Vīzija "Gaisma un Tumsa"

Šis teksts atnāca pie manis šoruden un teica , - pieraksti un nolasi mani.Tie ir vārdi , kuriem jātiek teiktiem  īstajā laikā .... pirms - tiem nebija Laika , pēc - vairs nebūs.

Gaisma un Tumsa.

Gaisma. Paņem baltu audeklu, baltu krāsu uz uzglezno to. Paņem baltu krītu un uzraksti uz baltas lapas. Baltas gaismas šaltis. Tīri , skanīgi smiekli.

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,

Es - tavās pēdiņās.

Viņas soļi ir tik viegli, ka nepaliek pēdu. Vienīgi apjausma. Es lasu viņas grāmatu un tajā nav burtu. Viņai nav melnās krāsas. Redzu vien lapas žilbo baltumu, laimīgu jābūtību. Mums jābūt laimīgiem, jābūt veseliem , jābūt mīlētiem....., bet vai tā ir?

 Balto uz baltā neredz. Uzraksti ar baltu uz balta un tu būsi uzrakstījis NEKO.

Palūdz talkā Gaismas māsu Tumsu. Viņai ir melns zīmulis un melna tinte.

Paņem Tumsas melno un uzraksti Tumsu. To nevar noliegt, jo tā ir tevī, manī, katrā no mums. Ieklausies, ko tā saka. Paveries viņas daiļajā, skumjajā sejā. Viņai ir melna kleita, viņas mati kā čūskas aizvijas līdz viduklim un viņas tumšās acis ir pilnas jautājumu.

Ai, Indrānu vedekla, vai tavam bērnam vajag vairāk kā svešam? 

Ai, Indrānu dēls, kam tu ķildojies ar savu tuvāko, nepildi solījumus, izliecies par nespējīgu, kad tev lūdz palīdzību, pārdod tēvu zemi, nesātā grāb, ko tev patiesībā nevajag un tava meža vietā tagad ir vieni celmi?

 Tumša tumša tā eglīte,

Kur Saulīte nakti guļ.

 Vai tā ir egle, kuru liek pie bēru mājas? Kas mums vainas?

Kādēļ mūsu dziesmas skan skumji?

Kādēļ mūsu Veļu laiks ilgst ilgāk par mēnesi?

Kādēļ mēs pusi vasaras svētījam kapu svētkus? 

Kādēļ mums tik svarīgi aiziet uz kapiem, ja zinām , ka dvēseles mājo Debesīs? 

Kādēļ mums tik daudz sēru dienu? 

Kādēļ mēs neprotam piedot? 

Kādēļ aizmirstam par saviem dzīvajiem varoņiem, bet augstu godājam mirušos? 

Ko tad vairs līdz mūsu raibie pušķi un labie vārdi? 

Pēdējais gods? 

Bet kur tas gods bija visu dzīvi? 

Vai cik Tumsa ir viltīga! Iedzinusi stūrī! Un viņas rokās trīc pēdējais, trumpja dūzis. Viņa pienāk cieši klāt un saka, - tu nemitīgi lūkojies un rocies pagātnē, jo baidies, ka nākotnes nav. Es atbildu, – nē. Un tu? Pasaki pretī Tumsai, pasaki Tumsai sevī , - ka beidzot novilksi sēras par to, kas nav sanācis, un sāksi līksmot par to, kas ir dots.

Tec, Saulīte, pagaid mani,

Ko es tevīm pasacīš’.

Saule riet. Drīz pavisam drīz. Varbūt var paspēt raitā solī līdz jūrai. Jāiet, kamēr gaišs, kamēr Saulīte zeltena, kad sāks sarkt, būs par vēlu. Kamēr aizskriesim līdz krastam, vien sarkana blāzma pa pamali. Saulriets ir drebošas gaidas un spožs krāšņuma mirklis. Laiks ir mirkļu plūsma, laiks ir miršana. Saulrietā to redz viskošāk - verdoša mirkļu neapturamība. Tu nevari apturēt Sauli. Dari ko gribi. Raudi vai dejo. 

Tumsa saka, - ziemas dienas ir īsas. 

Gaisma saka , - tu redzēsi, pavasarī tās kļūs garas.  

- Un tad? – vaicā Tumsa , - tā viena alga norietēs. Tu nevari darīt cilvēka gājumu bezgalīgu, valsts pastāvēšanu nebeidzamu.

Gaisma teic, - jo augstāk Saule kāpusi, jo ilgāk kavējas. 

Mēs esam dzirdējuši, ka ir cilvēki, kuri dzīvo Metuzāla mūžu, un ir bijusi tūkstošgadu Roma. Bet varbūt galvenais nav ilgums. Arī īsa dzīve ir dzīve, īsa diena ir diena ar ausmu un rietēšanu. Un kas tai pa vidu? Kā paliek ar veikumu? Vai liekāka vērtība, ja cilvēka dzīve ir dižiem darbiem pilna, vai bijusi vienīgi rotaļa? Vai vienmēr ir svarīgi augļi? Varbūt reizēm  gana ar ziedēšanu?

Auga auga rūžeņa sorkona dorzā...

Uzziedi par mums , Saule. Uzziedi pār visu debess jumu. Brīdī, kad satiekas Gaisma ar Tumsu, sveicot viena otru kvēlā apskāvienā.

Es runāju uz mums, mani mīļie. Uz mums, kuri sēžam vienā laivā un zem vienas Saules. Lai gan viens domā ,ka sēž glaunā mājoklī, otrs nīkuļo mazpilsēta, kāds lepni ēd speķi lauku sētā , bet vēl kāds rakājas pie miskastes. Mūsu Saulei ir vienalga, ko mēs katrs sev esam sataupījuši, un viņa norietēs visiem vienādi. Vai kāds domā, ka viņam būs sava personīgā Saule pēc tās rieta? Vai kāds domā, ka viņam būs palikusi sava personīgā Latvija, kad tā būs beigusies pārējiem? Mums ir jāiemācās nepārdot tēvu zemi un savu dzīvi. Nav pasaulē tādas naudas un tādas mantas, dēļ kuras drīkstētu to darīt. Mums ir jāiemācās atbalstīt vienam otru gan vārdos, gan darbos. Mums ir jāiemācās nesavtība, devība un sadarbība. Mums ir jāiemācās redzība un dzirdība. Mums ir patiesi jāiemācās mīlestība. Un mums ir maz laika. 

Saule riet. 

Neapturami.

Teic, ka cilvēka dabu nevar mainīt. Lapoju vēstures grāmatas un man gribās tā saukt par kara, alkatības, godkāres un naida grāmatām. Kādu grāmatu rakstām mēs paši? Tagad, šobrīd? Kaut tā būtu gaismas, skaistuma , prieka, labestības un gudrības grāmata. Un kaut tajā nebūtu neviena melna burta.

Mani mīļie, man gribējās jūs smīdināt, un  smieties pašai, bet man nav tiesību. Brīdī, kad riet Saule man ir jāsaka - mācamies būt par Sauli katrs un būsim kā Saule viens otram.

Noriet Saule vakarā

Zelta zarus zarodama.

Kaut tam mūsu mūžiņam

Jel pusīte tā zarotu.

15. 11. 2013.

Nolasīts Rakstnieku kopas "DORE" Prozas lasījumā "Karstas rindas" , LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā . 7.12.3013.

Performance 

Paņem melnu tinti, baltu lapu un uzraksti ... to, kas ir patiess kā asinis no tavas sirds ... 

Lai tava spalva dejo,

Lai tā krīt,ja jākrīt, un top pacelta, kad  pienācis laiks.

Lai tā vienmēr ir ar tevi.

Lai tā esi tu.

Einārs Kvilis ( ģitāra) , Sanrda Sabīne Jaundaldere ( deja).

Prozas lasījumi 2013.

Rakstnieku kopa „Dore” aicina uz prozas lasījumu pasākumu „Karstas rindas” 7. decembrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā 10.

Pasākumā piedalīsies rakstnieks, ceļojumu aprakstu un eseju krājuma „No Berlīnes mūra līdz 38. paralēlei”, grāmatas „Gunta Ulmaņa vertikāle”, romānu „Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un 2013. gadā iznākušās grāmatas „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” autors Jānis Ūdris, māksliniece, dejotāja un rakstniece, grāmatu „Kampūrijas stāsti un pasakas” un 2013. gadā iznākušās grāmatas-poēmas „Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku” autore Sandra Sabīne Jaundaldere, rakstniece, romāna „Liktenīgā atgriešanās” un stāstu grāmatas „Nenotikusi mīlestība” autore Jana Veinberga, dramaturģe Justīne Kļava un rakstniece Edīte Paule. Apmeklētāji varēs noklausīties arī tālumā mītošo „Dores” biedru Ievas Lākutes un Rodrigo Jansona stāstus.

Lasījumos rakstnieki iepazīstinās ar saviem jaunākajiem prozas un dramaturģijas darbiem vai darbu fragmentiem. Pasākuma muzikālo ietvaru veidos lieliskie mūziķi Rita Alika, Mikus Straume un Einārs Kvilis. Performanci sniegs Sandra Sabīne Jaundaldere. Būs aplūkojama „Dores” grāmatu izstāde.

Rakstnieku kopa darbojas kopš 2009. gada un sākotnēji apvienoja Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas absolventus un dalībniekus. Kopas sastāvs ir mainīgs, bet nemainīga ir vēlme rakstīt un iepazīstināt ar saviem darbiem lasītājus un klausītājus. No 2009. gada tiek veidots arī īpašs, ikgadējs pasākums Prozas lasījumu zīmē. 2012. gadā kopa ieguvusi nosaukumu „Dore”. Pasākumu vadīs Justīne Kļava un Jānis Ūdris.

 

Rakstnieku kopa DORE  

www.rakstniekukopadore.bologspot.com

 

Koncerts "Cerība dvēselei eņģeļu laikā" 2013. Prozas lasījums.

Koncertā iecerēts, ka lasīšu  prozas gabaliņu "Teika par Lāčplēša gultu" .
Būs dejas performance.

Sv. Pēterbaznīcas centrālais joms svētku rotā.

Viss gatavs mēģinājumam.

Pirmie klausītāji un ziedotāji ir klāt jau mēginājuma laikā.

Aīda Rancāne , Andris Kapusts un folkloras kopa "Lata donga".

Andris Kapusts (kokle) un Sandra Sabīne Jaundaldere. Skan eseja "Teika par Lācplēša gultu".

"Teika par Lāčplēša gultu" tiek teikta klausītājiem Rīgā. Iepriekš tā nolasīta Jumpravā un Lielvārdē.

Labdarības koncerta "Cerība dvēselei eņģelu" laikā organizatore Solveiga  Krūmiņa-Koņkova un dalībnieki.

Foto : Kaspars Zellis.

Vairāk  ziņu :
 http://tapensa.wordpress.com/2013/10/31/ceriba-dveselei-engelu-laika-palidzesim-to-piepildit visi-kopa-2/

http://www.ziedot.lv/lv/news/view/labdaribas-koncerts-ceriba-dveselei-engelu-laika

http://www.scientialibera.com/2013/11/labdaribas-koncerts-ceriba-dveselei.html

www.sandrasabineart.blogspot.com

Paldies visiem mīļajiem cilvēkiem, kuri bija klāt, lai dāvātu cerību Eņģelu laikā.
Varbūt mēs varam būt eņģļi viens otram.:)

Teika par Lāčplēša gultu.

Reiz senajos laikos, kad lietus ilgi nebija lijis un zeme izkaltusi gluži sausa , teic - zvēri sanākuši kopā Daugavu rakt. Rakuši, rakuši, mazie – pa malām kašādami, lieli – pa vidu ardami, līdz tikuši ap to vietu, kur tagad Lielvārde. Sākuši jau priecāties, lielumu padarījuši , bet tur iesagadījies milzu akmens tieši pa vidu, i ne kustināt. Saukuši pašu lielo Lāci. Lācis ņēmies , ņēmies , da velti - kluncis ... ne no vietas. Tikai šķembeli atlauzis, edz ķepas apdauzījis. Neko darīt, nolēmuši zvēri , ka tāds akmens nav zvēru lieta un ... atstājuši akmeni Lāčplēšam par gultu, da šķembeli par segu.

Tā nu stāv akmens gulta ar visu seģeni Daugavas krastā, stāvā kraujā, kur tālu pāri gaisa plašumiem raudzīties un dziļi ūdens dzelmē ielūkoties, kur teic pats Lāčplēss, par gultu un Tēvu zemi, aizmirsis ar Melno bruņinieku kā gaisma ar tumsu mijas, gan dienu , gan nakti kaujas. Nevarot rimties ... te - vienam uzvara, te - otram ... un netiekot varonis iz dzelmes laukā, lai kādi laiki Latvju zemē nākuši.

Bet klausaities, ko tālāk teika teic. Kā varoni Lāčplēsi no veļu cīniņa pestīt un virszemē izsaukt, kur zeme un tauta sen sava varoņa izslāpusi? Kas cīņā iekarsušu spēka vīru var rimties aicināt? Kas atveldzi dot? Kas cēliem darbiem iedvesmot? Kas lai to spētu, ja ne daiļas jaunuves un sievas?

Un , lūk, katrai košai sievai, kura mūsu mīļai zemītei grib līdzēt, jāiet vientuļi pilnmēness naktī , jākāpj akmenim mugurā un piesavēršoties Daugavas dzelmjainam klēpim jāsauc,

- „Lāčplēsi, vai tu jau nāci?” Un tā trejas reizes.

Kad nu kāds vīrieša cilvēks atsaucoties un rešņi sakot ,

-  „es jau teku.”

 Neesot uzreizu jāsapriecājas, bet vēl iepriekšu jāpārbauda skubinot,

- „ņem segu. Ņem savu segu.”

Mazums kāds puisis  vēlu vakarā garām staigādams? Tāds jau to segu nedz cels, nedz kustinās, ne īstenais, ne glābējs. Tādu viltvārdi tik ar negodu jādzen.

Bet, ja sega tiešam tiek ņemta, tad pats Lāčplēss ir nācis un liela lieta darīta. Krastā kāpis varons gana aši attaps, ka Latvju zemei viņa lielie darbi vajadzīgi un tad  .... tautai beidzot labie laiki būs klātu.

LĀČPLĒSI ... vai TU ...jau NĀCI ...

2012. Lielvārde.

Veļu Laika noskaņas. Koncertuzvedums. 19.10.2013.

Einārs Kvilis (ģitāra) , Arnis Neretnieks ( ģitāra, balss ) Jāzeps Gasparovičs ( vargāns, balss) , Sandra Sabīne Jaundaldere ( OM trauks, tamburīns, teksti).

Arnis Neretnieks, Einārs Kvilis, Jāzeps Gasparovičs.

Deja ar aizdegtām svecēm.

Foto: Rolands Kozulis

Teksti

Vakara krēslā pār pazemes upi pārlaižas dvēseļu pulki. Appludina ielejas un pļavas, ielīst mežu biezokņos un alās, drūzmējas pilsētu laukumos un ielās.Veļu brīvlaiks, bet mēs viņus satiekot, nesmaidām un nesveicinām, neatpazīstam draugu un tuvinieku mīļās sejas, nesatveram sveicienam pastieptās rokas. Viņi ir atnākuši ciemos, tiek gaidīti, bet netop uzņemti. Nav viegli sarunāties ar tiem, kurus var vienīgi nojaust. Tā gribās ielūkoties acīs , ieķerties elkonī un, tāpat kā agrāk, parunāt par dzīvi. Dvēsele ir atnākusi viena. Tai vairs nav senā, pazīstamā veidola. Tā nevar būt kopā ar mums – šaipus palikušajiem. Tā ir citāda. Viss ir cits, un viss ir tas pats. Īstenība te apmet loku, sāk būt atšķirīga, taču mēs to nevēlāmies. Mēs gribam, lai būtu tāpat. Mūsu domās un atmiņās aizgājušie nekad nemaina savu izskatu. Viņi nemainās, sapņos tiem ir tās pašas drānas un domas, ko sacīt. Vienīgi sejas ar laiku izbalo, un mēs izmisuši raugāmies, pūloties saskatīt neaizmirstamos un tomēr aizmirstos vaibstus. Nežēlīgs un žēlsirdīgs Laiks. Redzēšanai ar to nav nekāda sakara. Mums katru dienu ir citas acis. It kā tās pašas, bet rāda ko jaunu. Veca, pierasta lieta piepeši negaidot rādās nebijušā veidā, un mēs sev par brīnumu saprotam, ka redzam ko agrāk neievērotu. Tā ir acu daļa. Tās acis, kas skatījušas bijušo, palikušas tur. Šodien atliek tikai sapņi un migla.

Dvēseles atnāk un dodas prom. Veļiem ir savi ceļi. Piemini dvēseli ar labu, piemini pateicoties un atlaid, atlaid brīvībā, aizmirsti to saukt, jo tā ir brīva un brīva tā nāks, kad tavējā klauvēs mūžības vārtos. Tu taču gribēsi, lai kāds tev tos atver.

*

Veļu upes krastā Veļu Māte velējas

Vēls, vēls, velīši, satekat mājās

Velēnu nami, velēnu durvis

Reizi mūžiņā virināmas

* 

Laiks, kad rītam trūkst dzidruma. Pienains baltums, kuram cauri laužoties skaņas kļūst mīkstas un valgas kā purva sūna. Veļu Māte izklājuse savas baltās villaines, lai žūst.

Velti,velti ...tām nekad neizžūt ... mūžu mūžiem pievilgušas.

*

Rāms, kluss ezers. Dzeltenas lapas ūdenī ... kā nosūtīt aizmirstas,vecas, nodzeltējušas vēstules. Varbūt savākt un izlasīt? Nē, nevar. Ūdens aizskalojis tinti.

Reiz kāds cilvēks... paņēma papīru un uzrakstīja draugam vēstuli , tad otru, trešo. Pasts atradās tālu, un ko līdzētu steigties. Nosūtīt varēja vēlāk. Viņš rakstīja un rakstīja dienu no dienas. Viņi ilgi nebija tikušies. Pirms daudziem gadiem, kurš vairs atminas par ko, sastrīdējušies. Patiesībā, vairs nevajadzēja būt dusmīgam, nevajadzēja arī rakstīt, draugs tāpat nelasītu, jo  viņa vairs nebija. Laiks aizskalojis gan slikto, gan labo.

- Lūdzu, atstājiet man vismaz kaut ko teica cilvēks.

- Labi, - atbildēja Rudens –  tev ir pienākušas atbildes ...un iedeva dzeltenu lapu sauju.

*

Mīļā, - sacīja kāds vīrs, - vai tev ir silti un labi? Varbūt varu tevi kā iepriecināt? Uzsmaidi man, mīļotā. Vai drīkst es glāstīšu tavu augumu, kura skaistumu esi ziedojusi un sirmot sākušos matus ...  zinu, ka esmu piemirsis to teikt, ļauj man  arvien mīlēt tevi,  es to vēlos no  sirds.

Vīrs sacīja vēl daudzus citus vārdus ... maigus, glāsmainus. Kur gan tie bija bijuši visu dzīvi?

Mīļotais, - sacīja sieva, - es apbrīnoju tevi, tavu spēku un gudrību, maigumu un pacietību. To, ka tu spēj būt mierpilns pat brīžos , kad sagrūst manu debesu sijas. Paldies, ka varu balstīties pie tevis. Ļauj es skūpstīšu tavas gādīgās rokas, tavu domīgo pieri, kurā aizvien nav nevienas dusmu rieviņas.

Es lūdzu tevi, mīļais. Es lūdzos, mīļotā, saki to drīz. Saki jau šovakar. Rīts var nebūt gudrāks par vakaru.

*

Visi ciema kukainīši gaida mani nomirstam...

Ače, dejojiet! Dejojiet!  Dzīres būs.

Tārpiņš grieza ritentiņu, prūsīts sita bungas ...

Blusiņa māsiņa augstu lēkātāja, aizlec uz Mēnesi

Tur jauna meita pilnmēness naktī ūdeni nes.
Mēneša vidū dziļajā aka, deviņi celiņi, sudraba grodi, pašā dzelmē debesu rasa. Kurš rasu dzēris, tas mūžam dzīvo.