Rāda ziņas ar etiķeti performance. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti performance. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 19. februāris

Masku spēles. 2022/23.

Maskas darinu un valkāju gadus divdesmit, kopš atsākās Mākslas akadēmijas karnevālu tradīcija. Bija interesanti veidot maskas, vērot jauno mākslinieku fantāziju un spēju gandrīz "ne no kā" radīt iluzoru vidi un skaistumu. Tomēr jāatzīst, ka pēc pandēmijas, vairs šim karnevālam nesekoju. Nemanot pienācis laiks, kurā līdztekus formai valdzina masku saspēles un improvizācija, kuras masu pasākumos steigas un burzmas dēļ, tiek nomāktas. Tās neglābjami pārvēršas par iestudētiem priekšnesumiem vai pazūd pūļa troksnī uz neatgriešanos. Varat tikai vērot garām slīdošās radības vai mēģināt uzminēt, kas īsti notiek uz skatuves. Saspēles iespēja šādā situācijā ir pat nevēlama.

Masku tradīcijas jomā Latvijā lielisku darbu ir veikuši  Masku festivālu rīkotāji Aīda Rancāne, Andris Kapusts, folkloras kopas un tautas tradīciju kopēji. 

Masku saspēles ir unikāls piedzīvojums, kuru nevar ne iestudēt, ne nemainīgi atkārtot. Maskas izveide ir šī procesa daļa. Droši var teikt, ka tas ir vizuāls mākslas darbs ar īsu laika dimensiju. Video performances palīdz to saglabāt ilgāk.



Masku spēle "Ziemassvētku Kumeliņš".2022.

Maskas turpināju darināt arī klusajā laikā, kad nenotika ne karnevāli, ne masku gājieni. Zirdziņš un Čigāna maska ir tapušas 2020. un 2021. gada ziemā. Zirga maskas performance, kura redzama noslēguma epizodē,  piedalījās Masku festivāla attālinātajā variantā. Savukārt, Čigāniete ir tapusi 2019. gadā un piedalījusies masku gājienos un performancēs jau vairākkārt. Gada nogalē iecerējām un februāra sākumā pabeidzām šo video, kurā maskas redzamas kopīgā darbībā. 

Čigāni ir Ziemassvētku laika maskas - Lāča vadātāji un mangotāji, kuri var nākt ciemoties arī Meteņu laikā. Lai izdodas un laime! Paņudīs!



Masku spēles "Meteņi Špakovska parkā". 2023.

Meteņos sevišķi iecienīts ir Budēļu Tēvs, Āzis, Čigāns, Vilks, Kūlis.
"Meteņi Špakovska parkā" ir dokumentāls video - masku saspēles improvizācija reālā svētku vidē. 
Piedaloties masku gājienos  un izspēlējot masku tēla individuālo raksturu, jābūt vienlīdz gatavam gan pārsteigt, gan tikt pārsteigtam, jo maskošanās nozīmē arī pārbrīvību - ikdienības robežu pārkāpšanu, ielūkošanos telpā aiz tām. Kas zina, kas tur gaida? Svarīgi, tās pārkāpjot, nepārkāpt otra brīvību būt viņam pašam. 
Paldies visiem svinētājiem, un jo īpaši maskotajiem! Bija patiess prieks. Jūs esat brīnišķīgi! Uz tikšanos maskās un dzīvē!


Masku spēle "Broļi Budēļi i Sobrs". 2023.


Masku spēle "Vušku skaitīšan" 2023.


Masku spēle "Vušku skaitīšan" (Aitu skaitīšana) attiecas uz maskošanās noslēgumu - Meteņa laiku un Budēļu prom raidīšanu. Saspēlē piedalās Budēlis, Aita, Velns/Kaza. Saspēles fabula - Aita žēlojas, ka Budēlis trokšņo neiet gulēt vasaras miegu. Velns iesaka mēģināt iemidzināt Budēli "skaitot aitas".


Masku spēle "Kaza un Vilks" 2023.

Masku spēle "Kaza un Vilks" attiecas uz Ziemassvētku laiku. Saspēlē piedalās Kaza un Vilks. Saspēles fabula - balstās uz rotaļu un tautas dziesmu, kurā Vilks medī un panāk Kazu.



Masku spēle "Laimes Lācis" 2023.

Masku spēle "Laimes Lācis" attiecas uz Ziemassvētku laiku. Saspēlē piedalās Čigāns, Lācis un Čigānmeita. Saspēles fabula - Čigāns aicina Lāci iet ciemā par "Laimes lāci", solot tradicionālos gardumus - kaķa gaļu un pīrāgus, bet Lācis tos negrib. Čigāns sauc sievu palīgos, bet ierodas Čigānmeita.


Masku spēle "Gaismas Pūķis". 2023.

Maska "Gaismas Pūķis" tapa trīs nedēļās oktobrī, Veļu laikā un manā izpratnē saistās ar mītisko, pārpasaulīgo, apslēpto. Tas ir balts. Viens no šīs maskas nosacījumiem ir gaisma tās iekšienē, un maskas autonoma atrašanās. Tai nav valkātāja, bet ir vadītājs.
Šī maska nemaskē personu. Šoreiz tā ir kā nepiepildītas gaidas, kuras gadiem augušas, izaugušas par brīvību alkstošu drakonu,  un nu tām jātiek atbrīvotām, palaistām lidot debesīs un jādodas prom, jo tās ir izaugušas pārāk lielas, un tām vairs nav vietas.
Vienlīdz svarīgs bija gan laiks, kurā nepiepildītās ilgas un ieceres ieguva maskas formu, un brīdis, kad Pūķis "tika atbrīvots", lai aizlidotu. Uzdrīkstos pateikt, ka daudzas no radošajām idejām un dzīves iecerēm tā arī netiks realizētas, jo realizācijai elementāri pietrūkst līdzekļu. Grāmatas paliks nedrukātas, lugas nespēlētas, dejas nedejotas, gleznas negleznotas, iecerētie zīmējumi nekad netiks uzzīmēti. Un sapņu zeme būs tālumā.
Bet ne velti saka, ka idejas "lido gaisā". Lai lido, un tās piepilda citi.
 






2024. gada janvārī un februārī notiks ilgi gaidītā izstāde "Karnevālu maskas". Izstādes vieta - Mencendorfa namā. 

Ja  gribētos rakties dziļāk, maskas valkāšana ir sakrāls piedzīvojums. Vairāk par to esmu rakstījusi epifānijā "Nāves deja". To var lasīt un redzēt te 
https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/12/epifanija-naves-deja.html

trešdiena, 2022. gada 9. novembris

Dzejas videogrāmata "Mēness Lāsēs". 4.daļas.

Krājumā ietvertā dzeja tapusi 1996 - 2003 gados. Ilustrācijas -2017. gadā. Lasījuma stāstu veido sievietes un divu vīriešu sarakste. Kāpēc publikācija tieši šajā laikā, kad pakausi svilina tuvā kara elpa, bet sejā dveš pašmāju politiskais un saimnieciskais apjukums? 

Mana atbilde ir - agrāk nebija iespējams. Varbūt jāmeklē atbildi nepiepildītajos sapņos, iedomās, alkās? Šie dzinuļi ir doti, lai tuvinātu cilvēku mīlestības laimei un radošumam, bet visbiežāk aizved uz tukšuma bezdibeni.

Videogrāmatu sadalīju posmos - 1. daļa "Veltījums" un "Sapņi", 2. daļa "Iedomas", 3. daļa "Alkas", 4. daļa "Teksti".

 Attiecības ierasti sākas ar sapņiem, izsapņotu mīļoto un izsapņotu laimi.


Otrā daļa "Iedomas" ir kā ūdens spogulis, kuru satraucis vējš. Tā atstaro emociju ņirbu.


Trešā daļa "Alkas" ir apslēptais. "Alku varoņi" grib dzīvot kā "varoņi"- brīvi, droši, spilgti un neierobežoti. Varam vērot, vai tas tiešam aizved uz brīvību un radošumu vai zināšanām. 



Ceturtājā daļā iekļāvu performanci "Bajāns un Roze", dzejoļu tekstus un pēcvārdu. 

Performancē "Bajāns un Roze" piedālās talantīgais lietuviešu mākslinieks un mūziķis Eugenius Raugas. Performance tapa Starptautiskā ilustratoru plenēra laikā Zasā, kurā zīmējām ilustrācijas Raiņa bērniem veltītās dzejas grāmatai "Satikšanās sabiedrībā". Performance radās pēc darba un bija brīva improvizācija, bez mēģinājuma un kopēja rīcības plāna. 

Tekstu sadaļā iespējams dzejoļus lasīt no lēni pāršķirtām videolappusēm.

Pēcvārdā atbildēju uz jautājumiem, kuri radās lasījuma gaitā:
1.Kā tapa dzejoļi?
2. Kā tapa lasījums?
3. Kas ir lasījuma varoņi?
4. Kāds ir lasījuma vēstījums?
5. Kāpēc nosaukums ir "Mēness Lāsēs"?

Dažas atbildes mani pārsteidza tā, ka bija jāatzīst - mākslinieks un dzejnieks savā mākslā un dzejā "redz" tālāk kā realitātē, uzraksta vai attēlo vairāk kā tobrīd zina.

Pašās beigās paslēpusies  maza animācijas "odziņa".



Lasījumu papildina video no mana arhīva, hanga spēle un resursi no www.pexels.com un YouTube.com

Darbu beidzot jāsaka, ka veikšana kopumā ir ņēmusi daudz vairāk laika un pūļu kā bija domāts. Lai kā gribētu, visu viens pats tomēr nevar iespēt, un bieži bija jādomā par Raiņa viedo un jautro dzejoli. :)



Viens pats trīs gadus aru, aru, aru, aru —
Viens pats sev visu pataisīt varu, varu, varu, varu —

Viens tēsu,
Viens plēsu,
Viens ogles dzēsu —
Viens kaļu,
Viens maļu,
Viens sālu gaļu —

Vēl trūkst vienu, divu, triju, simtu lietu:
Nažu, važu, cirvju, virvju, šķietu, sietu —
...














sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Grāmata. Poēma "Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku" 2013.


Poēmas teksts tapa kā vienā elpas vilcienā, apmēram vienas nedēļas laikā 2003. gadā.

Grāmata publicēta ar Lielvārdes novada domes atbalstu (2013)  kā dāvana Lielvārdes novada skolu absolventiem. Metiens 500 eksemplāri. Pieejams bibliotēkās. 

„Baltais Bruņinieks meklē ceļu uz  Mīlestību, Gudrību,  Varoņdarbu un  Cilvēku sirdīm.
Vienīgās viņa bruņas ir balta Dvēsele.
Vienīgais , kas viņam pieder ir Ceļš.
Vienīgais , ko viņš rada ir Dziesmas.
Prieku un Gaismu vēlot,
vienmēr Jūsu,
 Sandra Sabīne Jaundaldere”


Grāmatu izdevusi Lielvārdes Novada pašvaldība.
Dizains                                                    Inese Ciprusa.
Foto                                                        Anita Saka.
Projekta koordinātore                             Dace Jansone
Literārā konsultācija, redakcija                Rūta Koluža un Dzidra Bļodone.

Grāmatā iekļauts poemas teksts, dziesmu teksti un 10 oriģinālzīmējumi.
Pēc poēmas un dziesmu tekstiem tapa Latvijā dzīvojošā somu mūziķa Marko Ojalas "Bruņinieka dziesmas" (2013).








Poēmas fragments.

 Ieskaņa    

                   

Zaļš zars pār ceļu.

Tik zaļš, ka līkst.

Nolaid plakstus,

Ak, jaunava!

Kur bruņinieks aizkavējies?

Kur paliek?

Kam nenāk?

Kur tvīkst?

Slāpēs, neizdzēšamās mokās.

Ai, iegribas kārās!

Kur ragankatlos

Ar slotkātiem maisītas vārās

Asins no sirds.

Ņem, izdzer sausu

Biķeri raupjo,

Ko bendeskalps taisīja sev

No galvkausa, grāvmalē rasta.

Ha!

Šī nav dziesmiņa prasta.

To cerēju vienīgi tev,

Jo palasīt grūtību nav,

Kad zars pār ceļu līkst atkal

Un bruņinieks kavējas, jau...


                    1. Jaunavas dziesma

                     Dārd viļņi, stāv klints jūras vidū,

Kur ziemeļvējš – negantis - kauc.

Gar plaisām no zemzemes iežiem,

Iz dzīlēm nāk rēkoņas šalts.

Tur dziļumos dzidrākais avots

Par upi top, strauja kas trauc.

Caur granīta slāņiem vaid akmens

Un dimants pēc pasaules sauc.

Šai klintī ,virs aizām un gravām,

Stāv nams, kurā jaunava mīt -

Tik maiga no saulstaru skavām,

Kas pāri tai saulrietos krīt.

Un asaru dzidrajās lāsēs

Tai acis mirdz tumšas kā nakts.

Un aizmaldās gājputnu kāsis,

Kaist ac’mirklis, paslepus zagts.

Vienvientuļa, gluži kā stīga,

Klust ģīga, kas gurusi jau,

Tā liecas kā smildziņa līga

Tais vējos, kas nākuši nav.

Guļ bizes kā zeltainas kāres,

To  košumu topāzs skauž pats,

Tā bezvainas tīra. Vai pāries

Šis  daiļums, ko apjūsmo skats?

Ir alkas kā brīvputni tālē -

Brīv atnākt un aiziet, kad tīk.

Klints noskatās vaigi kā bālē

Daiļjaunavai. Kukainis sīks

Pār jūru nes  vēstis  no zālēm,

Kas ziedos kā smaragdi dus

Zilgielejās vai kalnu gālēs,

Kā ambrozijs nektārs kur kūst.

 

Varens ērglis šo klintssalu sargā -

Vienmēr modra visredzošā acs.

Bīstas jaunavas tēva tas bargā,

Kuras slēpumu nezina pats.

Smaga sāga. Un atbalsis apklust,

Pat ja vēlas tās klinšsienās smiet.

Ērgļa vadīta, jaunava aiziet,

Kur tai gribas un negribas iet.

Vienreiz gadā tur akmens no kraujas

Ripo, ilgu un neprāta rauts.

Vēro jaunava – kurp gan tas dosies

Un vai viņai reiz sekot būs ļauts?

Sabrūk klints, bet tai nesaredz gala.

Un vai ilgi vēl gaidīt ir lemts?

Pati mūžība nogurst un sala,

Kurā cietoksnis jūrā ir ņemts.

Aizpeld klintsbluķu blāķis kā pūka,

Daiļas jaunavas iedomu nests.

Viņas celles logs – kuģim nu lūka,

Kurā skats top ar cerību mests.

Melna jūra kā dienu, tā nakti.

Plēsīgs zvērs klinšu ķermeni grauž,

Tumsā ielaužas viltīgais ūdens,

Mazā plaisā jau aizceļu jauš.

Ilgas zūd, vietā iemājo bailes,

Tumši zilas kā lente, kas žņaudz

Elpu ciet, kamēr sirds trīcēt stājas,

Akmens veseri deniņos klaudz.

 


2. Valdnieces dziesma

 Un, kamēr kā atgrieztais rieciens

                     Tas klintsbluķis ziljūrā klīst,

Tālā zemē aust oranžsārts Mēness,

Tālā zemē tek medus un vīns.

Tur meitenes skaistas bez gala.

Tur puiši kā uguns un krams.

Ai, un vasara allaž! Nav sala,

Kurā stingtu gan augums, gan nams.

Tā ir jaunības zeme!

Pat Nāve - baltā autā ar līkumu iet.

Nav skumju, nedz nedienu arī.

Ļaudīm atļauts vien dejot un diet.

Visi laimīgi, jautri patiesi.

Katrs brīdis kā sudrabs un zelts.

Katru dienu nāk draugi un viesi.

Un neviens netiek nievāts un pelts.

Nav ienaida, grūtuma nastu.

Kur tie palika? Kas lai to zin’!

Varbūt bija, bet nebēdā ļaudis.

Prieku, jaunību, uzvaru svin!

Jā, uzvara! Plaukst visulielā –

Laiks padevies mierīgs un mulss.

Viņu uzveica Valdniece viedā.

Nu viņš pieder tai - stājies un kluss.

Reiz nācis ar milzīgu spēku,

Alka izpostīt visu un graut.

Malt zemi, dzēst dzīvi un grēku,

Saukt Nāvi un cilvēkus kaut,

Lai tie apgultos melni no mēra,

Žurku pilni kad pagalmi kust.

Līķu smārdā un dvingā no sēra

Liktu pilsētai sapūt un zust.

Melnās drēbēs un pinkainu bārdu

Nācis iekšā, viņš draudēja jau

Pašai Valdniecei nolaupīt vārdu,

Izdzēst pilsētu, lai tādas nav.

Lai mūri kā drupuši zobi

Kailās smaganās smakojot trūd.

Dievam netīk nedz lūgsnas, nedz godi,

Bijums niecīgais mirklīgi zūd.

Drebot jausmās pie karaļpils loga

Pati Valdniece piegāja tad.

Kur  glābties no nolemtā sloga?

Kur likties, kur paslēpties? Skat,

Tur ir kārtis uz galda. Var jautāt.

Var tās izlikt un cerēt, ka rīt

Atkal dzīve un laimība valda

Nevis dzīve un laimība krīt.

Lepna, sārta kā ogle no kura

Viņa uzsauca vecim, kas baiss:

- Hei, nāc augšā! Vai kauns tevi tura?

Būsi kavalier’s! Sirds mana kaist!

Pavei, kārtis šīs laiskās uz galda!

Mācīs tās tevi mīlēt un smiet.

Hei, skaistuli, izprieca salda,

Kamēr nakts mums uz rītausmu iet! -

Un  apstājies vecis, griež seju,

- Tā brīnišķa! – izlauzās vaids.

Melni mati tai vijas kā čūskas,

Lūpas deg tā kā asins. Un smaids!

- Tā brīnišķa! – čuksti aizvienu

Nu jau gadsimtiem skan tik un skan.

Zīlē Valdniece nakti un dienu

Pašam Laikam, ne tev un ne man.

Viņa stāsta šim visu, kas bija.

Un vēl izstāstīs visu, kas būs.

Ļaudis aizmirsa gadi kā mijas,

Zuda ienaids un ieroči rūs.

Nav ko dalīt, ej, priecājies, mīlē

Kamēr var, kamēr liktenis ļauj,

Kamēr Valdniece Laikvecim zīlē,

Kamēr mūžību rokām tā kļauj.

 

 


3. Prinča dziesma

                     Tai pilsētā, marmora mūros

Kas skaidra kā lilija tvan

Rožu kārniņiem jumtgalu stūros,

Ielās  zeltaina jautrība skan.

Ziedu vītnēs un izpriecās guris

Tikai viens, kuram drūmojas prāts.

Tas ir Valdnieces dēls – princis Baltis,

Kuram apnicis prieks un ir sāts.

Sagrib pamest gan māti, gan tautu,

Tālus ceļus un neceļus klimt,

Meklēt daili un gudrības malku,

Cauri grūtībām nākotnē dzimt.

Saldās dziesmās un dejās tam šķērma

Visa dzīve un ikdiena šķiet.

Varoņslavu tas ilgo ne ērma,

Kurš tam mācītu rotaļās iet.

Augums stalts. Derēs bruņas kā lietas,

Zobens mirdzošs un apmetnis košs.

Šaubām nepaliek sirdī vairs vietas,

Kad viņš sevi uz tālceļu poš.

Nedzird bažas un satrauktas runas.

Darbs šis slepens, lai neredz ne acs.

Ātrais lēmums, lai nezūd un turas.

Drošs un apņēmīgs jaunekļa skats.

Pēdējs solis, uz pilsdurvīm spertais,

Liek tam apstāties. Sažņaudzas sirds.

Mātes Valdnieces mīlas dēls ķertais

Brīdi kavējas, griežas, kur mirdz

Vēlā vakarā uguns no loga

Viena vienīgā pilsētā spīd,

Jo grib Valdniece noturēt slogā

Laiku – bezsirdi, projām kas slīd.

Viņas viedā, bet gurušā vaigā

Rūpju rievas sāk ielejas grauzt.

Zīlē viņa un ... - nākotne baiga.

Vecās kārtis to nekaunas paust.

Melot Laikvecim? Kā lai to drīkstas?

Tam, kurš redzējis visu un zin’! 

Kur gan cerības mākoņu mīkstas?

Te nu nāve uz papēžiem min!

Čīkstot atveras durvis, un princis

Dodas projām kā zudušais dēls.

Mātei paliek vien sveces gals dzirkstīs.

Kad tas izdegs, būs dzīvot jau vēls.

 

Piešus sānos spiež rumakam brašam.

Noklaudz pakavu zibšņainais raksts.

Ho! Tik lieliska sajūta pašam!

Plašums nezināms un neparasts.

Pamest pilsētu laimības pilno

Princim lielumi lielākais prieks.

Steigties zilgmē, kas aicinot viļņo!

Varoņdēkas un cīņas būs nieks!

 

- Ai, Baltais Bruņinieks esmu!

Visuskaistais un uzvarošs.

Nākšu mājās ar saullēkta dvesmu

Visuslavens un starojošs! –

 

Maigā pūka virs lūpas vēl pienā,

Kamēr dūrē guļ zobenzobs vēss.

Virmo asinis šūnā ikvienā,

Nespēj mierināt novakars rēns.

 

Tiklīdz pagaisa rikšojums ielās,

Tumši satumsa Valdnieces smaids.

- Zini, Laikveci gudrais, - tā lielās,

- Iraid zīlējums melsums vien slaids! -

Viņa nievīgi atgrūda kārtis.

- Še, tās raugi un pazūdi! - Viss.

Nav vairs spēka. Lūk, pilsētas vārti.

Atstāj mani, tavs ceļš tālāk ris! –

 

Šķeļ zibeņi - Laikveča dusmas,

Grand pērkons un putekļos drūp

Zelta laimība, daile un vietā,

Kur bij’ pilsēta, drupas nu kūp...

Nav Valdnieces, namu un ļaužu.

Tikai sveces gals, dūmaina dakts.

Īdzīgs vecis lād likteni gaužu

Un ir vientuļš kā tukšums un nakts.




4. Večas dziesma

 Jāj princis tik spēkpilns un drosmīgs

Mūžamežā, ko tīmeklis klāj.

Milzu koki pār taku kur nolīkst,

Sūnās bārkstainas papardes māj.

Klusiem soļiem čab pērnlapās eži,

Rūcīgs lācis uz naktsmigu slāj,

Nemierpilni slīgst nomidzī brieži.

Tikai Princis viens pats un viņš jāj.

Liela, lieliska zeme zem kājām,

Brīnumsapņi plīv gaisā un kūst.

Nav šī pasaule bailīgam, vājam!

Prāts alkst darba un sirds vēlas just.

 

Liela lauce! - Hei, pašķiras, oši! -

Uzzied gunskuru piepildīts lauks.

- Kas te notiek? – sauc Bruņinieks droši,

- Vai te naidnieks? Vai labākais draugs? –

 

Balsu murdoņa pieklust. Mazs meitēns

Izskrien priekšā un smejas, - Nu, cirks!

Šitais puisietis, tikko no meža,

Nejēdz to, ka te vienkārši tirg’s!

 

- Man nav naudas, - teic princis

Un griežas ļaužu pulkam ar līkumu iet,

Bet te veča to saķer aiz kāpšļa

Stingru roku kā puišeli ciet,

- Nemūc, jaunekli! Tirgū šai naigā,

Naudas nevajag. Maiņai tas celts.

Mantu mijēji vien tik te staigā.

Nerūp ļaudīm ne sudrabs, ne zelts.

Redz, tas vīrelis piedāvā godu.

Pretī drosmi viņš iemainīt cer,

Bet tas rūtainās biksēs! Pie joda!

Tukšas cerības turziņās ber!

Lēti atdod par pilnu viņš duci,

Sapņus veltus kā kliņģerus ver.

Mīļais, nesmādē! Šiteno preci

Ir kas meklē un ķertin izķer.

Bet tā sieva – tur - mīlības dēku

Itin karstu pret iegribu dos.

A, tas kuprainis uguņu spēku

Pretī ūdeņiem iemantos.

Ja tev vēlmju par daudz, dod tās prom.

Sātu paņem un apdomu... skat,

Tur viens pastalnieks īsbiksēs platās

Tādu mantu tev piedāvā pats.

Strauja sirds? Tādu nieku, ak, puisīt!

Tikai nemiers un nedienas draud.

Dod to prom! Vai’g prātu tev prasīt,

Stingru roku, lai pret’nieki raud.

Un tur stūrī, tai būdā bez loga,

Aklā tumsībā kraupainis bāls.

Tas ir likteņu mijējs. Bez joka!

Pavei, paskat, šim cukurs un sāls!

Gribi saldāku? Cukuru piešaus.

Pārāk salds? Asarsāļumu dzels.

Gribi mīkstāku? Pūka būs klātu.

Vajag cietāku? Noderēs dzelzs.

Ai, tu viebies? Nav labi? Bet, palūk,

To jaukāko brīnestību!

Lūk, kroplis mij sērgu, nu proti,

Pret stiprāko veselību!

Bet mironis šitais, jel stājies,

Tas ilgo vien dzīvestību!

Kurp raujies, ak, nedīžājies!

Nāc šurpu, dod roku!

Vai neproti joku?

Sit saujā! Tikpat - mirsi kaujā...

 

Bet princis vairs nedzird tās baisas.

Karst zirga elpa, un krēpes raisās.

Tur dziļmeža sakņainā taka,

Te mežmale, krauja,

Te rīts, te vakars.

Klipatu – klapatu – klap,

Klipatu – klapatu – klap.

Bet baisas kā tīmekļi stīdz

It visur kā pietītas līdz.

 





Grāmatas atvēršanas svētki

Grāmatas atvēršanas svētki bija iekļauti Lielvārdes pilsētas svētku programmā. 2013.




Pirms grāmatas atvēršanas svētku koncerta KN Lielvārde. 2013.




Marko Ojala. "Bruņinieka dziesmas". Pirmatskaņojums. Zinību biedrības "Gaismas Dārzs" 5. gadu jubilejas svinībās Lielvārdes KN 26.10.2014. skatāms, un daži dziesmiņu teksti atrodami te:

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html

















ceturtdiena, 2014. gada 4. decembris

Epifānija "Nāves Deja" .




 Rolanda Kozuļa foto.

Kopš pērnā Veļu laika jaušu vēderā tādu kā kamolu, kā čūsku murskuli. Tas lokās dejā snaikstīdamies un tīdamies augums ap augumu. Jūtu kamola springumu savelkamies aizvien ciešākā mezglā. Liekas, indes odzes ievijušas manī migu un dara sāpes, bet es zinu - tās nav manas. Cilvēki ... es jūtu viņu trauksmi un bailes. Un mans augums jūt tautas auguma sāpēs. Tās izstaro uz mani un  pasludina  Nāves esamību.


 Mēs tikai izliekamies Viņu neredzam. Vai tādēļ, lai Viņa neredzētu mūs? Kas Viņa ir? Baltā drānā ietinies masku tēls vai plānu, pelēku ādu apvilkts Viduslaiku ģindenis, kurš Nigulistes baznīcā, gleznotāja otas radīts, priecīgi lec kopā ar dzīvajiem. 


 Vai viņa ir balta? 

Pirmo reizi satiku Nāvīti Ziemsvētkos. Tobrīd Viņa ir jauna, garkājaina  meita, balinātā linu autā, galvu satinusi sēd ragutiņās un gaida uz Bluķa vilkšanu. Viņai ir lauzta kāja. Jā, dancodama salauzusi.


„Tiesa, tiesa, ne meliņi”, - viņa smejas. Acis dzirkstī zem auta malas, smejošās lūpas - aizklātas. Kad jādejo, viņa ceļas un lec uz vienas kājas. Otra vēl esot saudzējama. Ejam aplī ap viņu. 


Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos puišus līdz

Vecie puiši tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.



Un, protams, šie to vien gaida, ja reiz tik jauna un smuka meita. Kājas kā dzērvei, kakliņš kā gulbim, balta kā līgava. Tikai skāde - kāja kliba. Nav lāga, jau līgavas dancī vārgule. Nekas. Šo gadiņu sadancos ar šo, gan citu gadu būs cita. Katrus Saulgriežus kāda sieva apvelk balto autu un nāk klātu dejojama, lai kad īstā Nāve nāktu varētu sacīt , - labu dienu, bet tikko jau esam dancojuši. Ej uz mieru. 


Balta nāca Veļu Māte, bet  varbūt Viņa ir melna kā vasaras tveicē pāršķelta velēna.


Melnās čūskas izlīdušas sildās saulē. Pārslidinu kāju karstam motocikla rumpim. Asfalta lente speltē izkususi spīd kā lunkana rāpuļa mugura. Tikko piestājam, ādas veste sāk smacēt. Bikses - biezas kā bruņas. Ķivere spiež un trūkst gaisa, tomēr čaula spēj pasargāt no dejas ar jauko meiču. Daži baikeri ir vēl piesardzīgāki – motociklu sānus klāj „jautro rodžeru” viepļi, vīru ķermeņus – tetovēti krusti, nāvīgi apdrukāti krekliņi, nāves galvas gredzenos un ķēdēs, lai ... Nāve atpazītu savus dancotājus. 


Kad motocikli  aiztraucas garām , autovadītāji kļūst nikni.

-Donori, - galvu pa lodziņu izbāzis līdzīgi čūskai šņāc kāds cilvēks. Var saprast – tam vecim skauž. Ceļi ir šauri, dzīve – īsa, braucēju - biezs. Pašu izvēle, taču piesaukt Nāvi jau gribas priekš cita. Dažbrīd liekas, viens skaudīs otru pat griežot valsi, jo citam, lūk, tiek tango. Bet tur jau atkal neko nevar darīt.


Katram esot sava deja. Tā, kurā viņš var būt pats, patiesi līdz galam izdejot dzīvi. Kura ir mana? 


Ja nu Melnā sieva nāktu un ielūkotos manās acīs? Ko dejotu es? 


Atceros, rokdarbu kārbā - melna filca gabals. Izgriežu tajā redzokļu vietas. Pielaikoju. Skatos spogulī. Manas zilās acis piepeši veras melnas. Vai tās maz ir manas? Varbūt tā ir Viņa, kas raugās manī. Nodejot Nāvi? Pavasarī?
Jā, man ir kartona ķekatu izkapts garā kadiķa  kātā.


Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tās vecās meitas līdz.

Vecās meitas tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.



Un ko tad Viņa nāk? Vai tik vien kā lūgt uz deju?


Viņa pienāk tik cieši klāt, ka Viņas saltā elpa sajaucas ar tavu un ielūkojas tevī tik dziļi, ka stingais skatiens sniedzas cauri laikam pat tur, kur tevis nav.

Un ja nu Viņa saka ,- esi gana dzīvojisun  jautā, - Kāda tavai dzīvei jēga?

Un te NAV runa par fizisko ālavību. Te IR runa par garu. 

Varbūt pat visas tautas garu! Un tā ir arī tava atbildība.


Varbūt mums nav bail no Viņas, bet no tā ko atbildēsim un no tā, ka viņa smiesies zobus plaši pavērusi. Kam viņai lūpas, ja vieni vienīgi smiekli?


Deja. 

Visu pavasari dzīvoju vienlīdz spriega un miegaina kā 
kaķis. Brīžiem ieklausos čūsku kamolā. To zvīņas ir sacēlušās kā puspavērtiem  čiekuriem un sausi skrapst trīdamies viena gar otru līdzīgi kastaņetēm.


Kur dejot? 

Protams, uz ceļa. 

Braucot ierasto riteņa trasīti, pagriežu galvu pa kreisi. Ceļš cauri pamestam ābeļu dārzam ietriecas tieši horizonta punktā, kur kā sarkans rats Aizsaulē grimst Saule.

 Decumanus – nolemto ceļš.
 Dejai jābūt uz tā, baltiem putekļiem ceļoties, sīkiem oļiem šņirkstot. Ābeles baltos ziedos, bet gaisā - uzvirmo stinga salnas dvaša. Kurš zin, kuru rītu tā nāks.


Negaidu rītu, ņemu vakaru. Steigā sametu lietas uz riteņa bagāžnieka. Apvelku acis ar melnu, lūpas – ne,  paspēšu uz vietas ... nav laika, nav laika ... Saule riet. Tā laižas lejup neticami strauji. Tā dejo galopu. Mēs ar riteni arī.

 Līdz ceļam gandrīz desmit kilometru. Joņoju pa dangām tā, ka put. Ceļš ir bedrains. Īsts vecās mātes veļas šrubis. Kameras statīvs kratās kā veci kauli. Melno kleitu esmu saspraudusi teju līdz viduklim.  Vienalga kā izskatās, ka tik nepinas pa kājām. Minu pedāļus, mugura slapja, mati līp pie pieres. Saule riet. Man jāpaspēj. Šaujoties cauri sīkam, izmirstošam miestam, iepretim veikalam ieraugu vientuļu nācēju un apķeros, ka garā izkapte uz riteņa ragiem  izskatās traki ... smejos baltus zobus rādīdama. 

Par laimi, citu ļaužu nav ... pielipuši mājas altāriem,  kur izšķiras teju vai Latvijas liktenis -  hokeja fināls. 
Saule sastingst virs mežu galiem un piepeši strauji aizkrīt aiz pamales.
Par laimi, esmu jau klāt. Asi pagriežu stūri un iemetos ceļā. Minos pēdējiem spēkiem. Esmu nodzinusies slapja. Kāda tur vēl deja? Tūliņ būs tumšs. Ierastu roku izrauju statīva kājas garas kā maikstes. Uzstādot kameru trīc rokas, ātrāk ... no austrumiem pāri vāžas melnu mākoņu siena ... tikko stājos, lai uzmeklētu skaņu treku, asinskāri uzbrūk odi. Uzlieku vienu pirms īstā, apvelku lūpas ar melnu, aizklāju seju ar masku ... apvaldu elsas. Kameras vienaldzīgā acs tukši veras manī un piepeši rotaļu izkapte pārvēršas  skanīga tērauda asmenī. 

Es neesmu es. 

Es esmu Viņa, un Nāve dejo savu bezgalīgo deju...

 Neprotu kādu. Un tad ...Viņa saka, - nebīsties, es esmu radīšana, visa gals un sākums.

 No negaisa mākoņiem izšaujas balts zibens. Mūzika beidzas. Pūlos attapties. Vācu izsvaidītas mantas, pakoju riteni.  Atkal esmu es pati - naktī, melnā pļavā alkaini griež grieze, debesīs plaiksnī rūsa. Lēni ripinu mājup. 


Čūsku vijums manā klēpī beidzot atraisās un  kā sodrēju tērcītes rit miklu ceļu pār muguru. Otrā rītā, noskatos filmas 5 minūtes un pūlos aptvert kas noticis. Vārdi uz papīra veido rindas ...


Viņa ir vienlīdz salta un karsta.

Vienlīdz kaislīga un mierīga.

Vienlīdz gracioza un brutāla.

Vienlīdz uzmanīga un vienaldzīga.

Vienlīdz balta un melna.

Vienlīdz pievilcīga un atbaidoša.


Viņa dejo tālu,  notiek citur, paļauj citur, Viņa nenāk pie tevis, nenāk pie tavas tautas  ... tikai tuvojas, piedraud, pārbauda asmeni, novēršas ... vēl nav laiks ... Viņa dodas prom, bet neaiziet ... Viņa nevar. Viņa ir Dzīvības daļa - Vārti uz jaunu dzīvību.
Šī deja  ir dziedināšana cilvēkam, tautai, Pasaulei, kurā mītam. Dziedināšana dvēselei un augumam.
Nodejo to, saproti to. Tu esi dzīvs dejai un priekam. Tu esi dzīvs Mīlestībai un Viedumam.



4.11.2014. Skaņupē.

Nolasīta Prozas lasījumos "Mansardā", Rīgā. https://www.prozaslasijumi.lv/2014