Sandra Sabīne Jaundaldere. Litera.: oktobris 2014

Baltā Bruņinieka Dziesmas. Pirmatskaņojums.26.10. 2014. Lielvārdes KN. Komponists, mūziķis un dziedātājs Marko Ojala. Māksliniece, dzejniece un dejotāja Sandra Sabīne Jaundaldere.

Baltais Bruņinieks meklē Ceļu uz Mīlestību, Gudrību ,Varoņdarbu un Cilvēku sirdīm.

Viņa vienīgās bruņas ir balta Dvēsele, vienīgais, kas viņam pieder ir Dziesmas.

Mākoņa dziesma

Es kā vientulīgs mākon’s pa gaisu

Klīstu viens, citiem nevajadzīgs.

Savas dienas kā sniegpārslas kaisu,

Vēju pluinīts un nevarīgs.

Heijā, mākon, tu debesīs augstu!

Nāc šu, vārgdieni, paveries!

Lidot līdzās ar tevi es alkstu!

Vai tu dzirdi? Vai ieklausies?

Pārslas salti kapā

Sapņus papīrlapā.

Izplūst melna tuša

Laikā pazudušā.

Mēnesnīcā staigā

Vientulībā baigā

Gadu simtos

Apmaldījies

Bruņinieks.

Pūkains peldi šai zilgumā sūrā.

Katrs vējelis trenkā, kā grib.

Gaisīgs, padevīgs visiem tu burā.

Garām laiki un ainavas zib...

O, tu liels, kad tev tuvāki jāju!

O, vēl lielāks, kad nolaisties sāc!

Un cik lieliski varens! Es stāju

Tevi smiet, lai tev nedusmo prāts.

Ko? Kā varena migla tu velies

Aprīt visu, kas ceļā un kust?

Vējš tev sabiedrots? Spēks no tā cēlies?

Tagad liksiet man, muļķim, to just?

Ak, es nebaidos! Zobenu raušu,

Duršu, kapāšu, zeme lai rūc.

Katru brucēju viegli es kaušu.

Katrs varmāks, lai apžēlot lūdz! –

Kur esi Tu?

Vai sapnis liegspārnis ,

No zemes smagām skavām Tevi atbrīvojis,

Pār baltiem viļņiem

Līdz ar kaijām nes?

Es Jūras krastā Tevi gaidu...

Daudz dienu, vakaru un rītu

Es Jūras karstā Tevi gaidu

Jau gadu tūkstošus un simtu...

Kad beidzot sapnis liegspārnis,

No zemes smagām skavām atbrīvojis,

Kā vieglu pūku

Paņems arī mani līdz.

Laivinieka dziesma

Dīvaina pasaule princim nu rādās.

Tas, kas bij’ balts, tagad rēgojas melns.

Dievība izčib, un nelabais ārdās.

Maigais top negantīgs, izsmej kā velns.

Nabagais grīļīgi soļo, kurp rāda

Sasistais deguns. Nav svarīgs nekas.

Saraucas domas kā kraupaina āda.

Skumība pielīp. Cik veikums ir mazs!

- Nāc, - nu un sēdi, - māj Bruņ’niekam krastā,

- Galīgi savārdzis? Iekrimt kaut ko.

Nebūs man gardumu.

Piedevām skaidrūdens, avota dots.

Piepeši apstāj pie upes jo platas.

- Vai te ir laivinieks? – sauciens jau skan.

Pavēris gurušās acis, viņš skatās.

- Laivniek, mīļcilvēk, izlīdzi man! –

Un tur ir laiviņa, viegla kā skaida,

Ūdenī ieslīd, un ņirba to nes.

Ikkatrais vilnīt’s to mētā un svaida,

Trīsuļo vējpūtas dvesmojums vēss.

Aizlīgo laiviņa straumē uz leju.

- Vai tad uz jūru? – sauc Bruņinieks,

- Jā, tik uz jūru! Trauc ātrāk par vēju, -

Plīvošiem matiem smej laivinieks.

- Kādēļ tev jūra? Tā sīva un skarba

Mutuļiem vārās kā baisīgais bieds.

Nepatīk upe, kam mierīga daba?

Jāmeklē briesmu, kas nāveklī triec?

Kurp tagad Bruņiniek?

Vai Gaisma tā, kas ceļa galā vīd

Vai drūma Tumsas valstība

Kur pazūd viss bez miņas?

Pa zvēru takām esi gājis

Kā pelēks vilks

Kā kumeļš aulēkšiem

Pār saknēm klātu meža stigu

Kā ērglis negaisā

Un balta zibens šautra

Melnās debesīs

Ar ēnu karapūļiem kāvies bargi

Līdz sviedru lietus lāsēm krītot lejup

Uz lielceļa ar dubļiem sajaucies

Kā ubags skrandainais

Kam ļaudīm Tava tīrā dvēselē?

Tie tīras drēbes godā.

To .... tev nav.

Kurp upe - tur Tavs ceļš

Kur viņas augums

Izliecas kā loks

Kur viņas matu cirtas

Izklājas kā jūra

Un acis - dziļi ezeri

Un lūpas - medus kāres

Klaidoņa dziesmiņa

Es apskauju pasauli visu

Kā putni debesīs augstu,

Es noglāstu jūru un upi

Un lietum pastiepju plaukstu.

Vai pilsētas ielas straujās

Ved meža staltumā cēlā?

Ceļš kalnu mugurām pāri

Uz ielejām magoņu kvēlām?

Kad pienenes liegajā ziedā

Es versmaino sauli jaušu,

Es gaidīšu Tevi ar glāstu,

Kaut nākšanu nenojaušu.

Piedziedājums. Ai, lielceļa putekļi balti,

Jūs klaidoņa draugi un brāļi!

Un vēji un mākoņi gausi,

Grand klusuma pērkons skaļi.

Laika dziesmiņa.

Vai vari aizturēt to,

Kas iet.

Vai vari to gūstīt

Tam rokas siet?

Kaut skūpstiem

Un glāstiem

Tu noklātu viņu,

Kad vēji mīl jūru,

Pilns pamalē viļņu.

Vienalga, vienalga

Viss mainās un plūst,

Vienalga tas izkūst

Un tūdaļ var zust.

Tad kādēļ lai skumtu

Tu bēdās par to,

Jel iedzer un līksmo

Ar pasauli šo.

Jo aizies, kam jāaiziet,

Agrs vai vēls,

Kaut smejies

Vai gremdējies nopūtās žēls.

Piedziedājums. Ej priecājies,

Nebēdā nieku ne brīd

Un baudi ik mirkli,

Kas projām slīd.

Meitenes dziesmiņa

Es meklēju Tevi,

Es eju

Caur klintīm

Un mūriem cietiem.

Es elsoju ilgās,

Es skrienu

Tev pakaļ

Kā gaismiņai miglā.

Reiz apstājos

Lietainā naktī

Un aizskāru koku

Kā Tevi

Un skūpstīju

Tavas kājas,

Ar lapām apberot sevi.

Es pielūdzu

Zemi un taku,

To, kuru reiz skars

Tavas pēdas,

Kad nāksi man pretī,

Un brīdi,

Kad izkusīs rūgtums un bēdas.

Es zinu - Tu esi

Un skausi

Ar maigām un glāstošām rokām.

Es zinu - Tu esi

Un ļausi

Man aizmirst par sāpēm un mokām.

Bruņinieka dziesma

- Mana mīļotā, karstā un daiļā,

Atkal traucos pie tevis kā traks,

Mokos domās un ilgās, kas gaiņā

Visu citu. Šķiet, kapu tās raks.

Sirds kā negudra sitas pa krūtīm -

Putniņš ieslodzīts. Nespēju stāt!

Gaidu, ziņas par tevi kad sūtīs

Ziedlapvējpūtas elsojums kāt.

Nāc un esi man blakus ik brīdi!

Kairi apvijas pieskāriens.

Bet tik sapņos kā tēls garām slīdi,

Modies staigāju skumīgs un viens.

Vakars atnāk kā draugs un ar mani

Savas bezsteigas sarunas sāk.

Bet tu, mīļā, man sirdsstīgās skani.

Tikai vienu vien sirds mana māk.

Vakars stāsta par zvaigznēm un rietu,

Sauli, zeltā kas mākoņos slīd.

Es tam pretī par brīnišķo vietu,

Kurā burvīga jaunava mīt.

Vai tā skrien savā vieglumā liegā?

Dzidri smejas, kad burbuļo strauts?

Varbūt tikko slīgst pirmajā miegā,

Kāds man domās par viņu nav ļauts.

Varbūt vientuļš un vientiesīgs tiecos

Iegūt to, kuru iegūs reiz cits?

Velti tālumiem pāri es sniedzos,

Nīgri izsmējīgs atnāks man rīts.

Nāc un esi man blakus ik brīdi!

Kairi apvijas pieskāriens.

Bet tik sapņos kā tēls garām slīdi,

Modies staigāju skumīgs un viens.

Mīlnieka dziesmiņa

Tu - mīļotā mana,

Tu - salda kā šokolāde.

Tu karsta kā liepmedus tēja

Un dzirkstī kā limonāde.

Ļauj laizīt man Tavas lūpas

Un sapīties matos kā tīklos,

Ļauj izlikt Tev lielus slazdus

Un maldīties melos sīkos.

Es ēdīšu Tevi tik lēni

Kā zemeņu saldējumu.

Es izdzeršu Tevi ar baudu

Un reibšu - kā izdzerot rumu.

Es gūstīšu Tevi un lenkšu,

Līdz padosies Tu manā varā.

Tu maiga kā tauriņa spārni,

Kas plivinās novakarā.

Piedziedājums. Nav nozīmes, tie tikai vārdi.

Nāc izdzīvot dzīvi ar garšu,

Nāc dejo ar mani valsi,

Kad orķestris dārdina maršu.

Vakara zvanu dziesma

Vakara zvani

Dim – dam,

Vakara zvani

Dim – dam

Krīt debesis lēni,

Krīt lēni

Tieši uz galvas.

Bet vakara zvani

Dim – dam,

Bet vakara zvani

Dim – dam

Nāk tuvāk

Dam – dam

Un trīsošā dvēselē

Raugās.

Jo vakara zvani

Dim – dam,

Jo vakarā zvani

Dim – dam

Tevī pašā skan

Gluži kā raudas,

Un vakara zvani

Dim - dam

Un vakarā zvani

Dim – dam

Rāda ceļu

Un nenomaldās.

Izskaņa.

Tumšās un gotiskās ejās

Nelabais uzsmaida man.

Bailes zib grēc’nieku sejās,

Ēnas kā satraukums tvan.

Ai, aizskrien gar stāvkrastu kraujo

Tik ātri kā viesulis laiks.

Tu nenāc man līdzi.

Es ļaujos, lai vilina noslēpums maigs.

Kas aizgājis - atpakaļ nenāks.

To zini un saproti, draugs.

Kas laikritas ūdeni dzēris,

To projām Laikrita sauks.

Pār tiltu, tur cipreses ēnā,

Tai alā, kur burbuļo strauts,

Nāk nimfa ar gliemeža kausu,

Un mīlniekiem tikties ir ļauts.

Lai tikai uz mirkli, ar skatu,

Ar pirkstgaliem kaislību dzer.

Caur skropstām tā uzlūko katru

Un lūpas kā rožziedu ver.

Tumšās un gotiskās ejās

Nelabais uzsmaida man.

Bailes zib grēc’nieku sejās,

Ēnas kā satraukums tvan.

Ai, aizskrien gar stāvkrastu kraujo

Tik ātri kā viesulis laiks.

Tu nenāc man līdzi.

Es ļaujos, lai vilina noslēpums maigs.

Paldies lieliskajam somu komponistam, mūziķim un dziedātājam Marko Ojalam par Baltā Bruņinieka mūziku, dziesmām un patiesas Mākslas mirkli.
Paldies Marai Jansonei par video bildēm.

Dziesmu koncertversija