atkāpjas viņš mulsi
Tumšo logu uzlūko
Un izkliedz sāpi
Skaļāku kā dziesma...

Es redzu -  viņa
Mani nesadzird
Tā kurlāka par Likteni!




Ko apsola Viņš
Mūžam neatrast
Ko vēlas Viņa 
Neatrast nemūžam







Kas Mīlestība ir

Vai sārtais zīda zieds
Vai vīna kauss
Vai sūras asaras
Vai dziesma liega

Ne zieds, ne vīns
Ne asaras, ne dziesma

Zieds novīst - nē tā Mīla nav
Vīns reibina un muļķo - nē tā Mīla nav
Un asras nožūst - nē tā Mīla nav
Un dziesmas skaņas nesniegušas veldzi
Viegli aizmirstas


Varbūt ...









Balts apsnieg lauks
Balts Ceļš
Un cilvēki
Starp baltām sniega Debesīm
Un baltu Dieva zemi.


*

Šorīt no rīta
Līdz ar Austras stariem
Sūti smaidu
Lai pārliecas par debesjumu
Varavīksnes loki

Šorīt no rīta
Līdz ar  spirgtu vēju
Sūti prieku
Lai aizved Ziemu līdz pat
Pavasara vārtiem

Šorīt no rīta
Līdz ar medus saldmi
Sūti Mīlestību
Lai apvij Pasauli
Ar Gaismas pavedienu


2014. decembrī 


Pateicos lieliskajiem mūziķiem par kopīgo vakaru, Lēdmanes Tautas nama vadītajai Inesei Neretai par ielūgumu, visiem labajiem cilvēkiem, kuri palīdzēja un bija klāt sniegotajā vakarā Lēdmanē un baltās domās.

Laimīgu un sirdssiltu pirmssvētku laiku.

ceturtdiena, 2014. gada 4. decembris

Epifānija "Nāves Deja" . Un video ar deju.




 Rolanda Kozuļa foto.

Kopš pērnā Veļu laika jaušu vēderā tādu kā kamolu , kā čūsku murskuli. Tas lokās dejā snaikstīdamies un tīdamies augums ap augumu. Jūtu kamola springumu savelkamies aizvien ciešākā mezglā. Liekas , indes odzes ievijušas manī migu un dara sāpes, bet  ... un es zinu - tās nav manas. Cilvēki ... es jūtu viņu trauksmi un bailes. Un mans augums jūt tautas auguma sāpēs. Tās izstaro uz mani ...un  pasludina  Nāves esamību.


 Mēs tikai izliekamies Viņu neredzam . Vai tādēļ, lai Viņa neredzētu mūs? Kas Viņa ir? Baltā drānā ietinies masku tēls vai plānu, pelēku ādu apvilkti Viduslaiku ģindeņi, kuri Nigulistes baznīcā, gleznotāja otas radīti, priecīgi lec kopā ar dzīvajiem. 


 Vai viņa ir balta? 

Pirmo reizi satiku Nāvīti Ziemsvētkos. Tobrīd Viņa ir jauna, garkājaina  meita, balinātā linu autā, galvu satinusi sēd ragutiņās un gaida uz Bluķa vilkšanu. Viņai ir lauzta kāja. Jā, dancodama salauzusi.


„Tiesa , tiesa , ne meliņi”, - viņa smejas. Acis dzirkstī zem auta malas, smejošās lūpas - aizklātas. Kad jādejo, viņa ceļas un lec uz vienas kājas. Otra vēl esot saudzējama. Ejam aplī ap viņu. 


Nāve , Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos puišus līdz

Vecie puiši tup uz krāsns ,
Gaida kad tā Nāve nāks.



Un , protams, šie to vien gaida, ja reiz tik jauna un smuka meita. Kājas kā dzērvei, kakliņš kā gulbim, balta kā līgava. Tikai ...skāde - kāja kliba. Nav lāga, jau līgavas dancī vārgule. Nekas. Šo gadiņu sadancos ar šo, gan citu gadu būs cita. Katrus Saulgriežus kāda sieva apvelk balto autu un nāk klātu dejojama, lai ja īstā Nāve nāktu ... varētu sacīt , - sveika, bet tikko jau esam dancojuši. Ej uz mieru. 


Balta nāca Veļu Māte, bet  varbūt Viņa ir melna kā vasaras tveicē pāršķelta velēna.


Melnās čūskas izlīdušas sildās saulē. Pārslidinu kāju karstam motocikla rumpim. Asfalta lente speltē izkususi spīd kā lunkana rāpuļa mugura. Tikko piestājam, ādas veste sāk smacēt. Bikses - biezas kā bruņas. Ķivere spiež un trūkst gaisa, tomēr čaula spēj pasargāt no dejas ar jauko meiču.  Daži baikeri ir vēl piesardzīgāki – motociklu sānus klāj „jautro rodžeru” viepļi, vīru ķermeņus – tetovēti krusti, nāvīgi apdrukāti krekliņi, nāves galvas gredzenos un ķēdēs , lai ... Nāve atpazītu savējos. 


Kad motocikli  aiztraucas garām , autovadītāji kļūst nikni.

-Donori, - galvu pa lodziņu izbāzis līdzīgi čūskai šņāc kāds cilvēks. Var saprast – tam vecim skauž. Ceļi ir šauri, dzīve – īsa, braucēju - biezs. Pašu izvēle, taču piesaukt Nāvi jau gribas priekš cita ... Dažbrīd liekas, viens skaudīs otru pat griežot valsi , jo citam, lūk, tiek tango. Bet tur jau atkal neko nevar darīt.


Katram esot sava deja. Tā , kurā viņš var būt pats, patiesi līdz galam izdejot dzīvi. Kura ir mana? 


Ja nu Melnā sieva nāktu un ielūkotos manās acīs? Ko dejotu es? 


Atceros , rokdarbu kārbā - melna filca gabals. Izgriežu tajā redzokļu vietas. Pielaikoju. Skatos spogulī. Manas zilās acis piepeši veras melnas. Vai tās maz ir manas? Varbūt tā ir Viņa, kas raugās manī. Nodejot Nāvi? Pavasarī?
Jā, man ir kartona ķekatu izkapts garā kadiķa  kātā.


Nāve , Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tās vecās meitas līdz.

Vecās meitas tup uz krāsns ,
Gaida kad tā Nāve nāks.



Un ko tad Viņa nāk? Vai tik vien kā lūgt uz deju?


Viņa pienāk tik cieši klāt, ka Viņas saltā elpa sajaucas ar tavu un ielūkojas tevī tik dziļi, ka stingais skatiens sniedzas cauri laikam pat tur, kur tevis nav.

Un ja nu Viņa saka ,- esi gana dzīvojis, un  jautā, - Kāda tavai dzīvei jēga?

Un te NAV runa par fizisko ālavību. Te IR runa par garu. 

Varbūt pat visas tautas garu! Un tā ir arī tava atbildība.


Varbūt mums nav bail no Viņas, bet tā ko atbildēsim un no tā, ka viņa smiesies zobus plaši pavērusi. Kam viņai lūpas, ja vieni vienīgi smiekli?


Deja. 

Visu pavasari dzīvoju vienlīdz spriega un miegaina kā 
kaķis. Brīžiem ieklausos čūsku kamolā. To zvīņas ir sacēlušās kā puspavērtiem  čiekuriem un sausi skrapst trīdamies viena gar otru līdzīgi kastaņetēm.


Kur dejot? 

Protams, uz ceļa. 

Braucot ierasto riteņa trasīti, pagriežu galvu pa kreisi. Ceļš cauri pamestam ābeļu dārzam ietriecas tieši horizonta punktā, kur kā sarkans rats Aizsaulē grimst Saule.

 Decumanus – nolemto ceļš.
 Dejai jābūt uz tā, baltiem putekļiem ceļoties, sīkiem oļiem šņirkstot. Ābeles baltos ziedos, bet gaisā ... uzvirmo stinga salnas dvaša. Kurš zin , kuru rītu tā nāks.


Negaidu rītu, ņemu vakaru. Steigā sametu lietas uz riteņa bagāžnieka. Apvelku acis ar melnu, lūpas – ne,  paspēšu uz vietas ...nav laika, nav laika ...Saule riet. Tā laižas lejup neticami strauji. Tā dejo galopu. Mēs ar riteni arī.

 Līdz ceļam gandrīz desmit kilometru . Joņoju pa dangām  tā , ka put. Ceļš ir bedrains. Īsts vecāsmātes veļas šrubis. Kameras statīvs kratās kā veci kauli. Melno kleitu esmu saspraudusi teju līdz viduklim.  Vienalga kā izskatās, ka tik nepinas pa kājām. Minu pedāļus, mugura slapja, mati līp pie pieres...Saule riet...man jāpaspēj. Šaujoties cauri sīkam, izmirstošam miestam, iepretim veikalam ieraugu vientuļu nācēju un apķeros, ka garā izkapte uz riteņa ragiem  izskatās traki ... smejos baltus zobus rādīdama. 

Par laimi ,citu ļaužu nav ... pielipuši mājas altāriem ,  kur izšķiras teju vai Latvijas liktenis -  hokeja fināls. 
Saule sastingst virs mežu galiem un piepeši ... strauji aizkrīt aiz pamales.
Par laimi , esmu jau klāt. Asi pagriežu stūri un iemetos ceļā. Minos pēdējiem spēkiem. Esmu nodzinusies slapja. Kāda tur vēl deja? Tūliņ būs tumšs. Ierastu roku izrauju statīva kājas garas kā maikstes. Uzstādot kameru trīc rokas, ātrāk ... no austrumiem pāri vāžas melnu mākoņu siena ... tikko stājos , lai uzmeklētu skaņu treku ,asinskāri uzbrūk odi. Uzlieku vienu pirms īstā, apvelku lūpas ar melnu, aizklāju seju ar masku ... apvaldu elsas... kameras vienaldzīgā acs tukši veras manī un piepeši rotaļu izkapte pārvēršas  skanīga tērauda asmenī. 

Es neesmu es. 

Es esmu Viņa un Nāve dejo savu bezgalīgo deju...

 Neprotu kādu. Un tad ...Viņa saka, - nebīsties, es esmu radīšana, visa gals un sākums.

 No negaisa mākoņiem izšaujas balts zibens. Mūzika beidzas. Pūlos attapties. Vācu izsvaidītas mantas, pakoju riteni.  Atkal esmu es pati - naktī, melnā pļavā alkaini griež grieze ,debesīs plaiksnī rūsa. Lēni ripinu mājup. 


Čūsku vijums manā klēpī beidzot atraisās un  kā sodrēju tērcītes rit miklu ceļu pār muguru. Otrā rītā, noskatos filmas 5 minūtes un pūlos aptvert kas noticis. Vārdi uz papīra veido rindas ...


Viņa ir vienlīdz salta un karsta.

Vienlīdz kaislīga un mierīga.

Vienlīdz gracioza un brutāla.

Vienlīdz uzmanīga un vienaldzīga.

Vienlīdz balta un melna.

Vienlīdz pievilcīga un atbaidoša.


Viņa dejo tālu,  notiek citur, paļauj citur, Viņa nenāk pie tevis, nenāk pie tavas tautas  ...tikai tuvojas, piedraud, pārbauda asmeni, novēršas ... vēl nav laiks ... Viņa dodas prom, bet neaiziet... Viņa nevar. Viņa ir Dzīvības daļa - Vārti uz jaunu dzīvību.
Šī deja  ir dziedināšana cilvēkam, tautai, Pasaulei, kurā mītam. Dziedināšana dvēselei un augumam.
Nodejo to, saproti to. Tu esi dzīvs dejai un priekam. Tu esi dzīvs Mīlestībai un Viedumam.



4.11.2014. Skaņupē.

Nolasīta Prozas lasījumos "Mansardā", Rīgā. https://www.prozaslasijumi.lv/2014