Dzeja. Desmit minūtes.

 

Krāsojamā pasaku grāmata "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi".

 Krāsojamā pasaku grāmata "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi" top sadarbībā ar biedrību "Arimondi", kura turēs rūpi par to, lai savstarpējās saskarsmes un sevis izpratni veicinošais darbs sasniegtu mērķa auditoriju - bērnus. Īpaši svarīgi tas būtu bērniem ar vieglas pakāpes autiska spektra traucējumiem, un viņu vecākiem. Šādiem bērniem ir traucēta emociju uztvere, spēja tās izprast un atpazīt.

Pasakas veidotas vienkārši un īsi, koncentrējoties uz galveno. Zīmējumi ietver daudzas detaļas, kuru atpazīšana, krāsu piemeklēšana un krāsošanas veida izvēle ļautu bērnam attīstīt uzmanību, harmonijas izjūtu un radošumu. Pati esmu īpašā bērna māte, un praktiski saskāros ar neskaitāmām problēmām un izglītojošu materiālu trūkumu.

Zīmējumu un pasaku tapšanai ir saņemts atbalsts - AKKA/LAA Autoru stipendija. 

Vienlaiku rakstīju pasakas un ilustrēju tās. Šobrīd ir pabeigtas visas 19 iecerētās pasakas un ilustrācijas.

Video ieskats ilustrācijās.

VECĀKU LAPPUSES.

Visiem vecākiem.

Sajūtas veido mūsu priekšstatu par pasauli, bet mūsu uztvere un jušanas spēja ir katram atšķirīga. Līdz ar to atšķiras arī sajūtu izraisītās jūtas – emocijas. Sarežģījumi rodas situācijās, kad indivīda īpašību vai attīstības dēļ kāda uztvere ir kavēta, bloķēta vai pārmērīgi jūtīga. Par iemeslu var būt arī sarežģījumi ģimenē, draugu kopienā, tiešs un ilgstošs apdraudējums, stress, spēcīga realitātes deformācija vai attīstības traucējums - AST. Par pēdējo rakstīšu atsevišķi.

Sajūtu un jūtu izpratne veidojas cilvēka ilgās bērnības laikā, dzīvojot noteiktā vidē un kopienā, kura veido nākamo pieaugušo atbilstošu kopējai izdzīvošanas stratēģijai. Tas ir katras sugas dabisks uzdevums. Pārmaiņu laikos notiek arī vērtību pārmaiņu procesi, kuri noved pie galējas nesapratnes un nežēlības. Pārmaiņas, kuras aizvien vairāk pārņem mūsu dzīvi rada stresu un neizbēgami atbalsojas arī bērnos. Vecāku un sabiedrības uzdevums būtu palīdzēt bērniem pieaugt ne tikai par gudriem un spēcīgiem, bet arī sirds gudriem, radošiem cilvēkiem, kuri virzīti uz sabiedrības un dabas procesu izpratni, sadarbību un adekvātu attieksmi. Adekvāta attieksme nozīmē ideālu, ētikas un estētikas kā kultūras sastāvdaļas saglabāšanu. Pārlieka sabiedrības un vecāku tolerance, kura raisa bērnos visatļautību, nesodāmības apziņu, lepnību un nelietību nav pieļaujama. Bērni ir nākotnes pieaugušie. Tad izvēlamies kādā pasaulē dzīvosim. Mums taču gribās, lai tā ir iespējami laba, godīga, līdzsvarota, kurā katrs atrod sapratni, savu vietu un draugus.

Pasaku krājumā ietvertās pasakas vienkāršā veidā pieskaras šai sarežģītajai jomai.

Apzināti ierobežoju apskatāmo jūtu spektru, centos tās strukturēt, pieturoties pie vienkāršākā. Jūtu raksturošanai nekavējos ieviest to, ko parasti min kā rakstura īpašības, piemēram, godīgums – jušanās godīgam. Dzīvē var būt visdažādākās sajūtu un jūtu kombinācijas, arī pretrunīgas. Mūsu uzdevums būtu palīdzēt bērnam izveidot savstarpējās sapratnes shēmu. Sarežģītu to padara arī dažādu kultūru, uzskatu, ideoloģiju un viltus realitātes klātbūtne. Pēdējā veidojas bērnam daudz laika pavadot tīmeklī un virtuālajā vidē – spēlēs. Tas var radīt psihiska rakstura problēmas, neadekvātu rīcību un bīstamu reālās pasaules deformēšanos bērna apziņā.  Nākamais bīstamais pagrieziens ir viltus realitāte, ko rada atkarību izraisošas vielas, kuras diemžēl, ir plašā apritē.

Būtu naivi cerēt, ka spēsim pasargāt un padarīt labus visus. Tā nenotiek. Un tomēr ir kāds iemesls kādēļ cilvēce ir izgudrojusi un aizvien stāsta pasakas, stāstus, leģendas un fantāzijas par labo un ļauno. Ir kāds iemesls kādēļ mēs aizvien radam mākslu, fotografējam un priecājamies par vizuāliem attēliem. Šis iemesls varētu būt mūsu tiekšanās pēc aizvien jaunām vai kārotām sajūtām un jūtām. Šo cilvēka īpašību, vai katru mirkli izmanto publiskie mediji. Mēs ieraugam viņu piedāvāto attēlu, izlasām vai dzirdam pāris vārdus un mūsos raisās jūtas. Tā mēs tiekam aizvesti nezin kur – pētniecībā, maldos, tukšos niekos vai veikalā.

Ņemsim palīgos šo mūsu cilvēcīgo īpašību, lai palīdzētu bērniem saprast savas sajūtas un jūtas.

No sirds vēlu veiksmi!

 

AST (autiska spektra traucējumi) bērnu vecākiem.

Vecākiem nākas saskarties ar bērna AST kā šķērsli starp sevi un bērnu. Saziņa, sapratne un spēja iemācīt tiek būtiski traucēta. Jo lielāks ir šis šķērslis, dziļāki traucējumi, jo grūtāk atrast pieeju bērnam. Vienkāršas darbības iemācīšana var prasīt ļoti daudz laika un bezgalīgu pacietību. Traucētā komunikācija var izraisīt dusmu uzplūdus un nevēlēšanos sadarboties gan no bērna, gan vecāku puses. Bēdīgi, bet jāapzinās, ka šī siena nekad nepazudīs. To nav iespējams pārvarēt, nokļūstot otrā pusē pie bērna vai pārvelkot viņu pie sevis t.i. iemācot viņam savu pasaules izpratni, sajūtas un emocionālās reakcijas. Protams, bērns var iemācīties, ka noteiktā situācijā jāizrāda, piemēram, līdzjūtība un to izrādīt veidā kādā jūs to viņam iemācījāt, bet vecākam jāapzinās, ka realitātē bērns līdzjūtību var nejust un pat nesaprast ko tā nozīmē. Autisms traucē saprast pat to, ko jūt pats. Saprast citu cilvēku vai dzīvnieku var būt vēl daudz sarežģītāk. Kā sekas var novērot autistu vienaldzību attiecībā uz citu ciešanām. Arī uz tām, ko paši nodara citiem. No tā izriet arī nespēja saskatīt cēloņus (pagātne) un prognozēt sekas (nākotne).

Audzinot bērnu, kurš piedzima  ar AST 1987. gadā, man nācās saskarties ar informācijas neesamību un neizpratni pat no ārstu puses. Bērna attīstība ievērojami atpalika. Tajā bija dīvainības, kuras nevarēja izskaidrot ar fiziskiem traucējumiem, tomēr jāatzīst, ka man laimējās Ogrē sastapt lielisku pediatri Silviju Boreiko, kura  1990. gadā konstatēja bērnam autismu, ieteica medikamentus un noteica aptuveno rīcības plānu. Svarīgi ārstēšanu un attīstības veicināšanu sākt pēc iespējas agrīnākā vecumā, darīt to neatlaidīgi un pilnībā apzinoties, ka līdz skolas gadiem var paveikt visvairāk. Ja šis laiks tiek nokavēts vai izlietots nepietiekami lietderīgi, neizdosies sasniegt maksimālo iespējamo attīstības izrāvienu. Vēlāk, nokavēto vairs nevarēs atgūt. Tādēļ te ir jāapzinās, ka šajā posmā primārai jābūt mātes un tuvinieku iesaistei palīdzības sniegšanā. Ne vecāku karjerai, ne mācībām, ne naudas pelnīšanai vai cita aizņemtībai nevajadzētu laupīt bērna attīstīšanai nepieciešamo laiku. Visbiežāk tā ir māte, kurai jāziedo savas vēlmes un plāni, jo alternatīvas, pamatos paļaujoties uz speciālajām iestādēm vai auklēm, nebūs vienlīdz  sekmīgas. Lai arī nenoliedzami, ka bērnam ir nepieciešams mācīties saskarsmi ar citiem bērniem, tomēr bērnudārza audzinātāja vai speciālās pirmsskolas skolotāja spiesta sadalīt savu uzmanību veselai bērnu grupai.  Jāapzinās, ka bērnam uzmanības, attīstošu nodarbību, komunikācijas un sapratnes  vajadzēs vairāk, kā normālam. Jums būs nepieciešams spēt saprast nesaprotamo un vajadzēs pacietīgi spēt izskaidrot apkārt notiekošo atkal un atkal, jo autisks bērns to nesaprot. Nesapratne rada viņā lielu trauksmi, bailes un vēlmi norobežoties. Iestājoties norobežošanās reakcijai būs neiespējami komunicēt ar bērnu un viņam kaut ko iemācīt. Tādēļ uzturiet ar bērnu nemainīgi labvēlīgu saskari. Izpildiet bērnam dotos solījumus, neļaujieties dusmām, esiet taisnīgi un godīgi.  Autisks bērns ir viegli apmānāms, lēti notic meliem, vairāk uzticoties verbālai informācijai kā darbībai, kuru veic runātājs. Līdz ar to var rasties problēma, ja jūsu bērns atrod uzticības personu, kura ir naidīga pret jums un aizved bērnu Aizspogulijai līdzīgā, apvērstā pasaulē, kur vairs nespējat viņam palīdzēt. Šādā situācija var veidoties bērnam ieejot puberitātē un uzsākot patstāvīgu dzīvi. Tomēr līdz tam ir jūsu laiks un jūsu iespēja.

Kā mēģināt iemācīt šim bērnam saprast pasauli, attiecības?

Viens no ceļiem ir jūsu personīgais piemērs. Tādēļ ārkārtīgi svarīgas ir harmoniskas attiecības ģimenē. Manipulācijas, emocionāla un fiziska vardarbība, atkarības, meli ģimenes savstarpējā komunikācijā, divkosība, laipošana un tā sauktās „izdzīvošanas viltības” – domājam to, bet darīsim tā un teiksim šitā, autista pasaules redzējumu padarīs vēl baiļpilnāku, un baiļu dēļ viņš nespēs pienācīgi iemācīties to, ko būtu varējis maksimāli labvēlīgā, radošā atmosfērā. Autistiem mēz būt raksturīgs radošums un oriģinalitāte. Viņi spēj būt arī ļoti pārliecinoši un nosacīti sekmīgi līderi, kamēr viss noris atbilstoši viņu gaidām. Iešana uz kompromisiem viņiem nav saprotama. Tā vietā viņi labāk izvēlas norobežošanos, attiecību saraušanu. Radošā darbībā viņi var gūt mierinājumu ārpasaules radītajai trauksmei. Bērnam ir jābūt laikam un iespējai iemīļotajai nodarbei. Tas viss jāņem vērā izraugoties pirmsskolu vai mācību iestādi.

Otrs ceļš ir sarunas. Atrodiet laiku sarunām ar bērnu pat ja liekas, ka viņš nesaprot un pilnībā neuztver. Lielisks palīgs šajā ceļā ir pasakas un stāsti. Mazākam bērnam tās noteikti ir pasakas. Pieredzes un dzīves stāsti tās aizstās, kad pienāks pieaugšanas laiks.

Saskāros ar neskaitāmiem bērna jautājumiem un oriģināliem viedokļiem. Visbiežāk tie bija tālu no parasta bērna domāšanas loka, un man nācās radīt pasakas kā ilustrācijas vai atbildes konkrētajam jautājumam vai versijai. Mūsu saskarsmes rutīnā bija pasakas pastaigu laikā, pasakas vakaros, sarunas ēdienreizēs, darbos, ceļā un citos kopējos brīžos. Šīs pasakas nekad neatkārtojās. Tās man „atnāca” vajadzīgajā brīdī. Kad bērns jautāja, kur tās rodas un paliek, atbildēju – atnāk un aiziet.

Bērns teica, ka tā nedrīkst, un lai es pierakstot. Kad tās tika uzrakstītas, bērns ierosināja piedalīties oriģinālliteratūras konkursā. Tā radās grāmata „Kampūrijas stāsti un pasakas” (Zvaigzne ABC, 2010. 237 lpp.), kuru pati arī ilustrēju. Manā uztverē ilustrācija nav teksta informācijas  vizualizācija. Tas ir informācijas bloks, kurš papildina verbālo ar vizuālo, kurš var nebūt aprakstīts tekstā, jo arī reālajā pasaulē ir tieši tāpat. Faktiski mēs redzam, sajūtam dzirdam, sasmaržojam, jūtam daudz vairāk kā verbāli spējam formulēt. Un neviens apraksts, lai kā censtos, nespēj aizvietot redzamo pasauli. Tēlaini es varētu salīdzināt mūsu emociju, sajūtu un uztveres pienesumu ar puzles gabaliņiem, kuri mums tiek doti, lai izveidotu pēc iespējas pilnīgu ainu. Cilvēkam ar AST problēma ir nespējā puzles  gabaliņus salikt pareizā secībā, un lai arī tie ieguļas robiņos, pasaules aina veidojas kļūdaina. Kļūda rada viņos trauksmi un problemātisku uzvedību.

Manā pieredzē ir zīmēšanas un gleznošanas mācīšana bērniem ar AST. Autistiem var būt problēma ar vizuālās pasaules uztveri, piemēram, kļūdaina attāluma uztvere (kurš priekšmets it tālāk, kurš tuvāk) , kļūdainība detaļu uztverē (cik īsti rokai pirkstu utml.) vienlaikus ar ieslīgšanu detalizācijā – paslēpšanos sīkumos vai pārmērībās, kam nereti pievienojas  problēma pabeigt darbu. Būtībā arī šos traucējumus, kurus var uztvert kā īpatnības, rada traucētā sajūtu un jūtu saprašana. Iespējams palīdzēt tuvoties sapratnei caur pasaku pasauli un tās vizualizāciju. Svarīga ir bērna iesaiste pasakas vai stāsta procesā. Tas var notikt stāstīšanas gaitā, ļaujot bērnam uzdot jautājumus un novirzot tematu uz bērnu interesējošo problēmu. Tas notiek sarunu gaitā pēc pasakas izstāstīšanas, ļaujot bērnam fantazēt, zīmēt par tēmu vai izkrāsot tematisku attēlu. Teksta daļu un tēlu raksturu aizmetņus veidoju maksimāli kodolīgi atspoguļojot konkrētu sajūtu un saskarsmi, kurā tā izpaužas. Vecākiem tas varētu noderēt kā paraugs savu pasaku vai stāstu veidošanā, atbildot uz jūsu bērna jautājumu vai cenšoties izskaidrot kādu saskarsmes procesu, kļūdas un veiksmes. Grāmatā izvēlējos svarīgākās sajūtas un apkopoju tās divos blokos. Tās kuras veicina iekļaušanos un tās, kuras norobežo. Lai radītu „drošāku” un atpazīstamu vidi, pasakas būvētas tēliem daļēji atkārtojoties, bet ir arī pasakas, kuras izved klausītāju laukā no ierastā spēļu laukuma, un kurās ir citi noteikumi. Tā vecākiem var rasties izdevība pārrunāt arī plašākas tēmas. Protams, atbilžu takas ir tikai ieskicētas, un jums paveras plašs pārrunu lauks.

Varat to realizēt laikā, kad bērns krāso ilustrāciju vai vēlāk, ja viņš jums ko jautās. Zīmējumi ietver daudz sīku detaļu, bet izkrāsošana nav obligāta. Tā prasa zināmu piepūli un spēju izdarīt krāsu izvēli. Reizēm izvēles izdarīšana var bērnam sagādāt aizķeršanos. Tad nepieciešams atbalsts un uzmundrinājums, jo process ir attīstību veicinošs. Bērni, kuri labprātāk zīmē paši, var radīt savu versiju. Tad dotās  ilustrācijas ir viens no veidiem kā bagātināt pasakas uztveršanu. Ja bērns vēlas, pieļaujama arī zīmēto tēlu izgriešana, lai ar tiem spēlētos un veidotu jaunas situācijas, ļaujot satikties un sarunāties tēliem jau jaunu notikumu ietvaros. Reizēm var nākties saskarties ar bērna uzmanības zudumu un iesāktā nepabeigšanu, bet uz to nav jāuzstāj, jo mums ir grūti novērtēt brīdi, kad viena nodarbe būtu jānomaina ar citu. Autiskam bērnam ir savs ritms.

Dzīvnieku un fantāzijas tēlus izvēlēti tiem piedēvēto rakstura īpašību dēļ, un gandrīz visu tēlu izvēli izdarīja mans bērns, kura iniciatīva bija arī šīs grāmatas tapšana. Reizēm cilvēks, kurš  dzīvo ar AST problēmu, to var apzināties un arī vēlēties palīdzēt citiem, lai arī ne vienmēr šī apziņa palīdz pašam.

Lai jums ir gana kopēja laika, savstarpēja prieka un viss izdodas.

Jūsu Sandra Sabīne Jaundaldere.

Ieskats pasaku tekstā.

PRIECĪGĀS PĀRSLIŅAS. Interese - Patika - Sajūsma – Prieks - Rotaļīgums.

Lapsiņas Rudīte un Mudīte dzīvoja lielā egļu mežā. Rudīte bija rudāka par Mudīti, bet Mudīte mudīgāka  par Rudīti. Pavasarī un vasarā mežā bija priecīgi. Vēlu rudenī mežs satumsa, sadrūma un sīvi oda pēc trūdiem. Egles pleta asus, negantus zarus un vētrainās naktīs draudīgi vēzēja tos kā pātagas. Rudīte un Mudīte skuma un ilgojās pēc pavasara. Naktīs piesala, dienās baisi auroja ziemeļu vējš, bet tieši tad augstu debesīs, savās mākoņu gultiņās pamodās māsiņas sniegpārsliņas. Viņu baltie ledus mežģīņu tērpi vizuļoja.

- Palūk, - viņas priecājās, - mēs esam tik skaistas kā zvaigznes!

- Mēs esam kā salūts, - citas piebalsoja. - Vēja nestas, mēs varam lidot kā īstas raķetes!

- Un uzziedēt sniega pļavās kā puķes! - pievienojās pārējās.

- Un virpuļot gaisā! – viņas ielīksmojās aizvien vairāk. Viņas skubinājās, griezās, dejoja un cita caur citu sauca, - Sniegam! Sniegam!

Viņu sajūsmai pievienojās Vējš un lejup uz zemi virpuļojot un vizot traucās neskaitāmas, priekpilnu sniegpārsliņu pulki. Viņas dejoja, valsēja, leca polku un griezās apļos līdz nogura un nometās uz kokiem atpūsties, bet dejai aizvien ievienojās jaunas un jaunas dejotājas. Sniegs pārklāja drūmo mežu un tas kļuva līksms. Egles priecājās par balto rotu, sniedza viena otrai zaru rokas un līksmoja.  Lapsiņas Rudīte un Mudīte izbāza degunus no alas un pārsteigtas iegavilējās.

- Sniegs! – iesmējās Rudīte.

- Pirmais sniegs! – jūsmoja Mudīte.

Un lapsiņas izskrēja meža pļaviņā dancot. Viņas lēca, smējās, plaukšķināja, dziedāja, vārtījās un kūleņoja kamēr nogura. Tad viņas ilgi un laimīgi skatījās sniegpārsliņu virpuļos.

- Mūsu tumšais mežs ir pārvērties baltā pasakā, - jūsmoja Mudīte.

- Iedomājies tik, un to paveica mazītiņas sniegpārsliņas, kuru ir … neiedomājami daudz! - apbrīnā čukstēja Rudīte.

- Jā, bezgala pasakains skaistums, - piekrita Mudīte, kurai sajūsmā aizrāvās elpa un gavilēs strauji sitās sirds.

Videopaskas

Dzeja. Vēja ziedi.

Vien liegie ilgu ziedi

No debesīm lejup līkst,

Vien liegie vēja ziedi

Debesīs ieaugt drīkst.

Es aizveru acis un jūtu

Kā debesu pļava zied,

Tā ir tikai ilgām lemta 

Ne tajā palikt, ne iet.

07.06.23.

Poetry

I wish I had a huge red car

I wish you hadn't lived so far

I wish you had a white nice horse

I wish I hadn't made things worse

I wish we had a birdlike wings

I wish we hadn't so much things

And we would go away

2023. 

Krāsojāmā pasaku grāmata "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi.

 Pēc biedrības "Arimondi" iniciatīvas meklējam atbalstu krāsojamās pasaku grāmatas radošajam procesam.

Iecerēts uzrakstīt 19 pasakas, kuras papildinās 19 lineāri, krāsojami zīmējumi. Katra pasaka stāstīs par kādu konkrētu emociju. Zīmējums ilustrēs to.  

Emociju zinība, spēja tās atpazīt gan sevī, gan citos, ir sevišķi būtiska bēniem ar īpašām vajadzībām, kuriem ir apgrūtināta emociju izpratne un uztvere, piemēram, ar viegliem un vidējiem autiska spektra traucējumiem, bērniem ar Dauna sindromu un bērniem ar uzvedības problemām.

Mana personīgā pieredze audzinot  īpašo bērnu liecina, ka emociju izpratnes vairošana bērnam ir absolūti nepieciešama, bet atbalsts vecākiem vajadzīgs vēl jo vairāk, jo audzinot šādu bērnu, katra diena ir kā pārbaudījums. Neatpazīstot vai jaucot emocijas, sajūtas bērns var nonākt galējā apjukumā un izdarīt liktenīgas izvēles. Vecākiem jāspēj būt līdzās, saprast kas īsti notiek ar bērnu, un palīdzēt kamēr vien tas iespējāms. 

Tas, ko nepagūstam vai neprotam apgūt bērnībā, var radīt neatgriezeniskas sekas īpašā cilvēka pieaugušajā dzīvē, un nopietni skart arī līdzcilvēkus.

Īsas pasakas, kuru sižets ir kodolīgs, atpazīstams un spilgti raksturo konkrēto emociju, viegli saglabājas atmiņā un ļaus bērnam identificēt līdzīgu emocionālo notikumu nākotnē. Ilustrācijas izkrāsošana padziļinās un nostiprinās pasakā ietverto domu, un krāsojot grāmatas attēlus, bērns kļūst arī par savas grāmatas līdzautoru.

Pasakas rakstīšu un izkrāsojamo ilustrāciju zīmēšu es.

Ceram, ka iecerētā grāmata reiz arī materializēsies un sasniegs savu mērķi - palīdzēt bērniem un viņu vecākiem.

 Lai grāmata sasniegtu tos, kuriem tas visvairāk nepieciešams, rūpi turēs biedrība "Arimondi".

Iniciatīvas grupa - biedrība "Arimondi"  https://arimondi.weebly.com

https://www.facebook.com/ArimondiLV/

Ieskatam - ievada pasaka un vēl viena. 

Jutis Sajūtiņš.

Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jutis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.

Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jutis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jutīgi mati, mēlē, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.

Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.

Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.

Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta, kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.

Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smirdīgi, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati ir gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties , kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu un just kā tas smird un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders un draudzeni var kaitināt kā ožu.

Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies ... Iedomājaties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.

Jūti kopā ar mums.

Tavs Jutis.

Aizdomīgais Ērglis.

Reiz dzīvoja liels, skaists Ērglis, kuram krūtīs bija greiza sirds. Ārēji greizumu nevarēja redzēt un pārējie putni viņu cienīja. Kad viņš izpleta spārnus lidojumam, putniem no apbrīnas atvērās knābji un tie sauca, - Ak, cik vareni! Tu esi lielisks!

Tomēr greizā sirds neļāva Ērglim priecāties par to, kas viņam bija un justies laimīgam.

- Ejiet prom, liekuļi, - Viņš uzbļāva putniem.

- Pārējie tikai izliekas, ka ciena un apbrīno mani, - īgņojās Ērglis, - Patiesībā viņi mani izsmej un muļķo! Es to nepieļaušu! Vislabāk ir dzīvot no citiem nomaļus. Tad viņi netiks klāt ar savām nelietībām.

Ērglis vientuļi apmetās visaugstākā koka galotnē.

Tad kādu pavasari koka galotnei garām laidās Ērgliene. Viņai iepatikās skaistais Ērglis.

- Tu esi skaists, stiprs, gudrs un labs! – Viņa teica, - varbūt mēs varētu novīt te galotnē ligzdu.

- Mh, - novilka Ērglis, - Tu tikai gribi atņemt man koku. Piemuļķot mani.

- Nē, - smējās Ērgliene, - Tu man patīc. Skaties pats. Es pierādīšu.

Ēgliene sāka vākt zarus un saknes, vīt ligzdu un drīz vien izdēja pirmo olu.

Tomēr lai ko viņa darītu, Ērglis nemitējās bozties, – Tu mani muļķo un izliecies laba. Es tev neticu. Patiesībā Tu esi slikta! – Viņš ķērca.

Ērgliene noskuma, bet perēja vēl cītīgāk. Ērglis aizvien izskatījās aizdomu pilns un īgns. Dienas drūmi ritēja. Ērglienei gribējās prieka.

- Vai tu varētu man uzdziedāt? – Viņa uzrunāja Ērgli. – Esmu dzirdējusi, ka citi putni dzied kamēr viņu sievas perē.

Tobrīd Ērgļa sirds sagriezās pavisam greiza un viņš neganti iebrēcās, - Tev labāk patīk citi putni! Mani tikai izmantoji, lai dabūtu ligzdu! Tu esi mele! – Un viņš padzina Ērglieni no ligzdas.

- Es nevienam neļaušu sevi muļķot! – Viņš brēca.

- Protams, sevi tu piemuļķo pats, - garām laizdamies noteica Ūpis.

Masku spēles. 2022/23.

Maskas darinu un valkāju gadus divdesmit, kopš atsākās Mākslas akadēmijas karnevālu tradīcija. Bija interesanti veidot maskas, vērot jauno mākslinieku fantāziju un spēju gandrīz "ne no kā" radīt iluzoru vidi un skaistumu. Tomēr jāatzīst, ka pēc pandēmijas, vairs šim karnevālam nesekoju. Nemanot pienācis laiks, kurā līdztekus formai valdzina masku saspēles un improvizācija, kuras masu pasākumos steigas un burzmas dēļ, tiek nomāktas. Tās neglābjami pārvēršas par iestudētiem priekšnesumiem vai pazūd pūļa troksnī uz neatgriešanos. Varat tikai vērot garām slīdošās radības vai mēģināt uzminēt, kas īsti notiek uz skatuves. Saspēles iespēja šādā situācijā ir pat nevēlama.

Masku tradīcijas jomā Latvijā lielisku darbu ir veikuši  Masku festivālu rīkotāji Aīda Rancāne, Andris Kapusts, folkloras kopas un tautas tradīciju kopēji. 

Masku saspēles ir unikāls piedzīvojums, kuru nevar ne iestudēt, ne nemainīgi atkārtot. Maskas izveide ir šī procesa daļa. Droši var teikt, ka tas ir vizuāls mākslas darbs ar īsu laika dimensiju. Video performances palīdz to saglabāt ilgāk.

Masku spēle "Ziemassvētku Kumeliņš".2022.

Maskas turpināju darināt arī klusajā laikā, kad nenotika ne karnevāli, ne masku gājieni. Zirdziņš un Čigāna maska ir tapušas 2020. un 2021. gada ziemā. Zirga maskas performance, kura redzama noslēguma epizodē,  piedalījās Masku festivāla attālinātajā variantā. Savukārt, Čigāniete ir tapusi 2019. gadā un piedalījusies masku gājienos un performancēs jau vairākkārt. Gada nogalē iecerējām un februāra sākumā pabeidzām šo video, kurā maskas redzamas kopīgā darbībā. 

Čigāni ir Ziemassvētku laika maskas - Lāča vadātāji un mangotāji, kuri var nākt ciemoties arī Meteņu laikā. Lai izdodas un laime! Paņudīs!

Masku spēles "Meteņi Špakovska parkā". 2023.

Meteņos sevišķi iecienīts ir Budēļu Tēvs, Āzis, Čigāns, Vilks, Kūlis.

"Meteņi Špakovska parkā" ir dokumentāls video - masku saspēles improvizācija reālā svētku vidē. 

Piedaloties masku gājienos  un izspēlējot masku tēla individuālo raksturu, jābūt vienlīdz gatavam gan pārsteigt, gan tikt pārsteigtam, jo maskošanās nozīmē arī pārbrīvību - ikdienības robežu pārkāpšanu, ielūkošanos telpā aiz tām. Kas zina, kas tur gaida? Svarīgi, tās pārkāpjot, nepārkāpt otra brīvību būt viņam pašam. 

Paldies visiem svinētājiem, un jo īpaši maskotajiem! Bija patiess prieks. Jūs esat brīnišķīgi! Uz tikšanos maskās un dzīvē!

Masku spēle "Broļi Budēļi i Sobrs". 2023.

Masku spēle "Vušku skaitīšan" 2023.

Masku spēle "Vušku skaitīšan" (Aitu skaitīšana) attiecas uz maskošanās noslēgumu - Meteņa laiku un Budēļu prom raidīšanu. Saspēlē piedalās Budēlis, Aita, Velns/Kaza. Saspēles fabula - Aita žēlojas, ka Budēlis trokšņo neiet gulēt vasaras miegu. Velns iesaka mēģināt iemidzināt Budēli "skaitot aitas".

Masku spēle "Kaza un Vilks" 2023.

Masku spēle "Kaza un Vilks" attiecas uz Ziemassvētku laiku. Saspēlē piedalās Kaza un Vilks. Saspēles fabula - balstās uz rotaļu un tautas dziesmu, kurā Vilks medī un panāk Kazu.

Masku spēle "Laimes Lācis" 2023.

Masku spēle "Laimes Lācis" attiecas uz Ziemassvētku laiku. Saspēlē piedalās Čigāns, Lācis un Čigānmeita. Saspēles fabula - Čigāns aicina Lāci iet ciemā par "Laimes lāci", solot tradicionālos gardumus - kaķa gaļu un pīrāgus, bet Lācis tos negrib. Čigāns sauc sievu palīgos, bet ierodas Čigānmeita.

Masku spēle "Gaismas Pūķis". 2023.

Maska "Gaismas Pūķis" tapa trīs nedēļās oktobrī, Veļu laikā un manā izpratnē saistās ar mītisko, pārpasaulīgo, apslēpto. Tas ir balts. Viens no šīs maskas nosacījumiem ir gaisma tās iekšienē, un maskas autonoma atrašanās. Tai nav valkātāja, bet ir vadītājs.

Šī maska nemaskē personu. Šoreiz tā ir kā nepiepildītas gaidas, kuras gadiem augušas, izaugušas par brīvību alkstošu drakonu,  un nu tām jātiek atbrīvotām, palaistām lidot debesīs un jādodas prom, jo tās ir izaugušas pārāk lielas, un tām vairs nav vietas.

Vienlīdz svarīgs bija gan laiks, kurā nepiepildītās ilgas un ieceres ieguva maskas formu, un brīdis, kad Pūķis "tika atbrīvots", lai aizlidotu. Uzdrīkstos pateikt, ka daudzas no radošajām idejām un dzīves iecerēm tā arī netiks realizētas, jo realizācijai elementāri pietrūkst līdzekļu. Grāmatas paliks nedrukātas, lugas nespēlētas, dejas nedejotas, gleznas negleznotas, iecerētie zīmējumi nekad netiks uzzīmēti. Un sapņu zeme būs tālumā.

Bet ne velti saka, ka idejas "lido gaisā". Lai lido, un tās piepilda citi.

 

2024. gada janvārī un februārī notiks ilgi gaidītā izstāde "Karnevālu maskas". Izstādes vieta - Mencendorfa namā. 

Ja  gribētos rakties dziļāk, maskas valkāšana ir sakrāls piedzīvojums. Vairāk par to esmu rakstījusi epifānijā "Nāves deja". To var lasīt un redzēt te 

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html