Rakstnieku māja Dubultos. Marts - jūnijs 2016.

Rakstu teiksmu "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds".
Turpinu darbu, kuru iesāku pirms pāris gadiem. Tā ir saruna ar Lasaru - noslēpumainu sievieti, kuru sastopu pie Upes. Viņās stāstā teiksma savijas ar dzīves smārdu, mītiskais un pāreālais ar sāpīgu esamību, naidu, kaisli un mīlestību.

Fragments no teiksmas "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds."

1.LASARA.

Es jums pastāstīšu par viņu. Par to, kurai sekoju cauri dzīvēm cerībā pārmīt kaut vārdu. Man ir sajūta, ka viņai ir zināmas atbildes uz visiem jautājumiem, kuri reiz uzzibsnījuši manā prātā vai mocījuši gadiem.

Līdz šim nav veicies. Ir tikai acu mirkļi, garām steidzot uzmesti skatieni. Vienmēr nevilšus, nelaikā. Bez iespējas uzsākt sarunu.

Kā sieviete esmu ilgojusies viņas labvēlības un tuvuma. Esmu savijusi matus pīnē un rotājusies ziediem kā viņa. Kā vīrietis – apbrīnā iekārojis. Esmu salcis, nekad – lūdzies. Manī aizvien ir pārāk daudz lepnības. Varbūt tādēļ viņa aizvien vairījusies. Un es deldēju savu lepnību mūžu pēc mūža, mācoties pazemību un pieticību kā straujais kalnu vējš mācās no zemākā no zemākajiem – kalnu zieda.

Lasara. Es jums pastāstīšu par viņu.

Pasaules skaistums atspoguļojas viņas lielajās, skumjajās acīs, kad viņa mēro ceļu caur ciematiem, zaļām ielejām, vējainām kalnu pārejām, tuksnešainiem klajumiem, nebeidzamām stepēm un koku ēnu aptumšotiem mežiem. Reti viņa iegriežas pilsētu burzmā, un vēl retāk - dzīrotāju raibajā pūlī.

Neviens nav redzējis viņu dejojam, nedz dzirdējis dziedam, lai gan viņas augums ir kā radīts dejai un dziesmai. Bet katra viņas kustība ir deja un vārds – dziesma.

Ļaudis atceras viņu tikai tajā brīdī, kad pamana, un aizmirst, kad novērš skatu. Tiem pietiek ikdienas rūpju. Kamdēļ kavēties atmiņās vai jel ko ielāgot? Laika un atdzimšanas upe, raugi, nekad neatgriežas. Tādēļ tie neielāgoja un katrreiz brīnījās, kad tā atgriezās.

- Kādēļ tu esi šeit? – Viņi jautāja, bet nākošajā brīdī, atbildi nesagaidījuši, jau steidzās prom. Un labi bija, jo atbildi meklēja arī viņa pati.

Lasara ir ceļā. Iet no vienas vietas uz otru. Nakšņo kur pagadās: ceļmalas krogos,  būdās, klejotāju teltīs, bagāto pilīs vai viesnīcās. Un neviens viņai neprasa naudu. Viņi gluži vienkārši aizmirst to izdarīt. Vēlu vakaros viņa ieslīd ļaužu mitekļos, sēstas pie viņu galdiem, klausās runās. Ļaudis runā daudz. Runātāju ievēro vairāk kā klausītājus. Viņa turas pēdējo ēnā, tomēr es viņu ielāgoju. Sākumā domāju – šo daiļo sievieti redz ikviens. Tā ir, bet es arī atceros.. Atcerējos katru viņas nākumu jau kā bērns. Bērnībā cilvēks nejautā un nebrīnās kādēļ kāda svešiniece palaikam klusi pasēž stūrī vai smaidot , kā laba paziņa, pasoļo garām. Cilvēki tā mēdz darīt. Tikai vēlāk mēs sākam jautāt pēc iemesla, jo domājam, ka lietas notiek ar nolūku, pēc īpaša plāna. Varbūt tā arī ir.

 Atminos, māte bija ielikusi mani šūpuļtīklā. Lasara ielūkojās tajā. Tik vien! Esmu redzējusi kā viņa veras pretī caur garām slīdoša autobusa logu. Viesu raibajā pūlī viņa vēroja manas kāzas. Viņa apraudzīja mani kā netīru puiku kalnu ciematā, un kā pārgurušu karotāju pēc kaujas, kā grezni sapostu līgavu vai rūpju nomāktu sievu. Mainos tikai es. Viņa vienmēr paliek tā pati. Bet mēs nekad neesam bijuši pietiekoši tuvu, lai es varētu viņu uzrunāt. Viņa allaž atrodas mazliet par tālu, gaidoša, vērojoša. Tomēr esmu pieradusi, ka viņa ir. Tāpat kā esmu pieradusi pie Saules. Saulei jau arī neviens nejautā – kādēļ tu te esi vai kā tevi sauc. Redz un vienlaikus neredz. Aizmirst brīdi pēc skatiena uzmešanas tās žilbinošajam vaigam.

Un tad, vēlā pēcpusdienā, kad ugunīgais disks jau sliecās uz rieta pusi. Kādā pavasara novakarē, kad gaiss pēc saulainas dienas bija iesilis vienlīdz spirgts un smaržīgs, es no jauna ieraudzīju Viņu.

Upes varenais plašums manā priekšā vizmoja zeltā. Es biju atnākusi, lai sajustu sevi kā vienu no šīm neskaitāmajām dzirkstīm ūdenī. Skatījos tajās gluži apžilbusi un vecais koka stumbrs, uz kura sēdēju, piepeši likās kā raupja pūķa mugura.

- Turies cieši, meitēn!

- Ak, vai! Būtu labi būt meitēnam, - es nodomāju. – Diemžēl, tas sen vairs nav tā.

- Ha, būtu lieliski kļūt par pūķi, - teica stumbenis, - bet es vairs neesmu pat koks.

Pārsteigta novērsos no ņirbošā upes klaida, lai noglāstītu grumbaino stumbru un ... ieraudzīju Lasaru. Turpat līdzās. Neparasti tuvu. Izstieptas rokas attālumā. Pirmo reizi aizsniedzamu. Balta, gandrīz caurspīdīga āda, viegla, tikko manāma elpa, kā dzīvniekam slēpnī. Likās ,ka Viņa vienmēr ir te sēdējusi. Tā esmu es, kura izvairīgi maisījusies apkārt, nerazdama sev vietu. Bet Viņa visu laiku bijusi uz līkā, satrupējušā koka stumbeņa un gaidījusi. Simtiem, tūkstošiem gadu. Cauri mūžiem. Nespēdama sagaidīt, Viņa bija uzlūkojusi mani dažādās vietās un brīžos, lai atgādinātu, bet es ... atkal un atkal aizmirsu, šķiet , gandrīz tāpat kā jeb kurš cilvēks. Dzīvē , taču tik daudz rūpju, norunātu, bet nenotikušu tikšanos, nepateiktu vārdu, nepalūgtu piedošanu. Cik gan bieži liela gaisma tiek izmainīta mazos spīdeklīšos! Jā. Tie ir jaukāki. Uz tiem var droši raudzīties, bez nožilbuma. Spožu stikliņu sauja. Kas var būt noslēpumaināks un jaukāks?

Viņas seja. Tā bija kā zirnekļu tīmekļiem klāta. Ne gluda, ne spoža kā zīds, bet neskaitāmu stīdziņu sastigota. Šķita ,ka tās bālums ir nevis gaišā āda, bet izbalojums. Gluži kā koša drāna ,kas balodama ilgi plīvojusi vējā, mirkusi neskaitāmās lietusgāzes un pieputējusi ceļu putekļiem.

Manas rokas satraukti taustīja apģērbu un matus, pārbaudot un saglaužot. Viņējās – mierīgi atdusējās klēpī kā divi balti truši. Sakļāvušās , paļāvīgas un tomēr gatavas vienā mirklī laisties kustībā, bet otrā jau būt tālu prom. Es raudzījos tā it kā no tām būtu atkarīgs manu nepārvaramo ilgu piepildījums. It kā tās varētu kā baloži atplest spārnus lidojumam - atklāt pasaules dziļāko noslēpumu manam notrulušajam prātam un krāšņāko skaistumu pusaklajām acīm.

Viņas kājas. Krītoša auduma nosegtas, nekustīgas, bet es nojautu, ka arī tās var piepeši pārtraukt mūsu tikšanos. Un tomēr kājas palika. Kā zemē ieaugušas saknes. Un es pateicos tām par šo palikšanu. Viņa būs ar mani ilgāk par mirkli un varbūt beidzot dzirdēšu Viņas balsi. Un es lūdzu savām pakurlajām ausīm kļūt modrām un dzirdīgām, jo šajā brīdī Viņa uzsāka stāstu.

Turpmākais laiks Dubultu Rakstnieku mājā.

Šajā patvērumā bija tā laime dzīvot un strādāt 3 ziemas. Līdztekus darba pienākumiem - rūpēm par namu un viesiem, radīju vairākus sienu gleznojumus, centos papildināt esošo bibliotēku un katru pavasari iekārtoju jaunu izstādi. 

Atvadījos no Dubultiem 2019. gada maijā. Jaatzīst, ka iedvesmojošā vieta un nenoliedzami košā radošo personību parāde atstājusi uz mani ilgstošu iespaidu. Izsaku vislielāko pateicību LRS cilvēkiem, kuri deva pajumti un darbu brīdī, kad šķita, ka vairs nav ne māju, ne iztikšanas. Paldies mīļajiem draugiem un tiem, ar kuriem uzplauka radoša sadarbība. Lai arī ne vienmēr vedās viegli un saskanēja, bija arī patiess prieks un veiksmes.