 |
| Veronikas Simoņenkovas foto. |
24.ELSANA UN ARŪNS.
Tajā dienā, kad satumsa Saules - Mokašas skaidrais
vaigs, Elsana izbailēs meklēja patvērumu Mēness spirgtajos dārzos. Viņa bija
skrējusi pār bezgalīgo debesu stepi gluži kā pārbiedēta saiga, nežēlīgu
mednieku izbiedēta. Un dārdēja viņas vīra Mokaša uguņu rati kā pērkons un
zvēroja debesu jumols dzirkstelēs un staru švīkatās.
Ai, gribēja viņa steigties vīram pretī, bet
ieraudzīja kara un naida cēlāju Razūru pātagojam Mokašas pajūga lepnos zirgus
... Elsanas saldās lūpas sakļāvās Mokaša vārdu neteikušas, bet kājas darīja
savu. Ai, rožsārtā Saulrieta dieviete!
Vai gan varēja notikt citādi?
Un skrēja viņa caur sudraba dārziem, tiem
aci neuzmetusi un to dailes nemanīdama, pīnēm plīvojot, garām dzidrumdzidriem
ezeriem un urdzošiem strautiem ... viņa lidinlidoja baiļu spārniem, tik
strauji, ka baltajās smiltīs nepalika viņas mazo pēdu ...
Un ieklupa viņa Arūna alabastra pilī, kā
roze kvēlodama. Caur tūkstoš istabām viņa skrēja, drošību neatradusi un atpakaļ
neskatīdamās, Razūra naida un Mokašas greizsirdības svilināta ... līdz
beidzamajā no istabām iekrita tieši Mēness Arūna rāmajās rokās, ielūkojās viņa
mierīgajās acīs un saprata, ka ja bezgalīgajām debesīm un naidam kaut kur ir
gals, tad tas ir te.
Gulēt Tavās rokās
Zem debesīm debesu zilām
Gulēt raudzīties tajās
Ieraudzīt mākoņus slīdam...
Vienu smilšgraudu pagalvī
Ar ziedlapu sedzies
Mēs – skudriņas divas
Laiks tikko kā beidzies
Un saruka Visuma loki
Un izšķīda tukšumā telpa
Un izkusa tumsa un gaisma
Un palika vien Tava elpa
Un tad Tu ievilki dvašu
Lai pateiktu vienu Vārdu
Lai piedzimtu Visums no jauna
Ar rožsārtu pērkondārdu
*
Lasara
apklusa un mēs klusējām kā rieta blāzmas pielietā upe mums priekšā , kā tumšo
padebešu karapulki pamalē un līdzenie debesu lauki zem to zābakiem, jo ko gan
viņi lai teiktu?
- Ai,
Lasara, - es teicu, - ko gan tu pati
saki par tiem? Par Elsanu un Mokašu ... par Arūnu?
Lasara
kļuva skumja. – Vai tur redzi kaut vienu vainu uz Mokaša spožā vaiga? – Viņa
jautāja un caur skropstām uzlūkoja žilbinošo Sauli.
- Nē,
- es samulsu. To ... nav.
- Tā
gadās, ja traipi ir žilbinoši. – Lasara atteica. – Reizēm ļaunums tā žilbina,
ka ļaudis to apbrīno.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru