Teiksma "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds" ( fragments)

                                                                                                                                                    Veronikas Simoņenkovas foto.

24.ELSANA UN ARŪNS.

Tajā dienā, kad satumsa Saules - Mokašas skaidrais vaigs, Elsana izbailēs meklēja patvērumu Mēness spirgtajos dārzos. Viņa bija skrējusi pār bezgalīgo debesu stepi gluži kā pārbiedēta saiga, nežēlīgu mednieku izbiedēta. Un dārdēja viņas vīra Mokaša uguņu rati kā pērkons un zvēroja debesu jumols dzirkstelēs un staru švīkatās.

Ai, gribēja viņa steigties vīram pretī, bet ieraudzīja kara un naida cēlāju Razūru pātagojam Mokašas pajūga lepnos zirgus ... Elsanas saldās lūpas sakļāvās Mokaša vārdu neteikušas, bet kājas darīja savu. Ai, rožsārtā Saulrieta dieviete!

Vai gan varēja notikt citādi?

Un skrēja viņa caur sudraba dārziem, tiem aci neuzmetusi un to dailes nemanīdama, pīnēm plīvojot, garām dzidrumdzidriem ezeriem un urdzošiem strautiem ... viņa lidinlidoja baiļu spārniem, tik strauji, ka baltajās smiltīs nepalika viņas mazo pēdu ...

Un ieklupa viņa Arūna alabastra pilī, kā roze kvēlodama. Caur tūkstoš istabām viņa skrēja, drošību neatradusi un atpakaļ neskatīdamās, Razūra naida un Mokašas greizsirdības svilināta ... līdz beidzamajā no istabām iekrita tieši Mēness Arūna rāmajās rokās, ielūkojās viņa mierīgajās acīs un saprata, ka ja bezgalīgajām debesīm un naidam kaut kur ir gals, tad tas ir te.

Gulēt Tavās rokās

Zem debesīm debesu zilām

Gulēt raudzīties tajās

Ieraudzīt mākoņus slīdam...

Vienu smilšgraudu pagalvī

Ar ziedlapu sedzies

Mēs – skudriņas divas

Laiks tikko kā beidzies

Un saruka Visuma loki

Un izšķīda tukšumā telpa

Un izkusa tumsa un gaisma

Un palika vien Tava elpa

Un tad Tu ievilki dvašu

Lai pateiktu vienu Vārdu

Lai piedzimtu Visums no jauna

Ar rožsārtu pērkondārdu

*

Lasara apklusa un mēs klusējām kā rieta blāzmas pielietā upe mums priekšā , kā tumšo padebešu karapulki pamalē un līdzenie debesu lauki zem to zābakiem, jo ko gan viņi lai teiktu?

- Ai, Lasara, - es teicu, -  ko gan tu pati saki par tiem? Par Elsanu un Mokašu ... par Arūnu?

Lasara kļuva skumja. – Vai tur redzi kaut vienu vainu uz Mokaša spožā vaiga? – Viņa jautāja un caur skropstām uzlūkoja žilbinošo Sauli.

- Nē, - es samulsu. To ... nav.

- Tā gadās, ja traipi ir žilbinoši. – Lasara atteica. – Reizēm ļaunums tā žilbina, ka ļaudis to apbrīno.

Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja. Ventspils. 2016. septembris.

Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja.





Pastaiga ostas promenādē kopā ar Rakstnieku un tulkotāju mājas rezidentiem no Indijas un Vācijas.

Turpinu darbu pie teiksmas par Kalnu Vēju un Kalnu Ziedu.

                                                                                                                                   

Fragmenti.

3. KALNU VĒJŠ.

Lai nu kurš, bet tas cilvēks bija drosmīgs. Neviens nekad netika redzējis viņu nobijušos vai apmulsušu. Kaujā iedams, viņš nevairījās pirmais mesties pār žogu naidnieka nometnē, ieklupt teltīs un cīnīties pašā karotāju mutulī, kur asinis vērta zemi sarkanā persiešu paklājā. Ticis zirga mugurā viņš bija nepārspēts jātnieks, un viņa kājas stingri aptvēra rikšotāja stiegroto ķermeni, kad viņi saauguši kā viens vajāja izmisumā bēgošos pretiniekus. Bēguļu aitu bars, kurus pa vienam panāca un sakapāja uzvarētāja līkais zobens. Izkaltusī zāle liecās vējā, ko sacēla viņa plandīgais, tumšais apmetnis ... liecās un lūza zem auļojošā ērzeļa varenajiem nagiem.

 Ai, Kalnu Vējš - tā viņu sauca viņa kaujas biedri.

Ai, Nāves ēna – tā lamāja viņa ienaidnieki.

Kur redzi krītam ēnu, tur raugies pēc tās saimnieka. Un Nāve tiešām lidoja Kalnu Vējam pa priekšu vizēdama un dzalkstīdama gaisu šķeļošā zobena asmenī.

Lai kurp Vējš spertu savu soli, tam pa pēdām sekoja nemiers. Cilvēki pievērsa viņam savus trauksmainos prātus. Vīrieši juta viņa pārākumu un bijās mēroties spēkiem. Sievietes redzēja viņa spēku un alka savaldzināt viņu ar skaistumu. Daudzi vēlējas būt ar viņu, un tikpat daudzi sāka viņu ienīst. Jo lielākas bailes viņos iemājoja uzlūkojot kalnu Vēju, jo vairāk tie viņu nīda. Jo lielākas alkas viņš raisīja sievietēs, jo vairāk tās vēlējās viņu iznīcināt. Tas tam dēļ, ka grūti ir būt mierā ar to, ko kāro, bet nevar iegūt. Un Kalnu Vējam tika maz prieka no cilvēkiem, maz mīlestības un tajā mazumā nemaz mīlestības neatlika Kalnu Vēja naidniekiem. Caur to viņa līkais zobens nekad nesastinga gaisā virs lūgumā izstieptām rokām un nekad neieslīdēja makstī asiņu neiekrāsots. Karavīra darbu Kalnu Vējš darīja labi. Cita darba viņš nemācēja un negribēja. Savu nāvi Vējš domājās sastapt kaujas laukā, taču neradās viņam līdzinieka, kas varētu to dot. Un velti viņš rāvās cīņas karstumā uzmeklēt varenākos cirtējus. Tie izrādījās vien dreboši truši. Un nespēja Kalnu Vējš atrast nāvi no ieroča, jo Nāve taču dzalkstīja viņa paša zobena galā. Un kuru gan nodarbina paša ēna? Pat Nāvi ne.

 Un kļuva Kalnu Vējš nepacietīgs un straujš. Straujāks par vēju. Vētras straujuma. Bet jo straujāk viņš steidzās, jo straujāk viņš nesa nāvi. Taču ne sev – citiem. Un nekad ļaudis nebija skatījuši labāku karavīru par šo.

- Kādēļ gan tu saki, ka tas cilvēks gribēja nāvi sev? – Es vaicāju.

- Ikviens karavīrs grib savu nāvi – atbildēja Lasara. – Karavīrs grib nāvi vairāk kā citi. Tieši tādēļ viņš dodas pie tās. Vai te vēl ir kādas šaubas?

- Un ja nu kara nav? – Es prasīju otrreiz.

- Tad karavīrs to rada, – Lasara atteica.

- Taču vai nav tā, ka karš rada karavīrus? – Es iebildu.

Lasara pasmaidīja, - rotaļa nepastāv pirms bērni nav vienojušies to spēlēt.

- Nu, labi tu stāstīji, ka Kalnu Vējš nespēja panākt savu Nāvi, jo tā allaž bija viņam soli priekšā. Bet varbūt viņam vienīgi vajadzēja apstāties un gaidīt, lai Nāve panāktu viņu.

- Ai, tu esi gudra gana un tev ir īstas sievietes daba tādēļ tu sapratīsi to, ko tūliņ sacīšu. – Lasara pielieca savu daiļo galvu tuvāk manam plecam.

4. KALNU ZIEDS.

 -Tu jau zini, ka kalnu Vējš bija pats par sevi un viņam neviena nevajadzēja. Taču ne vienmēr tas tā bija bijis.

Reiz viņš, jauneklis būdams, augstu kalnos sastapa jaunu sievieti ar zāļu nastu. Viņa lasīja zilstarītes, plūca samunu lakstus, vāca rakšumu zaļos stublājus un kasīja zilganos ķērpjus no akmeņu raupjajām mugurām.

Tobrīd jaunā sieviete sēdēja blakus sainim un pārdomāja atceļu. Saule rādīja dienas vidu. Tas nozīmēja, ka laiks griezt soļus uz ciemata pusi, lai pirms tumsas tiktu miteklī. Nakts kalnos iestājas strauji Saulei Makošam nodziestot gluži kā svecei no Debesu dieva Hiartas uzpūstās dvašas. Viņa sēdēja un raudzījās tālē. Ciematu no šīs vieta nevarēja saskatīt, bet viņa zināja, ka tas ir tur, pie dienvidu nogāzes, tikai kalna brūnā, kailā mugura to aizsegusi.

Viņa sēdēja un domāja , ka tūliņ celsies, ies tur, pa tiem akmeņiem, tad mazliet tālāk, ap lielo klints bluķi, tad pa izžuvušās upes gultni uz priekšu ... Piepeši viņas skatiens sastinga. Tieši tur... palsi blāvojošās sausgultnes vidū kaut kas kustējās. Meitene atminējās dzirdējusi par gariem , kuri mīt kalnos, spalvotiem briesmoņiem – cilvēku nolaupītājiem un pinkainiem lāčiem, kuri retumis iemaldījās no piekalnes mežiem. Raugoties kustīgajā, tumšajā punktā, kurš kūņoja tieši tur, kur domāts iet atceļu, viņa ar izbailēm saprata, ka vairoties nāksies meklēt citu ceļu, daudz garāku un grūtāku par līdzeno upes gultni. Un tad, ja viņa to darīs, viņai pietrūks laika, lai līdz saulrieta sarkanajai blāzmai sasniegtu ciemata pirmās būdas, ka Dieva dvaša nopūtīs gaismekli pirms viņas kājas mīs cilvēku iestaigātās tekas. Viņa nespēja arī sēdēt un gaidīt, jo svešais nāca tuvāk. Un jaunā sieviete paslēpās alā, cerot, ka zvērs paies tai garām.

 Bet ko gan mēs zinām par citu gaitām, ja nezinām paši par savām? Un tā zvērs nāca. Drīz viņa sadzirdēja arī zvēra balsi, nē, drīzāk vaimanas , un bailes iespieda meiteni dziļi alas iedobumā, kurā viņa bija cerējusi slēptuvi. Tik dziļi, ka viņa pati kļuva kā akmens. Auksta un nekustīga, mūžību sena. Vienīgi viņas sirds drebēja un gailēja kā ugunīgas lavas piliens sastinguša granīta viducī, bet brīdī, kad dzīvnieks ievēlās alā , šķiet , pārakmeņojās pat tā.

- Nu es mirstu, - izdvesa zvērs un viņa balss skanēja kā cilvēkam.

Meitene nodrebēja un uzlūkoja to, kuru baidījās ieraudzīt, taču ieraudzīja vien noskrandušu ceļa gājēju. Noputējuši lēveri sedza viņa izdēdējušo augumu. Plaukstas un ceļgali no rāpošanas asiņoja, bet savainotās pēdas likās vēl vājākas par tiem. Zvērs bija nācis nomirt, tomēr nāves neatrada, jo alas tumšākajā stūrī pieplacis vīdēja meitenes trauslais augums. Kalnu Ziediņš.

Un Ziediņš zināja vārdus, kas spēja atvairīt Nāvi. Zilgano ķērpju sūrais  novārījums pamazām vairoja Kalnu Vēja spēkus.  Kad meitene ik pārdienas izlocīja garo ceļu pie viņa, ciema ļaudis nespēja vien nopriecāt par raģes mācekles uzcītību augus vākšanas darbos. Lai kā nu būtu un cik labi arī nebūtu nodomi, taču viņa  zagšus nesa uz alu arī miltus un graudus. Kalnu Vējš bija barojams un ēda daudz.

Kādu dienu Vējš pazuda. Meitene velti izgaidījās viņu alā. Velti meklēja kalnos. Gaisā nejuta ne vēsmiņas.

- Kalnu Vējš, kur tu esi ? – Viņa kliedza, - nāc atpakaļ ! Kalni, parādiet man kurp viņš aizgājis ! Zāles un ķērpji, rādiet kurp ved viņa pēdas, - meitene sauca, - vientuļais balodi, tu, kas lido augstu kalnos, vai redzēji Vēju?

Bet kurš gan ir redzējis vēju? Kurš zina kurp tas aiziet, no kurienes nācis un kad atgriezīsies.... it īpaši, ja tas ir kalnu vējš. Brīvākais no vējiem.

Viņa ilgi klusēja. Ilgi, ilgi. Es skatījos kā vējš rotaļājās viņas matos, kurš kā mazs, nemierīgs bērns rausta un planda viņas drēbes , un domāju par to, ka vējš ir kopā tikai ar tiem, kuri allaž ir ceļā, ar tiem, kuru augums un gars plīvo līdzīgi lūgšanu karodziņiem kalnu pārejās vai lentām auļojošu zirgu krēpēs. Tos , kuriem jāpaliek uz vietas, vējš vienmēr atstāj. Viņa rotaļas ir īsas. Tāda ir vēja daba.

- Tu jau to zini, vai ne – Lasara vaicāja.

- Jā, - es pamāju, un no šī liegā mājiena piedzima mazs vējiņš, kurš nobiedēja piesaulē dusošu mušu.

Rakstnieku māja Dubultos. Marts - jūnijs 2016.

Rakstu teiksmu "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds".
Turpinu darbu, kuru iesāku pirms pāris gadiem. Tā ir saruna ar Lasaru - noslēpumainu sievieti, kuru sastopu pie Upes. Viņās stāstā teiksma savijas ar dzīves smārdu, mītiskais un pāreālais ar sāpīgu esamību, naidu, kaisli un mīlestību.

Fragments no teiksmas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds."

1.LASARA.

Es jums pastāstīšu par viņu. Par to, kurai sekoju cauri dzīvēm cerībā pārmīt kaut vārdu. Man ir sajūta, ka viņai ir zināmas atbildes uz visiem jautājumiem, kuri reiz uzzibsnījuši manā prātā vai mocījuši gadiem.

Līdz šim nav veicies. Ir tikai acu mirkļi, garām steidzot uzmesti skatieni. Vienmēr nevilšus, nelaikā. Bez iespējas uzsākt sarunu.

Kā sieviete esmu ilgojusies viņas labvēlības un tuvuma. Esmu savijusi matus pīnē un rotājusies ziediem kā viņa. Kā vīrietis – apbrīnā iekārojis. Esmu salcis, nekad – lūdzies. Manī aizvien ir pārāk daudz lepnības. Varbūt tādēļ viņa aizvien vairījusies. Un es deldēju savu lepnību mūžu pēc mūža, mācoties pazemību un pieticību kā straujais kalnu vējš mācās no zemākā no zemākajiem – kalnu zieda.

Lasara. Es jums pastāstīšu par viņu.

Pasaules skaistums atspoguļojas viņas lielajās, skumjajās acīs, kad viņa mēro ceļu caur ciematiem, zaļām ielejām, vējainām kalnu pārejām, tuksnešainiem klajumiem, nebeidzamām stepēm un koku ēnu aptumšotiem mežiem. Reti viņa iegriežas pilsētu burzmā, un vēl retāk - dzīrotāju raibajā pūlī.

Neviens nav redzējis viņu dejojam, nedz dzirdējis dziedam, lai gan viņas augums ir kā radīts dejai un dziesmai. Bet katra viņas kustība ir deja un vārds – dziesma.

Ļaudis atceras viņu tikai tajā brīdī, kad pamana, un aizmirst, kad novērš skatu. Tiem pietiek ikdienas rūpju. Kamdēļ kavēties atmiņās vai jel ko ielāgot? Laika un atdzimšanas upe, raugi, nekad neatgriežas. Tādēļ tie neielāgoja un katrreiz brīnījās, kad tā atgriezās.

- Kādēļ tu esi šeit? – Viņi jautāja, bet nākošajā brīdī, atbildi nesagaidījuši, jau steidzās prom. Un labi bija, jo atbildi meklēja arī viņa pati.

Lasara ir ceļā. Iet no vienas vietas uz otru. Nakšņo kur pagadās: ceļmalas krogos,  būdās, klejotāju teltīs, bagāto pilīs vai viesnīcās. Un neviens viņai neprasa naudu. Viņi gluži vienkārši aizmirst to izdarīt. Vēlu vakaros viņa ieslīd ļaužu mitekļos, sēstas pie viņu galdiem, klausās runās. Ļaudis runā daudz. Runātāju ievēro vairāk kā klausītājus. Viņa turas pēdējo ēnā, tomēr es viņu ielāgoju. Sākumā domāju – šo daiļo sievieti redz ikviens. Tā ir, bet es arī atceros.. Atcerējos katru viņas nākumu jau kā bērns. Bērnībā cilvēks nejautā un nebrīnās kādēļ kāda svešiniece palaikam klusi pasēž stūrī vai smaidot , kā laba paziņa, pasoļo garām. Cilvēki tā mēdz darīt. Tikai vēlāk mēs sākam jautāt pēc iemesla, jo domājam, ka lietas notiek ar nolūku, pēc īpaša plāna. Varbūt tā arī ir.

 Atminos, māte bija ielikusi mani šūpuļtīklā. Lasara ielūkojās tajā. Tik vien! Esmu redzējusi kā viņa veras pretī caur garām slīdoša autobusa logu. Viesu raibajā pūlī viņa vēroja manas kāzas. Viņa apraudzīja mani kā netīru puiku kalnu ciematā, un kā pārgurušu karotāju pēc kaujas, kā grezni sapostu līgavu vai rūpju nomāktu sievu. Mainos tikai es. Viņa vienmēr paliek tā pati. Bet mēs nekad neesam bijuši pietiekoši tuvu, lai es varētu viņu uzrunāt. Viņa allaž atrodas mazliet par tālu, gaidoša, vērojoša. Tomēr esmu pieradusi, ka viņa ir. Tāpat kā esmu pieradusi pie Saules. Saulei jau arī neviens nejautā – kādēļ tu te esi vai kā tevi sauc. Redz un vienlaikus neredz. Aizmirst brīdi pēc skatiena uzmešanas tās žilbinošajam vaigam.

Un tad, vēlā pēcpusdienā, kad ugunīgais disks jau sliecās uz rieta pusi. Kādā pavasara novakarē, kad gaiss pēc saulainas dienas bija iesilis vienlīdz spirgts un smaržīgs, es no jauna ieraudzīju Viņu.

Upes varenais plašums manā priekšā vizmoja zeltā. Es biju atnākusi, lai sajustu sevi kā vienu no šīm neskaitāmajām dzirkstīm ūdenī. Skatījos tajās gluži apžilbusi un vecais koka stumbrs, uz kura sēdēju, piepeši likās kā raupja pūķa mugura.

- Turies cieši, meitēn!

- Ak, vai! Būtu labi būt meitēnam, - es nodomāju. – Diemžēl, tas sen vairs nav tā.

- Ha, būtu lieliski kļūt par pūķi, - teica stumbenis, - bet es vairs neesmu pat koks.

Pārsteigta novērsos no ņirbošā upes klaida, lai noglāstītu grumbaino stumbru un ... ieraudzīju Lasaru. Turpat līdzās. Neparasti tuvu. Izstieptas rokas attālumā. Pirmo reizi aizsniedzamu. Balta, gandrīz caurspīdīga āda, viegla, tikko manāma elpa, kā dzīvniekam slēpnī. Likās ,ka Viņa vienmēr ir te sēdējusi. Tā esmu es, kura izvairīgi maisījusies apkārt, nerazdama sev vietu. Bet Viņa visu laiku bijusi uz līkā, satrupējušā koka stumbeņa un gaidījusi. Simtiem, tūkstošiem gadu. Cauri mūžiem. Nespēdama sagaidīt, Viņa bija uzlūkojusi mani dažādās vietās un brīžos, lai atgādinātu, bet es ... atkal un atkal aizmirsu, šķiet , gandrīz tāpat kā jeb kurš cilvēks. Dzīvē , taču tik daudz rūpju, norunātu, bet nenotikušu tikšanos, nepateiktu vārdu, nepalūgtu piedošanu. Cik gan bieži liela gaisma tiek izmainīta mazos spīdeklīšos! Jā. Tie ir jaukāki. Uz tiem var droši raudzīties, bez nožilbuma. Spožu stikliņu sauja. Kas var būt noslēpumaināks un jaukāks?

Viņas seja. Tā bija kā zirnekļu tīmekļiem klāta. Ne gluda, ne spoža kā zīds, bet neskaitāmu stīdziņu sastigota. Šķita ,ka tās bālums ir nevis gaišā āda, bet izbalojums. Gluži kā koša drāna ,kas balodama ilgi plīvojusi vējā, mirkusi neskaitāmās lietusgāzes un pieputējusi ceļu putekļiem.

Manas rokas satraukti taustīja apģērbu un matus, pārbaudot un saglaužot. Viņējās – mierīgi atdusējās klēpī kā divi balti truši. Sakļāvušās , paļāvīgas un tomēr gatavas vienā mirklī laisties kustībā, bet otrā jau būt tālu prom. Es raudzījos tā it kā no tām būtu atkarīgs manu nepārvaramo ilgu piepildījums. It kā tās varētu kā baloži atplest spārnus lidojumam - atklāt pasaules dziļāko noslēpumu manam notrulušajam prātam un krāšņāko skaistumu pusaklajām acīm.

Viņas kājas. Krītoša auduma nosegtas, nekustīgas, bet es nojautu, ka arī tās var piepeši pārtraukt mūsu tikšanos. Un tomēr kājas palika. Kā zemē ieaugušas saknes. Un es pateicos tām par šo palikšanu. Viņa būs ar mani ilgāk par mirkli un varbūt beidzot dzirdēšu Viņas balsi. Un es lūdzu savām pakurlajām ausīm kļūt modrām un dzirdīgām, jo šajā brīdī Viņa uzsāka stāstu.

Turpmākais laiks Dubultu Rakstnieku mājā.

Šajā patvērumā bija tā laime dzīvot un strādāt 3 ziemas. Līdztekus darba pienākumiem - rūpēm par namu un viesiem, radīju vairākus sienu gleznojumus, centos papildināt esošo bibliotēku un katru pavasari iekārtoju jaunu izstādi. 

Atvadījos no Dubultiem 2019. gada maijā. Jaatzīst, ka iedvesmojošā vieta un nenoliedzami košā radošo personību parāde atstājusi uz mani ilgstošu iespaidu. Izsaku vislielāko pateicību LRS cilvēkiem, kuri deva pajumti un darbu brīdī, kad šķita, ka vairs nav ne māju, ne iztikšanas. Paldies mīļajiem draugiem un tiem, ar kuriem uzplauka radoša sadarbība. Lai arī ne vienmēr vedās viegli un saskanēja, bija arī patiess prieks un veiksmes.