Kā
Meten’s brauca pār kalniņu
Mūsu senču laika ritumu iezīmēja gadskārtēji
svinamsvētki. Lielākos no tiem – Ziemassvētkus un Jāņus noteica saules ceļa
pagrieziena punkti. Tos svētījam joprojām, bet mazākās svinamdienas bieži
pagaisušas un no jauna modināmas. Tāda ir arī Meteņa diena, kas iezīmē gaismas
uzvaru pār tumsu un svinama kā jautri svētki ar rotaļām, dziesmām, vizināšanos
no kalniņa un ragavu apmešanos.
Lūk,
Metenis! Tā bija diena, kas noslēdza maskošanās un budēļos iešanas laiku. Bērni
to gaidīja ar sajūsmu un uztraukumu, jo no Meteņa varēja saņemt ne tikai „zelta
pogu” lietu un smieklus, bet arī pērienu, likšanu maisā un „mešanu pāri žogam”,
kas veicināja jaunās paaudzes centīgumu, paklausību un veiklību. Masku gājienam
sievas mēdza saposties par vīriem, bet vīri mīļuprāt pārģērbās par meitām. Īpašu
vietu ieņēma Meteņa tēvs, kurš ar dzīparu pātagu, arī šoreiz, izpēra svētku
dalībniekus, lai tie augtu gudri, čakli un veseli.
Meteņos ir jālec, lai padotos laba raža,
ņipri lopi. Ir tālu jābrauc ciemā vai jālaižas no kalniņa, lai būtu gari lini
... un jālielās. Viss, ko lielīsi, nākamgad vairosies vispārākajā pakāpē. Un
nesakiet, ka tas - lieki. Visi Meteņa riti ir vērsti uz auglības un veiksmes
vairošanu. Liela taisnība, ka tā vēlama arī šodien.
Lielvārdē Meteņdienu svinējām 27. februārī
sniegotajā kalniņā pie kultūras nama, kur, šķiet, pati Saulīte bija nākusi
pulkā palīksmot. Dažādajos Meteņskrējienos, rotaļās un Dziesmotajā gājienā
veda, „zelta pogas” bārstīja, dziesmas skandināja, no kalniņa ripināja, pēra un
pannas rībināja folkloras kopas „Vilcenes” un Lielvārdes Tautas tradīciju kopas
„Austras Koks” budēļnieki.
„Austras Kokam” un tā vadītājai Ievai Kušķei šī
nācās īpaša reize – pirmā došanās rādīt latvisko svētku tradīciju lielvārdiešiem,
sakot to ar prieku, jo Metenis ir īsts ... jautrībnieks. Caur to sniegs gāja pa
gaisu tā, ka put! Par laimi, kultūras nama Saimeniece Maija un citi mājinieki
bija godam parūpējušies, lai ciemiņi varētu baudīt gardus pīrāgus un uz
gunskura vārītu, karstu tēju uzreiz pēc pašām lielākajām sniega šaltīm.
Dedzat,
meitas, gaišu guni,
Pušķojiet
istabiņu.
Tilti
rība, važi skana,
Meten’s
brauca pār kalniņu,
Saules
groža rociņā.
 |
| Folkloras kopa "Vilcenes", Tautas tradīciju kopa "Austras Koks" un lielvārdieši Metenī. 27.02 2011. |
Vasaras sezonas atklāšanas velobrauciens uz Doles salu “Apciemo Salaspils novada tūrisma
vietas un uzņēmējus” 21.05.2023.
Salaspils novada Tūrisma informācijas centra organizētais velobrauciens šogad pulcēja 32
riteņbraucējus no Salaspils, Ogres, Ķekavas un Doles salas. Maršruta izstrādi un brauciena
vadību uzņēmās Salaspils TIC vadītāja Jana Freimane.
Pavasarīgi siltais laiks bija kā radīts riteņošanai. Lai arī tā bija vienīgā nedēļas brīvdiena, kad
ļoti gribas ilgāk pagulēt, jau pirms pulksten 11.00 bijām pilnībā gatavi, saulē iesiluši un
sagatavojušies sportiskam piedzīvojumam. Maršruts veda cauri Salaspilij, pa Rīgas HES
dambi, kur izbaudījām ūdenskrātuves plašos skatus, spirgtu vēju un gaiļbiksīšu klātas
nogāzes, un mēs devāmies uz Doles salu. Daugavas muzejā mūs sagaidīja Doles muižas ēku
komplekss, Daugavas zvejnieka sēta un romantiskais parks ar violetiem ceriņziedu mutuļiem,
spirgti zaļiem ozoliem un neaizmirstuļu paklājiem, tomēr šoreiz romantikai nebija laika.
Muzejpedagoģe Aiva Dūmiņa bija sagatavojusi komandu spēli “Laivinieka atslēga”. Sekojot
aprakstam, izsekojām izklaidīgā laivinieka Andra iepriekšējas dienas gaitas un atradām
veselas trīs atslēgas. Kā atklāja Aiva, šīs spēles īpaši patīk skolēniem. Azarts un veiksme
pavadīja arī mūs. Atslēgas tika atrastas! Neteiksim gan kur. Mēģiniet atrast paši!
Nākamie divi objekti bija saitīti ar Salaspils novada uzņēmējiem un, protams, dārziem.
Devāmies uz ģimenes uzņēmumu “Doles tējas”. Viesmīlīgie saimnieki Agnese Bērziņa un
Kārlis Smiltnieks cienāja mūs ar gardu, uz ugunskura gatavotu zupu un gaišā dārza paviljonā
servētu kafijas galdu. Agnese Krūmiņa laipni iepazīstināja ar mājas vēsturi, tēju ražotni,
dārzu, veikalu-tējnīcu un nākotnes iecerēm. Smaržoja žūstošās tējas, bira ābeļu ziedi, un
saule kaisīja zeltainas dzirkstis Daugavas ūdeņos. Varbūt tieši šāds pavasara diendusas sapnis
atveda bijušos ķekaviešus uz salu. No sirds vēlam viņiem izdošanos un sapņu piepildījumu.
Mūsu nākamais ceļa mērķis bija “Saulesdārzi”. Mūs pārsteidza Japānas noskaņās iekopts
dārzs ar bonzai tehnikā veidotām priedēm, dīķi un vīnogulāju stādījumiem. Dārza saimnieks,
arhitekts Andris Apšenieks dalījās ar koku vainagu veidošanas zinībām, īpaši pievēršoties
mūsu pašu priedei. Liekas neticami, bet prasmīgi kopjot, dažos gados iespējams izveidot
eksotisku priedes vainaga formu, kura liek atminēties tradicionālās japāņu gravīras un
kimono tērptas daiļavas. Pēc priedes vainaga veidošanas meistarklases uz saldu
spirdzinājumu mūs ielūdza mājas saimniece, mūziķe Krista. “Saulesdārzu” skaistuma
iedvesmoti devāmies 17 km garajā atceļā gar Daugavmalā izvietotajiem koka atpūtas
namiņiem “Doles skati” un pa ēnainu ceļu šķērsojām Doles salas dabas parka neskarto mežu.
Atvadoties no “sapņu salas”, ceļotāju pulks pamazām sāka sarukt, bet aizvien kuplā skaitā
šķērsojam Zirņu salu un iemūžinājāmies kopbildē uz Dārziņu tiltiņa. Izlīkumojuši pa šaurajām
Dārziņu ieliņām, apstājāmies pie vietējā veikaliņa “Jāņoga”, kur vērojot vietējās sadzīves
ainas, mums bija maza atpūtas pauze, iespēja uzēst saldējumu un pārrunāt nākamās ieceres.
Salaspils TIC šī vasara solās būt ražīga. Mūsu ceļotāju pulciņš aizvien ir draudzīgs un vairojas.
Atceļu ritinājām raiti, cauri mierīgam priežu mežam un svētdienas pēcpusdienas noskaņā
laimīgi sasniedzām sākuma punktu. Paldies visiem ceļotājiem, jūs esat lieliski!
Lai arī maršruta kopējais garums pārsniedza 30 km un dalībnieku grupā bija arī bērni un
cilvēki, kuri tuvojas senioru vecumam, maršrutu izbraucām veiksmīgi, bez steigas un ar
prieku. Līdz nākamajām braucienam!
Daugavas muzejs. 21.05.23.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru