Prozas lasījums projekta "Vakarstāsts" ietvaros. Salaspils novada bibliotēka. 17.02.2020.

Projekta "Vakarstāsts" gaitā bija tapusi ar bērnu palīdzību veidota animācijas filma. Projekta vadītāja, animatore Dace Liepa ielūdza mani papildināt animācijas filmu pēcpusdienu ar pasaku lasījumu. Nolasīju pasaku "Meitene un Vējš" no grāmatas "Kampūrijas stāsti un pasakas". Vienlaikus skolēnu auditorija varēja iepazīties ar ilustrāciju oriģināliem. 

MEITENE UN VĒJŠ

 Reiz dzīvoja kāda meitene, kurai negaršoja putra. Ģimenei tā bija liela nelaime, jo nabaga māte nezināja ar ko bērnu barot, bet tēvs kaunējās pat rādīt to citiem. Tik vājiņa viņa izskatījās. Tīrie kauli un āda! Kājas kā diedziņi, āda gluži vai zila. Protama lieta, ka viņi neļāva meitenei iziet no mājas. Māte baidījās, ka varētu kas atgadīties, tēvs, ka kaimiņi izsmies, un, piesardzīgs cilvēks būdams,  atstāja  lielo logu

 slēģus aizvērtus arī pa dienu, kad devās darbos. Bērns dzīvoja tik pat kā cietumā un ēda jo dienas, jo mazāk. Viņai nebija draugu, nebija piedzīvojumu. Vienīgais, ko viņa varēja – lūkoties pa mazo, apaļo jumta lodziņu kā tas viss pieder citiem. Meitene skuma. Iedomājieties, negaršīgs ēdiens un neviena drauga.

Kādu dienu viņa izdzirda vēju gaudojam. Viņš pūta skurstenī, grabinājās gar lodziņu un viņai likās – izrādīja interesi.

- Man ir draugs, - viņa domāja, - viņš grib iet rotaļās ar mani. Droši vien es viņam liekos jauka.

Meitene ielūkojās dūmeņa melnajā caurumā virs pavarda un redzēja tikai zilu debesu aplīti tā galā. Ieskatījās lodziņā – tur arī nekā.

- Vai nu viņš māk ļoti labi slēpties, - viņa domāja, - vai arī ēd vēl mazāk kā es un ir kļuvis neredzams. Māte taču reizēm pārmet, ka mani tikko varot saskatīt, jo es ēdot pārāk maz. Es neēdīšu pavisam! Kļūšu neredzama un tad, beidzot, tikšu laikā parotaļāties ar viņu!

Meitene pārstāja ēst. Proti, viņa izlikās, ka ēd, bet īstenībā bēdzināja putru vecā maisā. Galu galā viņa nomira badā, bet tad vēja vairāk nebija, jo viņam apnika un viņš aizskrēja pūst citur.