Intervijas.

Intervija ar bijušo Andreja Pumpura muzeja vadītāju Anastasiju Neretnieci.

Neternieces kundze, ko jūsu dzīvē nozīmē Lielvārdes josta?

Lielvārdes josta man ir visas Latvijas simbols un, kas ir Lielvārdes josta, to ir daudzi mēģinājuši izskaidrot, bet ,man liekas, pilnībā nevar atbildēt neviens, jo tā kā cilvēkam dvēseles siltums katram ir, tā arī tautas dvēsele ir tautas raksti jeb ornaments, tautas dziesma un ,daba un vieta, kur dzīvo. Mūsu Lielvārdes josta it kā apvieno to visu, gan mūsu vietu, gan visas pasaules tuvumu mums, gan to siltumu, ko mūsu tauta izstaro caur rakstiem. 

Jūsu iepazīšanās ar Ernestu Spīču ir notikusi pirms daudziem gadiem. Kā tas notika?

Vispirms varu pastāstīt par iepazīšanos ar igauņu mākslinieku Teni Vintu (Tenu Vint), kurš vispār parādīja šo Lielvārdes jostas diženumu filmā kopā ar Ansi Epneru. Tas bija pats sākums ,kad Latvijā par to maz runāja.

Tajā laikā, kad jau bija tapusi filma radās doma muzejā izdejot mūsu jostas rakstus kopā ar Ernestu Spīču un deju kopu „Dandari”. Tas notika 1990. gada janvārī. Tā, ka ir sava veida jubileja šajā janvārī. Toreiz viņi brīnišķīgi skaidroja un izdancoja jostas rakstus un tad arī man likās, ka tā ir īstā tautas dvēsele, kas ienāk jostas rakstā. 

Tas, ka mēs pošamies izdejot Lielvārdes josta rakstus ir turpinājums kādam solījumam. 

1990. gadā, kad izdancoja Lielvārdes jostu, muzejā bija īpaša atmosfēra. Tur bija izliktas Lielvārdes jostas, bija stāstījums par to kā katrs saprot jostas rakstus un izjūt siltumu... Atvadoties mēs vienojāmies, ka noteikti vēl jābrauc uz Lielvārdi jostu izdancot. Nu tad tagad, acīm redzot, ir tā reize.

 Iepazinos ar Ernestu Spīču Katlakalna Tautas namā. Tur viņš mācīja par latviešu deju. Kopš vadu „Gaismas Dārzu” allaž lūkojos pēc interesantiem , gaišiem cilvēkiem, kuriem ir kaut kas svarīgs sakāms un, kuri var kaut ko iemācīt. Uzrunāju, aicināju uz Lielvārdi ... un ,lūk, izrādījās, ka , viņš ir solījis atgriezties Lielvārdē ... un viņam tas ir svarīgi.

Jā, tas ir reti, ka pēc 23 gadiem atceras kādreiz doto solījumu . Būs liels prieks , kā iecerēts, kopā ar lielvārdiešiem, izjust mūsu tautas ritmu un rakstu skaistumu.

Teic , ka avots, no kura dzer ir jātur tīrs. Vai ,jūsuprāt, Lielvārdes josta var tikt uzskatīta par vienu no tautas spēka avotiem.

Jā. Žel, ka ir dažādi aizspriedumi par jostas rakstiem un netīri izdomājumi par jostu. Tas piesārņo tautas spēka avotu.

Vai ,jūsuprāt, josta būtu jāsaglabā un jāturpina aust labākajā variantā?

Es domāju, ka tāda labākā varianta nav, jo katra audēja, katra meitene jostu auda sev un savam nākamajam vīram. Aužot viņa tajā ielika savas domas par ģimenes nākotni, un katrai bija atšķirīgi raksti. Katra audējai jostā ieauda savas domas. Jums vajadzētu ar audēju Anitu Kudriņicku parunāt.

Kuri ir tie spēka vārdi, kas, jūsuprāt, tagad noderētu Latvijas tautai?

Godīgums, patiesums, mīlestība, nesavtīga palīdzība citiem un paļaušanās uz Dievu. Tiem , kuri paļaujas tikai uz sevi, beigās pietrūkst spēka. Ļoti gribētu, lai jaunā paaudze atceras latviešu dziesmas , rakstus.

Tā kā Pumpurs teica :

 Ko dziedāja sveši ļaudis

 To tu līdzi nedziedi,

Tev jādzied - tauta zied,

 Ja tā tēvu dziesmu dzied.

Katrs cilvēks , kurš var iemācīt šo aizmirsto dziesmu, deju, rakstu, šo gaišo dzīves redzējumu ir pati lielākā vērtība, kas mums kā tautai ir, un tā varētu dot spēku tikt pāri pasaulei kāda mums mutuļo pašreiz visapkārt. Un jūs esat viens no šiem cilvēkiem.

Ļoti gribētos vairāk latviskā. Mēs esam tā kā aizmaldījušies tās svešās dziesmas dziedādami, kuras dažkārt vecā paaudze tagad nesaprot. Varbūt tāpēc nemīlam šo valsti?

 Teic , lai kaut ko mīlētu to vajag iepazīt. 

Šos divdesmit gadus mēs esam aizrāvušies iepazīt valstis ārpus Latvijas un iemīlējuši citas vietas , jo tur ir lielākas algas.

Kopīgā Lielvārdes jostas rakstu izdejošana ir iecerēta tā, lai mēs, izdejojot šos rakstus ,sajūtu sevī ritmu un spēku. Varbūt, izejot tālāk savās gaitās, dejotājos paliks šis jostas spēks ...

 ... un cilvēku attiecībās radīsies vairāk siltuma ... 

...un viņi kā tāda josta vīsies ap Latvijas augumu, aizsargās viņu, sasildīs viņu ar sevi. Lai nu tā būtu , lai nu tas izdotos , jo viens jau to nevar. Tas ir kopīgs darbs , liels kopīgs darbs.

 

Jā, un cerēsim , ka vasarā ,Dziesmu svētkos uzjundīs, ka mēs kaut kas esam. Atbraucēji parasti ir pārsteigti par mūsu kultūras diženumu.

Jā, varbūt mums vajag , lai kāds pasaka, ka mums pieder liela vērtība.

Paldies par Jūsu viedajiem un gaišajiem vārdiem.

24.01.2013. Lielvārdē. Sandra Sabīne Jaundaldere.

Anastasija Neretniece kopā ar Deju kolektīvu ''Pūpolītis''. Lielvārde 27.02.2013. (Anitas Sakas foto)

Intervija ar Dejas pētnieku Ernestu Spīču.

Latvijas sirdī. Ja reiz tā ir sirds, tajā jābūt kādam dārgumam, noslēpumam. Spīča kungs,vai Lielvārdes josta varētu būt šāds dārgums?

Atbilde: Tā ir interesanta doma, ka Lielvārde atrodas Latvijas sirdī. Tad jau Lielvārdes josta tiešām ir mūsu visu sirdsdārgums. Ja tā, tad attīstot šo domu varam teikt, ka lielvārdiešiem jājūtas kā sirdsdārguma sargiem, glabātājiem un zinātājiem. Tas ir cēls uzdevums.


Iespējams, caur jostas rakstiem mēs varētu pietuvoties ne tikai senču mantojumam, bet arī tautas spēka avotiem. Jūs esat izvēlējies īpašu veidu kā to darīt - deju. Kā radās doma par Lielvārdes Jostas rakstu izdejošanu?

Atbilde:  Doma, ka tautas dejas dejas raksti sakrīt ar jostu rakstiem radās jau studenta gados, kad klausījos Harija Sūnas lekcijas par etnogrāfisko deju. Viņš mani iedvesmoja, teikdams, ka tautiskā deja nebūt nav tā pati tautas eja, ka tautas deja ir daudz bagātāka. Tas mani intriģēja. Sākumā nodibināju deju folkloras kopu Dandari, kurā sākām eksperimentēt ar dažāām tautas dejas formām. Pamanīju, ka Līkumu dejas izvedums, ja to attēlo grafiski, ir ļoti līdzīgs Lielvārdes jostas rakstam. Mēģinājām nodejot...un sanāca! Kad 1990. gadā Neretnieces kundze aicināja uz A. Pumpura muzeju, tad sapratu, ka nu ir īstais brīdis, parādīt, kā tad tos rakstus, lai izdejo. Interesanti, ka pēc sarīkojuma, kad Neretnieces kundze aicināja kādreiz atbraukt vēl, tad pa jokam atbildēju, ka braukšu tad, kad paši lielvārdieši spēs dejot savas jostas rakstus.  Sanāca gaidīt 23 gadus.


Deja var būt prieku atraisoša, radoša, bet tā var būt arī vēstījums un pat sakrāls notikums. Kā sakrālais izpaužas Lielvārdes Jostas rakstu Dejā?

Atbilde: Sakrālā deja ir lūgšana dejas formā. Tāda ir visās senajās reliģijās, tādu to pazīst un praktizē pasaulē un tāda tā i rsaglabājusies arī mūsu tradicionālajā kultūrā. Pat kristīgā baznīca savulaik bija atvērta Dieva lūgšanai caur deju. Lūgšana dejā atšķiras no lūgšanas baznīcā ar ritmisku fizisku kustību pie noteikta mūzikas pavadījuma, bet kopīga abām ir meditācija. Tāpēc sakrālo deju sauc arī par meditatīvo deju. Pie tam šī ir kolektīva meditācijas forma, kuras laikā sirds gavilē visiem kopā dejojot.


Kāds ir Jostas  rakstu Dejas sākums, gaita un vēstījums?

Atbilde: Dejas sākumā jāpanāk kopnoskaņa, kas motivētu klātesošos. To mēs panākam ar īpašu deju, kurā redzama divu pirmelementu – Uguns un Vēja sadarbību.  Tā deja ir ļoti grūta, jo mums ar mākslinieci Sandru Sabīni Jaundalderi  un koklētāju Rozīti pāris minūtēs jāparāda kaut kas tāds, ar ko samērojot cilvēka mūžs ir tikai mirklis. Īpaša deja ir Birztaliņa, kas ir vienīgā, kas nav atrodama latviešu Folkloras krātuves arhīvos. Tā pabeidz kopnoskaņas modelēšanu. Tad esam gatavi dejot nenogurstot kaut vairākas stundas.

Dejas gaitā mēs izdejojam gan atsevišķus rakstus no it kā no iekšpuses, gan rakstu sadarbības modeļus, gan rakstu secību kā dažādās jostās. Sākam ar Līkumu deju, tad meklējam savu rakstu un mācāmies dot un saņemt svētību. Vēstījumu mēs neizsakām vārdiem, mēs to ierakstām telpā un laikā ar saviem augumiem. Tomēr ne tikai ar augumiem. Mēs to ierakstām arī ar savām pēdām zemē un ar savām acīm otra acīs. Vēstījuma saturs ir prieks. kas nav izsakāms vārdiem.


Jostu valkājot tā ir aizsieta, cieši apvij augumu. Lai redzētu rakstus pilnībā, tā jāatraisa. Kas jūsuprāt Jostu izdejojot atraisās cilvēkos?

Atbilde: Dejas nozīme ir prieks. Tas atraisās, tāpat kā josta . Priekam ir daudz veidu. Jostas raksti ir dažādie prieka veidi.


Lielvārde bija vieta, kur šī Deja tika izdejota pirmo reizi. Kur un kad to varēs dejot atkal? Vai tiešām Josta apvīs Latvijas augumu to svētījot un pasargājot?

Atbilde: Tā ir ļoti gudra doma, ka jādejo, lai svētītu savu zemi. Lielvārdei bija tas gods sākt šo svētības deju un iekustināt arī citas pilsētas. Jau 28. februārī mūs aicina uz Liepāju. Aicinājumi skan arī no vairākām citām vietām.

Paldies.

31.01.13.

Dejas pētnieks Ernests Spīčs. 27.02. 2013.

---

 

 

Intervija ar Ievu Kušķi un Jāni Kušķi.

Kādā tumšā rudens vakarā, tuvojoties gaismas gaidīšanas laikam, aicināju uz sarunu Folkloras kopas „Vilcenes” dalībnieci, topošās Lielvārdes kopas vadītāju Ievu Kušķi un folkloras kopas „Vilki” dalībnieku Jāni Kušķi.

 Sandra Sabīne Jaundaldere : „ Kas padara latvieti atšķirīgu no citām tautām? Vai latviešu tautas dzīvesziņa, seno tradīciju apzināšana un iedzīvināšana var sniegt atbalstu un pasaules izpratni mūsdienu cilvēkam?”

Ieva Kušķe :  „Latviskā kultūra. Tieši tā sadaļa, kas nāk caur gadsimtiem , no mūsu senčiem. Mums ir ļoti sena kultūra , ar ko mēs atšķiramies no daudzām kultūras tautām. Katrai tautai ir savs labums, savs skats uz dzīvi, nemateriāls mantojums.

Jānis Kušķis : „Mums tā ir latviskā dzīvesziņa, kas saglabājusies nododot no paaudzes paaudzē, un ir palīdzējusi latviešiem izdzīvot tūkstoš gadu.”

Ieva Kušķe : „Tas ir pārbaudītas lietas ,un acīmredzami tā ir vērtība. Izdzīvojuši mēs esam vareni. Paskat, cik daudz reižu mūs ir mēģinājuši iznīdēt. Daudzas atziņas, kas mums nāk caur tautas dziesmām, caur ticējumiem tagad tiek jaunatklātas jaunākajos metafizikas atklājumos, un pasniegts kā milzīgs cilvēces atklājums, bet izrādās ,tās jau tūkstošiem gadu kā zināmas. Varbūt, ne tik tiešā formā pateiktas.

Jānis Kušķis : „Varbūt, pat diezgan tieši, bet cilvēkam jāzina kā skatīties uz šo vēsti. Tā nav nekur pazudusi ,tikai mums jāprot to saskatīt.”

Sandra Sabīne Jaundaldere :”Kāda ir Jūsu pieredze darbojoties folkloras un tautas tradīciju kopā?”

Ieva Kušķe : „ Esmu darbojusies un darbojos folkloras kopā „Vilcenes”. „Vilcenes” dibinājās kad mēs kā folkloras kopas „Vilki” vīru draudzenes un vēlāk sievas sanācām kopā, lai varētu mācīties dziesmas. Vēlāk jau vērsāmies uz gadskārtu ciklu un svētku svinēšanu. Gadskārtu svētkus jau ir ļoti grūti svinēt tikai savā ģimenē. Daudz jaukāk ir , ja tos svin lielākā pulkā, un notiek arī dalīšanās ar pieredzi, zināšanām un idejām.

Sandra Sabīne Jaundaldere :  „Kā noritēs vakarēšanas pasākumi Lielvārdē?”

Ieva Kušķe :  „Protams, vispirms lūkosimies kādi cilvēki pulcēsies, un kādas būs viņu vēlmes. Pamatā ir doma sanākt kopā, padziedāt, parunāties par gadskārtām un aktuālām lietām, ģimenes svētkiem – kāzām , kristībām, arī bedībām. Jaunajiem vecākiem iegūtais noderēs bērnu audzināšanā latviskajā dzīvesziņā. Ikvienam atnākušajam tiks - kopā būšanas prieks un, protams, zināšanas. „

 Jānis Kušķis : „ Tradicionālā kultūra nav teātra izrāde, kur ir izpildītājs un skatītājs. Te katrs ir dalībnieks.”

Ieva Kušķe : „ Tautas dziesma nav, lai klausītos. Tā ir, lai dziedātu. Ja to gribam ierakstīt diskā, mēs visādi daiļi apdarinām. Bet tas vairs nav tas. Īsti dziesmu var izjust tikai dziedot nevis klausoties.”

Jānis Kušķis : „Dziesmas jēga ir ar dziedāšanu pacelt sevi virs ikdienišķā apziņas līmeņa.”

Ieva Kušķe : „ Ja būs gribētāji, varēsim noorganizēt arī kādu danču vakaru. Ar laiku varam paaicināt arī kādu, kas māca spēlēt mūzikas instrumentus. Būs iespēja apmainīties ar viedokļiem ,un izspriest, kas mums ir nepieciešams.”

Jānis Kušķis : „ Katram jau ir savs ceļš un pieturas punkts, kā viņš ar tradīciju iepazīstas.

Ieva Kušķe : „  Mūsu pirmā tikšanās paredzēta otrdien, 23. novembrī 18.30 kultūras namā „Lielvārde”. Aicināts un mīļi gaidīts ir ikviens.”

Līdzdalība – ziedojums.

Sandra Sabīne Jaundaldere 2010. novembrī. Publicēts avīzē „Lielvārdes novada Ziņas”

2010. Ziemas saulgrieži. Jānis Kušķis un Ieva Kušķe ar meitu.