Sākums.
1. nodaļa. Mārtija pamostas un pasaule ir nepareiza.
Viņa atvēra acis. Varbūt tas bija neparastais klusums, kurš neļāva turpināt saldo nomiedzi, bet varbūt blāvs saules stars caur noputējušu loga rūti, sīkplaisiņu raksts uz istabas sienu apmetuma un tikko saklausāmi pulksteņa knikšķi. Nedzirdēja nedz ierasto brokastu trauku šķindoņu, nedz Onkulīša neapmierināto purpināšanu. Klusums! Mārtija saņēma apkārt segu un aizvilkās līdz logam. Lāstekas pilēja jau kopš vakardienas. Vilkās tālāk līdz durvīm, pa gaiteni uz dzīvojamo istabu un virtuvi. Nekā! Lielās guļamtelpas durvis stāvēja ciet. Iekšpusē – ne troksnīša. Tantīte Beatrise parasti mēdza mosties ar rītausmu, nu rādījās būt agra priekšpusdiena. Viņi ir aizgājuši? Nosmakuši segās? Mārtijai metās baisi.
Vakar viņi bija briesmīgi ķildojušies.
Onkulītis neko nedarīja Tantītei pa prātam. Patiesībā, viņš vispār neko
nedarīja, bet Tantīte kliedza un stumdīja mēbeles. Mārtija ierasti ielīda
gultas kaktiņā un domāja par trauku dauzīšanu. Un vai zināt? Tie tiešām plīsa
un gāzās no plauktiem ,dārdēdami kā ūdenskritums, un pildīja atkritumu
konteineru varenā straumē. Tik daudz lausku! To šķita vairāk nekā iespējams un
tās izskatījās pēc dārgakmeņiem. Viņa lika zilos un sārtos gabaliņus atsevišķās
kārbās, tad ņēmās veidot mozaīkas, lipinādama stikliņus pie sienas. Beigās
lausku palika pārāk daudz, uzmācās nogurums. Tāpēc viņa vienkārši vēlējās, lai
visi krāmi pazustu un būtu miers. Nu, lūk, Mārtija bija mazliet īpaša. Viņai
nenācās pūlēties ar uzkopšanu. Pietika to vēlēties un iet droši gulēt. Otrā
rītā mantas atradās savās vietās. Ērti un patīkami. Tā notika parasti, bet nu
izskatījās, ka kopā ar nekārtību ir pazuduši arī Tantīte un Onkulītis.
Mārtija otrreiz izstaigāja māju. Šķita –
trūkst arī dažu lietu. No pulksteņa bija palikusi vien skaņa, zābaki un zeķes
rādījās esam pa vienam gabalam no katra pāra. Toties krūzēm rēgojās divas osas!
Tīrie cukurtrauki! Bet kad mētelim piedurkņu vietā gadījās kapuces, Mārtija
sāka uztraukties.
Pagalmā pie atkritumu konteinera no viņas iztrūkās
kaķis. Laikam paskats nebija neko jauks. Miskastes vāks nežēlīgi ņerkstēja.
Taču tās dzīles, Mārtijai par sarūgtinājumu, neslēpa ne pazudušos radus, ne
kādu citu lietu. Meitene devās atpakaļ, bet nevarēja atrast durvis. Vairākas
reizes apgājušai mājai apkārt, viņai nācās secināt, ka tā kļuvusi apaļa kā ola,
tai nav ari logu un ka viss ir galīgi sagājis, tā teikt, grīstē. Sabēdājusies
un nosalusi Mārtija ielīda vienīgajā palikušajā drošajā vietā – miskastē.
Šoreiz kaķis nebēga un pagodinot ar savu klātbūtni ieritinājās Mārtijai klēpī,
sāka ņurrāt un jauki smaržot pēc zivīm, bet konteiners tikai ripoja un ripoja
līgani zvalstīdamies kā vilciens. Ripoja! Viņa aizmiedza acis, lai vēlētos
zivis, tomēr kad cerīgi palūkojās pār slēptuves malu, tās vēl aizvien nekur
nemanīja. Toties tur bija kāds visai resns puika ar lielu degunu, kurš stūma
konteineru pār tuksnešainu lauku. Pūta dzestrs vējiņš. Kaķa vietā Mārtija
sataustīja pūkainu cepuri un uzlika galvā. Zivju smakošana kļuva taisni
neizturama. Nu, jā! Divas kūpinātas reņģes! Uz galvas, zem cepures. Nu, varēja
pat uzcienāt to resnīti ārpusē.
- Panāc šurp, tēvoc! – Mārtija sacīja un
pastiepa tievu rociņu pār kastes malu. Kad puika tuvojās šķirbai, atklājās cik
mazs, sakucis un nobijies viņš patiesībā bija.
- Es, – viņš teica, – nolikšu to riteņkasti atpakaļ, kad būšu beidzis spēlēties.
- Zivi ēdīsi? – Mārtija pavaicāja.
- Mani sauc – Olis. – puika atbildēja.
- Kaķis, vismaz, ēda. – Mārtija turpināja,-
Viņš ēda, kamēr uzsprāga un pārvērtās par šiten to mici. Redzi! – viņa uzsita
sev pa galvu, - Te tā ir. Smuka mantiņa. Ja tu man patiksi, uzdāvināšu!
Olis
apsēdās un prasīja, - Vai tā arī ir ēdama?
- Nē. Tā ir jāmīļo un jādzirdina ar pienu.
Vai ņemsi vienreiz to zivi! – Mārtija izrāpās konteinera un notupās Olim
blakus.
Olis
izskatījās priecīgs. Viņš saudzīgi nocēla meitenes cepuri un teica, - Tev ir
ļoti skaisti mati.
- Jā, - Mārtija uzsmaidīja pretī, - es tos
nekad neķemmēju. Viņi to necieš. Vakaros laižu tos staigāt savā vaļā un no
rītiem tie vienmēr atgriežas veseli un labi pieēdušies.
- Tu esi jocīga meitene. – resnais domīgi
sacīja.
-Tu arī man patīc, lai gan esi briesmīgi vecs
un pārāk resns. Es nevarētu tevi precēt nekādā gadījumā. Vismaz, šodien ne. –
Mārtija stingri noteica.
Olis
likās mazliet apvainojies, bet tad atpogāja kabatu kombinezona vēderpusē,
izņēma lielu, brūnu mutautu, izklāja to zemē un krāmēja virsū siera gabaliņu,
maizītes, pāris cieti žāvētas desiņas, vārītas olas, speķi, tomātu, sīpolu,
burku ar taukiem un divas stiklenes.
- O! – iesaucās Mārtija, - Tu esi kļuvis
pavisam tieviņš! Viss lielais resnums iznāca laukā. Ak, kā es priecājos! Zini,
tu esi daudz labāks, kā sākumā domāju.
- Kā tad! – Oliņš sacīja, - es zinu. Tā tas
parasti notiek. Es allaž cilvēkiem iepatīkos pēc šitāda gājiena. Dažreiz pat
pārāk stipri. Tu, takš, uzēdīsi kaut ko? – viņš gādīgi apjautājās.
- Nu, ja – Mārtija kautrīgi piekrita un
sakrustojusi kājas apsēdās kaudzei otrā pusē – Ja būtu vēl mazdrusku majonēzes,
es sataisītu kādus salātiņus. – viņa ieminējās.
Olis
iebāza roku dziļi kabatā un, pašam par brīnumu, izķeksēja mazu, raibu podiņu, -
Šis derēs?
- Lieliski! – meitene sasita plaukstas, - Tu
esi īsts brīnums!
Viņa
patiešām centās, grieza sīkos gabaliņos, pārlēja ar smaržīgu majonēzi un rūpīgi
samaisīja.
- Tā! - Mārtija lepni pacēla daža lapu ar
gatavo ēdienu gaisā, - Lieliskie „Tuksneša salāti’’ jūs gaida!
Olis
lūkojās viņā mirdzošām acīm un sacīja, - Es vienmēr esmu zinājis, ka atkritumos
var atrast daudz laba. Kāpēc īsti tevi izmeta? Vai tev ir kāda vaina? Nu,
varbūt, tu esi slima? Vecāki dažreiz izmet slimus bērnus, vai ne?
Mārtija
sēdēja ar salātiem piebāztu muti un neteica neko. Kad bija tikusi galā, pikti
sacīja, - Tu man traucē ēst, Oliņ-Boliņ-Bums, ar saviem dumjajiem jautājumiem.
Oliņš
sabozās un tiesāja ēdamo klusēdams. Jo vairāk klusēja, jo vairāk ēda un tapa
resnāks. Mārtija izbrīnā noraudzījās kā sārtajā mutē pazuda vesels lēvenis
barības. Pēdējā brīdī viņa paspēja pakampt vien ledeni un steigšus paslēpa to
aiz vaiga. Kad resnis bija cienastu tādā veidā nokopis, viņš cītīgi salocīja
lakatu un paliekas sastūķēja atpakaļ kabatā. Tad tupēja un pūta un skatījās
Mārtijai garām, viļādams lipīgo konfekti pa pirkstiem.
- Nu, labi, jau labi. – Mārtija īgni uzsāka.
Tante un Onkulis vienkārši sakašķējās un saplēsa visas tās puķainās kāzu
servīzes ar terīnēm, sālnīcām un sviesta cibām, kādu duci porcelāna ziloņu un
milzonīgi daudz raibu stikla glāžu uz garām ķepiņām... Un beigās būšana
saputrojās tā, ka mājai pazuda durvis. Ai, kaut kā stulbi tas sanāca! Nu,
nevajadzēja tev šitā man prasīt. Tikai garastāvokli samaitāji! Un, vispār, tu
pats esi slims! Tu pārāk daudz ēd.
- Es augu. – Oliņš svarīgi teica, - Tā nav
nekāda slimība.
- Nē? Tu piepūties kā krupis. Tu atkal esi tik
pat resns kā sākumā. Es nevaru to izturēt. – Mārtija turpināja.
- Es tagad iešu prom. – Olis teica, - Tu esi
kašķīga. Tāpēc tevi arī izmeta.
- Nē! – iebrēcās Mārtija, - Es pati iešu.
Nemaz netaisos te ar tevi palikt! Tu visu sabojā. Cepuri vari paturēt, ja
gribi.
Olis apmulsis lūkojās uz netīrajiem nagiem un viņa zods spīdēja taukos. Mici nemanīja. Apēdis, vai? Mārtija nopurināja drupatas, niķīgi pakasīja ērkuli un aizmiegusi acis sāka sparīgi soļot kur pagadās.
2. nodaļa.Olis iet mājās domādams visādas domas.
- Jā, nu tādas tās sievietes ir. – Olis nopūtās, - Atnāk, paņem no tevis labāko un beigās apskaišas ne par šo, ne par to.
Viņš
nebija izlepis. Viņam patika gandrīz visi cilvēki. Vēl viņam patika atkritumi.
Īpaši laimīgi varēja justies, ja izdevās abas patikšanas reizē. Šodiena nešķita
atradumiem veiksmīga. Tie vai nu uzpūtīgi aizstaigāja kā Mārtija, vai pazuda kā
iedāvinātā cepure. Olis sagāza tukšo kasti uz sāniem un skumji ieritinājās tās
dziļumā. Tumsā stipri smakoja. Viņš pievilka pilnas plaušas un izelpojot
sūkstījās, ka pūšot laukā neko nesaož. – Vai var ņemt iekšā cik grib? Laukā,
taču, nenāk! Varbūt es pārplīsīšu. – Oliņš mierīgi gudroja tālāk. Piepūtīšos ar
smaku kā balons un tad nejauši saduršu kāju. Un...BUUMS! Tad nu gan būs varena
smirdoņa! Ek!
Reiz
viņš mēģināja saēsties līdz pašai ūkai. Tā, lai barība sastātos turpat kaklā.
Ņēma maizi, putru, kartupeļus un atkal maizi, kamēr bikses sāka spiest un metās
šķērmi, bet kumosi tik rijās lejup un nepalika kaklā, ne lūdzami.
Vēlāk,
mērojot atceļu uz mājām Izgāztuvē, viņš domāja par Māti, Tēvu, brāļiem un to
laimīgo laiku, kad viņi visi vēl bija kopā.
Reiz,
kādu vakaru, puikas kavēja laiku ķerdami lielās, zilās mušas un lika tukšās
sērkociņu kārbiņās. Kukaiņu zumēšana izklausījās pēc maziem radioaparātiņiem,
kuros mazi diktoriņi tievās balstiņās nervozi lasa ziņas. Muša varēja arī
audzēt vai vienkārši uzmeklēt pūstošu gaļu un vērot kā tās aug pašas. Vispirms
ēsma apbira ar spožu gaļas mušu baru, tad stāvēja aplipusi sīkām, baltām olu
nūjiņām un beigās mudžēja no bāliem kāpuriem.
Citudien
Olis atrada beigtu putnu.
-
Es gribu putna skeletu. – viņš teica, rakdams spalvu vīkšķi zemē. Brālis sacīja, ka zemes tārpi izgrauzīšot tā, ka
balti kauliņi spīdēs, bet tik labi viss nesanāca, jo mušas pirmās bija tikuša
klāt un to resnie cirmeņi sašķēla smalko galvas kausu. Un skaistais skelets,
ek, - sabojāts!
Olis
dusmojās uz mušām. Karstajās vasarās to saradās ka biezs. Gaiss trīcēja un
drebēja no rēkoņas. Logu rūtis aizķepa. Māte pat nemēģināja tās tīrīt.
-
Nav jēgas,- viņa sacīja. Vakaros bērnu galvenais darbs bija sīcēju slaktēšana.
Tēvs katram izgatavoja mazu pletnīti no vicas un gumijas gabala. Tad pienācās
zvetēt pa sienām un griestiem līdz pilnai uzvarai. Tapešu musturu klāja
nobliezto mušu traipi, pašas mušas čabēdamas krājās uz grīdas. Īpaši
nepatīkamas Olim likās brūni aplipinātās tauku lampas. Dīvainā veidā, kukainīši
pamanījās pielipt pie kupoliem un palikt tur arī nāvē, ar kājām gaisā un lejup
izstieptiem spārniņiem. Olis vairījās tos aizskart. To, nu, nevar no viņa
prasīt. Beigās Oļa uzdevums bija veikli uzslaucīt kaujā kritušos laukā, jo
vismaz puse spēja atdzīvoties. Ja kaut viena muša vakarā izmanījās palikt
istabā, Tēvs līdz ar gaismiņu, atvainojiet, mušu rausās augšā, lai šķendētos ne
tik daudz par uzmācīgo kukaini, cik nevīžīgajiem puikām. Tēvam vareni patika
gulēt līdz pusdienām, bet pat viens sīkkukainīgs kodējs padarīja to galīgi
neiespējamu.
Māte
modās pāris stundas ātrāk, ņēma grozu un gāja pēc pārtikas. Kopā ar citām
izgāztuviešu sievām viņa īsināja gaidāmo laiku apspriežot pēdējos jaunumus, nu,
to pašu iepriekšdienas kautiņu zupas kauliņu dēļ. Nu, jā, iedomājaties veselu
kaudzi kaulu un veselu baru mežonīgu suņu. Sievas tik vien uzspēja kā lēkt
katra uz savu pusi, jo tie trakie kustoņi iekarsumā diezin vai jēdza kurš
kampjamais kauls vēl spējīgs kalpot savam īpašniekam un kurš ne. Viņas ierasti
pasteidzās, aizņēma viena otrai rindu, lai nepielaistu pārāk tuvu klaidoņus.
Tie mūždien riņķoja apkārt, lūkojot nocelt labākos kumosus. Tramīgi un veikli
kā šakāļi viņi gaidīt gaidīja izdevību. Par laimi, klaidoņi nemēdza
apvienoties, bet nīgri uzmanīja brangām vārnām līdzīgo sievu pulciņu un arī
viens otru. Liekas mutes un arī zaglīgas rokas viņiem nepatika. Dažkārt klejoņi
nikni kāvās savā starpā, vicinoties ar turpat čupās atrastiem sitamajiem,
karoja ar izkāmējušiem suņiem. Sievas un putnus viņi neaiztika.
Viņas sauca sevi par „meitenēm” un
paļāja vīrus, kuri bija kļuvuši veci, nīgri un nemitīgi prasīja ēst.
Beidzot!
Mašīna lēni līgojās pa izdangāto zemes ceļu, vilkdama uzblīdušo, atkritumiem
piebāzto vēderu pa dubļiem. Sievas steidzās ieņemt pozīcijas. Viņas izretojās
lokā un sekoja vezumam izgāztuves dziļumos. „Šakāļi” zagās nopakaļ. Gaisu
pildīja kaijas, vārnas un, protams, mušas. Visi gaidīja kauju. Katrs un katra
tīkoja gabaliņu sev. Un jo lielāku, jo labāk. Sievām un putniem ir daudz
kopēja. Nu, precīzāk, sievām un ķērcošiem putniem. Nu, jā, visas nav vienādas.
Citas – melnas, citas – baltas. Oļa mātei ir brūni mati. Tā gan.
Olis mīlēja putnus. Putnu mātes pieēda pilnas guzas un vēlāk atrija barību putnēniem ligzdās. Oļa Māte vārīja sautējumus. Vakariņās sanāca zupa – pusdienu pārpalikumam pielēja ūdeni, samaisīja un drusku uzsildīja. Garšoja labi. Māte prata gatavot.
Vasaras
karstumā produkti bojājās ātrāk. Vajadzēja uzmanīties, ka neapēd ko nelāgu.
Viņa mācēja šķirot ēdamo, bērni – nē. Viens brālis nomira, slepus saēdies kaut
kādus draņķus. Māte raudāja, Tēvs dusmojās uz visiem, atlikušie brāļi apaļām acīm
blenza uz sīko, sazilējušo seju un stingo, krampjos savilkto augumu. Dzīve
varēja būt nežēlīga. Mušas nikni dūkdamas riņķoja virs galvām. Olim metās
slikti. Viņš neēda trīs dienas. Tēvs aizliedza bērniem meklēt pārtiku pašiem.
Māte turpināja rītos iet sagaidīt mašīnu. Ēdamā kļuva vairāk. Brālis bija
miris.
4.nodaļa.Tantītes un Onkulīša piepešā pazušana
no zemes virsas.
Tonakt Tantīte un Onkulītis ķildojās. Viņš viņu nesaprata. Lai ko viņa teiktu, viņš domāja savādāk. Brīžiem – runāja pretim, brīžiem – spītīgi klusēja. Tas bija briesmīgi. Viņu sauca Cēzars Lipuks. Un tas bija pavisam traki. Tantīte šito nevarēja ciest. Pietika jau ar nejēdzību, ka viņai nācās dzīvot zem tik smieklīga uzvārda.
Viņš,
patiesi, nedzirdēja, jo sparīgi ar āmuru dauzīja grīdu. Onkulītis negribēja
dzirdēt bļaušanu un negribēja laist Tantīti laukā no skapja. Cēzars baidījās
savas pudelīšu kolekcijas dēļ. Tās stāvēja viesistabā uz palodzes un gaidīja
dienu. Kad saule iemeta tajās starus, spīdēja cauri un padarīja dzīvi
daudzkrāsainu, viņš jutās gandrīz laimīgs. Tur mirdzēja tumšsarkans, violets un
dzeltens. Maigi lāsoja zaļš pienstikls un grubuļaini zeltains dzintarstikls.
Oi, un pudelītes bija visu lielumu! Lielā turpat rokas garumā, bet mazākā kā puse
no mazpirkstiņa un tādu pat tievu kakliņu. Onkulis dievināja šos trauciņus.
Tie, patiesi, bija burvīgi. Un Onkulītis mācēja tos atrast. Ja, apkārt
staigādams, viņš samanīja sīku kņudoņu ap degungalu, varēja droši teikt – tepat
jābūt kādai pudelītei. Savukārt, saulrieta vizmā uzlūkojot nokrauto palodzi,
smailais, sārtais deguns lepnumā trīsēja.
Sieva
necieta pudeles. Sievu nedrīkstēja laist ārā un nevarēja arī pārmācīt. Tādēļ
viņš dusmīgi dauzīja grīdu. Caurmērā, tā gadījās reizi nedēļā. Grīda ļoti cieta.
Tantīti tas saniknoja. Piedevām viņai nepatika kolekcionāri kā suga. Pievelk
visu māju pilnu ar krāmiem. Gaisa nav! Dēties nav kur! Visur tie pibuļi
priekšā! Un kāda tur jēga, ļautiņi, mīļie? Kur ir labums no šīm ciešanām? Vieni
kašķi, zaudējumi un vecis muļķā prātā piedevām. Viņa ilgojās pēc kaķa. Tā, lai
būtu pašai savs, tīrs mincis ar rozā mēlīti un mīkstām ķepiņām. Tipu- tapu!
Stulbo pudeļu dēļ Cēzars nepiekrita! Visa runāšana sākās mierīgi, bet beidzās
ar ieslodzīšanu skapī un klaigāšanu tā iekšienē. Onkulis kapāja grīdu, pudeles
lēkāja. Nabaga bērns blakus istabā uzvedās klusi kā tuksnešpele. Attāla
radiniece viņu bija atvedusi pieskatīšanai uz „ pāris dienām” un aizmirsa
paņemt atpakaļ. Droši vien, viņa vairs neatminējās kur meitu likusi. Mazā rādījās
rāma. Mēdza tupēt un knibināties savā nodabā, purpināt zem deguna un melot.
Kaķa aizvien nebija. Bija Mārtija.
Tantīte
smagi nopūtās un iekampusi gaisu ieaurojās kā pastardienas bazūne – Man vajag
K-A-Ķ-I, Cēzar!
Cēzars trieca āmuru grīdā ka šķembeles vien pajuka. Un ....!!! Viņi GĀZĀS... melnā caurumā lidodami nez uz kurieni......
*
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru