Veļu Laika noskaņas. Koncertuzvedums. 19.10.2013.

Einārs Kvilis (ģitāra) , Arnis Neretnieks ( ģitāra, balss ) Jāzeps Gasparovičs ( vargāns, balss) , Sandra Sabīne Jaundaldere ( OM trauks, tamburīns, teksti).

Arnis Neretnieks, Einārs Kvilis, Jāzeps Gasparovičs.

Deja ar aizdegtām svecēm.

Foto: Rolands Kozulis

Teksti

Vakara krēslā pār pazemes upi pārlaižas dvēseļu pulki. Appludina ielejas un pļavas, ielīst mežu biezokņos un alās, drūzmējas pilsētu laukumos un ielās.Veļu brīvlaiks, bet mēs viņus satiekot, nesmaidām un nesveicinām, neatpazīstam draugu un tuvinieku mīļās sejas, nesatveram sveicienam pastieptās rokas. Viņi ir atnākuši ciemos, tiek gaidīti, bet netop uzņemti. Nav viegli sarunāties ar tiem, kurus var vienīgi nojaust. Tā gribās ielūkoties acīs , ieķerties elkonī un, tāpat kā agrāk, parunāt par dzīvi. Dvēsele ir atnākusi viena. Tai vairs nav senā, pazīstamā veidola. Tā nevar būt kopā ar mums – šaipus palikušajiem. Tā ir citāda. Viss ir cits, un viss ir tas pats. Īstenība te apmet loku, sāk būt atšķirīga, taču mēs to nevēlāmies. Mēs gribam, lai būtu tāpat. Mūsu domās un atmiņās aizgājušie nekad nemaina savu izskatu. Viņi nemainās, sapņos tiem ir tās pašas drānas un domas, ko sacīt. Vienīgi sejas ar laiku izbalo, un mēs izmisuši raugāmies, pūloties saskatīt neaizmirstamos un tomēr aizmirstos vaibstus. Nežēlīgs un žēlsirdīgs Laiks. Redzēšanai ar to nav nekāda sakara. Mums katru dienu ir citas acis. It kā tās pašas, bet rāda ko jaunu. Veca, pierasta lieta piepeši negaidot rādās nebijušā veidā, un mēs sev par brīnumu saprotam, ka redzam ko agrāk neievērotu. Tā ir acu daļa. Tās acis, kas skatījušas bijušo, palikušas tur. Šodien atliek tikai sapņi un migla.

Dvēseles atnāk un dodas prom. Veļiem ir savi ceļi. Piemini dvēseli ar labu, piemini pateicoties un atlaid, atlaid brīvībā, aizmirsti to saukt, jo tā ir brīva un brīva tā nāks, kad tavējā klauvēs mūžības vārtos. Tu taču gribēsi, lai kāds tev tos atver.

*

Veļu upes krastā Veļu Māte velējas

Vēls, vēls, velīši, satekat mājās

Velēnu nami, velēnu durvis

Reizi mūžiņā virināmas

* 

Laiks, kad rītam trūkst dzidruma. Pienains baltums, kuram cauri laužoties skaņas kļūst mīkstas un valgas kā purva sūna. Veļu Māte izklājuse savas baltās villaines, lai žūst.

Velti,velti ...tām nekad neizžūt ... mūžu mūžiem pievilgušas.

*

Rāms, kluss ezers. Dzeltenas lapas ūdenī ... kā nosūtīt aizmirstas,vecas, nodzeltējušas vēstules. Varbūt savākt un izlasīt? Nē, nevar. Ūdens aizskalojis tinti.

Reiz kāds cilvēks... paņēma papīru un uzrakstīja draugam vēstuli , tad otru, trešo. Pasts atradās tālu, un ko līdzētu steigties. Nosūtīt varēja vēlāk. Viņš rakstīja un rakstīja dienu no dienas. Viņi ilgi nebija tikušies. Pirms daudziem gadiem, kurš vairs atminas par ko, sastrīdējušies. Patiesībā, vairs nevajadzēja būt dusmīgam, nevajadzēja arī rakstīt, draugs tāpat nelasītu, jo  viņa vairs nebija. Laiks aizskalojis gan slikto, gan labo.

- Lūdzu, atstājiet man vismaz kaut ko teica cilvēks.

- Labi, - atbildēja Rudens –  tev ir pienākušas atbildes ...un iedeva dzeltenu lapu sauju.

*

Mīļā, - sacīja kāds vīrs, - vai tev ir silti un labi? Varbūt varu tevi kā iepriecināt? Uzsmaidi man, mīļotā. Vai drīkst es glāstīšu tavu augumu, kura skaistumu esi ziedojusi un sirmot sākušos matus ...  zinu, ka esmu piemirsis to teikt, ļauj man  arvien mīlēt tevi,  es to vēlos no  sirds.

Vīrs sacīja vēl daudzus citus vārdus ... maigus, glāsmainus. Kur gan tie bija bijuši visu dzīvi?

Mīļotais, - sacīja sieva, - es apbrīnoju tevi, tavu spēku un gudrību, maigumu un pacietību. To, ka tu spēj būt mierpilns pat brīžos , kad sagrūst manu debesu sijas. Paldies, ka varu balstīties pie tevis. Ļauj es skūpstīšu tavas gādīgās rokas, tavu domīgo pieri, kurā aizvien nav nevienas dusmu rieviņas.

Es lūdzu tevi, mīļais. Es lūdzos, mīļotā, saki to drīz. Saki jau šovakar. Rīts var nebūt gudrāks par vakaru.

*

Visi ciema kukainīši gaida mani nomirstam...

Ače, dejojiet! Dejojiet!  Dzīres būs.

Tārpiņš grieza ritentiņu, prūsīts sita bungas ...

Blusiņa māsiņa augstu lēkātāja, aizlec uz Mēnesi

Tur jauna meita pilnmēness naktī ūdeni nes.
Mēneša vidū dziļajā aka, deviņi celiņi, sudraba grodi, pašā dzelmē debesu rasa. Kurš rasu dzēris, tas mūžam dzīvo.