Stāsts "Spārni".

Spārni.

*

 Iedodiet man spārnus.

Tie ir plati un balti kā vēja plandoti palagi. Audu rakstam cauri spīd gaisma. Saules stari caurauž ažūro pinumu un savijas spožos kamolos pretējā pusē. Viņa izbauda gaisa blīvumu. Viņa ir augstu pāri. Tik augstu ,ka zeme zem izplestajām rokām izplājas kā karte. Pilsētu skudrupūžņi, ceļu šķiedras, mežu tumšzaļie tepiķi un lauku ģeometriskā četrstūrība, upju lokanie , grodie ķermeņi un jūras zvīļais augums saplūstot ar debesjumu pie horizonta. Vieglums. Tas ir vienīgais , ko viņa jūt....

*

- Kā tas varēja gadīties... , - teica Jasmīne, - ... tā ir mana vaina. Es nepaspēju ...

- Nekas, nekas, - mierināja Anna. Viņai sevis vainošana bija gadījusies ne reizi vien, - nevajag  ņemt pie sirds.

- Es saprotu, taču ... – Jasmīne sāka šņukstēt. – likās, ka ir labi. Ideāli pacēlās un tad, - viņa pasita rokas gaisā un ļāva tām bezspēkā iekrist klēpī.

Anna saņēma viņas plaukstu savā un maigi saspieda. Viņa zināja, ka visas asaras reiz izsīkst. Agri vai vēlu.  Annai bija bijuši trīs vīri.

*

Elmīra.

Elmīras tumšās, ieslīpās acis bija vērīgas. Tās uzķēra katru sīkumu, neatbilstību, nelādzību, raupjumu vai neglītumu. Elmīrai absolūtā redze bija iedzimta. Ja kāds priecājās par labo, skaisto un pilnīgo, viņa vienā mierā spēja pierādīt, ka pilnība nepastāv, tādēļ sakarīgāk ir priecāties par nepilnīgo, neglīto. Vairāk prieka! Elmīra meklēja kļūdas ar lielāko baudu. Apjausti vai netīšām kļūdījās ikviens.

Radītāja kļūme bija Elmīras asajam prātam pievienot vissmalkāko no ieročiem – valdzinošu daiļumu, kuru uzlūkojot daudzi aizmirsa, ko iepriekš gribējuši teikt, mulsa un runāja blēņas. Tīra , samtaina āda, dievietes veidols, smagā mezglā savīti, tumši, cirtaini mati, plata, jūtīga mute. Ar saviem dotumiem Elmīra varēja panākt jebko ... gluži visu un ..... viņa izvēlējas darbu lielveikalā.

Pircēju rinda lēni virzījās viņai garām. Tas – resns, tas – dumjš, tas – slims, tā -pārkrāsojusies, šī – mūžīgi īgna, noskrējusies kārna kā kuce.

- Pīp, pīp, - pīkstēja kodu lasītājs. Preču bezgalīgā straume balansēja uz melnas, smakojošas lentas : plēvēs ietīti maizes klaipi, dzelteni siera kluči, koši ziepju gabaliņi, rožainas maltās gaļas pakas, dārga šampanieša pudeles....

Elmīru nevarēja piemānīt – maizei izlabots termiņš, sieri mākslīgi dzelteni un nevietā iepelējuši, ziepes – ož pēc sintētikas un mazgājot saēd ādu raupju kā smilšpapīrs. Elmīras baltās, slaikās rokas stundām cilāja neskaitāmus, nejēdzīgus niekus, sliktas ēdmaņas un drazu, kas saplīsa jau īsu brīdi pēc nopirkšanas. Laimīgie pircēji plūda blakus sagrābto mantu rindai. Viņa pat acis nepaceldama manīja, kad iepretī nostājies jauns, bezrūpīgs puika, santīmus skaitoša vecmāmuļa vai noņēmusies ģimenes māte.

Iesākumā Elmīra tīksmi vēroja katru, kurš izkrāmējis mantību uz mirkli  sastinga viņas priekšā. Vēroja, jo brīdī, kad kases lodziņā uzzibsnīja pirkumu kopējā summa, gaidītāja sejai pārvēlās spilgtu izteiksmju vilnis ;

- Tā! – uzacis saraucis piefiksēja viens.

- Kur tik daudz? – sarāvās otrs.

- Fū. Labi, ka sanāca, - tā trešais.

- Nevajadzēja ņemt to dārgo štruntu, - nopūtās ceturtais.

Sejas, sejas, sejas.

- Labdien. Labdien. Labdien. Paldies. Paldies. Paldies, – teica Elmīra.

- Smuka kā filmzvaigzne, - īdēja pavecs kungs.

- Paresns puncis, patukšs maks un gastrīts, - domāja Elmīra.

- Kas par zaķi, - saldi piezīmēja iznesīgs, apolloniska izskata vīrietis.

- Švaka sirsniņa un lecīgs raksturs, - konstatēja Elmīra.

Ideāli neeksistēja. Un nemaz nevajadzēja, lai tie būtu. Kur lai tie rastos? Pieputējusi pilsēta. Pelēks bleķa angārs. Klaudzošs kases aparāts. Sākotnējā vērtēšanas tīksme  apsīka.

Varbūt viņa atradās neīstajā vietā? Nelaikā? Varbūt viņai vajadzēja būt kaut kur citur. Bet kur? Sēdēt uz troņa senajā Babilonā? Kā kurtizānei uzņemt baudkārus pielūdzējus zīda spilveniem pieblīvētā salonā? Neskaitāmu neglīteņu un skauģu pavadītai gozēties prožektoru ugunīs Holivudā? Vai ģeķīgu radu ielenkumā vadīt ķildīgas saimes dzīvi mietpilsoņu namā. Tērauda Elmīra to varētu tikpat noteikti kā būšanu tur kur viņa jau bija.

Jasmīne un Anna nevarētu.

- Man tik un tā nekas nesanāks, - raudāja Jasmīne – es esmu neveikla.

- Esi gan, un tava suflē recepte ir slikta. Tā kūka saplok, - sacīja Elmīra. Annai viņa teica. – Pat ja tu apprecēsi vēl vienu vīru, viņš vienalga izrādīsies plencis, jo tu esi dumja un izvēlies tieši tādus.

- Tu pati nekur nederi! - Iekliedzās Anna , - tu un tava augstprātība!

*

Jasmīne.

Maziņa, trausla, teju caurspīdīga kā porcelāna statuete, plānu , no sausuma gandrīz plaisājošu ādu. Citiem aiz muguras paslēpusies, palsajiem matiem ļipastēs spurojoties viņa raugās no skolas laiku fotogrāfijām.

- Pele! Pele! Pele! – kliedza zēni joņodami pa gaiteni. Pele bija Jasmīne. Viņa neuzdrošinājās iebilst. Un ko lai teiktu?

- Sauciet mani par Jasmīni!

- Vai te kāds pīkstēja? – zobojās zēni, teatrāli raustīdami plecus un blenzdami viņai cauri.

Tagad vīrieši skatās tieši virsū. Nu Jasmīne sēž un kasē kliķšķina pogas. Viņu ēd ar acīm, laiza kā bonbonku, teic divus „paldiesus” uz  viņas „lūdzu”, bet katru reizi, kad viņi ver muti, lai teiktu "paldies", Jasmīne joprojām dzird –„pele!”

Pīp, pīp, pīp. Paldies par pirkumu.

Viņas maigās , mīkstās plaukstas, ar spoži zibošām nagu monētiņām pirkstu galos. Viņas zeltaini rudie mati, kuri lielās cirtās vijas ap tievo , balto kaklu. Seja, kura vienmēr izskatās kā apmulsumā pietvīkusi. Filigrāns profila zīmējums. Lūpu izliekums, kurš prot pavērties ar maijrozes pumpura nevainīgo tiešumu. Gaišas, nekrāsotas skropstas – kā oreols topāzu zilajām acīm. Uzsvārcis - palielu. Josta ap vidu. Sasaiņota kā dāvana.

- Formas tērpi šūti pieaugušajiem, - taisnojas personāla menedžere.

- Vienā brīdī es pārstāju augt, - pīkst Jasmīne.

Menedžere to nedzird. Nav nemaz jādzird ko katrs saka. Tādās vietās var mierīgi iztikt ar  – pīpu.

Jasmīne ir no tām, kuras bieži raud. Iespējams, tas piešķir viņai īpašu liegumu. Rasas lāses klātbūtne ziedā. Mitras, baltas salvetes kabatā. Viņa var apraudāties par jebko, par to, ka puisēns nespēj izdīkt no mātes konfekti, vecītim nepietiek naudiņas cīsiņiem vai to, ka krēsla maliņa nospiedusi viņas augšstilbus gluži stīvus, jo kurpju purngali tikko skar grīdu. Tikai purngali. Nevis nežēlīgi augstie papēži, kuri bieži liek viņai paklupt.

- Tu sevi moki, - saka  Anna.

- Lietas nav tādas, kādas tās izskatās, - čukst Jasmīne.

- Pīp, - ņerkst kodu lasītāji. Anna nedzird Jasmīni.

*

Anna.

Anna nav skaista. Milzīgs , izplūdis rumpis knapi ietilpst tam paredzētajā kastē. Kases aparāta žvadzošā atvilktne bieži atsitas pret viņas apjomīgo vēderu. Tas nekas. Viņa nejūt. Priekšmeti pieskaroties iegrimst viņā kā mākonī, pārstāj pastāvēt paši par sevi un  vēl ... no viņas nāk aptveroša siltuma dvesma ... kā no iekurtas krāsns.

- Es pat ar aizvērtām acīm un ausīm jūtu, kad Anna ir blakus , - paziņo Jasmīne.

Annas siltums žāvē pieslapinātos mutautus Jasmīnes kabatās un pat tikko ieriestas asaras.

Annas kodu lasītājs ņurina – pūp, pūp, pūp.

- Bdien, bdien, bdien, - teic Anna, - dies par pirkšan, - un viņas varenās krūtis šūpojas pie katra elpas vilciena.

- Nav ko kaukt. Dies saliks pa plauktiem, - Anna smīkņā un pamāj uz plauktu kārtotāju rosības pusi.

Jasmīne iespurdzas un viņas smiekli skan kā stikla zvārguļi.

Peles neko nezin par Dievu. Neviens nezin.

Anna arī ne. Viņai ir bijuši tikai trīs vīri ....

- Zināšana nav galvenais, - prāto Anna. Domas maļas pa galvu tikpat raiti kā pirksti pārcilā  slīdlentes mantību.

- Cigaretes, desa, alus. Pūp, pūp, Dies par pirkumu.

Annasprāt, visu var nopirkt. Un ko var nopirkt, tas beigās nav nekā vērts. Pirkšana laupa vērtību. Kurā tieši brīdī? Kad aparāts noīd pūpu? Vai tad? Doma iebuksē. Annas prāts līdzinās kaleidoskopam. Krāsainas lauskas, raibas kripatas krīt un  krīt rakstā. Kā pagriez - jauns musturs. Pakrati - atkal nākošais. Drupatu slīdlente.

- Mana galva ir pilna ar drupatām, - spriež Anna. - Drupatas! – Viņas valgā mēle aši pāršaujas bālajām lūpām. Pusdienās viņa bija notiesājusi siermaizi. Tās garša. Mm! Taustot garām rullējošo barību, vērojot tās ļodzīgo tuvošanos un neizbēgamo pazušanu rijīgajos plastmasas maisos, Annas dusmas un iekāre vairojas. Paņemt rokās pārgatavu banānu, sajust tā medaino smaržu, redzēt kā sānos pārsprāgusi miziņa atsedz krēmīgi mīkstu viduci un .... atdot to prom. Paņemt rokās kūpinātu vistas krūtiņu. Brūnu, piparotu, taukos spīdošu. Pat cauri celofānam sajust tās kairinošo gardumu un ... atdot to citam. Tumīgi  karamelīgu konjaku, piecas zvaigznes? Citam? Citam! Kraukšķīgas, vēl siltas riekstu bulciņas ... citam! Pat šokolādes sieriņš. Marcapone siers??.... Rijiet suņi! ... Pūp! Pūp!

Anna varētu apēst veselu kaudzi to mantu! Kaut jel varētu. Anna nevarēja.

Cilvēki kājo garām, lepnā pārākumā izrādīdamies. Rau, kā mēs pērkam. Paskat, ko ēdīsim. Lūk, varam atļauties!

Anna arī grib. Vakarā, pēc darba viņa negausīgi piebāzīs kuņģi ar to, ko varēs nopirkt pati. Par spīti lielībniekiem, un nieks par resnumu. Savu laiku, Anna ir gana bijusi tieva. Jasmīne - kā skals. Elmīra – smuka kā lelle. Atsēdēsies te gadiņus desmit un ... tad paskatīsimies...

Jasmīne pinkšķ. Elmīra lūr šaurām acīm. Šitā ilgi neizvilks. Ir jāēd. Tas ir vienīgais , kas palīdz.

- bdien, bdien, bdien, pūp, dies.

Piepeši domu kristāliņi apstājas un sakrīt  nejaukā čupā.

Jasmīnes valgās, viegli apsārtušās acis pavisam tuvu. Viņa ir atstājusi savu vietu un pieliekusies Annas ausij satraukti elso.

- Elmīra pazudusi. Pirms pusstundas teica, ka iešot ieelpot svaigu gaisu.

Anna uzmet skatu rindinieku sapīkušajām sejām. Kaudzēm piekrauti rati. Ko viņi var grābt!

- Baigās rindas, - Jasmīne ber vārdus, - skriešu apstīties, kur viņa paliek.

*

Jasmīne klikstina garām piebāztu plauktu bezgalībai, kārbu grēdām, starp spokaini blāviem pircēju tēliem ... un preču kliedzošais košums nekaunīgi brēc – pērc, pērc, nopērc mani !!!  Tur, pašā angāra galā, aiz pēdējās plauktu rindas, stāvas metāla kāpnes ved uz jumtu. Tas ir futbola laukuma lielumā, melns, plakans kā pankūka un ventilācijas caurumu pubuļots. Jasmīne ir aizelsusies. Kādēļ Elmīra mūžīgi rāpjas te augšā! Re, atkal! Tālumā pret skaidro debesu fonu iezīmējas Elmīras graciozais siluets. Viņa stāv rokas iepletusi. Baltais uzsvārcis atraisījies plīvo vējā.

Jasmīnei žēl viņu traucēt ,un tomēr vajag.

- Nāc atpakaļ! – kliedz Jasmīne, bet vējš nes viņas kluso balsi sāņus.

*

Elmīra stāveja augstu, augstu. Tik augstu pāri zemei, ka cilvēki uz tās šķita kā smilšu graudi, bet viņu bēdas un trūkumi vairs nebija redzami. Vai tie maz eksistēja?

Debesis pletās zilas, dzidras un dziļas. Tad no debesīm nolaidās Eņģelis.

- Ko tu gribi? - Viņš vaicāja.

- Iemāci man redzēt tikai labo, - lūdza Elmīra.

- Lai notiek, bet... iepriekš tev jāmācās lidot, - sacīja Eņģelis un pastiepa viņai roku.

*

                                                                                  7.01.2011.