Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

sestdiena, 2021. gada 3. aprīlis

Miniatūra. Ioans un Iakobs.






 Ioans un Iakobs.

Es esmu Cebedeja un Salomejas dēls. Tēva laiva peld liela un smaga. Tēvs ir kļuvis vecs, māte - valdonīga, bet mūsu tīkli bieži nāk laivā tukši.

Cerams ne šodien. Tēva mute ir sakniebta un izkaltusi no īgnuma. Ja ar viņš ko teiktu, tas skanētu rūgti un būtu kā  jūras ūdens izslāpušam. Saule svilina plecus un virve griež pirkstos. Es ienīstu zivis. Es negribu, lai tās nāktu uz tīklu. Es ienīstu šo laivu un tēvu, kura dēļ te esmu iztiku pelnīdams. Es ienīstu savu daiļo māti, jo tā uzlūko brāli mīļāk kā mani.

Brāļa rokas ir stiprākās par manām. Kūkumainas un spožas kā varš. Viņš saliecas un velk, saliecas un velk. Viņš smiedamies spēj izvilkt vispilnākos lomus un aiznest vissmagākos  grozus uz tirgu. Viņa kājas stingri balstās laivas grīdā un man liekas, ka tās ir nesagraujama tempļa kolonnas. Tās var iet tālu un vienmēr atvest viņu mājās. Un viņš nekad nežēlojas par nogurumu. Un man jātiek viņām līdz, bet es zinu ka man nav spēka gana. Kas viņam nāk viegli, man – piepūle. Es nevaru viņam piedot.

Manas rokas ir smalkas un tievas, mugura saliekta, deguns līks kā piekūna knābis un ļaudis saka mani nīgru esam. Jā, es bieži esmu kluss un glūnu savilktu pieri. Ko lai es tiem teiktu? Es nevaru tiem teikt nekā laba, jo tie nav pelnījuši. Daudz labāk es tiem piedraudu, bet tie nebīstas manu dusmu un smejas. Manas dusmas aug augdamas un man nav kur tās likt.

Iakobs triec jokus un smejas. Mani viņš zobo par ķeipu. Māte viņu mīl vairāk par mani. Es vēroju. Es redzu katru nieku. Kad viņa uzlūko Iakobu , viņas acis ir maigas un platas, melnu skropstu ietvertas. Nav skaistāku acu par šīm. Kad viņa uzlūko mani, tās savelkas šauras tā, it kā viņa uzmanītos, lai istabā neielavītos žurka. Šī žurka esmu es. Cik gan neuzmanīga viņa ir bijusi laizdama mani pa savu kājstarpi. Izliekto uzacu arka savelkas kāsī, kad viņas lūpas izloka vārdu – Ioan. Es izmisīgu gribu, lai viņa mani mīl, bet viņa to nedara. Varbūt tādēļ, ka esmu pārāk līdzīgs tai saulē sažuvušajai zivij – Cebedejam, kuru es nicinu. Un es jūtos vainīgs pat ieraugot savu seju ezera spogulī. Viņa ir vīlusies. Viņai būtu pieticis ar Iakobu.

Brālis iesmejas, jo tīkls jau kuro reizi nāk pārāk padevīgi. Ko viņš var smiet! Kas te smieklīgs? Tēva mute aizvien sakniebta un sausa. Viņš pieradis neveiksmes. Māte un es esam viņa neveiksmes. Ne Iakobs. Tīkls atkal ir tukšs. Smirdīgs un ļengans tas ieveļas laivas dibenā un es redzu, ka tas ir caurs. Zemūdens klinšu radzes ir asas kā zobeni.

 Ioans smaida un noslauka sviedraino pieri, - redz, tēvs , tas tikai rāda, ka būsim izsmēluši to zivi, kas slamstās pa virsu. Jālaiž dziļāk. Dziļumā ir. Es jūtu.

 Tēvs klusē.

 – Tu to nezini! - es iesaucos un skaužu viņu par to, ko viņš pateicis. Kaut to būtu sacījis es. Kaut es spētu neskaust, bet es nevaru. Un es nespēju nedusmot uz Cebediju.

- Ko tu klusē, tēvs, kad tev vārds ir  jāsaka? Zivis ir citur un mēs uz radzēm vien saplēšam tīklus. Kurš gan tos lāpīs. Vai atkal es?  – es kliedzu.

Manas dusmas ir lielas kā kalni. Tās dara mani neglītu. Kam man šie caurie tīkli un veltīgie darbi!

- Nekliedz, Ioan, lāpīsim abi. Tēvam vajag. - saka Iakobs un samiernieciski piebilst. - Vakar satiku Isu galdnieka dēlu. Viņš aicina noiet pie sevis. Tur ies arī  mūsu Sīmans un Andrievs. Tie arī apnikuši tukšas zvejas. Zvejnieku daudz saradies. Sīkās zivis iet cauri tīklam, vidējās - izsmeltas un lielās aizgājušas dziļumā, bet līdz dziļumam mūsu tīkli nesniedz. Domāsim, ko darīt. Vai tu nāksi?

Naidīgi skatos uz viņu. Cik labprāt es būtu kliedzis tam sejā, ka neiešu, bet es gribu iet, jo viņu ļaudis aicina, ne mani. Un kā gan es citādi kur tikšu.

Velkam laivu malā. Liekam žaudēties tīklu un meklējam lāpīklus. Vējš triec smiltis mums acīs un aizskrien ņirbinot ezeru. Tēvs klusē. Viņa acis asaro, plānie mati ir putekļu pilni.

Vakarā noejam pie Isas, un Iakobs teic, ka nav zivju.

 – Jā, arī mums, - piebalso Sīmans.

- Topiet par cilvēku, ne zivju zvejniekiem, - Isa saka. – To taču gana. Isas seja ir šaura un asa kā asmenis un es brīnos viņa skaistuma.

- Vai tev patīk būt par galdnieku? – es vaicāju.

- Jā, Ioan, – teic Isa, – mēs strādājam kopā ar brāļiem un mums ir maize, bet es protu, ka man jādara vairāk kā tiem.

Es piezīžos viņa vārdiem kā dēle. Patiesi, patiesi es jums saku, es zinu, ka arī man lemts vairāk kā Iakobam, Sīmanim vai Andrievam. Tieši man – mātes nemīlētajam Ioanam, un es to saņemšu.

Un es sēžu gluži bez elpas. Isa runā vienkārši un skaidri. Avis - gani, tumsa - gaisma. Bet es saprotu vien tad ,kad viņš saka. Tikko viņa lūpas aizveras, es vairs nesaprotu, ir to ko iepriekš sapratu. Un es meklēju ādu, kur rakstīt. Naktī es mēģinu pierakstīt , bet nespēju atcerēties, kā tieši Isa sacīja. Nevaru atrast miegu, un otrā dienā atkal gribu iet uz Isu, bet Iakobs liek man lāpīt un es ienīstu viņu aizvien vairāk. Nu jau dēļ Isas. Salomeju es esmu aizmirsis.

Un es paliku pie Isas un gāju ar viņu tāpat kā daudzi citi, un mani dusmoja aizvien katrs kurš runāja ar viņu, jo es gribēju karsti, ka Isa iemīļo mani vairāk par citiem, bet tas tā nenotika, un es krāju dusmas pār tiem. Bet par citiem vairāk mani dusmoja brālis un es aizmirsu saukt viņa vārdu. Tik ļoti es gribēju, ka viņa nebūtu, bet viņš bija.

08.04.2019.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru