Rolanda Kozuļa foto.
Kopš pērnā Veļu laika jaušu vēderā tādu kā kamolu, kā čūsku
murskuli. Tas lokās dejā snaikstīdamies un tīdamies augums ap augumu. Jūtu
kamola springumu savelkamies aizvien ciešākā mezglā. Liekas, indes odzes ievijušas
manī migu un dara sāpes, bet es
zinu - tās nav manas. Cilvēki ... es jūtu viņu trauksmi un bailes. Un mans
augums jūt tautas auguma sāpēs. Tās izstaro uz mani un pasludina Nāves esamību.
Mēs tikai izliekamies
Viņu neredzam. Vai tādēļ, lai Viņa neredzētu mūs? Kas Viņa ir? Baltā drānā
ietinies masku tēls vai plānu, pelēku ādu apvilkts Viduslaiku ģindenis, kurš Nigulistes baznīcā, gleznotāja otas radīts, priecīgi lec kopā ar dzīvajiem.
Vai viņa ir balta?
Pirmo
reizi satiku Nāvīti Ziemsvētkos. Tobrīd Viņa ir jauna, garkājaina meita, balinātā linu autā, galvu satinusi sēd
ragutiņās un gaida uz Bluķa vilkšanu. Viņai ir lauzta kāja. Jā, dancodama
salauzusi.
„Tiesa, tiesa, ne
meliņi”, - viņa
smejas. Acis dzirkstī zem auta malas, smejošās lūpas - aizklātas. Kad jādejo,
viņa ceļas un lec uz vienas kājas. Otra vēl esot saudzējama. Ejam aplī ap viņu.
Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos puišus līdz
Vecie puiši tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.
Un, protams, šie to vien gaida, ja reiz tik jauna un smuka
meita. Kājas kā dzērvei, kakliņš kā gulbim, balta kā līgava. Tikai skāde - kāja
kliba. Nav lāga, jau līgavas dancī vārgule. Nekas. Šo gadiņu sadancos ar šo, gan
citu gadu būs cita. Katrus Saulgriežus kāda sieva apvelk balto autu un nāk klātu
dejojama, lai kad īstā Nāve nāktu varētu sacīt , - labu dienu, bet tikko jau
esam dancojuši. Ej uz mieru.
Balta nāca Veļu Māte, bet
varbūt Viņa ir melna kā vasaras tveicē pāršķelta velēna.
Melnās čūskas izlīdušas sildās saulē. Pārslidinu kāju karstam
motocikla rumpim. Asfalta lente speltē izkususi spīd kā lunkana rāpuļa mugura. Tikko
piestājam, ādas veste sāk smacēt. Bikses - biezas kā bruņas. Ķivere spiež un
trūkst gaisa, tomēr čaula spēj pasargāt no dejas ar jauko meiču. Daži baikeri ir vēl piesardzīgāki – motociklu
sānus klāj „jautro rodžeru” viepļi, vīru ķermeņus – tetovēti krusti, nāvīgi
apdrukāti krekliņi, nāves galvas gredzenos un ķēdēs, lai ... Nāve atpazītu
savus dancotājus.
Kad motocikli aiztraucas garām , autovadītāji kļūst nikni.
-Donori, - galvu pa lodziņu izbāzis līdzīgi čūskai šņāc kāds
cilvēks. Var saprast – tam vecim skauž. Ceļi ir šauri, dzīve – īsa, braucēju -
biezs. Pašu izvēle, taču piesaukt Nāvi jau gribas priekš cita. Dažbrīd liekas,
viens skaudīs otru pat griežot valsi, jo citam, lūk, tiek tango. Bet tur jau atkal
neko nevar darīt.
Katram esot sava deja. Tā, kurā viņš var būt pats, patiesi
līdz galam izdejot dzīvi. Kura ir mana?
Ja nu Melnā sieva nāktu un ielūkotos manās acīs? Ko dejotu
es?
Atceros, rokdarbu kārbā - melna filca gabals. Izgriežu tajā
redzokļu vietas. Pielaikoju. Skatos spogulī. Manas zilās acis piepeši veras
melnas. Vai tās maz ir manas? Varbūt tā ir Viņa, kas raugās manī. Nodejot Nāvi?
Pavasarī?
Jā, man ir kartona ķekatu izkapts garā kadiķa kātā.
Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tās vecās meitas līdz.
Vecās meitas tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.
Un ko tad Viņa nāk? Vai tik vien kā lūgt uz deju?
Viņa pienāk tik cieši klāt, ka Viņas saltā elpa sajaucas ar
tavu un ielūkojas tevī tik dziļi, ka stingais skatiens sniedzas cauri laikam
pat tur, kur tevis nav.
Un ja nu Viņa saka ,- esi gana dzīvojisun jautā, - Kāda tavai dzīvei jēga?
Un te NAV
runa par fizisko ālavību. Te IR runa par garu.
Varbūt pat visas tautas garu! Un
tā ir arī tava atbildība.
Varbūt mums nav bail no Viņas, bet no tā ko atbildēsim un no tā,
ka viņa smiesies zobus plaši pavērusi. Kam viņai lūpas, ja vieni vienīgi smiekli?
Deja.
Visu pavasari dzīvoju vienlīdz spriega un miegaina kā
kaķis. Brīžiem ieklausos čūsku kamolā. To zvīņas ir sacēlušās kā puspavērtiem čiekuriem un sausi skrapst trīdamies viena
gar otru līdzīgi kastaņetēm.
Kur dejot?
Protams, uz ceļa.
Braucot ierasto riteņa trasīti,
pagriežu galvu pa kreisi. Ceļš cauri pamestam ābeļu dārzam ietriecas tieši
horizonta punktā, kur kā sarkans rats Aizsaulē grimst Saule.
Decumanus – nolemto ceļš.
Dejai jābūt uz
tā, baltiem putekļiem ceļoties, sīkiem oļiem šņirkstot. Ābeles baltos ziedos,
bet gaisā - uzvirmo stinga salnas dvaša. Kurš zin, kuru rītu tā nāks.
Negaidu rītu, ņemu vakaru. Steigā sametu lietas uz riteņa
bagāžnieka. Apvelku acis ar melnu, lūpas – ne, paspēšu uz vietas ... nav laika, nav laika ... Saule
riet. Tā laižas lejup neticami strauji. Tā dejo galopu. Mēs ar riteni arī.
Līdz
ceļam gandrīz desmit kilometru. Joņoju pa dangām tā, ka put. Ceļš ir bedrains. Īsts
vecās mātes veļas šrubis. Kameras statīvs kratās kā veci kauli. Melno kleitu
esmu saspraudusi teju līdz viduklim.
Vienalga kā izskatās, ka tik nepinas pa kājām. Minu pedāļus, mugura
slapja, mati līp pie pieres. Saule riet. Man jāpaspēj. Šaujoties cauri sīkam,
izmirstošam miestam, iepretim veikalam ieraugu vientuļu nācēju un apķeros, ka
garā izkapte uz riteņa ragiem izskatās
traki ... smejos baltus zobus rādīdama.
Par laimi, citu ļaužu nav ... pielipuši
mājas altāriem, kur izšķiras teju vai
Latvijas liktenis - hokeja fināls.
Saule
sastingst virs mežu galiem un piepeši strauji aizkrīt aiz pamales.
Par
laimi, esmu jau klāt. Asi pagriežu stūri un iemetos ceļā. Minos pēdējiem
spēkiem. Esmu nodzinusies slapja. Kāda tur vēl deja? Tūliņ būs tumšs. Ierastu
roku izrauju statīva kājas garas kā maikstes. Uzstādot kameru trīc rokas, ātrāk
... no austrumiem pāri vāžas melnu mākoņu siena ... tikko stājos, lai uzmeklētu
skaņu treku, asinskāri uzbrūk odi. Uzlieku vienu pirms īstā, apvelku lūpas ar
melnu, aizklāju seju ar masku ... apvaldu elsas. Kameras vienaldzīgā acs
tukši veras manī un piepeši rotaļu izkapte pārvēršas skanīga tērauda asmenī.
Es neesmu es.
Es esmu
Viņa, un Nāve dejo savu bezgalīgo deju...
Neprotu kādu. Un tad ...Viņa saka, -
nebīsties, es esmu radīšana, visa gals un sākums.
No negaisa mākoņiem izšaujas
balts zibens. Mūzika beidzas. Pūlos attapties. Vācu izsvaidītas mantas, pakoju
riteni. Atkal esmu es pati - naktī,
melnā pļavā alkaini griež grieze, debesīs plaiksnī rūsa. Lēni ripinu mājup.
Čūsku vijums manā klēpī beidzot atraisās un kā sodrēju tērcītes rit miklu ceļu pār muguru.
Otrā rītā, noskatos filmas 5 minūtes un pūlos aptvert kas noticis. Vārdi uz papīra
veido rindas ...
Viņa ir vienlīdz salta un
karsta.
Vienlīdz kaislīga un
mierīga.
Vienlīdz gracioza un
brutāla.
Vienlīdz uzmanīga un
vienaldzīga.
Vienlīdz balta un melna.
Vienlīdz pievilcīga un
atbaidoša.
Viņa dejo
tālu, notiek citur, paļauj citur, Viņa nenāk pie tevis, nenāk pie tavas
tautas ... tikai tuvojas, piedraud,
pārbauda asmeni, novēršas ... vēl nav laiks ... Viņa dodas prom, bet
neaiziet ... Viņa nevar. Viņa ir Dzīvības daļa - Vārti uz jaunu dzīvību.
Šī deja ir dziedināšana cilvēkam, tautai, Pasaulei, kurā mītam.
Dziedināšana dvēselei un augumam.
Nodejo to, saproti to. Tu esi dzīvs dejai un priekam. Tu esi dzīvs Mīlestībai
un Viedumam.
4.11.2014. Skaņupē.
Nolasīta Prozas lasījumos "Mansardā", Rīgā. https://www.prozaslasijumi.lv/2014
.jpg)