Pēc biedrības "Arimondi" iniciatīvas atsācies un turpinās darbs pie projekta, kurš aizsākās gatavojoties VKKF projektu konkursam KultūrELPA 2021. gada pavasarī. Diemžēl, mūsu rūpīgi lolotais darbs konkursā atbalstu neguva, bet mums aizvien ir cerība nākotnē. Jāatzīst, ka mūsu lieliskā komanda nu ir krietni mazāka, bet mērķis aizvien skaists, nozīmīgs, vajadzīgs un priekšā.
Atgādinu, ka projekta rezultāts ir veltīts bērniem, kuri mācās saprast un atpazīt sajūtas/emocijas un būs labs palīgs vecākiem. Īpaši - īpašo bērnu vecākiem. Mūsu personīgā pieredze darbā ar īpašajiem bērniem liecina, ka palīdzība bērniem ir noteikti nepieciešama, bet atbalsts vecākiem vajadzīgs vēl jo vairāk. Neatpazīstot vai jaucot emocijas, sajūtas bērns var nonākt galējā apjukumā un izdarīt kļūdainas izvēles. Vecākiem jāspēj būt līdzās, saprast kas īsti notiek ar bērnu, un palīdzēt kamēr tas vien ir iespējāms.
Mūsu krāsojāmā pasaku grāmata būs viens no atbalsta veidiem. Mīļie vecāki, lasiet pasakas bērniem priekšā. Pēc tam, kamēr viņi krāso, parrunāsiet pasaku un to kā justos bērns līdzīgā situācijā.
Iniciatīvas grupa - biedrība "Arimondi" https://arimondi.weebly.com
https://www.facebook.com/ArimondiLV/
Pasakas rakstu un zīmēju es.
Ieskatam - ievada pasaka un vēl viena.
Jutis Sajūtiņš.
Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jutis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.
Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jutis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jutīgi mati, mēlē, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.
Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.
Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.
Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta, kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.
Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smirdīgi, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati ir gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties , kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu un just kā tas smird un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders un draudzeni var kaitināt kā ožu.
Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies ... Iedomājaties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.
Jūti kopā ar mums.
Tavs Jutis.
Aizdomīgais Ērglis.
Reiz dzīvoja liels, skaists Ērglis, kuram krūtīs bija greiza sirds. Ārēji greizumu nevarēja redzēt un pārējie putni viņu cienīja. Kad viņš izpleta spārnus lidojumam, putniem no apbrīnas atvērās knābji un tie sauca, - Ak, cik vareni! Tu esi lielisks!
Tomēr greizā sirds neļāva Ērglim priecāties par to, kas viņam bija un justies laimīgam.
- Ejiet prom, liekuļi, - Viņš uzbļāva putniem.
- Pārējie tikai izliekas, ka ciena un apbrīno mani, - īgņojās Ērglis, - Patiesībā viņi mani izsmej un muļķo! Es to nepieļaušu! Vislabāk ir dzīvot no citiem nomaļus. Tad viņi netiks klāt ar savām nelietībām.
Ērglis vientuļi apmetās visaugstākā koka galotnē.
Tad kādu pavasari koka galotnei garām laidās Ērgliene. Viņai iepatikās skaistais Ērglis.
- Tu esi skaists, stiprs, gudrs un labs! – Viņa teica, - varbūt mēs varētu novīt te galotnē ligzdu.
- Mh, - novilka Ērglis, - Tu tikai gribi atņemt man koku. Piemuļķot mani.
- Nē, - smējās Ērgliene, - Tu man patīc. Skaties pats. Es pierādīšu.
Ēgliene sāka vākt zarus un saknes, vīt ligzdu un drīz vien izdēja pirmo olu.
Tomēr lai ko viņa darītu, Ērglis nemitējās bozties, – Tu mani muļķo un izliecies laba. Es tev neticu. Patiesībā Tu esi slikta! – Viņš ķērca.
Ērgliene noskuma, bet perēja vēl cītīgāk. Ērglis aizvien izskatījās aizdomu pilns un īgns. Dienas drūmi ritēja. Ērglienei gribējās prieka.
- Vai tu varētu man uzdziedāt? – Viņa uzrunāja Ērgli. – Esmu dzirdējusi, ka citi putni dzied kamēr viņu sievas perē.
Tobrīd Ērgļa sirds sagriezās pavisam greiza un viņš neganti iebrēcās, - Tev labāk patīk citi putni! Mani tikai izmantoji, lai dabūtu ligzdu! Tu esi mele! – Un viņš padzina Ērglieni no ligzdas.
- Es nevienam neļaušu sevi muļķot! – Viņš brēca.
- Protams, sevi tu piemuļķo pats, - garām laizdamies noteica Ūpis.
