Stāsts. "Karakalps Ambrozijs" .

KARAKALPS AMBROZIJS.

Biezā krūmiene smacē mani kā virs svaigas rētas uzlikts žņaugs. Laužos cauri rokas skrāpēdams. Tās ir kļuvušas netīras un ņertām vātīm klātas. Brikšņi vienlaikus slēpj un cenšas paturēt gūstā. Balotais linu krekls, zem važuvalka, atkal mirkst sviedros, un ir tapis melns. Melns kā šī čusklainā zeme, uz kuras es stāvu. Zeme, kura nav manas mājas.

Vairogu pazaudēju pirms pāris dienām. Iepriekš salūza šķēps. Trāpīju grumbainu priedes stumbru. Alnis aizlingāja sveikā. Asmens nu maisās pa ķešu kā veca nauda. Jā, kopā ar naudu. Šeit, mežā tā ir tikai bezvērta metāla ripas. No tveices un bada esmu apdullis un bezspēcīgs. Vakar noķēru ezi. Jēla gaļa, daži lipīgi, smakojoši kumosi... Brīžiem tumšs iet  gar acīm. Esmu kājienā jau trejas dienas un naktis, kopš nošķīros no pārējiem. Tos dažus īsos, tramīga snaudiena brīžus var neskaitīt. Jūtos nobijies kā trusis. Kāds kauns. Kājas caur autiem un ādas kamašiem izmirkušas slapjas...gļetas kā jēlas bliņas... Kaujos cauri dumbrājam... Zari ķeras matos un sāpīgi sitas sejā. Labi vēl, ka man ir ciris. Tak, uguni nevaru iešķilt...rīki palika pie brāļa Metodija. Lai Dievs tur rūpi par viņa dvēseli un miesu, ja tā vēl šai saulē.

Mēģinu skaitīt lūgšanu... Esi sveicināta, Marija.

                                         Tu – Debesu Karaliene.

                                         Mielo mani stundā

                                         Un nestundā.

                                         Aizlūdz par mani -

                                         Nabaga grēcinieku.

                                         Pabaro un apžēlo.....

Esmu agnis diezgan. Pievērtām acīm redzu Viņas apskaidroto vaigu noliecamies pār mani ... tumši zils apmetnis, ķieģeļu sarkana kleita, piena balta āda un spirgta elpa ... tuvu, tuvu. Viņa smaida kā kundze Leonora. Es nezinu kādi ir svētās Jaunavas zobi. Gara acīm ... viņas sārtās lūpas ietver divas baltas virtenes līdzīgi kā arbūza sulīgais mīkstums glabā sevī vēl negatavas sēkliņas. Viņas skūpsti noteikti ir saldi, svaigi un smaržo kā medus ...

Es murgoju!

Man briesmīgi slāpst. Pārvaru riebumu un nokrītu ceļos pie rāvainas lāmas. Pērnās lapas un trūdzeme maigi uztver manu smago augumu.

Ūdens ir brūns un garšo sāji. Tempju gariem guldzieniem ... skaļi un  ... sāniem cilājoties.

Piecelties nav viegli. Važu krekls spiež pie zemes kā simt pudu akmens. Es to ienīstu, neieredzu, nolādu ar katru stundu jo vairāk, bet nost nevelku. Tas ir dārgs. Atdevu par to savu gada algu un nosolīju atdot vēl divtik. Smags, teju neizturams ... to tiesu uzticams.  Krūmu ļaužu šautras važām netiek cauri. Jutu vien asus sitienus un smeldzoņu, kad uz miesas izpletās zilumi. Pirms trejām dienām dzelžu krekls izglabāja no nāves. Tagad, pēcpusdienas tveicē, tas lēnām nogalina.

                                  Jaunava Marija!

                                  Kundze Leonora!

                                  Saglāb un pasargā,

                                  Ļauj skūpstīt

                                  Tavas jaukās kājiņas ...

Kundzei ir zaļas , stikla zīlēm izšūtas, samtādas kurpītes. Mazas, mazītiņas kājiņas ... baltās zeķēs. Jā, ... laikam tām jābūt baltām. Es neesmu redzējis.

...kūkumu met kārtējais kangars. Starp tiem – miklas gravas. Rāpoju kā pa viļņiem. Paugura mugura ar šķiedrām, kroplīgu priedulāju audzēm uz kumbra. Koki šeit ir pārlieku vārgi, lai es varētu uzrāpties un raudzīt vai eju pareizā virzienā. Blenžu uz sauli. Nežēlīgi cepina. Ēnas – gandrīz nekādas. Klumburēju lejā. Ieplakās valda puskrēsla un rūgtena trūdu dvaka. Jūtos kā vilku bedrē iekritis. Tikko iegrimstu krūmāju ēnā, uzbrūk neganti spindzošu knaušu bļuzga. To asinskāre nemitas ne mirkli, un nevēl ne brīža spirdzinošai atpūtai. Tie nāk pulku pulkiem, un ieplaku dziļāko kroku valgumā ņudz odu melnie ķikuri. Kājas sametas un es paklūpu uz ciņa. Jupis rāvis! Pametu skatu atpakaļis ... Starp papardēm un satrupējušiem stumbeņiem rēgojas balti kauli ... nabaga ... nabaga vells!

Es neapstāšos, neapstāšos ne uz brīdi. Krūmāju saknes ir miklas un glumas. Stenēdams rāpjos stāvajā nogazē, un no jauna iznirstu saulē – kangaram tieši uz skausta, bet pāris soļu tālāk melnē nākamā tumšā ieplaka. Cik īsti to bija? Mēs gājām tām pāri, kad devāmies iekšzemē. Cik to bija? Es neskaitīju ... es pūlos atcerēties.

                                     Ak, svētā Jaunava Leonora

                                     Un mana kundzene Marija! 

Es nezinu, cik to bija pirms, bet nu to ir milzum vairāk. Varbūt es eju riņķiem vien pa šim drausmajām vagām. Sātana vagas. Jā, sātana!

                                     Svētā kundzene Leonora

                                     Un daiļā Jaunava Marija!

Tik svēta un tik daiļa , ka es vairs nejūtu dunduru sāpīgos dzēlienus, kodīgo sviedru straumīšu tecēšanu lejup gar vēderu un miklumā izsutušās pēdas. Man jādzīvo Viņas dēļ.

                                     Esi sveicināta Leonora!

                                     Tu – Debesu Valdniece!

Tas šķietas mēnešiem sen, bet es labi atminos kā burinieks uzskrēja sēklī. Blīvie ozolkoka dēļi nokrakšķēja līdzīgi ķirmju caurgrauztiem prauliem. Masts baisi sašķiebās. Brālis Mihaēls, vienīgais no mums, noturējās kājiens. Viņa rokas , stingri ieķērušās vantīs, no springuma kļuva baltas un asiņu vadi uztūka striķu resnumā. Sejs piesarka, mute izbailēs vērās kliedzienam ..., taču spēja , sāļa šalts noslāpēja skaņu.

Krasts vīdēja pusjūdzi no nodevīgās vietas, un par laimi, bija aizbrienams pa akmeņainu smilšu sēri. Lai gan dziļākajās vietās ūdens skaloja knapi līdz krūtīm, viltīgās, ledaini dziedrās jūras straumes mēdza uzbrukt kā kodīgi suņi, un mums nācās krietni noelsties, lai tiktu malā.

+++

Brāļa Metodija ziņojums Viņa Gaišībai Patronam Konkordijam un Viņa kundzei Leonorai:

„ Visu godāts Kungs , ar milzu nožēlošanu rakstu, ka Jūsu sūtītā misija uz Kursoņu krastiem Tā Kunga 1150.gada jūlija mēneša 13. dienā piedzīvoja nopietnu misējumu, Labdzimtības kuģim uzskrienot smilšu sēklī. Vēroju notikušus kaitējumus mastam un ēdmaņai, kurus īsā laikā ceram vērst par labu caur medībām un vietējo pagānu laipnu palīdzēšanu.

Jūlijā mēneša 14. dienā es un vēl pieci ar desmit labi bruņoti vīri dodamies iekšzemē.”

+++

Labu laiku šķietas, ka dzirdu jūras šņākoņu. Brīžiem liekas, ka tas ir tikai vējš, kurš piepeši sacēlies, šūpā priedulāju galotnes. Tas žūžo no visām pusēm, bet cauri tam, cauri šīm čabošajām skuju švīkatām un lapotņu plakšķiem, es cenšos saklausīt to vienu, īpašo skaņu. To, kā šalc milzu ūdeņu lauks, kurš mani šķir no daiļās kundzenes Leonoras ... un ir vienīgais ceļš pie viņas atpakaļ.

+++

Brāļa Metodija ziņojums Viņa Gaišībai Patronam Konkordijam un viņa kundzei:

„Pildot solījumu smalki aprakstīt misijas gaitu, vēstīju, ka mēs veicām smagu treju dienu gājienu cauri neapdzīvotai, brikšņainai, stipri paugurainai un atbaidoši neglītai zemei. Tā ir no medījuma gandrīz tukša un negantu kukaiņu apsēsta. Ar dziļu nožēlošanu jāteic, ka vīri izrāda nogurumu un sāk kurnēt.”

+++

Es nokrītu pie zemes un piekļauju ausi tās mēmajam, dienā uzsilušajam ķermenim. Kaut kur virs tā, kaut kur tepat līdzās viļņājas bezgalīgais sālūdens klaidums. Man vajag spēt to saklausīt, sajust tā trīsas cauri zemei, just tā viļņošanos tāpat, kā es manu duļķainās rāvas malka klunkšķus savā vēderā un asins dunoņu deniņos. Pret vakaru tveice norimst. Aiz to knišļi vajā jau bez apstājas.

Ak, Jaunava Leonora, es būšu izdzerts sauss vēl pirms paspēšu nokrist pie zemes Tavā priekšā.

+++

No Brāļa Metodija ziņojuma:

„.... mums uzbruka! Neģēlīgi un no slēpņa! Bez brīdinājums un aicinājuma uz pārrunām. Uzbrucēji bļāva nebalsīs. To bija neskaitāmi pūļi un tie raidīja ugunīgas bultas no visām debesu pusēm, kamēr mežs sāka degt. Troksnī un dūmu aizsegā es tapu nošķirts no pārējiem, un par viņu atrašanos un būšanu nevaru ziņot.”

+++

Man puslīdz ir skaidrs. Vējš pūš no ūdeņu puses. Kāri velku plaušās tā sāļo elpu. Bet jo tuvāk es nāku, jo mani soļi top lēni. Ne tik daudz no pārguruma... mani māc negods, mana dieviete Leonora. Es kaunos, Jaunava Marija, savas gļēvās bēgšanas dēļ. Pirms četrām dienām, kad pagāni mums uzbruka, es nobijos un nosviedu vairogu, lai tas netraucētu skriet. Ak, svētā Dievmāte! Es muku kā pluskains suns, kurš mīļuprāt slēptos zem Taviem brunčiem, kundzene Leonora. Slēptos smilkstēdams, bet nav to pelnījis.

Mežoņu nebija vairāk par mums, bet viņi kliedza un ... es nobijos. Ak, piedod man. Es nezinu, kas notika ar brāli Magnusu, Teodiju un pārējiem vīriem. Es nezinu, kā mani uzlūkos tie pieci, kas palika krastā gādāt par kuģi. Nezinu, ko sacīšu ... un es eju lēni, lēni.

+++

No Brāļa Metodija pierakstiem:

„Pēc grūtās kaujas un brīnumainās izglābšanās no mežu ļaužu milzīgā karaspēka vajāšanām, es, Jūsu padevīgs kalps un atlikušie cīnītāji veiksmīgi sasniedzām lielo ūdeni un atradām, ka mūsu kuģis, caur Brāļa Mihaēla gādību un Dieva palīgu, bija salabots un derīgs ceļam.”

+++

Un nu es redzu ... es joņoju aulakiem! Mans bruņu krekls ir viegls kā dūna. Es to nejūtu. Es redzu vizmojumu cauri priežu slaikajiem stāviem, tirkīza krāsas debesis un baltas putu galotnītes zaļganos viļņos. Nāsīs iecērtas sīvs jūras zāļu smārds, un man ir viena alga ko sacīs brālis Mihaēls. Mani nebaida viņa dusmās savilktie tumšie uzači un bargās acis. Un ko gan var teikt Brālis Metodijs? Viņš bija tur mežā man blakus! Es redzēju viņu bēgam kā zaķi!

Es vienkārši iznākšu liedagā un aizbridīšu līdz kuģim. Mihaēls solīja turēt to ģeldu. Tas arī viss.

Es izeju krastā, un vējš neprātīgi ieklūp man matos. Saulei vairs nav dedzinošās kvēles spēka. Tā ir maiga kā Jaunava Marija un žilbinoši skaista kā kundze Leonora. Un es neuzdrošinos uzlūkot viņas brīnišķo vaigu.

+++

No Brāļa Metodija ziņojuma:

„.... Tā  Kunga 1150. gada jūlija mēneša  20. dienā mūsu kuģis veiksmīgi pameta mežonīgo Kursoņu ragu. Vīru pulks atgriezies gandrīz pilnā sastāvā. Vienīgais zaudējums ir uzticamais un dedzīgais karakalps Ambrozijs, kurš pēc Jūsu Gaišības pavēles, kundzes Leonoras karstu asaru pavadīts tika piepulcēts  misijai. Ar visdziļāko nožēlu jāatzīst, ka jaunuvis ir gājis bojā varonīgā cīniņā pret pagānu nepārskatāmo karaspēku, un atdusas kaut kur necaurejamā Kursonijas meža biezoknī. Lai viņam mūžīga slava un gods. Un ik  viens no mums lai ir šāda goda cienīgs savā likteņa stundā.”

 2009. jūlijs.

Performace. "Celeste".