Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja. Ventspils. 2016. septembris.

Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja.





Pastaiga ostas promenādē kopā ar Rakstnieku un tulkotāju mājas rezidentiem no Indijas un Vācijas.

Turpinu darbu pie teiksmas par Kalnu Vēju un Kalnu Ziedu.

                                                                                                                                   

Fragmenti.

3. KALNU VĒJŠ.

Lai nu kurš, bet tas cilvēks bija drosmīgs. Neviens nekad netika redzējis viņu nobijušos vai apmulsušu. Kaujā iedams, viņš nevairījās pirmais mesties pār žogu naidnieka nometnē, ieklupt teltīs un cīnīties pašā karotāju mutulī, kur asinis vērta zemi sarkanā persiešu paklājā. Ticis zirga mugurā viņš bija nepārspēts jātnieks, un viņa kājas stingri aptvēra rikšotāja stiegroto ķermeni, kad viņi saauguši kā viens vajāja izmisumā bēgošos pretiniekus. Bēguļu aitu bars, kurus pa vienam panāca un sakapāja uzvarētāja līkais zobens. Izkaltusī zāle liecās vējā, ko sacēla viņa plandīgais, tumšais apmetnis ... liecās un lūza zem auļojošā ērzeļa varenajiem nagiem.

 Ai, Kalnu Vējš - tā viņu sauca viņa kaujas biedri.

Ai, Nāves ēna – tā lamāja viņa ienaidnieki.

Kur redzi krītam ēnu, tur raugies pēc tās saimnieka. Un Nāve tiešām lidoja Kalnu Vējam pa priekšu vizēdama un dzalkstīdama gaisu šķeļošā zobena asmenī.

Lai kurp Vējš spertu savu soli, tam pa pēdām sekoja nemiers. Cilvēki pievērsa viņam savus trauksmainos prātus. Vīrieši juta viņa pārākumu un bijās mēroties spēkiem. Sievietes redzēja viņa spēku un alka savaldzināt viņu ar skaistumu. Daudzi vēlējas būt ar viņu, un tikpat daudzi sāka viņu ienīst. Jo lielākas bailes viņos iemājoja uzlūkojot kalnu Vēju, jo vairāk tie viņu nīda. Jo lielākas alkas viņš raisīja sievietēs, jo vairāk tās vēlējās viņu iznīcināt. Tas tam dēļ, ka grūti ir būt mierā ar to, ko kāro, bet nevar iegūt. Un Kalnu Vējam tika maz prieka no cilvēkiem, maz mīlestības un tajā mazumā nemaz mīlestības neatlika Kalnu Vēja naidniekiem. Caur to viņa līkais zobens nekad nesastinga gaisā virs lūgumā izstieptām rokām un nekad neieslīdēja makstī asiņu neiekrāsots. Karavīra darbu Kalnu Vējš darīja labi. Cita darba viņš nemācēja un negribēja. Savu nāvi Vējš domājās sastapt kaujas laukā, taču neradās viņam līdzinieka, kas varētu to dot. Un velti viņš rāvās cīņas karstumā uzmeklēt varenākos cirtējus. Tie izrādījās vien dreboši truši. Un nespēja Kalnu Vējš atrast nāvi no ieroča, jo Nāve taču dzalkstīja viņa paša zobena galā. Un kuru gan nodarbina paša ēna? Pat Nāvi ne.

 Un kļuva Kalnu Vējš nepacietīgs un straujš. Straujāks par vēju. Vētras straujuma. Bet jo straujāk viņš steidzās, jo straujāk viņš nesa nāvi. Taču ne sev – citiem. Un nekad ļaudis nebija skatījuši labāku karavīru par šo.

- Kādēļ gan tu saki, ka tas cilvēks gribēja nāvi sev? – Es vaicāju.

- Ikviens karavīrs grib savu nāvi – atbildēja Lasara. – Karavīrs grib nāvi vairāk kā citi. Tieši tādēļ viņš dodas pie tās. Vai te vēl ir kādas šaubas?

- Un ja nu kara nav? – Es prasīju otrreiz.

- Tad karavīrs to rada, – Lasara atteica.

- Taču vai nav tā, ka karš rada karavīrus? – Es iebildu.

Lasara pasmaidīja, - rotaļa nepastāv pirms bērni nav vienojušies to spēlēt.

- Nu, labi tu stāstīji, ka Kalnu Vējš nespēja panākt savu Nāvi, jo tā allaž bija viņam soli priekšā. Bet varbūt viņam vienīgi vajadzēja apstāties un gaidīt, lai Nāve panāktu viņu.

- Ai, tu esi gudra gana un tev ir īstas sievietes daba tādēļ tu sapratīsi to, ko tūliņ sacīšu. – Lasara pielieca savu daiļo galvu tuvāk manam plecam.

4. KALNU ZIEDS.

 -Tu jau zini, ka kalnu Vējš bija pats par sevi un viņam neviena nevajadzēja. Taču ne vienmēr tas tā bija bijis.

Reiz viņš, jauneklis būdams, augstu kalnos sastapa jaunu sievieti ar zāļu nastu. Viņa lasīja zilstarītes, plūca samunu lakstus, vāca rakšumu zaļos stublājus un kasīja zilganos ķērpjus no akmeņu raupjajām mugurām.

Tobrīd jaunā sieviete sēdēja blakus sainim un pārdomāja atceļu. Saule rādīja dienas vidu. Tas nozīmēja, ka laiks griezt soļus uz ciemata pusi, lai pirms tumsas tiktu miteklī. Nakts kalnos iestājas strauji Saulei Makošam nodziestot gluži kā svecei no Debesu dieva Hiartas uzpūstās dvašas. Viņa sēdēja un raudzījās tālē. Ciematu no šīs vieta nevarēja saskatīt, bet viņa zināja, ka tas ir tur, pie dienvidu nogāzes, tikai kalna brūnā, kailā mugura to aizsegusi.

Viņa sēdēja un domāja , ka tūliņ celsies, ies tur, pa tiem akmeņiem, tad mazliet tālāk, ap lielo klints bluķi, tad pa izžuvušās upes gultni uz priekšu ... Piepeši viņas skatiens sastinga. Tieši tur... palsi blāvojošās sausgultnes vidū kaut kas kustējās. Meitene atminējās dzirdējusi par gariem , kuri mīt kalnos, spalvotiem briesmoņiem – cilvēku nolaupītājiem un pinkainiem lāčiem, kuri retumis iemaldījās no piekalnes mežiem. Raugoties kustīgajā, tumšajā punktā, kurš kūņoja tieši tur, kur domāts iet atceļu, viņa ar izbailēm saprata, ka vairoties nāksies meklēt citu ceļu, daudz garāku un grūtāku par līdzeno upes gultni. Un tad, ja viņa to darīs, viņai pietrūks laika, lai līdz saulrieta sarkanajai blāzmai sasniegtu ciemata pirmās būdas, ka Dieva dvaša nopūtīs gaismekli pirms viņas kājas mīs cilvēku iestaigātās tekas. Viņa nespēja arī sēdēt un gaidīt, jo svešais nāca tuvāk. Un jaunā sieviete paslēpās alā, cerot, ka zvērs paies tai garām.

 Bet ko gan mēs zinām par citu gaitām, ja nezinām paši par savām? Un tā zvērs nāca. Drīz viņa sadzirdēja arī zvēra balsi, nē, drīzāk vaimanas , un bailes iespieda meiteni dziļi alas iedobumā, kurā viņa bija cerējusi slēptuvi. Tik dziļi, ka viņa pati kļuva kā akmens. Auksta un nekustīga, mūžību sena. Vienīgi viņas sirds drebēja un gailēja kā ugunīgas lavas piliens sastinguša granīta viducī, bet brīdī, kad dzīvnieks ievēlās alā , šķiet , pārakmeņojās pat tā.

- Nu es mirstu, - izdvesa zvērs un viņa balss skanēja kā cilvēkam.

Meitene nodrebēja un uzlūkoja to, kuru baidījās ieraudzīt, taču ieraudzīja vien noskrandušu ceļa gājēju. Noputējuši lēveri sedza viņa izdēdējušo augumu. Plaukstas un ceļgali no rāpošanas asiņoja, bet savainotās pēdas likās vēl vājākas par tiem. Zvērs bija nācis nomirt, tomēr nāves neatrada, jo alas tumšākajā stūrī pieplacis vīdēja meitenes trauslais augums. Kalnu Ziediņš.

Un Ziediņš zināja vārdus, kas spēja atvairīt Nāvi. Zilgano ķērpju sūrais  novārījums pamazām vairoja Kalnu Vēja spēkus.  Kad meitene ik pārdienas izlocīja garo ceļu pie viņa, ciema ļaudis nespēja vien nopriecāt par raģes mācekles uzcītību augus vākšanas darbos. Lai kā nu būtu un cik labi arī nebūtu nodomi, taču viņa  zagšus nesa uz alu arī miltus un graudus. Kalnu Vējš bija barojams un ēda daudz.

Kādu dienu Vējš pazuda. Meitene velti izgaidījās viņu alā. Velti meklēja kalnos. Gaisā nejuta ne vēsmiņas.

- Kalnu Vējš, kur tu esi ? – Viņa kliedza, - nāc atpakaļ ! Kalni, parādiet man kurp viņš aizgājis ! Zāles un ķērpji, rādiet kurp ved viņa pēdas, - meitene sauca, - vientuļais balodi, tu, kas lido augstu kalnos, vai redzēji Vēju?

Bet kurš gan ir redzējis vēju? Kurš zina kurp tas aiziet, no kurienes nācis un kad atgriezīsies.... it īpaši, ja tas ir kalnu vējš. Brīvākais no vējiem.

Viņa ilgi klusēja. Ilgi, ilgi. Es skatījos kā vējš rotaļājās viņas matos, kurš kā mazs, nemierīgs bērns rausta un planda viņas drēbes , un domāju par to, ka vējš ir kopā tikai ar tiem, kuri allaž ir ceļā, ar tiem, kuru augums un gars plīvo līdzīgi lūgšanu karodziņiem kalnu pārejās vai lentām auļojošu zirgu krēpēs. Tos , kuriem jāpaliek uz vietas, vējš vienmēr atstāj. Viņa rotaļas ir īsas. Tāda ir vēja daba.

- Tu jau to zini, vai ne – Lasara vaicāja.

- Jā, - es pamāju, un no šī liegā mājiena piedzima mazs vējiņš, kurš nobiedēja piesaulē dusošu mušu.