Fragments no nepublicētas grāmatas "Laimīgo sala" 2018.
"Daugava pie Lielvārdes" ( papīrs/jaukta tehnika, 20,5 X 29,5) 2018.
Rembates Emīlija un Heinrihs
Ne
akmens uz akmens tur nepaliks.
„Jērumiņ mīļo, manas domas aizvien riņķo
un atgriežās tur. Manas takas gadiem ir vedušas pāri un ap to vietu.
Ziliem zvaniņiem un kosu audzēm pilnais,
ēnainas Rembates muižas parks un dzelteni krāsotā stacija. Muižas vieta un
pagrabi kalniņā. Apaļā Mīlestības saliņa, lejā uz Daugavas pusi. Vasarās dīķis
pilns kurkstīgu, zaļu varžu un mazu, zeltainu karūsiņu zibšņu. Muižas sen nav,
to nevarētu pat atminēt, bet kur bija pamati nav vairs akmens uz akmeņa un es
domāju kālab Liktenis un Laiks to noārdījis gluži kā Dievu kalnu, Katrīnas
kalniņu un viņas soģu midzeni - Lielvārdes muižu.
Heinrihs Rautenfelds un Emīlija Elizabete Kuģeniece. 1907.
„Mīļo Hanss, Tu vienīgais esi, kurš mani
uz to patiesāko esi sapratis. Un tad es Tev uzticu savas sirds noslēpumu. Esmu
karsti iemīļojis. Viņu sauc Emīlija. Un es no tiesas nezinu ne cita jaukāka
vārda, ne meitenes kā vien viņa un viņa. Viņa dien par kalponi Aizkraukles
muižā, kur viesojos pēc dienesta Kauņā, lai no mūsu mīļās māmiņas acīm
nobēdzinātos. Un es gribētu Tevīm lūgt uzmanīga padoma pie mūsu mātes, jo man
liekas viņa Tevi labāki ierauga. Vai Tu izprasītu, ko viņa teiktu, ja Tu vai
kāds cits lūkotu zemāk dzimušu sievu? Cik atminu no mūsu nelaiķa tēva, māte
pati nav cēla dzimuma.’’ 1907.
*
„ Sirds mīļo Hanss, Tava sirds nav
bijusi uz mani nedz greiza, nedz skaudīga un nav likusi man ciest tā kā to dara
mūsu māte no manis novērsdamās un grašus pasviezdama. Es tiešāmi to grūti
nesaprotu. Vai viņai netīk kas no manis, jo viņa vienumēr teikusi – kur viņai
tāds bērns kā es gadījies. Vai tad viņa nezina, ka pēc tēva gribas man pienākas
muiža? Un es varētu it laimīgi dzīvot arī ar nebagātu sievu, kā man mīļotā
Emīlija, kura ir man solījusies un es viņai arī. Patiesi Tavs un uz mūžu.’’
*
„ Mīļo brāl, es patiesi nespēju noticēt.
Saki man, ka tā nav tiesa. Tie mani sauc par traku un garā vāju dēļ tā, ka esmu
iemīļojis vienkāršu ļaužu bērnu? Un nav Emīlija nekāda ragana, ne piebūrēja! Brāļus,
māsas un ir citus radus mūsu mīļotā māte pret mums ir sacēlusi. Un tie liecina,
ka es esot traks. Vien Tu vienīgais esi man palicis par tuvāko, jo tie citi man
sveši. Tiem tik vien kā nauda dārga, ne cilvēki. Bet viņu nauda, ko dēļ manis
tie teicās devuši maniem ārstiem un uzturam tērējam ir ne viņu, bet mūsu nelaiķa tēva
nauda. Kurš no tiesas viņus par šo ļaunumu, ko tie nodara, būtu izdzinis mežā
kopu ar vilkiem dzīvot, jo tie arī ir vilki.’’
*
„ Ak, Dievs, Mīļo Hanss! Esmu bēgļu
gaitās, jo atklāju, ka esmu gūsteknis Neifrīdenheimas psihiatriskajā klīnikā,
kur krusttēvs mani bija ar apmānu ievilinājis, teikdams, ka mīļā māte vēlot man
labu, dakteri palīdzēšot un viss būšot atkal labi. Un es viņam noticēju, lai
gan tagad pats neprotu kā. Kad mums
ģimenē ir bijis labi, ja reiz man mājās - Rembatē nekad nav gribējies būt? Es
domāju, mīļo Hanss, ka Tu saproti, kā viņa mūs ir mocījusi, locījusi un
spīdzinājusi. Un mūsu māsu Elīzi jau ir pasludinājusi par vājprātīgu. Redzu, ka
pienākusi mana kārta. Bet man viena alga, es dodos pie manas sirds – Emīlijas
un tieši teikšu mātei, ka precēšu viņu.’’1911.
*
„ Ai, Hanss, mūsu mīļā māte ir mani
sapratusi un viņa patiešām mīl mūs un pieņem Emīliju kā meitu. Jā, tiešām ļauni
gari būs ap mani grozījušies, kā teica klīnikā, un es to balsīs klausījies
domāju uz mīļo māti ļaunu, bet viņa ir laba. To es tagad arī cieši ticu un
skaļi izsaku …” 1911.
*
„ … lai Dievs mums žēlīgs, mīļo Hans! Es
Tev nespēju izteikt, ka tā sieviete, kuru līdz šim saucu par mūsu mīļo māti ir
mūs piekrāpusi un nodevusi. Viņa uzņēma mani un Emīliju Rīgā, runāja saldi,
mieloja, deva dāvanas, naudu un ieteica aizceļot uz laiku. Kāzu ceļojums uz
kādu mazpilsētu - viņa teica. Un es viņai kā vientiesis izstāstīju mūsu plānus
un to, ka klusībā salaulāsimies. Bet kas nu nāk gaismā! Ir sūtīti kukuļi uz pašu
Odesu, mācītājs uzpirkts un atsaka mums Dieva svētītu laulību. Es Tev jautāju,
Hans, -Vai Tu to zināji? Vai Tu zināji šo viltu? Šo nelietību! Vai Tu zini, kas
man sāp? Ne jau viltus, ne jau nelietība, meli, apmelojumi un mantas kāre, ko
viņa man nodara. Man sāp tas, ka mana paša māte, kuru es patiesi mīlu un
alkaini vēlos viņas mīlestību, mani ienīst ar vissīvāko naidu, bet tomēr pietur
kā kādu vergu un muļķo dēļ mantas. Un man liekas viņa ienīst mani jo vairāk tā
dēļ, ka niknojas, ka es neļauju sevi salauzt kā reiz mūsu tēvs un māsa Elīza.
Es pretojos. Es nojautu un tagad arī redzēju viņas patieso - plēsoņas seju.
Viņa aizvien ir tas pats sīkais, savtīgais plēsonis, kurš reiz ielavījās muižā
kā guvernante. ”1911.
*
„ Mīļo Hanss. Piedod, ka Tev rakstu, bet man nav neviena, kam varu uzticēties. Mēs ar Emīliju esam trūkumā. Un es pelnu mums un dēlam iztiku rītos izvadājot maizi, bet vakaros tirgojot rozes. Kad es to daru, es esmu laimīgs. Man patīk tikko ceptas maizes smarža, un maiznieks piekrita, ka es viņam palīdzu. Tas ir tik saldi. Es stumju ratus un saucu, - Svaiga maize! Svaigi cepti pīrāgi, kliņģeri!
Un saimnieces līksmi nonāk man
pretī, un es ielieku viņu grozos siltus, mīkstus klaipiņus. Rupjmaizes smarža ir
tumša, rūgteni nobriedusi un stingra. Baltā maizīte smaržo viegli un kairi kā
mana Emīlija, bet smalkmaizītes un kliņģeri ir kā glauni junkuri un pūderētas
mamzeles.
- Raugi, lai nenobirst cukurs! Cukurs! –
Sauc maiznieks, kad ripinu ratus pa bruģi.
Rozes mēs ar Emīliju pārdodam pārmaiņus.
Kad laukā ir silti, iet viņa. Kad vēsi – es. Man biezais kažoks. Viņai tik
mēteliņš. Rozes es nopērku veikalā vakarā, pirms to slēdz. Saimnieks tad iedod
lētāk. Tās smaržo kā tikko no Paradīzes nākušas. Mēs ieliekam tās stikla
kastiņā ar sveci, lai tām silti un gaismiņa. Tepat vien stāvam mūsu ielas
sākumā, kur tuvāki Jelgavas centram un ļaudīm. Un es saku, kungiem, kuri tumsā
iet garām, - nopērciet ziedus mīļotai. Zieds ir kā mīlestība. Viņa būs laimīga
ar Jums.
Rozes, kuras paliek nenopirktas, es
atnesu Emīlijai. Nokrītu viņas priekšā ceļos un jūtos kā mazs noilgojies zēns.
- Mīļā, es atnesu Tev rozes. Šoreiz ir
mazāk naudas, bet vairāk mīlestības.
- Protams, manu zēn, - saka Emīlija. –
Es esmu laimīga. – Un viņas maigās rokas apvijas ap mani. Viņas klēpī briest
jauna dzīvībiņa, un es jūtu ka augu, ka man ir spārni. Es varu aizsniegt un
sasniegt jebko. Ka es to izdarīšu, varēšu, panākšu, jo man ir šie spārni, rokas
un Emīlija. Ka mums patiesi ir mīlestība, maize un rozes.
Mīļo, Hanss, nedomā, ka mums kas trūktu
un turi vairāk rūpi par sevi. Mīlestībā, Tavs uzticamais Heinrihs.” 1912.
*
No
Emīlijas Rautenfeldes vēstules Hansam Rautenfeldam Rīgā.
„Cienītais Hanss Rautenfeld.
Esmu ļoti izmisusi. Domājams, Jūs jau
zināt ka Jūsu vecākais brālis Heinrihs pēc traģiska negadījuma, kura laikā
izkrita pa mūsu mājas logu un stipri sasita galvu tika ievietots Jelgavas
slimnīcā, bet pēc slepeni un pret mūsu gribu pārvests un ieslodzīts Šēnfelda
psihiatriskajā klīnikā Rīgā. Kad ierados viņu apciemot, man tika norādīts, ka
Heinrihu var apciemot tikai tuvākie radinieki, bet es neesmu nekas. Lūdzu
palīdziet.” 1912.
*
No Hansa Rautenfelda vēstules Heinriham
Rautenfeldam Rīgā Šēnfelda klīnikā.
„Mīļo Heinrih, mani aprijis smagums un
kauns. Tava sieva ir vērsusies pie manis. Es nespēju izdarīt neko. Pat iziet no
istabas, lai ietu uz lekcijām. Tik dziļš riebums ir manī. Es nevēlos redzēt
cilvēkus, nevienu no šiem glumajiem gliemjiem, un jo vairāk mūsu mīļās mātes
saldi lipīgo, melīgo seju, kad tā nāk uz mani rokas kampienam atpletusi kā vēža
spīles. Vai tā domā, ka es esmu tās klēpja suns? Vakar, kad viņa bija atnākusi,
es kāpos atpakaļ un aizvēru viņas priekšā istabas durvis. Viņas seja piepeši
kļuva īsta un es ieraudzīju to, ko tu man esi licis pie sirds. Tu teici – viņa
bauda, kad sāpina.
Tik man viņa riebj. Un es riebju sev pats, jo
ko gan es redzu spogulī, savā sejā? Viņu! Es bīstos smaidīt, jo es smaidu gluži
kā viņa. Es bīstos pat iemīlēt kādu, jo es to nepratīšu. Es sāpināšu. Es sāpinu
arī tevi, mīļo Heinrih. Es neko neesmu darījis dēļ Tevis. Vēl vairāk, es devu
mātei Tavas vēstules. Piedod. Es nevienu nemīlu. Es visus neieredzu. Arī sevi.
Es nevaru dzīvot vairs. Es sevi šauju nost. Mans vienīgais prieks - Tu skumsi
pēc manis, muļķo Heinrih. Tavs mazais Hanss.”1912.
*
No Heinriha Rautenfelda nenosūtītās
vēstules Emīlijai Rautenfeldei.
„ Sirds mīļā, Emīlija. Kopš esmu bēdzis
un kļuvis par trako ārsta nevilšu slepkavu, tiesāts un ieslodzīts kā nelabojami
traks ir pagājušas daudzas saltas ziemas, kurās es savā bezcerībā neesmu Tev
rakstījis ne rindiņas. Es zīmēju. Daudz rožu, kuras es gribēju dāvināt Tev. Es
zīmēju skaistas sejas. Es gribēju uzzīmēt Tavu, lai neaizmirstu, bet katru
reizi tā iznāca savādāka, un liekas, esmu aizmirsis kā Tu patiesi izskaties. Es
Tevi gaidīju, bet laikam jau Tevi nelaida pie manis vai Tu pati bijies no manis
kā traka suņa. Es pārtraucu zīmēt Tevi. Šī pēdējā ziema ir pārāk salta. Es esmu
salis un izvārdzis. Šodien es uzzīmēju pēdējo zīmējumu. Uz šīs vēstules ir mana
roze un mīlestība Tev. Heinrihs.”
1929.14.01.
Rožlapu lagūnā,
Laivai caur
Rožlapām
Slīdot …
Vai Tu vēl
Kaut kur esi?
Gribi tukšumā
Gaistošā lidot?
Sakalta ziedlapiņas,
Nelīgo sudrabā
Maigā.
Laiks vairs nerit
Uz priekšu,
Bet atpakaļ
Staigā.
Un atkal
Es – Tavās rokās.
Un atkal
Vējā mati.
Un atkal
Vārdi ir spēle.
Un atkal
Tā pati.
