sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Grāmata. Poēma "Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku" 2013.


Poēmas teksts tapa kā vienā elpas vilcienā, apmēram vienas nedēļas laikā 2003. gadā.

Grāmata publicēta ar Lielvārdes novada domes atbalstu (2013)  kā dāvana Lielvārdes novada skolu absolventiem. Metiens 500 eksemplāri. Pieejams bibliotēkās. 

„Baltais Bruņinieks meklē ceļu uz  Mīlestību, Gudrību,  Varoņdarbu un  Cilvēku sirdīm.
Vienīgās viņa bruņas ir balta Dvēsele.
Vienīgais , kas viņam pieder ir Ceļš.
Vienīgais , ko viņš rada ir Dziesmas.
Prieku un Gaismu vēlot,
vienmēr Jūsu,
 Sandra Sabīne Jaundaldere”


Grāmatu izdevusi Lielvārdes Novada pašvaldība.
Dizains                                                    Inese Ciprusa.
Foto                                                        Anita Saka.
Projekta koordinātore                             Dace Jansone
Literārā konsultācija, redakcija                Rūta Koluža un Dzidra Bļodone.

Grāmatā iekļauts poemas teksts, dziesmu teksti un 10 oriģinālzīmējumi.
Pēc poēmas un dziesmu tekstiem tapa Latvijā dzīvojošā somu mūziķa Marko Ojalas "Bruņinieka dziesmas" (2013).








Poēmas fragments.

 Ieskaņa    

                   

Zaļš zars pār ceļu.

Tik zaļš, ka līkst.

Nolaid plakstus,

Ak, jaunava!

Kur bruņinieks aizkavējies?

Kur paliek?

Kam nenāk?

Kur tvīkst?

Slāpēs, neizdzēšamās mokās.

Ai, iegribas kārās!

Kur ragankatlos

Ar slotkātiem maisītas vārās

Asins no sirds.

Ņem, izdzer sausu

Biķeri raupjo,

Ko bendeskalps taisīja sev

No galvkausa, grāvmalē rasta.

Ha!

Šī nav dziesmiņa prasta.

To cerēju vienīgi tev,

Jo palasīt grūtību nav,

Kad zars pār ceļu līkst atkal

Un bruņinieks kavējas, jau...


                    1. Jaunavas dziesma

                     Dārd viļņi, stāv klints jūras vidū,

Kur ziemeļvējš – negantis - kauc.

Gar plaisām no zemzemes iežiem,

Iz dzīlēm nāk rēkoņas šalts.

Tur dziļumos dzidrākais avots

Par upi top, strauja kas trauc.

Caur granīta slāņiem vaid akmens

Un dimants pēc pasaules sauc.

Šai klintī ,virs aizām un gravām,

Stāv nams, kurā jaunava mīt -

Tik maiga no saulstaru skavām,

Kas pāri tai saulrietos krīt.

Un asaru dzidrajās lāsēs

Tai acis mirdz tumšas kā nakts.

Un aizmaldās gājputnu kāsis,

Kaist ac’mirklis, paslepus zagts.

Vienvientuļa, gluži kā stīga,

Klust ģīga, kas gurusi jau,

Tā liecas kā smildziņa līga

Tais vējos, kas nākuši nav.

Guļ bizes kā zeltainas kāres,

To  košumu topāzs skauž pats,

Tā bezvainas tīra. Vai pāries

Šis  daiļums, ko apjūsmo skats?

Ir alkas kā brīvputni tālē -

Brīv atnākt un aiziet, kad tīk.

Klints noskatās vaigi kā bālē

Daiļjaunavai. Kukainis sīks

Pār jūru nes  vēstis  no zālēm,

Kas ziedos kā smaragdi dus

Zilgielejās vai kalnu gālēs,

Kā ambrozijs nektārs kur kūst.

 

Varens ērglis šo klintssalu sargā -

Vienmēr modra visredzošā acs.

Bīstas jaunavas tēva tas bargā,

Kuras slēpumu nezina pats.

Smaga sāga. Un atbalsis apklust,

Pat ja vēlas tās klinšsienās smiet.

Ērgļa vadīta, jaunava aiziet,

Kur tai gribas un negribas iet.

Vienreiz gadā tur akmens no kraujas

Ripo, ilgu un neprāta rauts.

Vēro jaunava – kurp gan tas dosies

Un vai viņai reiz sekot būs ļauts?

Sabrūk klints, bet tai nesaredz gala.

Un vai ilgi vēl gaidīt ir lemts?

Pati mūžība nogurst un sala,

Kurā cietoksnis jūrā ir ņemts.

Aizpeld klintsbluķu blāķis kā pūka,

Daiļas jaunavas iedomu nests.

Viņas celles logs – kuģim nu lūka,

Kurā skats top ar cerību mests.

Melna jūra kā dienu, tā nakti.

Plēsīgs zvērs klinšu ķermeni grauž,

Tumsā ielaužas viltīgais ūdens,

Mazā plaisā jau aizceļu jauš.

Ilgas zūd, vietā iemājo bailes,

Tumši zilas kā lente, kas žņaudz

Elpu ciet, kamēr sirds trīcēt stājas,

Akmens veseri deniņos klaudz.

 


2. Valdnieces dziesma

 Un, kamēr kā atgrieztais rieciens

                     Tas klintsbluķis ziljūrā klīst,

Tālā zemē aust oranžsārts Mēness,

Tālā zemē tek medus un vīns.

Tur meitenes skaistas bez gala.

Tur puiši kā uguns un krams.

Ai, un vasara allaž! Nav sala,

Kurā stingtu gan augums, gan nams.

Tā ir jaunības zeme!

Pat Nāve - baltā autā ar līkumu iet.

Nav skumju, nedz nedienu arī.

Ļaudīm atļauts vien dejot un diet.

Visi laimīgi, jautri patiesi.

Katrs brīdis kā sudrabs un zelts.

Katru dienu nāk draugi un viesi.

Un neviens netiek nievāts un pelts.

Nav ienaida, grūtuma nastu.

Kur tie palika? Kas lai to zin’!

Varbūt bija, bet nebēdā ļaudis.

Prieku, jaunību, uzvaru svin!

Jā, uzvara! Plaukst visulielā –

Laiks padevies mierīgs un mulss.

Viņu uzveica Valdniece viedā.

Nu viņš pieder tai - stājies un kluss.

Reiz nācis ar milzīgu spēku,

Alka izpostīt visu un graut.

Malt zemi, dzēst dzīvi un grēku,

Saukt Nāvi un cilvēkus kaut,

Lai tie apgultos melni no mēra,

Žurku pilni kad pagalmi kust.

Līķu smārdā un dvingā no sēra

Liktu pilsētai sapūt un zust.

Melnās drēbēs un pinkainu bārdu

Nācis iekšā, viņš draudēja jau

Pašai Valdniecei nolaupīt vārdu,

Izdzēst pilsētu, lai tādas nav.

Lai mūri kā drupuši zobi

Kailās smaganās smakojot trūd.

Dievam netīk nedz lūgsnas, nedz godi,

Bijums niecīgais mirklīgi zūd.

Drebot jausmās pie karaļpils loga

Pati Valdniece piegāja tad.

Kur  glābties no nolemtā sloga?

Kur likties, kur paslēpties? Skat,

Tur ir kārtis uz galda. Var jautāt.

Var tās izlikt un cerēt, ka rīt

Atkal dzīve un laimība valda

Nevis dzīve un laimība krīt.

Lepna, sārta kā ogle no kura

Viņa uzsauca vecim, kas baiss:

- Hei, nāc augšā! Vai kauns tevi tura?

Būsi kavalier’s! Sirds mana kaist!

Pavei, kārtis šīs laiskās uz galda!

Mācīs tās tevi mīlēt un smiet.

Hei, skaistuli, izprieca salda,

Kamēr nakts mums uz rītausmu iet! -

Un  apstājies vecis, griež seju,

- Tā brīnišķa! – izlauzās vaids.

Melni mati tai vijas kā čūskas,

Lūpas deg tā kā asins. Un smaids!

- Tā brīnišķa! – čuksti aizvienu

Nu jau gadsimtiem skan tik un skan.

Zīlē Valdniece nakti un dienu

Pašam Laikam, ne tev un ne man.

Viņa stāsta šim visu, kas bija.

Un vēl izstāstīs visu, kas būs.

Ļaudis aizmirsa gadi kā mijas,

Zuda ienaids un ieroči rūs.

Nav ko dalīt, ej, priecājies, mīlē

Kamēr var, kamēr liktenis ļauj,

Kamēr Valdniece Laikvecim zīlē,

Kamēr mūžību rokām tā kļauj.

 

 


3. Prinča dziesma

                     Tai pilsētā, marmora mūros

Kas skaidra kā lilija tvan

Rožu kārniņiem jumtgalu stūros,

Ielās  zeltaina jautrība skan.

Ziedu vītnēs un izpriecās guris

Tikai viens, kuram drūmojas prāts.

Tas ir Valdnieces dēls – princis Baltis,

Kuram apnicis prieks un ir sāts.

Sagrib pamest gan māti, gan tautu,

Tālus ceļus un neceļus klimt,

Meklēt daili un gudrības malku,

Cauri grūtībām nākotnē dzimt.

Saldās dziesmās un dejās tam šķērma

Visa dzīve un ikdiena šķiet.

Varoņslavu tas ilgo ne ērma,

Kurš tam mācītu rotaļās iet.

Augums stalts. Derēs bruņas kā lietas,

Zobens mirdzošs un apmetnis košs.

Šaubām nepaliek sirdī vairs vietas,

Kad viņš sevi uz tālceļu poš.

Nedzird bažas un satrauktas runas.

Darbs šis slepens, lai neredz ne acs.

Ātrais lēmums, lai nezūd un turas.

Drošs un apņēmīgs jaunekļa skats.

Pēdējs solis, uz pilsdurvīm spertais,

Liek tam apstāties. Sažņaudzas sirds.

Mātes Valdnieces mīlas dēls ķertais

Brīdi kavējas, griežas, kur mirdz

Vēlā vakarā uguns no loga

Viena vienīgā pilsētā spīd,

Jo grib Valdniece noturēt slogā

Laiku – bezsirdi, projām kas slīd.

Viņas viedā, bet gurušā vaigā

Rūpju rievas sāk ielejas grauzt.

Zīlē viņa un ... - nākotne baiga.

Vecās kārtis to nekaunas paust.

Melot Laikvecim? Kā lai to drīkstas?

Tam, kurš redzējis visu un zin’! 

Kur gan cerības mākoņu mīkstas?

Te nu nāve uz papēžiem min!

Čīkstot atveras durvis, un princis

Dodas projām kā zudušais dēls.

Mātei paliek vien sveces gals dzirkstīs.

Kad tas izdegs, būs dzīvot jau vēls.

 

Piešus sānos spiež rumakam brašam.

Noklaudz pakavu zibšņainais raksts.

Ho! Tik lieliska sajūta pašam!

Plašums nezināms un neparasts.

Pamest pilsētu laimības pilno

Princim lielumi lielākais prieks.

Steigties zilgmē, kas aicinot viļņo!

Varoņdēkas un cīņas būs nieks!

 

- Ai, Baltais Bruņinieks esmu!

Visuskaistais un uzvarošs.

Nākšu mājās ar saullēkta dvesmu

Visuslavens un starojošs! –

 

Maigā pūka virs lūpas vēl pienā,

Kamēr dūrē guļ zobenzobs vēss.

Virmo asinis šūnā ikvienā,

Nespēj mierināt novakars rēns.

 

Tiklīdz pagaisa rikšojums ielās,

Tumši satumsa Valdnieces smaids.

- Zini, Laikveci gudrais, - tā lielās,

- Iraid zīlējums melsums vien slaids! -

Viņa nievīgi atgrūda kārtis.

- Še, tās raugi un pazūdi! - Viss.

Nav vairs spēka. Lūk, pilsētas vārti.

Atstāj mani, tavs ceļš tālāk ris! –

 

Šķeļ zibeņi - Laikveča dusmas,

Grand pērkons un putekļos drūp

Zelta laimība, daile un vietā,

Kur bij’ pilsēta, drupas nu kūp...

Nav Valdnieces, namu un ļaužu.

Tikai sveces gals, dūmaina dakts.

Īdzīgs vecis lād likteni gaužu

Un ir vientuļš kā tukšums un nakts.




4. Večas dziesma

 Jāj princis tik spēkpilns un drosmīgs

Mūžamežā, ko tīmeklis klāj.

Milzu koki pār taku kur nolīkst,

Sūnās bārkstainas papardes māj.

Klusiem soļiem čab pērnlapās eži,

Rūcīgs lācis uz naktsmigu slāj,

Nemierpilni slīgst nomidzī brieži.

Tikai Princis viens pats un viņš jāj.

Liela, lieliska zeme zem kājām,

Brīnumsapņi plīv gaisā un kūst.

Nav šī pasaule bailīgam, vājam!

Prāts alkst darba un sirds vēlas just.

 

Liela lauce! - Hei, pašķiras, oši! -

Uzzied gunskuru piepildīts lauks.

- Kas te notiek? – sauc Bruņinieks droši,

- Vai te naidnieks? Vai labākais draugs? –

 

Balsu murdoņa pieklust. Mazs meitēns

Izskrien priekšā un smejas, - Nu, cirks!

Šitais puisietis, tikko no meža,

Nejēdz to, ka te vienkārši tirg’s!

 

- Man nav naudas, - teic princis

Un griežas ļaužu pulkam ar līkumu iet,

Bet te veča to saķer aiz kāpšļa

Stingru roku kā puišeli ciet,

- Nemūc, jaunekli! Tirgū šai naigā,

Naudas nevajag. Maiņai tas celts.

Mantu mijēji vien tik te staigā.

Nerūp ļaudīm ne sudrabs, ne zelts.

Redz, tas vīrelis piedāvā godu.

Pretī drosmi viņš iemainīt cer,

Bet tas rūtainās biksēs! Pie joda!

Tukšas cerības turziņās ber!

Lēti atdod par pilnu viņš duci,

Sapņus veltus kā kliņģerus ver.

Mīļais, nesmādē! Šiteno preci

Ir kas meklē un ķertin izķer.

Bet tā sieva – tur - mīlības dēku

Itin karstu pret iegribu dos.

A, tas kuprainis uguņu spēku

Pretī ūdeņiem iemantos.

Ja tev vēlmju par daudz, dod tās prom.

Sātu paņem un apdomu... skat,

Tur viens pastalnieks īsbiksēs platās

Tādu mantu tev piedāvā pats.

Strauja sirds? Tādu nieku, ak, puisīt!

Tikai nemiers un nedienas draud.

Dod to prom! Vai’g prātu tev prasīt,

Stingru roku, lai pret’nieki raud.

Un tur stūrī, tai būdā bez loga,

Aklā tumsībā kraupainis bāls.

Tas ir likteņu mijējs. Bez joka!

Pavei, paskat, šim cukurs un sāls!

Gribi saldāku? Cukuru piešaus.

Pārāk salds? Asarsāļumu dzels.

Gribi mīkstāku? Pūka būs klātu.

Vajag cietāku? Noderēs dzelzs.

Ai, tu viebies? Nav labi? Bet, palūk,

To jaukāko brīnestību!

Lūk, kroplis mij sērgu, nu proti,

Pret stiprāko veselību!

Bet mironis šitais, jel stājies,

Tas ilgo vien dzīvestību!

Kurp raujies, ak, nedīžājies!

Nāc šurpu, dod roku!

Vai neproti joku?

Sit saujā! Tikpat - mirsi kaujā...

 

Bet princis vairs nedzird tās baisas.

Karst zirga elpa, un krēpes raisās.

Tur dziļmeža sakņainā taka,

Te mežmale, krauja,

Te rīts, te vakars.

Klipatu – klapatu – klap,

Klipatu – klapatu – klap.

Bet baisas kā tīmekļi stīdz

It visur kā pietītas līdz.

 





Grāmatas atvēršanas svētki

Grāmatas atvēršanas svētki bija iekļauti Lielvārdes pilsētas svētku programmā. 2013.




Pirms grāmatas atvēršanas svētku koncerta KN Lielvārde. 2013.




Marko Ojala. "Bruņinieka dziesmas". Pirmatskaņojums. Zinību biedrības "Gaismas Dārzs" 5. gadu jubilejas svinībās Lielvārdes KN 26.10.2014. skatāms, un daži dziesmiņu teksti atrodami te:

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html

















ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Vīzija . SVĒTUGUNS. 2015.





Krēslo. Ievīstos ciešāk lūšādā. Dievaiņu laika miklais siltums ir mānīgs kā Daugavas tumšie ūdeņi - ne vienu vien Veļu māte pirms laika dobē ievīlusi. Aizdaru duravas un minu taku uz Guņu kalnu. Ģuņas esam mēs abas ar Ģiedrīti. Viņa - dienu, es - nakti. Kuram svēto Guni Kalnā tieši pāri Rumbiņai pret dižajo pili, kur dižmaņi un karadraudze.

Abi kalni gan svētais, gan piles kā divas meitas krūtes ... vasaras vakaros Saules sakta tieši pa viduci. Rudeņos - baltas miglas un trūdavu dūmi, kad krīvs iz kritušam lapām kurina veļu degumu. Esmu tikusi līdz ceļa žāklei. Uz pili - lielais ceļš, kur dižmaņi un kareivji minuši. Uz Guņu kalnu - šaura stidziņa - manas , Ģiedras un malkneša Uģa pēdas. Teku kā pelīte. Līst lietiņis, mirkst zemīte. Kad esmu uz kalna sāna, māli un dubļi slīd savu slīdēdami. Rāpjos kā lūsis. Dies zin kā Uģis tiek augšup ar pagaļu nastu? Taču jau dienu nes, redz, kur kāju likti. Vien viņreiz bija nakti atnācis, nolika nešļavu un grūti vērās manī pār uguni - acis gaišas, uzači saraukti, piere nosvīdusi.

 Teicu Uģam, - ko nakti nāci? Ej guli. Te tev Saules meitas nava lūkojamas. Aizgāja karsts un sabozies kā mākonis. Nu man no gājiena karsti, mugura slapja. Atrauju lūša priekšu , lai baltais linu kreklis vaļā, lai labi, kad tikšu uz Kalna muguras vējā. Ai, koši. Vei, vēl agris, redzu Saules vaiņadziņu aiz Daugavas mežu galu.

Aiz Daugavas augsti kalni, tur sarkanas ogas auga.

Tur Saulīte raudājusi, tur birušas asariņas.



Kalna muguriņa maza. Tik vien rūmes kā dārziņam ap malkas būdu un Svētuguns vietu. Sēta zema - ne sargam, bet aizvējam. Kad maz vēja, vārti pret Daugavas klaidu vaļā. Ūdens ņirba kā sudrabs. Ģiedrītes smuidrais augumiņš, palsā kazādā ietinies piekļāvies kuram cieši, cieši. Gaismiņa mana. Redzu, salti viņai, salti. Nogurusi. Es - raita, dienu izgulējusi. Taču Ģiedrīte, soļus dzirdējusi, īgni paveras manī un saka - Vai, tu Virma? Uģi manīji? Šodien nav malkas nesis. Nez vai tev naktij pietiks. Kam viņš vaira nenāk, kad sargu?

Ģiedrīte ir daiļa, zelta bizes pār muguru, sārti vaigi.

Saku, - nezinu kas Uģam vainas. - Un pārlaižu roku viņas savilktajiem pleciem.



Ej, māsiņa , atpūties.

Tev - dieniņa , man - naksniņa.



Bet Ģiedra saraujas un liesmās vērdamās turpina savu. - Kam viņš gaida nakti? Es ģiedri Ugunī redzu! Būsi viņu sev piebūrusi.       Burava!
 Piepeši Ģiedrītes balss kļūst spalga. - Mums - Guņām liegts ar puisi saiet! Vai esi aizmirsusi, tumsas meita! Ja ko manīšu, teikšu krīvam, lai ļaudis tevi ar negodu dzen no Kalna.



Ko, nu , māsiņ, - labinu. Tu reģo to, kā nebūs. Kam man Uģis? Viņš tikai Ugunij gādnieks, ne arājs.

Bet Ģiedra saviebjas un skarbi uzkliedz. - Kas neprotu ko tu aparam gaidi ? - Un klupdama metas lejup pa taku.

Lai izgula miegu. Gan dusma pāries. Mēs abas taisnas. Viņa gaismas meita, skaidru valodu. Es vairāk klusa, turu, apdomu. Tā krīvs izvēlējis. Ir to, ka nakti sargu. Man acis tumsā kā lūšam. Valdonis teic, ja no svētā Uguns Kalna ko svešu jaušam, lai sitam trauksmes ar vāli pa cauru ozola stumbeni. Tad nu sargi būšot piles kalnā kājās un ar kailiem zobiniem klātu. Uzskatu Uguni. Malka ir valga un kūrums sīvi dūmo. Manas drānas smārda pievilkušās - ne atmazgāt. Iemetu liesmās sauju brūnu liepu lapu - tas Veļu mātei iekuram,lai sakūra kaulu guni. Lapas spindz un satinas gruzdošos kamoļos. Sabikstu. Uguns iešņācas un gaisā uzspurdz dzirksteļu spiets, asas kā adatas. Jāsarga acis un kažoks. Kur dzels, tur melns caurums. Pabēgu malā un labinos, -



Dedzi gaiša , Uguntiņa,

Tu nezini ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Rudzu maizes gabaliņ.



Izvelku riku no azotes. Ai, silta. Pati mutē prasās. Pati pēc ēdīšu. Visupirms Uguns Māte. Nolaužu kumāsu, iemetu liesmā. Ēd laizīdamās. Sarkanās mēlēs.



 Ko pats ēdi, to otram dodi,

 Ko otram dodi, to - Dievam.



Iemetu vēl otru un trešu. Uzšvirksta priecīgi. Saku, - , redz, Māmiņa, labi tevi sargu, labi mieloju. Sargi tu ar mūs. Šonakti maz malciņas, lēni dedzi.

 Gaidīdama rītu gudrājos šā un tā. I par Dievu, i Daugavu, i ļaužu iedabu. Lai ko Dievs devis, ļaužiem nekad nav miera. Allaž tiem maz, lai cik branga pile šaipus, lai cik biezi meži taipus. Liekas, katram būtu vietas un gana, bet ko nu - skauž tik otru skauzdami, nīst nīzdami. Veros pāri straumei, kur sala, melnu alkšņu noaugusi. Aiz tās - dzirdu ... kā akmentiņš būtu iekritis, kā koks iečīkstējis....Tumsa bieza, paeju sāņus no Uguņa, lai labāki manu ... jā, tur pāri, aiz salas melnojas milzīga laiva, kā pati sala - vai ducis airu gar katru sānu. Grūši pret straumi velkama, bet vīri rāmi velk, klusu ciešot un slepu, lai sargi no piles nemana. Un nemana jau ar - sala priekšā. Tak, es redzu. Sveši nāk. Kam tumsu zogas? Kam otru krastu, ja ne sveši? Kam labu gribēdami, ja ne svešam? Līdzās būdai caurais stumbens.  Ņemu vāli, sitīšu trauksmi... tak, iesprakšķas Uguns, izšauj liesmu mēli. Aplaizu lūpas, sajūtu asiņu garšu. Nē, necelšu trauksmi. Kam man asiņu upes? Kam vaimanas? Nolieku vāli vietā. Lai iet sveši ļaudis savu ceļu. Ko Laima, ko Dēkla, ko Kārta ... ne mana vaļa. Visi ļauži Dieva laisti, arī svešajie. Bet gana savu arī tepat Piles Kalnā tur ļaunu pratu, trin dūčus un lielīgu mēli, brūķē lielu muti. Viņiem , lūk, no sava kalna i bez uguņa redzams, kuru slīcināt, kuru kaut. Saltas sirdis kā akmeņi. Jodi tiem visur, paši kā jodi palikuši. Kur raugu - tur dubļi un mēsli. Ko niekus! Ko dubļus smalstīt? Kam tad Uguns kalnā? Tīra, svēta, no Pērkoņa laista, no Zibens šķilta.  Dienu un nakti, vasaru un ziemu kurta, bez stājas un atelpas. Kam tad es viņu sargu kā acu gaismu? Jautāšu tai padomu. Man acis kā lūšam , tumšā redzu, Ugunī redzu ... sarkanas ogles ... ai, vaidu laiki kā uz delna plaiksnījas ... ko manīm darīt? ... Redzu kā melu un asiņu upes sajaucas melnā murskulī un jods skaita naudu.

- Sit, nu, meitiņ trauksmi ,modini kareivjus! - Viņš mēdās un viņa mute atplešas kā nezvēra rīkle.

 Kveloša elpa apsvilina manu seju un rokas, nāsīs iesitas deguma dvaka. Par vēlu. Saķeru svilumu. Skropstas un uzačas nosvilušas. Plēšu ar nagiem slapju zemi un lieku pie sūrstošās sejas. Nekliedzu , ciešu klusu. Ļauju , lai svešajie velk savu laivu. Piles ļaudīm un valdonim Ūšam nav jāzin. Arī krīvam. Vien Ģiedrai. Lai paveras Ugunī otru lāgu , lai dienu reģo manu nakts miņu. Piemetu kuram bluķēnu, piesēžu būdas slieksni ...tā i nodingstu tumšu nakti. Piles ļaudis gula, svešie savu ceļu aizgājuši, Joda vairs nemanu. Gaidu Ģiedrīti. Drīzi gaismiņa. Jau dzirdu viņas vieglus soļus uz takas. Gaiša. Mīļo viņu ļaudis, ierauga. Mani vien retais.

Ģiedrīte garu miegu gulējuse smaida vien, - ko šonakt darīji, Virma?

Klusēju. Atminu vakara dusmu. Vēroju viņas gaišo seju. Tik laba.

Saņemos teikti. - Redzēju, svešus ļaudis garām ejam aiz upes ... ar dižu laivu. Pulka.

Ko? - Iesaucas Ģiedra un viņas redzokļi iedzalkstas kā zalkšam. - Kam nesiti trauksmi?

Sabikstu Guni un saku, - paveries pati liesmu, - jodi to vien tik gaida.

Liekas, Ģiedra nav dzirdējusi, ko saku, Ugunī nemet ne acu - tik uz mani.  - Ai, Virma, odzes meita! Tu ar viņiem uz vienu roku? Aizstāvi siras un klaidavas, kad tev par saviem ļaudīm rūpe jātur!

 Iemetu mirkli Ugunī, tad uz Ģiedru, un mierīgi saku, - lai svešie iet savu ceļu. Ne uz šo zemi nākuši. Ne tev lemti.

- Tu maldies, - kliedz Ģiedra. - Skriešu uz pili teikšu.

Satveru viņas roku un saku. - Viņi ņems zobinus, viņi jās uz braslu, viņi uzbruks tiem cirtīs un galēs.

Ģiedra izraujas un kliedz. - Lai galē, lai galina sumpurņus!



 Viņas baltās rokas kampj trauksmes vāli un sāk skaņi dauzīt cauro stumbenu .... un katrs viņas sitiens sēj bailes un dusmas. Katrs viņas sitiens ir kā kliedziens - svešie ir mūsu zemē. Katrs viņas kliedziens ir kā inde - sitiet, kaujiet, plosiet, nīstat un rejat! Ģiedras matu pīnes ir kā jēlādas pātagas - kur krīt , tur miesa atlec no kauliem. Viņas niknums kā uguņu vērpetes - kur lec, tur izdega.

 Izrauju viņai vāli un iemetu Ugunī.

- Vai gribi asiņu upes? - Es prasu.

- Tās būs, ja ļausim, lai viņi iet! - Piesarkusi kliedz, Ģiedra tā, ka nepazīstu viņas agrāk daiļo vaigu. - Svešie ir jāgalē! Arī tevi,Virma! Tu nodevēja! Prom no Svētuguns! Teikšu, lai grābj tevi ciet. Tu - naidava un mele!



Pils ļaudis ir kājās. Dzirdu sargu skarbu sasaukšanos un trauksmes tauri. Drīz viņu soļi mīs šauro kalna taku. Atgrūžu Ģiedru. Skrienu lejup. Pusceļā satieku Uģi.

Pazūdi! - Kliedzu, -  būs jodam dzīres!

Uģis bailīgi atlec un stosta, - Ģiedra teic, - tu esot raģe. - Nedrīkstot tevi klausīt.

- Viņa teic, - nogalēt mani vajaga. - Klausīsi?

Atgrūžu Uģi. Man viegli skriet. Taka uz mežu plata. Pāri pļavai un tepat jau cirsma. Tad  jaunaudzei cauri , kur lieli koki, kur doba liepa - pati mīļā Māra. Ielienu tumšajā dobā un aizdaru acis. 

Mana sirds sitas strauji, strauji. Tad lēni, lēni.



Mīļā, Māra, mīļā Māra,

Atslēdz savu istabiņu,

Atslēdz savu istabiņu,

Glabā manu augumiņu.



Acu priekšā iegriežas sarkani krusti, no gravām un palienēm paceļas bieza migla un, šķiet, ka rāvaini palu ūdeņi skalojas tepat pie koku saknēm.



Veļu upe pārplūdus,

No krastiemi izgājus.



Ik pa brīdim trūkdamās, izgulu smagu miegu un vakaru lēni eju uz kalnu. Gaiss deguma pilns, bet nava vien krīva kūrums. Nelabu jaušu. Ko vairs jautīšu? Zinu. Kā no jaunaudzes laukā drebu kā apses lapa ... vietā , kur dižajā pile -  krāsmatas. Teku uz Guņu kalnu ... skrienu aizvilkdamās ... augšup pa taku. Ieklūpu dārziņā - Guntiņa izmīta, pelni izkaisīti. Paveros lejup uz krastu - bāliņi , sagūluši, balti kā bērzi, brūnām vātīm klāti. Cik gana to ....?  Pulka! Un visi klusi! Kur nu vairs taka, laižos lejup bez tekas, manas kājas slīd mālos un pinas netīrajā kreklā. Kam vairs manīm baltai būt?



Koši zieda veļu kalni

Dzelteniem ziediņiem.

Tur gul brāļi dravenieki,

Tur māsiņas rakstītājas.                                               



2015. novembris. Lielvārde.


 Nolasīta 2.12.2015. Rakstnieku kopas DORE Lasījums ZĪLES.Kafejnīca TAKA, Miera ielā 10, RĪGĀ.


Paldies www.multinews.lv un Ingai Nesterei.
Vairāk ziņu  vietnēs multinews.lv , You tube un www.rakstniekukopadore.blogspot.com



Svētuguns. Svētdeja Ugunij.2014.