pirmdiena, 2013. gada 18. februāris

Iepazīšanās.

Mani sauc Sandra Sabīne.
"Sandra" ir mātes dotais vārds, bet par "Sabīni" kļuvu pati, izvēloties to kā radošo pseidonīmu. Man liekas, ka vārdā "Sabīne" ir vairāk maiguma un radošuma.
Iepazīšanos iesākšu ar vienu literāru rindkopu. 

Dzīve ir piedzīvojums. Cilvēks – vienīgi viesis tajā. Uz laiciņu. Mums ir paveicies būt kopā. Šodien es kā ceļiniece klaudzinu pie Tavām durvīm. Nogurusi, bet laimīga. Man ir noputējuši zābaki. Varbūt gadījies iekāpt kādā "izaicinājumā". Ak, vai! Tava tīrā grīda!:)


Lai nesmērētu Tavu grīdu, varu palikt laukā, bet Tu  ielūkojies manā rakstu pasaulē. 

Kad es apzinājos, ka "rakstu"?
Ilgi neapzinājos. Rakstīju īso prozu un dzeju, kura nevilšus uzplaiksnīja "da jebkur" - garlaicīgās lekcijās, vilcienā, gaidot rindu vai ceļojot, kad iespaidu ir gūzmām daudz un koši. Raksīju blociņos, uz gadījuma papīrīšiem, kladēs, kuras domātas citiem nolūkiem. Pierakstīto, aizmirsu, zaudēju, izmetu. Nelikās svarīgi. Nekas vērtīgs. Patiesībā man nebija laika, lai apdomātos vai izdomātu kādu domu līdz galam. Sākumā bija skola, tad ģimene ar bērnu, kuram bija īpašas vajadzības, darbs vispārizglītojošā skolā. Vēl pēc gadiem desmit nāca studijas sapņu augstskolā - Mākslas akadēmijā.

Grāmata kā fenomens, lasāma viela un mākslas objekts man allaž ārkārtīgi patikusi. Studijas un darbošanās virzienu izvēlējos, lai tuvotos tai - grafiku.

Rakstu tad, kad vairs nespēju zīmēt, gleznot, veidot, dejot. Tas notiek, kad vārdi "plēš pušu un prasa papīru". Ierastāk rakstu ar zīmuli, īpaši ja tā ir dzeja. Ir bijuši ilgi periodi un gadi, kad klusēju, jo vārdu nav. Tie ir kā atņemti. Varbūt tas ir uzkrāšanas periods, bet pēdējos gados, apzinoties mazo iespēju publicēt darbus grāmatas formā, ir sajūta, ka pierakstīt veltīgi. Pat ja izdosies sasniegt grāmatas publikāciju, tā var palikt nelasīta pat bibliotekas plauktā un aizbraukt melnos maisos uz miskasti. Diemžēl, līdz ar to nezināms skaits dzejoļu tikai pazib, lugas aizviļņo, stāsti uzmirdz, garproza lēni aizvijas, bet netiek pierakstīti. Un ko līdzētu tos pierakstīt, ja jau pierakstīto nav iespējas iedzīvināt. Pēdējais skumju piliens bija bērnu operas librets, kuru lūdza uzrakstīt, pat izmantoja to lai iestātos mācību iestādē, bet vēlāk "eksperti" noliedza kā neaktuālu. Jā tajā, protams, nebija par dzimuma maiņas problēmām, bet vai rakstot var izskraidīt līdzi viendienīgai modei. Es nevaru. Nevaru arī rakstīt to, ko nezinu vai nevēlos cilāt. Manā izpratnē, grāmatas, dzeja, opera, luga ir par mūžīgo ideālu. 

Varētu teikt, ka daļa ģimenes rakstīšanu nesaprata, uzskatot radošos sapņojumus par reāliem piedzīvojumiem. Laikam jau bija ļoti dzīvīgi, ja tā uzskatīja, bet par ko tad lai es būtu rakstījusi? Būtu garlaicīgi rakstīt par marginālu, pelēku ikdienu, pļēgurību, atstumtību, knapināšanos, nebeidzamu būvlaukumu utml.. Varbūt ar laika distanci no tās sanāk materiāls, tomēr kamēr jēls, tas guļ slapjš un pretīgs kā gļotu pļeka. 
Es paslēpos pasakās, kuras stāstīju meitai. Viņa lūdza pasakas vēl un vēl. Īpaši viņai patika klausīties pasakas mūsu pastaigās un vakaros. Nebija grūti izstāstīt. Meita vaicāja, kur es tās ņemot. Teicu, ka atnāk. Tad meita jautāja, kur tās paliek, teicu, ka aiziet, aizmirstu. Tas viņai nepatika. Viņa lūdza, lai pierakstu. Tā sāku rakstīt "Kampūrijas stāstus un pasakas", kuras izvērtās par vienotu pasaku prozas darbu. Pašai bija interesanti, jo sākot jaunu pasaku nezināju kas tur būs uzrakstīts, kad pabeigšu. Plānošanu sāku tikai tad, kad apzinājos, ka grāmatu nevar stiept bezgalīgi garu, un izklīdušie varoņi ir jāsavāc vienuviet pie kopīgā mērķa. Ilustrēju ar milzīgu aizrautību. Meita uzstāja, lai dodu grāmatu uz konkursu. Tā arī darīju, tomēr bērniem un pusaudžiem domātā literatūra nav mans žanrs. Varbūt tam nepieciešama spēja saglabāt sevī mūžīgu bērnu un jaunieti, bet man tas neizdevās. 

Romantiska dzeja vai proza ir daudz tuvāka, arī lugas un scenāriji. Mani aizrauj varoņa tiekšanās pēc ideāla, mīlestības, labā un skaistā, spēja uzvarēt likteni. Likteni veido vieta, situācija un laiks. Varonis var uzvarēt pirmos divus, bet trešais vienmēr paliek neuzvarams.  Tā ir poēmu "Desmit Dziesmas pr Balto Bruņinieku" un "Alessandro Dārzs" pamata tēma.  Bruņinieka dziesmas uzrakstīju vienā iedvesmas uzplaiksnījumā, nedēļas laikā. Teksts gandrīz netika labots. To publicējā pēc 10 gadiem, kad piedāvāju to Lielvārdes novada domei kā dāvanu skolu absolventiem. Ļoti brīnījos, kad viņi pieņēma piedāvājumu. Iespējams tādēļ, ka intrigās un melos dzīvojošai sabiedrībai ideālais varonis ir nepieciešams visvairāk.
"Alessandro Dārzs" ir veltījums Renesanses laikmeta gleznotājam Alessandro Botičelli. Poēma ir krāšņi ilustrēta un papildināta ar simbolu glosāriju, kuru laipni rediģēja MA profesors un filosofs Andris Rubenis. Poēma un zīmējumi tapa pēc mācību ceļojumiem uz Itāliju. Neesmu mēģinājusi piedāvāt izdevniecībām. 2008. gadā un sekojošajos 5 gados to neļāva krīze, bet laikā, kad ap LV simtgadi valdīja nauda, absolūtā apsēstība ar latviskumu un latvisko. Tas noslāpēja arī vairākus centienus no VKKF saņemt atbalstu teiksmu grāmatas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds" publicēšanai. Beigās sapratu, vienkārši nedod, jo nav par Latviju. Latviskuma apdziedātājiem deva. Tagad atkal citas aktuālitātes - ideālā kultūrvaroņa statuss un pārliecība pazudusi kārtējās ekonomiskās krīzes, dzimumapjukuma un kara dūmos.

Mācoties prozu pievērsos stāstam. Tie ir amplitūdā no nopietniem, skumjiem līdz mazliet dauzonīgiem. Varētu izdot krājumu. Daži no tiem ir nolasīti ikgadējos Prozas lasījumos. Viens ar pseidonīmu publicēts žurnālā "Patiesā Dzīve". 
Īsprozai jābūt noapaļotai, ripojošai, noslīpētai gludai kā olim. Rakstot ļauj vārdiem plūst, bet tad tos pārlasa atkal un atkal, nogludinot nost lieko un smagnējo. 

Lugas un scenāriji ir iedvesmojoša lieta. Esmu rakstījusi un arī piedalījusies vairākās lugās un koncertuzvedumos. Viencēlienā "Vēlā Rieta" par Raini un Aspaziju (Krāslava), Lugā "Kāzas martā" (Ķegums). Rakstīti un izspēlēti koncertuzvedumi "Roze pavasarī", "Skaistākais gadalaiks" (Ķegums, Lēdmane). Dzejas lasījumi "Trubadūrs un Dāma" ( Lēdmane), "Balts" ( Lielvārde), "Tā zilā ilgu puķe" ( Ķēgums).
Drāma būvējas ap konfliktu. Rakstot man ir ir svarīgi iejusties tēlā līdz saknei. Saprast raksturu, rīcības motīvu un risinājumu, kuru dabiski izvēlas lugas tēli. Lugas tiek rakstītas skatuvei, ne plauktam. Esmu uzrakstījusi lugas "Orfejs. Pāri upei" un "Četras Lāses", kuras nav iestudētas. Diemžēl mūsdienu teatra lugās reti "dzīvo" varoņi. Pārsvarā "mīcās un pinas" vidusmēra problēmcilvēks vai pat garīgi traumēts indivīds. Tas tiek pieprasīts, lai luga būtu spēlēta. Režija nereti vēlas pilnu patvaļu un lugas idejas deformāciju vai sliecas svārstīt skatuves gabalu no populāru tekstu adaptācijām, pastāstiņiem, dienasgrāmatu fragmentiem un dīvainām performancēm. Bieži tiek sagrauts vai pasludināts par nevajadzīgu drāmas autora teksts kā lugas mugurkauls. Lugas autors tiek pakļauts režijai. Režisors maina tekstus un situācijas kā vien vēlas. Man tas liekas absurdi. Iedomājaties šajā situācijā Šekspīru. Interesanti? Vai tomēr bēdīgi? Saskaroties ar šo īpatnību, lugu rakstīšana vairs nešķiet aizraujoša. Ķertums un nemitīga piezemēšanās uz ikdienas kājslauķa jau liekas pāri mēram un smagi. Ja ielūdzat rakstīt scenāriju vai lugu, lūdzu uzticaties autoram. Tieši iedvesma ir labākais līdzeklis labākajam rezultātam.


Mīlestībai un cilvēka emocionālajai pasaulei veltīto dzeju esmu apkopojusi divos krājumos - "Ilūziju meistars" un "Mēness Lāsēs". Pēc dzejas sudijām izveidojās dzejas formas sarakste ar dzejnieku, kura pseidonīms bija Anrī Lafošels. Kopā sarakstījām vēstules dzejā - krājuma "Mazliet Parīzes šarma" divas daļas - "Pavasaris" un "Vasara". Dzejas duetu prezentējām dzejnieku kopējā lasījumā "Vasara". Uzkrājuma procesā ir dzeja, kura tapusi pēc 2015. 

Esmu pagodināta, ka komponisti izvēlējušies manu dzeju savu brīnišķīgo dziesmu tekstiem. Dziesmu autori ir Aigars Godiņš, Marko Ojala, Dace Priedoliņa un Māris Lasmanis.

Mani dzejas skolotāji Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā bija Ronalds Briedis, arī dzejas konsultants Aivars Eipurs.
Prozu apguvu pie Ronalda Brieža, Ievas Melgalves, arī Laimas Kotas. 
Drāmu mācijos pie Jāņa Jurkāna, Laura Gundara. 
Biju  jauno rakstnieku apvienībās "Literārās akadēmijas absolventi un draugi" un "Dore".
Piedalījos Prozas lasījumos un rakstnieku radošajās rezidencēs.

Esmu darbojusies arī publiskās runas rakstīšanā, intervijā, sagatavojusi nelielas publikācijas presei. 

Esiet sveicināti Literas blogā! Te jūs atradīsiet nelielu rakstu apkopojumu - paraugus no tapušiem vai topošiem literāriem darbiem. Esmu atvērta radošai, literārai sadarbībai. Lasījumiem. Varu ilustrēt un maketēt Jūsu tekstus, veikt fotogrāfiju apstrādi un izveidot video. 

E-pasts saziņai :   sandra.sabine.jaundaldere@gmail.com


Ar literātu apvienību "Dore". Pēc prozas lasījumiem kafejnīcā "Taka" Rīgā. 2014. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru