Vīzija OZOLIŅŠ. Nolasīta Rakstnieku kopas DORE lasījumā "Medus" 26.11.2014.

Fotomākslinieka Rolanda Kozuļa foto. 2014.

  

OZOLIŅŠ

Es uzgāju ganīdama birzē kuplu ozoliņ

Vara Saknes, zelta Zari, sudrabiņa Lapiņām

Sudrabiņa Lapiņām , zaļajām zīlītem.

No Saknēm bungas taisu, No Zariem stabulīt’s

No tā paša viducīša bitītēm māju viet’.

Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,

Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’

Nošķīst mani brūni svārki ar tām Vella asinīm.

Kur es viņus izmazgāšu? – Deviņos Ezeros.

Kur es viņus izskalošu? – Deviņos Avotos.

Kur es viņus izzaudēšu? – Deviņos Kambaros.

Kur es viņus novalkāšu? – Deviņos panākstos.

/ tautas dziesma/

Sauss ,saulains uzkalniņš. Sērmūkšļu un bērzu meiju briksnājs, lazdas un kārklu krūmi. Čabīgas lapas un dzeltēt sakusi kūla pa kājām. Vēl nerudens , bet pirmās lapas jau atradušas zemi.
 Pirmie atnāk, izplaukst un aiziet pirmie. 
Ozola stumbru klāj ķērpjaina, bieza miza. Plaisas plešas , jo vasaru jo platākās un brūnas, lielas skudras tek pa tām kā tērcītes...augšup...lejup. Piekļaujos ozola stumbram un topu par ozolu. Manas kājas ir no vara, rokas no zelta, mati - sudraba, bet ap kaklu apbirst zaļas zīļu krelles – pagātnes mīlestības dāvanas nākotnei. Zeme ir radījusi manu augumu no jauna , Saule sasildījusi, Jūra nomazgājusi, Vējš nožāvējis. Uguns auž savas spilgtās āderes manī un es neprotu tās apturēt.

Nāc, dejo ar mani.

Manas kājas ir bungas, rokas - stabules, pamājot galvu ieskanas sudraba zvaniņi, bet manā viducī , senā brūcē , esmu ļāvusi iemesties bitēm, lai sāpes pārvēršas medū. Tomēr piesargies no maniem sargiem, jo tie ir karotāji.

- Nāc, dejo ar mani, - atsaucas Ozols. Apviju tam rokas. Skudru sīkie asie žoklīši ieķeras manā baltajā ādā un kož. Cenšos tās notraukt. Gribu mieru no skudrām. Skudras grib mieru no manis.

Es izkalu Zobentiņu no tiem bišu dzeloņiem,

Es nocirtu Vellam galvu ar to bišu Zobentiņ’.

Apeju ozolam apkārt, kur ēna, mikla nogāze ... sapuvušu zīļu birums. Dvako pēc trūdiem.

Zem maniem soļiem kraukst zīles. - Redzi, mēs esam pagalam, mēs esam nekad nebijušie ozoli un ... mēs nekad nebūsim.

Un man nav mierinājuma vārdu, ko sacīt.

Zīles teic, - mēs guļam trūdos un jaušam, kā  jūs meklējat tēvutēvu zobenus, šujat kara karogus, lielaties un lepojaties. Vai tādēļ mēs uzaugām ozolā, lai klausītos nebeidzamās ķildas un pašlabuma meklēšanu? To klausoties esam sapuvušas. Kā nākas, ka runas ,domas un darbi  ir pilni puvuma? Kā tas var būt? Vai jūsu gars nav sapuvis no paštaisnības? Kas notiek? Griez ozolam muguru un uzlūko savu tautu.

Apgriežos, bet neviena neredzu.

- Neviena nav, – saku. Tie - ne cilvēki, kuri rīko traci... varbūt, tie ir tikai ēnu karavīri  – jodi?

- Dod zobenu! – Kliedzu ozola grodajam vainagam , - dod man zobenu un es nocirtīšu Jodam galvas...viņa muļķīgo, kašķīgo, naidpilno un alkatīgo galvu ...cirtīšu, lai ripo.

Jodu asinis  - melnas. Šo darbu veicot neviens nepaliek tīrs, – dun ozols.

 - Kur tavas bungas , stabules, medus un krelles? Ej dejot un ļauj vīriem vīru darbus.

Saku , -  esmu jau gana ļāvusi. – Un ko redzu ?

Asins  lietus ... kopš aizlaikiem līst pār mūsu karogiem....un tie vairs nav balti, kā Gaismas laikos, bet  sarecējuši brūnās vātīs. Vai beidzot nav GANA?

Lūk, vairs tikai viena vienīga zīle ir  sējusies un aug, taču kazas un aitas grauž ozoliņa  asnus. Tās ir rijīgas. Tās saprot  vien savu kāri.  Kur gans! Vai man iedevuši stibu? Vai sūtījuši tās ganīt? Vai tikai tā svētu rītu var atrast to koku, kuram sudraba lapas, zelta zari un vara saknes?

Vara ir saknēs. Kur ir mūsu vara, mūsu karstās sirdis?

Nošķīst mani brūni svārki ar tām Vella asinīm.

Zveļam tumsā uz labu laimi, neskatam , kam trāpam ...varbūt mīļam kaimiņam, draugam, brālim. ...ceram , ka jodam, bet Tumsā ir daudz jodu un tie, izspļaujot melnus mutuļus, kuļ Tumsu vēl blīvāku. Mani svārki ir vienos traipos. Ļaudis rāda ar pirkstiem, nievā un izsmej. Skauģi priecīgi savelk līdzjūtīgas sejas. Viņiem pat žēl. Nu viņi vairs negribētu būt manā vietā...tik netīri, nepareizi un nepieklājīgi...

Kur es viņus izmazgāšu?

Kur es viņus izskalošu?

Kur es viņus izžaudēšu?

Kur es viņus ....?

Svārkus? Ļaudis?

– Deviņos Ezeros.

– Deviņos Avotos.

– Deviņos Kambaros.

Ozola vainagā dun Pērkons.

 Dindaru- dandaru, Ozoliņi,  visi tavi zariņi zīlīšu pilni.

Lai tautas augums kā mūsu dziesmas, mūsu balsis kā zari, mūsu goda svārki - tīri un dvēseles baltas kā trejdeviņas reizes balinātas.

 8./12. 11. 2014.Lielvārdē.

Dziļi Sēlijas  kailcirsmu izārdītajos mežos ir kāds trūkuma un pamestības sapostīts cilvēka miteklis, kurā, kā saimnieces dvēseles aicināta, iegriežos pasērst ik reizi ... kad turp aizved mans ceļš. Reiz tā ir bijusi Laimes un Saules vieta. Reiz tur kurējas silta un dzīva guns, smaržoja maize, medus un kaltēti āboli ...  Es to jūtu. 
Kas noticis? Kas joprojām notiek? Cik ilgi vēl ļausim?

 Šoruden meklēju ozola zīli. Neatradu nevienas! Atvedu dažas īsteni stipras no Polijas. Tur pilna zeme. Akmensozoli.