Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

piektdiena, 2013. gada 26. aprīlis

Poēma.Alessandro Dārzs.

Fragmenti no nepublicētas poēmas "Alessandro Darzs''. 2005./ 2012.
Darbu veido  4 daļas . Alessandro dienasgrāmata, poēma "Alessandro Dārzs", glosārijs , ilustrācijas ( visas pašreiz esošās poēmas ilustrācijas apskatāmas www.sandrasabineart.blogspot.com )
Poēma ir veltījums dižajam Renesanses gleznotājam Alessandro Botičelli .

Sub Rosa.



„Krēslo ..... 8. decembra vakars un beidzot snieg. Slapjās pārslas, līdzko pieskaras asfaltam , izkūst un tērcītēs meklē slēptuvi renstelē....

Skumjas ir iegrauzušās dziļi  domu pīlāros ... un mana liegšanās ņemt rokā otu padara šo sajūtu vēl smagāku. Tā vietā, šķirstu grāmatas, stundām ilgi vēroju attēlus reprodukciju albūmos un grimstu dīvainā nožēlā. Vainas taču nav. Es nesaprotu kur slēpjas tas āķis, kurš iegriezies manā ķermenī saplosa to asinīs.

....un tad es aizdaru plakstus un redzu visu kā toreiz ... spilgtas saules pārpludinātu ainavu, ceļu līkumus, olīvkoku zilganās, virmojošās lapotnes un ciprešu stingrās kolonnas....

... tobrīd man bija jautri. Esmu bijis neveikls un dzesējot slāpes nolējies ar ūdeni. Autobuss zvalstās pa kalnu serpentīnu, laiski iegriezdams vienu līkumu pēc otra. Esmu bezgalīgi brīvs. Esmu students ceļojumā. Man ir 24 gadi un ikdienas monotonija  mani neskar.
Māksla ir mana vienīgā dziļā kaislība. Draugi sauc mani par Aleksi.... „


                                                                        Aleksandra dienasgrāmata. 8.decembrī. 2011.




***



„Viņi sauc mani par Botičelli. Tas gan vairāk ir joks, jo tas nav mans vārds. Tas neesmu es. Īsto viņi nezina.  Viņi ir pilni ar kļūdām. Es tāpat.  Kļūdas tuvumā neredz, bet pa gabalu tās kož acīs kā sīvi sīpoli. Ko tādu viņi redz, ko neredzu es? Manas otas misēkļus, vijīgus, brīvdomīgus matus, augstprātīgu, klaiņojošu skatienu...

- Tu staigā pusmetru virs zemes, - viņi saka, - kā pa mākoņiem...

Viņi baidās un dusmojas, bet ... nav iemesla.

Es nebīstos. No savām kļūdām - ne. Es esmu cilvēks. Mana kļūda esmu es. Kamdēļ lai es bītos?

Mehānisms nekļūdās . Izdara tieši pēc programmas. Tas nav sadusmojies vai pārlieku steidzīgs. Tas nepazīst iedvesmu. Mehānismam tā ir nieki. Neeksistējošs parametrs. Neesoša dvesma. Pegaza pakavu šķindoņa, debesīs šķeļot zvaigznes... mūzas maigā elpa uz mana pakauša.

 Iedomas!

Esmu bezjēgā iedomīgs. Tas - tiesa.”




Alessandro dienasgrāmata.1485.maijs.

Alessandro.



„Cīņa ar Tumsu.



Cīnīties tumsā. Absolūtā melnumā. Taustoties un izmisīgā niknumā vicinot dunci......

Tapt ievainotam, no neredzama ienaidnieka rokas vadīta ieroča. Sajust rētas dzelošo sāpi, .... kāri atdarīt, bet nezināt kam. Neziņa ir bailes.



Gaismā es nebaidos. Redzu skaidri ... katru pretinieka vaibstu, mutes kaktiņa konvulsiju, nervozu rievu uz pieres, ....un to, kā viņa seju pamet sārtums, pārvēršot saltā marmorā.

Esmu drosmīgs kā sniega leopards, kurš vēro klinšu āzi. Āzis ir stiprs, bet es zinu, ka tas ir tikai āzis. Viņš – arī.

Tumsā tā nav. Pilnīgā Tumsā manas leoparda acis paliek aklas.

Manī ir tumšs. Tumšs kā Tartarā, kā Ellē .... cīnos atelpas nepazīdams. Asmenim šķeļot gaisu un miesu. Sviedri.... ir auksti kā ledus kristāli... un es plosīdamies svaidos līdz pilnam pagurumam. Palagi , kuros guļu ir piemirkuši kā purva sūna. Pārrauju slapjo kreklu pāri galvai un iesviežu pagultē .... miklais murskulis sagriežas grīstē kā Hidrai nocirsts žņauglis ...



Dieviete Aurora, jel ātrāk pacel savu sārto uzvaras karogu, ... ieslogi simtročus titānus dziļi Gājas dzīlēs, lai kaut uz brīdi varu ļauties Hipnosa varai, un atgūt spēkus pirms diena pasludina savu atnākšanu, .... jo diena nāks ar jaunu cīņu.

Cīņu, kurā es būšu drošs.”




 No Alessandro dienasgrāmatas.

 ***



„Lapa, uz kuras rakstu, palo no baltas gaismas, un es tikko spēju saskatīt burtu vijuma ņirboņu vien nojaušot, ko pierakstu. Strazda sulīgā svilpe ir uzstājīga un skaļa. Viņu nevar neievērot. Var neredzēt sīko skudru rosību, miegainas spīļastes apžilbušo skraidelēšanu un niecīgu mušiņu virmošanu gaisā, slieku irdos cēlumus uz miklās pavasara zemes, kura paver savu auglīgo klēpi priekam.

 Strazdu nevar nedzirdēt.

Tas ir tikpat skaidri, kā tas, ka ..... Viņas nav.

Viņa nenāks man pretī, saule nezeltīs Viņas matus, es nedzirdēšu Viņas elpu sev līdzās, .....jo tas jau ir bijis.

Esmu akls pavasarim. Mani kaitina putnu rosība. Tā traucē ieraudzīt Viņas ēnu slīdam pāri Stiksas ūdeņiem atpakaļ pie manis.

Es nebiju gana redzīgs arī toreiz.

Viņu nevarēja neievērot, bet es neredzēju Viņas bālumu, skumjas, izmisumu ... es nevaicāju – kādēļ, jo tobrīd tas likās skaisti. Pārdabiski skaisti uz mirklī, kad to uzlūkoju, lai nākamajā nodevīgi sairtu pelnos.

Nu es meklēju Viņu senu, putekļiem klātu vēstures grāmatu daudzvārdībā ...  Meklēju kaut vai pieminam Viņas vārdu. Nevar būt, ka tā tur nav. Viņa bija. Es redzēju - Viņu tīkoja katrs, kurš ieraudzīja, bet neviens nebija varens gana , lai sauktu par savu.... un tad Viņa savaldzināja ... Nāvi.

Mani ieroči – vēsā doma, ugunīgā dvesma manās krūtīs, niknums , kurš spēj saēst pat metālu... Ak,  uzpūtība un izšķērdība! Man tie nav vajadzīgi! Hārona laivu tie dara lēnu un smagu. Dodiet man airus to vietā un es tos iemērkšu upē, kura plūst pie Viņas.”


Aleksandra dienasgrāmata 2012. gada marts.

*
Lucia.
 ***

Glezna.

Vairs neskaitu dienas un stundas –

Bez skaita, bez gala tās rit.

Vai vīnā, ko dzēru bij zāles,

Kas prātu spēj apmānīt?

Ir Lučijas villā  man celle,

Kur lūgties un gleznot iet, -

Mana  Paradīze un Elle,

Velni plosa, eņģeļi dzied.

Stundas ilgas vientuļi vadu.

Vien trejreizes durvjviras čīkst,

Vien cilvēki treji, kam ļauju,

Gleznu iesākto apraudzīt.

Rīta agrumā ierodas vecis.

Nu zinu – to Karlo sauc.

No Mediči mantīgās dzimtas,

Kas rausuši labumu daudz.

Viņš tirgojies, rēķinus vedis –

Ik ciparu apdomā lēns,

Sīkstkaulējas iepērkot krāsas

Brīžiem - lapsa, brīžiem kā zēns.



Saku : - Lazurītakmeni vajag.

Vēlos debesis gaišzilas klāt,

Un jūrklaidam zilumu vaj’dzēs. –

Lūdzu, kā to var nezināt!

Domīgs sarauca grumbainu pieri.

Vai es nevarot lētu ko ņemt?

Vai tiktiešām šo akmeni dārgo?

Es redzot, cik ļoti tas kremt!

Solos viņam no visas tiesas,

Cik vien iespēju sasolīt,

Mazāk ultramarīnu lietot,

Biežāk okeri netaupīt.

Bet sarkano cinobra krāsu,

Ko dzīvsudrabs rada un sērs,

Der Veneras ietērpu rotāt,

Lai liesmo kā ugunskurs kvēls.

Kur dzīvsudrabs – Merkūra metāls –

Ar sēra kristāliem iet

Es gleznošu sāļo jūru,

Kas mūžības dziesmu dzied.

Lūk, Merkurijs svarīgs te ļoti,

Kā romiešu tirgoņu dievs,

Šai veidā iestāstīt protu

Šim tirgonim, cik viņš ir liels.

Un brīnumi ceļas, ka māku

Es glaimot un izpatikt,

Solot mīļo uzgleznot daiļu,

Lai var apskatei plašai likt.

Mazliet ērcīgi sinjors nu raugās,

Vēlot Veneru sarkanā tērpt,

Lai gleznojot drānu tik plānu,

Kā zirnekļiem likts būtu vērpt.

Vai ietaupīt krāsu tā domā?

Jeb līgavas augumu jaust?

Man nav īpašu vēlmju šai jomā.

Mūzas lēmums vēl neizpausts.



*



Pēc brokastīm Lučija ienāk

Liegsmaidīt un labrītiem sveikt

Vai zeltacis skumjas ir šorīt?

Sapnī sērots un nejaudāts beigt.

 sacīja Lučijas lūpas :

- Ērmums rādījās naktī jo baigs.

Sevi redzēju degošā sārtā!

Alessandro,  skauj mani maigs.-



Ai, ilgojos klausīt tai karsti,

Tomēr atbildu : - Ultramarīns.

Ir pirkstgali notriepti krāsā. –

Vai tā mulsa? Vai sejā bij’ smīns?

Viņu dzēlušas sarkanas liesmas.

Gleznot sarkanu kleitu? To nē!

Tā atsauktu atmiņā briesmas,

Kas notikt var nākotnē.

Zelta matpīnes raisīja vaļā,

Likšot kalponei labākas pīt.

Vēra logu, lai gaiššaltis ielīst :

- Lai var Sandro mans saskatīt! -

Un es zīmeklim vēlēju droši

Pāri audeklam vieglspārniem traukt.

Zūd māņi un murgaini mošķi,

Laiks aizmirstībai tos saukt.



 - Varbūt bija tās mīlas liesmas,

Kurās dega mans augums kairs? –

Viņa nerimstas un, ak Tu briesmas,

Man ir jāturas kaut nevar vairs.

Bilstu : - Traucē šeit tādas runas,

Daiļā sinjora, līniju tvert.

Vai gan drebošu otu varu

Mākslas kausos skaistumu svērt?

Bet Lučija – vai sadzird, ko teicu? -

Savu domu steidz turpināt.

Arī es esot sapnī tai bijis.

Varbūt labāk to nezināt,

Jo tur rādījies svešādi biedīgs:

Ak, es nespējot mierināt  

Bāli caurspīdīgs blakus gult spiedies

Karstai ugunij cieši klāt.

Kā kalnu sniegs saulē kusis,

Dzēšot uguni, kas viņu rij.

Murgos modusies piepeši juta

Rokas ledainas augumu vij.

Tagad šķietot, tā redzēja nāvi,

Kura  viņas dēļ manīm draud.

Lai es piesargot sevi  jo cieši

Smaida lūpas, bet zeltacis raud.



*



Un ciemiņš trešais - Jānus.

Ik pusdienu atnāk klāt

Šai istabā klusā kā dzelme,

Ar pastāstiem priecināt.

Pie ēdmaņas galda sēdot,

Ko damasta galdauts klāj

Un cilājot dzēriena kausus

Kaut ametists gredzenā rāj.

Viņš aizrāvies slavē dzīvi.

Olīveļļa  no zoda pil,

Maizi pamērcē bļodā un - hopā –

Mutē iekšā, un teic – mani mīl.

Drusku žēlojas, saka, ka pietrūkst

Tam tomātu. Ak, bēda tā!

Un nav šokolādes šai vietā!

Ko dāmām nest cienastā?

Bet tad smejot sit pieri pret plaukstu,

Kur gan kavējas Vecpučijs!

Teikšu naigajam Amerigo

Zemi meklēt, kur vēl nav bij’s!



Tīru vīnu sev kausā pilda.

Hei, draudziņ,  kam atkal tā?

Šūpo ciprese slaido stāvu,

Līgo lauru krūms bezvējā.

Draugs kādudien piedzēris brēca :

- Laiks pamukt ko nagi nes!

Pilns mūdžiem te pagalms, - viņš sēca,

Un  plosījās. Nobijos es.

Teic : - Lučija, ragana īsta,

Bet pārējie vellu bars. –

Vēl iespēja atgriezties esot.

Lai klausot, kad vārdiem ir svars....



Tak, nākamā pusdienā nāca

Pa durvīm kā lēnprātīgs jērs.

Un slavēja daiļo donnu,

Vīrus sauca par godvīriem cēls.

Jutos apreibis Lučijas elpas

Bij’ salda un lipa kā med’s.

Un  piemirsu parunu kādu –

„Slēpums dzērumā laukā lec.”


2005.


*


Venus.

 ***

„Reiz, kad Cilvēks vaimanāja par savu grūto dzīvi ,Dievs iežēlojās un iedeva viņam Atslēgu. Cilvēks priecājās par dāvanu. Ar to varēja pakasīt muguru, bakstīt zemē caurumus, skaldīt riekstus, maisīt putru vai pakārt kaklā kā lepnu rotu. Dāvana bija laba un noderēja neskaitāmos veidos.

To lietādams Cilvēks nodzīvoja savu mūžu. Mirdams viņš aizvien turēja nu jau sadilušo un saliekto Atslēgu saujā kā vislielāko dārgumu. Atslēgt vārtus, lai atgrieztos Paradīzē viņš tā arī nebija iedomājies.

Un es domāju .... kas tad īsti notika ar to Cilvēku. Viņš nezināja, negribēja, nevarēja, nepaspēja, nesaprata, viņam nebija laika, neaizgāja, nepajautāja, nemīlēja .... Katru reizi, kad notiek „ne”, kaut kas beidzas pirms sācies.

Visas manas gleznas ir sapņu vārti uz nebijušo Paradīzi. Savu atslēgu es lietoju kā otu, bet es zinu, ka tas ir aplam.

Iemāci man atslēgt Tavas durvis. Saki – zinu ... gribu ...varu ... saprotu... protu ...man ir laiks, iešu, kad lūgsi .... jautāšu, dalīšu ar Tevi priekus un bēdas ... mīlu Tevi.... „


                           No Alessandro dienasgrāmatas.  1486.janvāris, miglainā vakarā.

No glosārija...



Alessandro
-  Aleksandrs. Grieķu. val. alexo ‘atvaira’ + andros ‘vīrs’ = ‘vīru atvairītājs’,’aizstāvis’.

- Grieķu mītoloģijā – Trojas valdnieka Parīda pavārds. Izšķir Strīda dievietes izraisīto dievietes Hēras, Atēnas un Afrodītes ķildu dēļ ābola ar uzrakstu „Visskaistākajai”, atdodot to mīlas dievietei Afrodītei.

- Maķedonijas Aleksandrs ( 356 – 323 pirms m.ē.), Maķedonijas valdnieks un karavadonis. Iekaro Persiju, Palestīnu, Ēģipti, Baktriju. Iebrūk Indijā. Dibina pilsētas.

- Aleksandrs Severs, Romas imperators ( 222 – 235). Nāk pie varas 13 gadu vecumā. Pieņem šo vārdu godinot Maķedonieti. Ir vispusīgi apdāvināts. Lieliski zīmē.

- Alessandro Botičelli (1445 – 1510). Sandro Botičelli.
Renesanses laika gleznotājs Florencē. Sākotnēji – juvelieris. Gleznojis pēc
Vecpučči, Mediči u.c. dzimtu pasūtījuma. Pāvesta Siksta IV uzdevumā piedalās Siksta kapelas fresku gleznošanā. Atgriezies no Romas (1482.) Sandro desmit gadus nepārtraukti stādā pie gleznu sērijas ar mītoloģiskiem sižetiem. Šīs gleznas veido viņa popularitātes pamatu šodien – „Kamilla un kentaurs”, „Pavasaris”, „Veneras dzimšana”. Esot saistīts ar Lorenco Lieliskā galmu, bija pazīstams ar dzejnieku Andželo Policiano, kura dzejā atrada vienu no gleznu iedvesmas avotiem. Šī laika gleznām piemīt īpašs liegums, poētiskums un sapņainas skumjas, slēptas sāpes. Tuvojoties gadsimtu mijai Sandro pārdzīvo dziļu personīgo krīzi, kura atstāj iespaidu uz viņa mākslinieka darbību. Spēcīgu ietekmi radīja dominikāņu mūka un kvēla sludinātāja Džirolāmo Savonarolas runas un liktenis. Botičelli gleznas kļūst dziļi reliģiozas, dīvainas kaisles pilnas, saspringtas, pat drūmas. Pēc 1500. gada Sandro, šķiet, vairs neglezno. 1510. gadā viņš mirst gandrīz aizmirsts.

*



dārzs
- Kā paradīze uz zemes un debesīs.
- Simbolisks glābiņš un patvērums no pasaules.
- Iežogots dārzs, kurš pieejams vien caur šauriem vārtiem attēlo šķēršļus, kas jāpārvar, lai sasniegtu augstāku garīgo pakāpi.
- Dārzs kā sieviete.
- Renesanses laikmeta dārzs ir prieka pilns. Līdzsvarota, bieži simetriska telpa, spēle un dekorācijas ar cilvēku centrā. Tam raksturīgā simetrija ļauj izprast un pārvaldīt telpu, justies droši. Cirpti dzīvžogi veido nožogojumus, ietver zālienus un puķu stādījumus, rada nišas skulptūrām. Centrālā akcenta loma parasti ir ierādīta strūklakām. Renesanses dārzu uzskata arī par kultivētas eksistences izpausmi, kurā katram elementam ierādīta noteikta vieta, loma, pieļaujamais lielums un netiek pieļauta patvaļīga, dabiska augšana. Dārzu ieskauj nepārvarams mūris, kurš simboliski satur kopā un sargā iekšējos ziedošos spēkus.
- Dvēseles dārzs. Augstais mūris, šaurie vārti, iekļūšanas grūtības raksturo garīgās attīstības procesu. Dārza avots – strūklaka izsaka iekšējās būtības jēgu, dvēseles viduspunktu.

*


glezna
- Sandro Botičelli „Venēras piedzimšana” (ap 1485.gadu). Audekls, tempera. 172,5X 278,5 cm. Florence, Uffici galerija.
Ir zināms, ka cilvēks, kurš pasūtīja šo gleznu savai lauku villai piederēja Mediči dzimtai.
Venēras dzimšanas mīts simbolizē noslēpumu, ar kuru saistās dievišķā skaistuma rašanās uz zemes.
- Itāļu Renesanses mākslas būtiska iezīme ir pasaules skaistuma tēlojums.
- Renesanses laikmeta garu un atmosfēru caurauda ne tikai progresīvas, filozofiskas un zinātniskas idejas. Antīkā mantojuma apjūsmošana darīja senos dievus gluži  vai dzīvus, atplauka astroloģija, ticība augstāku spēku dotām zīmēm, pareģojumiem, maģijai. Sajaucoties ar valdošo reliģiju, Viduslaiku misticismu un tautā izplatīto māņticību veidojās fantastiska, pretrunu pilna pasaules aina – skaista, draudīga, skaidra, saspringta, gudra un pārdabiska. Visspilgtāk tās atspulgu glabā glezniecība un poēzija.
- Agrās Renesanses mākslinieki krāsas gleznošanai pagatavoja paši, saberžot pulverī minerālus un augus. Pirms lietošanas tiem pievienoja saistvielu. Galvenā tās sastāvdaļa bija olas dzeltenums vai visa ola. Glezniecību ar šādu krāsu sauca par temperu. Temperas krāsas žuva ļoti ātri. Līdz ar to mākslinieks varēja veikt tikai  nelielus labojumus un darba veikšanai vajadzēja lielu meistarību.
- Gleznā redzamās Veneras auguma īpatnības liecina par to, ka tas visdrīzāk gleznots bez modeļa tieša vērojuma.



 *

Lučija
- Latīņu v. lux ( ģen. lucis ) ‘gaisma’.
- Saistīta ar gaismas simboliku. Parādās kā Lauvene, mecenāte, līgava, mīļotā, Gaismas un Uguns personificējums, dieviete Venēra, augstākā ideāla nesēja.
-  Lučija d’Este ir literārs tēls. Dotajā laika nogrieznī viņa varētu būt bijusi
hercoga Erkole I ( 1431 – 1505) ārlaulības meita. Ārpus laulības dzimušie bija izplatīta būšana un mēdza dzīvot ģimenē. Piebilstams, ka meitas netika īpaši augstu vērtētas. Pat dižciltīgo ģimeņu ģenealoģiskie raksti liecina par  attieksmi pret meitenēm - ap 30% no dzimušajām  netika reģistrētas.

2012.
 *
... kā priesteris Aleksandrs.