 |
| Meitene un ziedi. ( Audekls, akrils, 65X90) 2015. |
23.septembrī, plkst.19.00, Ķeguma novada bibliotēkā. Ķegumā.
Dzejas dienām veltīts pasākums
“Tā zilā ilgu puķe”. Rainis un Aspazija.
Muzicēs un dzeju lasīs Ķeguma ģitārstudijas ansamblis Daces Priedoliņas vadībā :
ģitāristi Dace Priedoliņa, Dzintra Žanno, Danute Trivola, Egils Viškints, Māris Cīrulis, Atis Dadzītis,
flautiste Diāna Virse un bundziniece Katrīna Rotgalve.
Skanēs Raimonda Paula, Imanta Kalniņa , Zigmāra Liepiņa, Mārtiņa Brauna un Kaspara Bārbala ( "Auļi") dziesmas ar Aspazijas un Raiņa vārdiem.
Sandras Sabīnes Jaundalderes poētisko veltījumu Rainim un Aspazijai - "Nenosūtītas vēstules" lasīs Katrīna Rotgalve.
Esiet mīļi gaidīti.
 |
| Pasākumu atklāj Ķeguma novada bibliotēkas vadītāja Inese Cīrule. |
 |
| Dzejas dienas klausītāji. Ķegums. 23. 09.2015. |
 |
| Ķeguma Ģitārstudija. Attēlā Māris Cīrulis, Dzintra Žanno un Ģitārstudijas vadītāja Dace Priedoliņa. |
 |
| Ķeguma Ģitarstudija - Dzintra Žanno, Atis Dadzītis, Egils Viškints, Danuta Trivola. Dzeju lasa perkusioniste Katrīna Rotgalve. |
 | |
| Fautiste Diāna Virse. |
Paldies, mīļie. Bija laimīgi piedalīties un būt kopā ar jums kaut domās.
 |
| Dzelteni ziedi.Veltījums Aspazijai.(Audekls, akrils, 65X90) 2015. |
Sandra Sabīne
Jaundaldere. Dzejas dienai Ķegumā.
23.09. 2015.
Nenosūtītas vēstules.
Ievads.
Vēstule par septiņām zvaigznēm,
Septiņām zvaigznēm skumjām.
Es redzu meitenes raudam,
Bālām rokām mākoņus stumjam.
Tās – septiņas zvaigznes aiz tumša,
Aiz mākoņu plīša, Tu teici
Tās septiņas kritīs par velti,
Par velti, un ne jau tīši.
Neviens tās nemanīs krītam,
Kā daždien lapas no koka.
Tās izdegs un izčākstēs tukši
Kā smējiens pēc lēta joka.
Tās – septiņas asaras slapjas,
Tās – septiņas nesildītas,
Tās – septiņas vēlēšanās,
Tās – septiņas nepildītas.
Tu esi tālu. Tu
vienmēr esi tālu - pat tad , kad mūsu skatieni satiekas veroties pāri brokastu
galdam. Tu esi tālu ... vienmēr, tikko vairs neesam ... tuvi.
Manu vēstuļu Tev ir
daudz vairāk kā Tu domā. Es tās rakstu un ... dedzinu. Mana sirds ir kā uguns.
Tā ir pārlieku karsta ... pat Tev. Un labi, ka turies pa gabalu. Prātīgi darīts ...
(šķelmīgi) ...Ko gan var zināt no ...spīganas
... izkodīs vēl kreklā caurumu.
*
Meitenība.
*
Maza meitene skrien pa
viļņu izgrauzto liedagu. Tūkstošiem
baltu gliemežvāku ... Septembra
vēsais vējš aizķeras viņas cirtās , tās izslīd no kapuces un plīvo kā ... karogi.
Mati Tev
Mati man
Augšā
Lejā
Mati plīv
Mati sitas
Mati vējā
Mati Tev
Mati man
Pat ja izdzer jūru
Mati acīs un mutē lien
Ciet kaut turu
Un par smiltīm
Un lietu
Mati smejas
Mati tur
Mati te
Mati Tev uz sejas
Skrieni Tu
Skrienu es
Matu mežā
Esi Tu
Esmu es
Zemē svešā
Matiem viss
Matiem tas
Ir vienalga
Matus vējš
Matus jūra
Nenovalda
- Ko gan , Tu - Vējš ,
vari ! - Kliedz meitene. - Esmu stiprāka par Tevi. Tu vari mani panākt , bet ne
noķert ... un es dejoju , kur gribu!
Gliemežvāku naudiņas
kraukst zem viņas soļiem un pārvēršas lauskās. Viņa ir izšķērdīga . Viņa ... tur
Jūras malā dejo ... kā Dievs Šiva - ik
mirkli sagraujot Pasaules un radot tās no jauna ... un to ir ... neskaitāmi
daudz.
Es stāstu Tev pasakas,
Mīļais. Tev - mazam zēnam par mazu meiteni , kuru Tu nekad neredzēsi.
Es - Tava Šeherezade
stāstu pasakas Tev ,mans Mīļotais - varenajam valdniekam ,
kura valdījumi plešas no Austrumiem līdz Rietumiem tāpat kā no debesīm līdz
ellei, kuras Tu jau esi redzējis.
*
Pārtapšana no bērna par jaunuvu.
Mīļais, man patīk
tauriņi . Tie ir kā ziedi , tie mīl ziedus un ziedi ... mīl tauriņus.
Jocīgi , Mīļais,
... kad tauriņi ir kāpuri , tie sparīgi
pūlas un grauž ziedu lapas, lipina no siekalām kūniņas , bet katrs, kas tos
redz teic ,- pretīgi rāpuļi. Bet viņi ...
taču cītīgi strādā ... Vēlāk , kad tie nometuši ķēmīgo apvalku dīki plivinās no
zieda uz ziedu, tos pavada apbrīna. Tad cilvēki
teic - skaistums. Saki man , Mīļais, ...- kur gan te taisnība?
Maigums,
Un ne tikai,
Tavas rokas slīd.
Viegli tauriņspārni,
Viegli nobaidīt.
Tumsā viegli vārdi.
Viegli tumsā krīt
Maigums,
Un ne tikai,
Liek man pasmaidīt.
Atspulgs mirgo upē,
Mēness tiltu liek.
Maigums
Un nekas vairs
Pāri nepaliek.
Zili melnā naktī
Pazūd itin viss.
Sikspārņspārniem lido
Pelēks eņģelis.
Jaunuvība.
Vai atceries teiku
par Saules Meitu? Par zirņu bļodu...
Nē , ( iesmejas)
... ne to, kuru visi skandina ..., bet īsto, kuru neatmin.
Labi... (sazvērnieciski)
...es ...Tev pastāstīšu...
( zvaniņš) Reiz ,
kad vēl nebija nedz dienas, nedz nakts ,Liktenstēvs aiz mākoņu malas atrada
baltu zirņu bļodu un aicināja ... Saules Meitu. ( grabuļi)
Viņš teica ,- Tā ir
nabaga cilvēku laime. Dievs aizmirsis iedot. Ej izdali. ( grabuļi)
- Tu saki - dod nabagiem. Bet kā es zināšu kurš ir nabags ? - Vaicāja Saules Meita.
- Dod visiem .Visi
ļaudis ir nabagi, ja viņiem nav laimes un Mīlestības. - atbildēja Liktenis.
Meita steidzās , viņas zelta sprogas atrisa ,
viņa skrēja pār debesu jumolu tā ,ka basās , rožainās pēdas dipēja ( dipoņa) un ... pamodināja Mēnesi.
Mēness pamodās ,
ieraudzīja daiļo Meitu un sāka raudāt. ( trijstūri vai zvaniņi)
- Kādēļ Tu raudi? -
vaicāja Meita.
- Tu esi skaista ,
bet Tu ej man garām, - teica Mēness, -
es Tev nepatīku.
Meitene apstājās,
nolika nešļavu un sacīja .- Es nevaru palikt ar Tevi. Liktenstēvs teica, ka jādala cilvēkiem laime
- jādara viņi laimīgi un mīlēti. Lūk, cik tās daudz - vesela bļoda, - atbildēja Meita, - es izdalīšu un atnākšu
vēlāk. ( stīgas)
- Bet kas no tā
man, ja Tu aizej! Es nevaru gaidīt, es vairs nespēju. Tu domā par svešu laimi! Tev
rokās ir vesela bļoda ,bet Tu dosi to citiem. Man Liktenis tikai sola, bet
nenovēl. Man esot jāgaida! Riebīgie cilvēki, lai viņi meklē paši! - Iesaucās
Mēness un spējās dusmās iespēra pa bļodu. ( pamatīga grabināšana)
Bļoda apvēlās un zirņi
aizripoja pār ... debesu jumolu, sabira
kaktos, šķirbās un peļu alās. Tobrīd nogranda deviņi pērkoni ... (bungas)
- Ko Tu izdarīji! -
iesaucās Liktenis . - Bļodas dibenā bija arī Tava laime! Nu Tu mūžam viņu
nedabūsi! - Un viņš nošķīra dienu no nakts, Sauli no Mēness un Viņam bija
vienalga , kura vaina tā bija. Liktenim visi vienādi. ( stīgas)
Kas notika ar
cilvēkiem? Viņi aizvien meklē. Dažam veicas , dažam ne. ( zvaniņš)
Kur palikusi mana
līksme? Kur palicis Tavs miers? Tu teic, naktīs Tevi mokot bezmiegs.
Katru jaunu dienu
,es lasu izbirušo laimi ...varbūt atradīšu ... mūsējo.
*
Ceļš uz Laimi.
Ai, kas gan Tev
daļas par viņu. Pat ja viņa ir daiļa
nebēdne, prot smaidīt un sagrozīt galvu vai katram. Pat ja viņa ir tik pārdroša
, ka teic ... jā , esmu - jautra viltniece, ... (ķircinot) ja reiz Tu tā gribi, ... varu būt kāda vēlies.
Vai aizvien mīli
...pat ... negantu , kura skrāpē un kož
kā meža kaķe,...., kura staigā kā čigāns zagdams svešos dārzos un lec par lētu našķi tirgus placī kā cakains ...
cirka ...sunītis?
Ko gan Tu gribi saukt
par savu?
Vai tiešam mani -
nebēdni meiteni?
Dons Žuans uz zirga strauja,
Purpura apmetnī – šurp,
Melnos zābakos – turp.
Ak ,dievs, cik skaists!
Jūc prātā, Margarita,
Kļūsti traka, Marta.
No skatiena viena
Kā uguns skarta
Ai, karsts pār miesu kāru!
Vai drīkstu?
Vai varu?
Tu mans, - es kaucu.
Zīda kleita, šurp!
Mežģīņveļa kur?
Ai, netikle – tā sevi saucu
Šai versmainā vakarā
Kad
Vēji, ar vaļējiem matiem,
Kā neprātā paslēpes spēlē.
Es viena šai naktī.
Ak, Don Žuan,
Meklē!
*
Ilgošanās.
Mīļais, kurp ved
mūsu ceļš? Kurp gan tas mūs ved? Mēs ejam kā aizsietām acīm. Reiz man likās, ka
esmu uz kraujas malas, virs bezdibeņa vienaldzīgās mutes un saltas brāzmas koda
manu augumu līdz pat ... sirdij.. Mana sirds stinga ledū ... un es aizvien brīnos
- kā Tu sajuti to brīdi, kurā tā apstājās. Tava roka
sniedzas pie manas ... es ... paliku... un ... dzīve turpinās...
Šodien es jautāju ... kā gan Tu to spēji ...atrast
tieši mani ...starp simtiem un tūkstošiem citu?...bet varbūt tā tikai gadījās,
varbūt Tev tikai bija bail no nemīlestības ķēmīgās sejas un Tu meklēji kādu ,kura būtu ar Tevi...viss viens - kura ...
*
Buramvārdi
Vai Tu šonakt
Esi viens?
Lido zīda pavediens
Gaisā tā kā tīmeklīts
Burvju vērpts,
Kā apsolīts,
Mežiem pāri,
Upei pāri,
Mājām pāri.
Kuru aizskars vērpums smalks
Mana sirds
Par savu sauks.
Vai Tu šonakt esi viens?
Lido sarkans pavediens.
*
Spēks un Liktenis.
Tava piere. Reiz tā
bija gluda kā ziedu pļava. Rūpes un raizes to uzara, dusmas izārdīja. Reizēm ,
kad raugos Tavas acīs , redzu pamalē
dzalkstam rūsu. Un es gainu mākoņus griezdamies dejā.
Mani baltie svārki
... ir putu mākonis , pie lielās mīlnieces Afrodītes kājām. Jā, es tos atradu
pie Jūras ...Kur gan citur? Baltus kā gliemežvāki bērnības pludmalē ... Kur gan tie ir ... tagad?
Liktens Kalēj,
Ej, likteņu Kalēj,
Tu, debesīs,
Kur tumšie padebeši
Un sarkana rieta
Varavīksna -
Sarkana kā asins.
Ej, likteņu Kalēj!
Še, mans liktenis!
Nokal to
Taisnu un labu,
Nokal mani
Taisnu un labu,
Nokal manu tautu,
Lai tā taisna un laba
Gan sev , gan citam,
Lai tā godā to,
Kas tai dots
Un dāsna dot pati.
Lai tā droša.
Jo kuram tad vajag
Sīkmaņu, muļķu un rējēju tautu?
Kuram tad vajag ...
Ko sēsi, to pļausi...
Pieskati savu sētuvi,
Ka nesalien
Odzes un sumpurņi ...
2015.
Dzeja no krājumiem
„Mēness Lāses” un „Ilūziju Meistars”.
Foto no fotomākslinieka Edmunda Glūdiņa Rainim un Aspazijai veltīta cikla.
Ideja : māksliniece Irēna 'D'Torres - Fernadess http://akademite.wix.com/mazaaka
Lomās: Rainis - aktieris un režisors Jānis Paegle.
Aspazija - Sandra Sabīne Jaundaldere
Vieta : Lielvārde, Ķengaraga bibliotēka un Daugavas krastmala Rīgā.
Laiks: 2015. pavasaris - dzejnieku Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru