Sandra Sabīne Jaundaldere. Litera.: Koncertuzveduma scenārijs. "Mīļotais un Mīļotā".

Balāde.

„Mīļotais un Mīļotā.”

.......................................................

Darbojas.

Galvenais Mūziķis. ( Viduslaiku tērpā. Mūzikas instruments – ģitāra, mandolīna.)

Mūziķu grupa. To skaitā dziedātāji. ( Viduslaiku tērpos)

Zilā Dāma. ( Zilā Viduslaiku tērpā .)

Sarkanā Dāma. ( Sarkanā Viduslaiku tērpā.)

Vēstnesis/Mīļotais.( Tumšā tērpā ar apmetni un masku uz sejas.)

Dejotāji. ( Attēlo aitas ( baltos tērpos), pūķi ( melnos tērpos) . )

.......................................................

Telpā puskrēsla. Skatuves kreisajā pusē, tuvu pie skatuves malas atrodas sēdeklis . Skatuves centrā, dibenplānā melno arkveida ieeja, kurā atrodas metāla trejzaru svečturis ( uz garas kājas) ar aizdegtām svecēm. Skatuves labajā pusē, tuvu skatuves malai, neliels galds un divi krēsli. Uz galda karafe , divi kausi, bundziņas. Gaisma izgaismo divus laukumus skatuves labajā un kreisajā pusē, kur atrodas mēbeles.

Ja ir istabas tipa telpa, skatītāju vietas atrodas abpus darbības laukam , slēgtajā malā novietots galds un sēdvieta Mūziķim. Vaļējā galā - ieejas arka.

....................................................

Caur arku uz skatuves iznāk Mūziķis ( M ) un mūziķu grupa paklanās, uz ieņem vietu skatuves labajā pusē.

Skaņdarbs un Deja. ( M, S, Z ) Telpā caur arku ienāk 2 sievietes Zilā (Z) un Sarkanā (S) Viņas nes paplātes, uz kurām deg stikla trauciņos ievietotas sveces, un dejodamas izvieto gaismekļus telpā. Dejas beigās Z un S satiekas skatuves vidū. Pagriežas un raugās uz galdu.

S - „Nav nekādas jēgas tavu Mīļoto ilgāk gaidīt. Viņš nenāks. „ ( Apsēžas un izrāda gatavību ķerties pie dzēriena.)

Z – „Lūdzu uzgaidīsim vēl mazliet, lūdzu, lūdzu, .... viņš solīja, ka nāks.”

S – „Bet es solu, ka nenāks! „ ( Sniedzas pēc karafes.)

Z - ( Paķer karafi un piespiež pie krūtīm.)

S -( Karafes vietā paņem bundziņas un apsēžas.)

V – ( Neuzkrītoši ienācis un izgaismots lēnām iznirst no tumsas līdzās S.)

Skaņdarbs un dziesma. ( M, S, V, Z, D ) Viduslaiku balāde „Lord Randal”. Dziedātaji dzied balādi risinot to kā sarunu. S sit vieglu ritmu. Z , V un Dejotāji attēlo notikumus dejojot uz skatuves.

Teic, kur tu biji, kungs Randāl, mans dēls?

Teic, kur tu medīji, mīļotais mans?

Es tālmežā biju, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ko sastapi mežā, kungs Randāl, mans dēls?

Ko atradi mežā, ak, mīļotais mans?

Es satiku Mīļo, klāj gultu drīz, Māt.

Tai līdzi es aizjāju, sirds mana sāp.

Ko viņa tev deva, Kungs Randāl, mans dēls?

Ko viņa tev iedeva, mīļotais mans.

Tā uzcepa sēnes, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Ko tu viņai devi, Kungs Randāl, mans dēls?

Ko tu viņai atdevi, mīļotais mans?

Es – vanagus, suņus, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Un kas ar tiem bija, Kungs Randāl, mans dēls?

Un kas ar tiem notika, mīļotais mans.

Tie izlaida garu, klāj gultu drīz, Māt.

Es - noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ak, indi tu ēdis, Kungs Randāl, mans dēls!

Ak, indi tu baudījis, mīļotais mans!

Tā galēja mani, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Ko novēli mātei, Kungs Randāl, mans dēls?

Ko vēlēsi mantot , ak, mīļotais mans?

Simts pienīgas govis, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Ko novēli māsai, Kungs Randāl, mans dēls?

Ko vēlēsi mantot , ak, mīļotais mans?

Daudz sudraba, zelta, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ko novēli brālim, Kungs Randāl, mans dēls?

Ko vēlēsi mantot, ak, mīļotais mans?

Šo pili un zemes, klāj gultu drīz, Māt.

Es – noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ko novēli Mīļai, Kungs Randāl, mans dēls?

Ko vēlēsi viņai, ak, mīļotais mans?

Lai sadeg tā ellē, klāj gultu drīz, Māt.

Es - noguris mīlas un sirds mana sāp.

Mūzika un dziesma beidzas. V pazūd.

Skaņdarbs un Deja. (S, Z ) S turpina rakstā sist bundziņas . Z sāk dejot. Bundziņas kāpina tempu, līdz piepeši apraujas.

Z - ... (Aizelsusies atkrīt krēslā.)

S - ... ( Atsāk klusu bungošanu.)

Z - ... „Ieklausies..... , es dzirdu pakavu klaboņu..... „

M –.... ( Iepūš raga taurē.)

Z – „Es dzirdu viņa tauri! Viņš ir klāt!” ( Pietrūkstas un izskrien no telpas caur arku.)

Skaņdarbs. (S, M ). S turpina spēlēt bungas veidojot sasaukšanās duetu ar M. Skaņdarbu noslēdz M.

S – .... (Pieceļas un pievērš uzmanību arkai.)

Z – .... ( Skaņdarba beigās lēni ienāk telpā un ar atvērtu vēstuli rokās un tuvojas skatuves malai, atstājot Vēstnesi ( V) pie arkas. )

Skaņdarbs, dziesma un deja. ( M, Z, S, V ) Z it kā grib uzsākt dziesmu , nolasot to kā vēstuli, bet atdod to dziedātājiem, kuri ziņkārīgi saskrējuši apkārt, izrauj lapu viņai no rokām un sāk dziedāt. Viduslaiku balāde „Cruel Sister”. Balāde dzied viens saucējs, kuram piebalso parējie atkārtojot otrreiz tikko dziedāto rindu un piedziedājumu.

Dziesmas laikā S, Z , V un Dejotāji izspēlē dziedātās balādes ainas.

Reiz ziemeļkrastā vējainā

Div’ karaļmeitas dzīvoja.

Fa la la la la la la la la lai

Ar gaišiem matiem – Saulīte,

Bet otra – tumšā - Oglīte.

Stalts Bruņinieks pilī piestājis

Bij’ abas māsas redzējis.

Viņš sniedza Oglei gredzenu,

Bet otrai – sirdi atdeva.

Ak, māsiņ mīļo, - Ogle teic, -

Nāc, vēju krastā uzkāpsim.

Nāc , vēju krastā uzkāpsim

Un kuģiem jūrā pamāsim. –

Kad abas krastā uzkāpa,

Tad tumšā gaišo pagrūda.

Lūdz Saulīt slīkstot palīgu,

- Ak, Oglīt mīļā, pasaudzē!

Jel , Oglīt mīļā, pasaudzē!

Ko vēlies tev(īm) atdošu.

Bet atbild viņai Oglīte!

Ko atbild viņai Oglīte?

- Tev ,Saulīt, roku nesniegšu,

Un Mīļā mīlu atgūšu.

Tad jūra sāļā aprija

To meiteni, ko gūstīja.

Uz dzīrēm lūgti dziedoņi,

Tie redzēj’ krastā slīkoni.

No kauliem arfu darīja,

No matiem stīgas nopina.

Uz pili viņi nogāja,

Kur tobrīd kāzas svinēja.

Ai, saldas dziesmas spēlēja

Šī arfa – jūras dāvāta.

Bet kad to mierā atstāja,

Tā pati vējā dziedāja.

Tās pirmā stīga raudāja,

- Ak, māsiņ Oglīt, kādēļ tā?

Tās otrā stīga raudāja,

- Kam grūdi mani jūriņā?

Tās trešā stīga raudāja,

- Kam manu Mīļo atņēmi?

S –.... (Domīgi pieiet pie galda, sniedzas pēc karafes un vienlaikus vaicājoši uzlūko Z, kura aizvien sapņaini veras tālē. S apņēmīgi piepilda kausus. Apsēžas.)

Z - ... atslīgst krēslā.

M – ... (Viegli stinkšķina instrumentu, kā savā nodabā.)

S – ( Kā uzsaucot tostu. )„ Mīlas čuksti klaiņo tumšās naktīs

Pametuši valgās lūpas

Skūpstiem.

Vai tad viņš tev apsolīja

Nepiemānīt tevi?

Šodien.

Maigās spilves tīreļpurva rūsā

Glāstus atdāvina

Atraidītiem.

Vari paļauties uz spilvēm droši

Viņas vienīgās tev neteiks - nē

Nekad.”

Z- „Vēstnesis atnesis ziņu, ka mans Mīļotais vēl ir ceļā.”

S - .....

Z – „Viņš tikai aizkavējies, jo piedalījies cīņā aizstāvot manu godu.”

S - .....

Z – „Svešu kareivju pulks viņu šorīt apstājis un saukuši mani par bezgodīgu, bet Mīļotais nav ticējis nevienam no tiem un sakāvis tos cīņas laukā......”

S - ... ( Var redzēt, ka viņa netic.)

Z – „....līdz viņi bēguši kā avju bars.”

S – ( Ar izsmieklu.)„Varbūt tās arī bija avis.”

Skatuvi šķērso bariņš balti tērptu cilvēku - Dejotāji. Tie bezbēdīgi sačukstas, spurdz, palaikam ieblējas, iedunkā viens otru, norādot uz Z, atskatās uz viņu un smīkņā.

Skaņdarbs un Dziesma. ( M, D) Aitu dziesmas vārdi sastāv tikai no blējieniem „Bē- bē-ē...”

Z – ( Pietrūkstas kājās) „Nē!”

Z kliedziens iztramda avis un tās izbailēs aizskrien kur kura.

Z – „Mans Mīļotais raksta, ka sakāvis pūķi, kurš stājies viņam ceļā.”

S - .... „Ha!”

Z – ( Satraukti izskrien laukuma vidū.) „Baiss daudzgalvu nezvērs apvijies ap viņu un draudējis nožņaugt.”

Skaņdarbs un Deja. ( S,D )

S - ... ( Sāk klusītēm rībināt bungas.)

Dzirdama soļu dipoņa, kura nāk aizvien tuvāk. Pūķi veido melnā tērpti Dejotāji, kuri sastājušies viens aiz otra iet kā līkumdejā, sit rakstā kājas un kociņus. Z tiek ievīta lokā aizvien ciešāk un ciešāk. Viņa vairās, bet dejas temps un rībināšana pieaug līdz to pārtrauc Z kliedziens.

Z – „Nē!”

„Pūķa” dejotāji pakrīt gar zemi. Z stāv dejas laukumā viena, izgaismota.

Skaņdarbs un Deja. ( M, Z, S ) M uzsāk liegu melodiju, kuras laikā Z izpilda lēnu deju, bet dejotāji, rāpdamies pamazām atstāj telpu. S piecēlusies no vietas sāk mest lēnus lokus ap Z, kura virpuļo centrā. Mūzika apklust, bet dejotājas turpina kustību.

Z – „ Viņš nāk. Es gaidu.”

S – ( Turpina lokveida kustību.) „Bet laiks iet. Tavs laiks paies, kamēr viņš atnāks.”

Z - „Viņš būs ātrāks par laiku.”

S un Z ir nostājušās viena otrai pretī - seja pret seju.

Z – (Sauc.) „ Mīļotais raksta, ka viņu aizkavējusi viltīga čūska! Spoža kā zīds, salda kā medus un salta kā vilku mēneša vēji! „

Skaņdarbs un Deja. ( M, S, Z, D ) S un Z deja sākumā ir lēna, bet kļūst aizvien straujāka un niknāka. Gaisma izgaismo dejotāju pāri, seko tam. Ap S un Z pamazām pulcējas Dejotāji (gan melnās, gan baltās drānās), kuri sāk ritmiski sist plaukstas. Dejas beigās gaisma, kura vērsta uz S un Z, izdziest un viņas iejūk barā. Bars brīdi lēkā. Tad, sākot šņākt , atmuguriski atkāpjas uz arku un atstāj telpu. Cīņa ir galā. Telpas vidū palicis viens sakņupis stāvs. Tā ir Z.

Sakņupušais Z augums tiek izgaismots. Atskan zvārgulīšu skaņas. Z pieceļas kā atmodusies no sapņa. Viņa nopūšas un dodas novākt traukus. It kā izrāde būtu beigusies. Noiet ar traukiem no skatuves. M izskatās mazliet apjucis. Bet uzelpo, kad Z atgriežas. Z pieiet pie M , lai pieskartos pateicībā un lūgumā nospēlēt vēl pēdējo dziesmu.

Skaņdarbs un Dziesma ( M, Z, V) Viduslaiku balāde „Scharborough Fair”. Dziedātāji - vīrietis un sieviete dzied katrs savu teksta daļu, pēdējo pantu kopīgi.

Z sākumā dejo viena, tad viņai pievienojas V ( bez maskas) un ,uz beigām, dejotāji.

Uz Skārboro gad’tirgu sūtīšu jūs,

Mētras, mirtes, rozes, kas žūst.

Jautājiet Mīļai, kad satiksiet viņu,

Kad tā mana mīļotā kļūs.

Kad bez stellēm audusi būs,