Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

otrdiena, 2014. gada 28. oktobris

Baltā Bruņinieka Dziesmas. 26.11. 2014. Lielvārdē. Komponists, mūziķis un dziedātājs Marko Ojala. Māksliniece, dzejniece un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere.

Baltais Bruņinieks meklē Ceļu uz Mīlestību, Gudrību ,Varoņdarbu un Cilvēku sirdīm.

Viņa vienīgās bruņas ir balta Dvēsele, vienīgais, kas viņam pieder ir Dziesmas.




Mākoņa dziesma
                     Es kā vientulīgs mākon’s pa gaisu
Klīstu viens, citiem nevajadzīgs.
Savas dienas kā sniegpārslas kaisu,
Vēju pluinīts un nevarīgs.

Heijā, mākon, tu debesīs augstu!
Nāc šu, vārgdieni, paveries!
Lidot līdzās ar tevi es alkstu!
Vai tu dzirdi? Vai ieklausies?

Pārslas salti kapā
Sapņus papīrlapā.
Izplūst melna tuša
Laikā pazudušā.
Mēnesnīcā staigā
Vientulībā baigā
Gadu simtos
Apmaldījies
Bruņinieks.
                     Pūkains peldi šai zilgumā sūrā.
Katrs vējelis trenkā, kā grib.
Gaisīgs, padevīgs visiem tu burā.
Garām laiki un ainavas zib...

O, tu liels, kad tev tuvāki jāju!
O, vēl lielāks, kad nolaisties sāc!
Un cik lieliski varens! Es stāju
Tevi smiet, lai tev nedusmo prāts.

                        Ko? Kā varena migla tu velies
Aprīt visu, kas ceļā un kust?
Vējš tev sabiedrots? Spēks no tā cēlies?
Tagad liksiet man, muļķim, to just?

Ak, es nebaidos! Zobenu raušu,
Duršu, kapāšu, zeme lai rūc.
Katru brucēju viegli es kaušu.
Katrs varmāks, lai apžēlot lūdz! –



Kur esi  Tu?
Vai sapnis liegspārnis ,
No zemes smagām skavām Tevi atbrīvojis,
Pār baltiem viļņiem
Līdz ar kaijām nes?

Es  Jūras krastā Tevi gaidu...
Daudz dienu,  vakaru un rītu
Es Jūras karstā Tevi gaidu
Jau gadu tūkstošus un simtu...

Kad beidzot sapnis liegspārnis,
No zemes smagām skavām atbrīvojis,
Kā vieglu pūku
Paņems arī mani līdz.




Laivinieka dziesma

Dīvaina pasaule princim nu rādās.
Tas, kas bij’ balts, tagad rēgojas melns.
Dievība izčib, un nelabais ārdās.
Maigais top negantīgs, izsmej kā velns.

Nabagais grīļīgi soļo, kurp rāda
Sasistais deguns. Nav svarīgs nekas.
Saraucas domas kā kraupaina āda.
Skumība pielīp. Cik veikums ir mazs!

- Nāc, - nu un sēdi, - māj Bruņ’niekam krastā,
- Galīgi savārdzis? Iekrimt kaut ko.
Nebūs man gardumu.
Piedevām skaidrūdens, avota dots.


                         Piepeši apstāj pie upes jo platas.
-       Vai te ir laivinieks? – sauciens jau skan.
Pavēris gurušās acis, viņš skatās.
-  Laivniek, mīļcilvēk, izlīdzi man! –

Un tur ir laiviņa, viegla kā skaida,
Ūdenī ieslīd, un ņirba to nes.
Ikkatrais vilnīt’s to mētā un svaida,
Trīsuļo vējpūtas dvesmojums vēss.


                          Aizlīgo laiviņa straumē uz leju.
- Vai tad uz jūru? – sauc Bruņinieks,
- Jā, tik uz jūru! Trauc ātrāk par vēju, -
Plīvošiem matiem smej laivinieks.

- Kādēļ tev jūra? Tā sīva un skarba
Mutuļiem vārās kā baisīgais bieds.
Nepatīk upe, kam mierīga daba?
Jāmeklē briesmu, kas nāveklī triec?





Kurp tagad Bruņiniek?
Vai Gaisma tā , kas ceļa galā vīd
Vai drūma Tumsas valstība
Kur pazūd viss bez miņas?

Pa zvēru takām esi gājis
Kā pelēks vilks
Kā kumeļš aulēkšiem
Pār saknēm klātu meža stigu
Kā ērglis negaisā
Un balta zibens šautra
Melnās debesīs
Ar ēnu karapūļiem kāvies bargi
Līdz sviedru lietus lāsēm krītot lejup
Uz lielceļa ar dubļiem sajaucies
Kā ubags skrandainais
Kam ļaudīm Tava tīrā dvēselē?
Tie tīras drēbes godā.
To .... tev nav.



Kurp upe - tur Tavs ceļš
Kur viņas augums
Izliecas kā loks
Kur viņas matu cirtas
Izklājas kā jūra
Un acis - dziļi ezeri
Un lūpas - medus kāres



Klaidoņa dziesmiņa

Es apskauju pasauli visu
Kā putni debesīs augstu,
Es noglāstu jūru un upi
Un lietum pastiepju plaukstu.

Vai pilsētas ielas straujās
Ved meža staltumā cēlā?
Ceļš kalnu mugurām pāri
Uz ielejām magoņu kvēlām?

Kad pienenes liegajā ziedā
Es versmaino sauli jaušu,
Es gaidīšu Tevi ar glāstu,
Kaut nākšanu nenojaušu.

Piedziedājums.                  Ai, lielceļa putekļi balti,
                                            Jūs klaidoņa draugi un brāļi!
                                            Un vēji un mākoņi gausi,
                                            Grand klusuma pērkons skaļi.




Laika dziesmiņa.


Vai vari aizturēt to,
Kas iet.
Vai vari to gūstīt
Tam rokas siet?

Kaut skūpstiem
Un glāstiem
Tu noklātu viņu,
Kad vēji mīl jūru,
Pilns pamalē viļņu.

Vienalga, vienalga
Viss mainās un plūst,
Vienalga tas izkūst
Un tūdaļ var zust.

Tad kādēļ lai skumtu
Tu bēdās par to,
Jel iedzer un līksmo
Ar pasauli šo.

Jo aizies, kam jāaiziet,
Agrs vai vēls,
Kaut smejies
Vai gremdējies nopūtās žēls.


Piedziedājums.         Ej priecājies,
                                 Nebēdā nieku ne brīd
                                 Un baudi ik mirkli,
                                 Kas projām slīd.





Meitenes dziesmiņa



Es meklēju Tevi,

Es eju
Caur klintīm
Un mūriem cietiem.
Es elsoju ilgās,
Es skrienu
Tev pakaļ
Kā gaismiņai miglā.

Reiz apstājos
Lietainā naktī
Un aizskāru koku
Kā Tevi
Un skūpstīju
Tavas kājas,
Ar lapām apberot sevi.

Es pielūdzu
Zemi un taku,
To, kuru reiz skars
Tavas pēdas,
Kad nāksi man pretī,
Un brīdi,
Kad izkusīs rūgtums un bēdas.

                                     Es zinu - Tu esi

                                      Un skausi
                                      Ar maigām un glāstošām rokām.
                                      Es zinu - Tu esi
                                      Un ļausi
                                      Man aizmirst par sāpēm un mokām.





Bruņinieka dziesma

-       Mana mīļotā, karstā un daiļā,
Atkal traucos pie tevis kā traks,
Mokos domās un ilgās, kas gaiņā
Visu citu. Šķiet, kapu tās raks.

Sirds kā negudra sitas pa krūtīm -
Putniņš ieslodzīts. Nespēju stāt!
Gaidu, ziņas par tevi kad sūtīs
Ziedlapvējpūtas elsojums kāt.

Nāc un esi man blakus ik brīdi!
Kairi apvijas pieskāriens.
Bet tik sapņos kā tēls garām slīdi,
Modies staigāju skumīgs un viens.

Vakars atnāk kā draugs un ar mani
Savas bezsteigas sarunas sāk.
Bet tu, mīļā, man sirdsstīgās skani.
Tikai  vienu vien sirds mana māk.

Vakars stāsta par zvaigznēm un rietu,
Sauli, zeltā kas mākoņos slīd.
Es tam pretī par brīnišķo vietu,
Kurā burvīga jaunava mīt.


Vai tā skrien savā vieglumā liegā?
Dzidri smejas, kad burbuļo strauts?
Varbūt tikko slīgst pirmajā miegā,
Kāds man domās par viņu nav ļauts.

Varbūt vientuļš un vientiesīgs tiecos
Iegūt to, kuru iegūs reiz cits?
Velti tālumiem pāri es sniedzos,
Nīgri izsmējīgs atnāks man rīts.


Nāc un esi man blakus ik brīdi!
Kairi apvijas pieskāriens.
Bet tik sapņos kā tēls garām slīdi,
Modies staigāju skumīgs un viens.






Mīlnieka dziesmiņa


Tu - mīļotā mana,
Tu - salda kā šokolāde.
Tu karsta kā liepmedus tēja
Un dzirkstī kā limonāde.

Ļauj laizīt man Tavas lūpas
Un sapīties matos kā tīklos,
Ļauj izlikt Tev lielus slazdus
Un maldīties melos sīkos.

Es ēdīšu Tevi tik lēni
Kā zemeņu saldējumu.
Es izdzeršu Tevi ar baudu
Un reibšu  - kā izdzerot rumu.

Es gūstīšu Tevi un lenkšu,
Līdz padosies Tu manā varā.
Tu maiga kā tauriņa spārni,
Kas plivinās novakarā.


Piedziedājums.         Nav nozīmes, tie tikai vārdi.
                                   Nāc izdzīvot dzīvi ar garšu,
                                   Nāc dejo ar mani valsi,
                                   Kad orķestris dārdina maršu.




Vakara zvanu dziesma

Vakara zvani
Dim – dam,
Vakara zvani
Dim – dam
Krīt debesis  lēni,
Krīt lēni
Tieši uz galvas.
Bet vakara zvani
Dim – dam,
Bet vakara zvani
Dim – dam
Nāk tuvāk
Dam – dam
Un trīsošā dvēselē
Raugās.
Jo vakara zvani
Dim – dam,
Jo vakarā zvani
Dim – dam
Tevī pašā skan
Gluži kā raudas,
Un vakara zvani
Dim - dam
Un vakarā zvani
Dim – dam
Rāda ceļu
Un nenomaldās.






Izskaņa.

Tumšās un gotiskās ejās
Nelabais uzsmaida man.
Bailes zib grēc’nieku sejās,
Ēnas kā satraukums tvan.

Ai, aizskrien gar stāvkrastu kraujo
Tik ātri kā viesulis laiks.
Tu nenāc man līdzi.
Es ļaujos, lai vilina noslēpums maigs.

Kas aizgājis - atpakaļ nenāks.
To zini un saproti, draugs.
Kas laikritas ūdeni dzēris,
To projām Laikrita sauks.

Pār tiltu, tur cipreses ēnā,
Tai alā, kur burbuļo strauts,
Nāk nimfa ar gliemeža kausu,
Un mīlniekiem tikties ir ļauts.

Lai tikai uz mirkli, ar skatu,
Ar pirkstgaliem kaislību dzer.
Caur skropstām tā uzlūko katru
Un lūpas kā rožziedu ver.

Tumšās un gotiskās ejās
Nelabais uzsmaida man.
Bailes zib grēc’nieku sejās,
Ēnas kā satraukums tvan.

Ai, aizskrien gar stāvkrastu kraujo
Tik ātri kā viesulis laiks.
Tu nenāc man līdzi.
Es ļaujos, lai vilina noslēpums maigs.



Paldies lieliskajam somu komponistam, mūziķim un dziedātājam Marko Ojalam par Baltā Bruņinieka mūziku, dziesmām un patiesas Mākslas mirkli.
Paldies Marai Jansonei par video bildēm.
Dziesmu koncertversija tiks publicēta tikai ar komponista atļauju.