Publiskās Runas

Kāzu runas.

Līgavaiņa Mātes vēlējums.

Dārgie kāzu viesi. Esmu laimīga. Atļaujiet man būt arī lepnai, jo jūtos īpaši izredzēta priekam par dzimtas koka spēcīgo, zaļo žuburu, kurš raisās mūsu acu priekšā.

 Mana mīļā vedekla, šodien visi raugās uz Tevi un slavē Tavu skaistumu, bet es zinu, ka Tu būsi arī lieliska sieva manam dēlam. Es Tev uzticos un dodu Tev labāko no veltēm – savu Sapratni. Mēdz teikt, ka dzīvē ir gan augsti prieka kalni, gan dziļas sāpju lejas... Bet, ja starp mums ir Sapratne, mēs kopīgi spējam uzcelt tiltus virs aizām un viegli tikt tām pāri.

Mīļais dēls, Tu esi kļuvis par vīru. Kopš šīs dienas Tavas domas, mīļums un darbi būs vairāk pie sievas, un tas ir pareizi. Varbūt man Tevis pietrūks ,bet es to piedodu jau iepriekš tik pat viegli kā visus Tavus bērnības nedarbus. Piedodu, jo piedošanā ir dzīves pamatu pamats. Un nu tā ielikta arī jūsu jaunās ģimenes pamatā.

Mīļie līgavas vecāki, mūsu bērni ir pieauguši, tapuši par vīrieti un sievieti, radījuši sev patvērumu. Šodien mēs, sadodamies rokās, lai kļūtu tuvāki viens otram, tuvāki  no laimes par mūsu bērnu Mīlestību.

Līgavas Mātes vēlējums.

Mani mīļie bērni, radi un draugi, es sveicu jūs visus šājā skaistajā dienā, kurā esam sanākuši nosvinēt jaunas dzīves sākumu. Jaunas dzīves? – jūs vaicājat. Un es saku, – patiesi! Līgava un Līgavainis ... palūkojaties uz šiem bērniem, jo tie ir tikko piedzimuši no jauna kā Vīrs un Sieva, lai caur veiksmēm un kļūdām mācītos kļūt par ģimeni, gluži tāpat kā jaundzimušais no nevarīga zīdaiņa mācās tapt par cilvēku.

 Mana mīļā meita, manas acis ir pilnas prieka un skumju asaru, redzot Tevi kāzu rotā. Un es domāju par sievas mūžu, kurš uzzied kā krāšņākā no rozēm.  

Mans mīļais znot, es uzticu savu dārgo ziediņu Tev. Esmu viņu lolojusi kā mācēdama.  Sargājusi no skarbiem vējiem, piesegusi saltumā un veldzējusi svelmē. Un , lūk, viņa ir uzplaukusi tik daiļi, ka esi iemīlējis viņu no visas sirds. Un nu Tavai dedzīgajai sirdij es teikšu tā :

–  Esi pacietīga, sirds, jo pasaulē nav rožu bez ērkšķiem. Mīli viņu dāsni ,un Tu redzēsi ,ka rozes zieds pat vienkāršu rasas lāsi spēj pārvērst briljantā. Mīli viņu maigi, jo viņa saprot tikai Mīlestības valodu... un Mīlestība vienmēr būs  tas, ko viņa dāvās Tev.

Vīra Tēva tosts.

No savas puses, es vēlos pievērsties praktiskām lietām, un uzsaukt tostu par godu jaunlaulātajiem, iepriekš  nolasot jums  pasaku, kura varbūt ir mazliet gudrāka par seno mācību, ka mīlestība balstās  tikai uz vīrieša barošanu, kas arī ..., protams, ir svarīgi... tātad jūsu uzmanībai ...

Pasaka par ēšanu.

Reiz kāds vīrs apprecējās un pārveda jauno sievu mājās. Otrā dienā ,ejot uz darbu, sievai stingri pieteica, lai sataisot pusdienā ēdamo. Tad viņš nākšot un ēdīšot. Piesacīt piesacīja, bet apdomāt neapdomāja, ka māja ta - tukša.

Labi. Sieva palika gatavot. Viņa pārlūkoja visus kaktus un atrada vecu podu. Izgājusi pagalmā ieraudzīja aku un pasmēla ūdeni. Dārzā nekā daudz nebija. Auga tikai rabarberi, skābenes un mazi sīpoliņi. Sieva tos paņēma, ielika katlā un devās tālāk. Drīz viņa nonāca pļavā, kur rāpoja gliemeži. Ņēma tik ciet un lūkoja tālāk. Mežā viņa saķēra vardes un arī sasvieda podā. Šīs peldēja un muļļājās pa grāpi, bet sievai aizvien likās, ka kaut kā trūkst. Tak, tālāk pagājusi dabūja sauju skudru un uzkaisīja virumam pa virsu.

Nu jau sāka pēc barības izskatīties!

Nosoļojusi vēl kādu gabalu, viņa nonāca pie meža būdas. Tur veca kundzene tupēja durvju priekšā. Sieva parādīja šai savu putru un vecā to paslavēja,

- Tik labi pat es neprotu gatavot! – Un ienesa katlu iekšā uz plītes savārīt.

Kad bija gatavs veča deva virumu sievai atpakaļ un teica,

- Tagad ej uz mājām. Vīrs, nudien, priecāsies un turpmāk būs apdomīgs.

Sieva steidzās aši, aši, jo viņa bijās, ka būs kavējusies par ilgu. Gandrīz līdz durvīm aizskrējusi, paklupa un nokrita, bet putra izlija.

Ak, bēda!

Mājā jauno sieviņu gaidīja vīrs un prasīja ēšanu. Sieva viņam visu izstāstīja no sākuma līdz galam  - kā vardes ķērusi, kā vārījusi, kā mājup steigusies....

Vīrs noklausījies stāstu, likās ļoti priecīgs,

- Cik labi, ka tu pie sliekšņa paklupi, - viņš sacīja un ... nākamajā rītā atminējās atstāt maciņu ar naudiņu.

Tad pacelsim kausus par to ,lai šajās mājās vienmēr visa būtu gana, vīrs - apdomīgs un sieva - laimīga.

Priekā!

Skolotājiem. 

Runa vidusskolas izlaidumā. 

Labdien, mīļie klātesošie.

Lai nu paliek šoreiz ceļa vārdi absolventiem. Cienījamie skolotāji, tas, ko sacīšu, domāts tieši jums un nāk no sirds. Domāju, ka izteikšu visu vecāku kopējo sajūtu, šajā īpašajā dienā vērojot mūsu skaistos bērnus svinīgus un pieaugušus. Šķiet vēl pavisam nesen viņi ar pirmklasnieka bijību ienāca skolā. Kopš tā brīža ir aizritējuši divpadsmit gadi.

Jā, ir prieks par to lielo, paveikto darbu, par dižāko un cēlāko no darbiem – jauna cilvēka izaudzēšanu. Jā, nav cita veikuma pasaulē, kas prasītu tik daudz mīlestības, pacietības, pašaizliedzības, laika, enerģijas. Mīļie skolotāji, ko gan mēs – vecāki būtu spējuši bez jūsu palīdzības. Jūs esat mūsu lielākais balsts un būsiet joprojām, jo katru reizi, kad uzlūkosim savus jau lielos bērnus, mēs aizvien redzēsim to labo, ko esat devuši.

 Ir vasaras sākums. Jaunie putni pošas lidojumam. Lai silts un saulains vējš tos pavada. Jūs esat devuši tiem spārnus.

Mēs paliksim tepat uz zemes un aizturētu elpu vērosim lidoņu trauksmi, drosmi un dzīvesprieku.

Mums palicējiem es izstāstīšu kādu senu stāstu. Vienu no senākajiem.

„Pašos pasaules pirmsākumos, kad Ieva un Ādams bija atstājuši Paradīzes dārzu. Dievs dusmojās un teica, – Jūs mani neklausījāt, negribējāt dzīvot priekos un bezrūpībā, tādēļ tagad es jums došu bērnus, kuri gādās jums rūpes un raizes.

- Lūdzu, apžēlojies par mums, -  vaimanāja cilvēki, - kā gan mēs tiksim galā !

- Labi, tad es jums došu arī skolotājus, - Dievs pasmaidīja.”

Absolventu vecāku vārdā es izsaku visdziļāko pateicību, skolotājiem. Jūsu devums ir neizmērojams. Jūs esat dalījušies sirds gudrībā, zināšanās un mīlestībā. Tas ir labākais , ko cilvēki sniedz mantojumā nākošajām paaudzēm. Mūsu gaišās domas paliek ar jums. Un vēl – atcerieties vienmēr – mēs esam draugi uz mūžiem.