Es apsēžos uz šaura soliņa laivas vidū, un
ainava salīgojas kā vēja pūsmas sakustināts miglas lēvers.
Nē.... esmu līganā kuģīšu piestātnē.
Vaporetto vēl neredz. To aizsedz palaco apdrupušie stūri un laivu novietņu
stabi.
Nē, taču ... stāvu uz slīdošām eskalatora
kāpnēm, kas lēni ierij mani dvingainā
metro labirintā.
Bet nu ... klaiņoju pa pielijušām, pelēkām
ielām, kuru vienīgais skaistums ir mākslīgs un elektrības radīts. Cilvēki
smaida reti. Toties nemainīgu smaidīšanu redz skatlogu manekenu pliekanībā. Diemžēl
dažreiz tiem trūkst galvu. Tad mans skatiens pieplok asfaltam, izšķīst netīrā
peļķē, maldās starp izgaismotām veikalu izkārtnēm, cerīgi klauvē pie
pretimnācēju novērstajām sejām, un blēdīgi zogas gar aizklātiem, blāvi spīdošiem
dzīvokļu logiem. Pretī ņirb bariņš skaļu pusaudžu. Kāds zēns atriež baltus,
līdzenus zobus. Meitenēm, aizvien, tīk
īsi svārki un tās pārāk bieži smejas. Paeju malā, lai dotu tiem vietu. Man nav
grūti. Vietu ir daudz un vietai nav nozīmes. Šoreiz. Patiesībā nozīme tomēr ir!
Un kā vēl. Jā tu kaut ko vai kādu gaidi nevar sacīt, ka to vienlīdz veiksmīgi
var darīt arī citur. Nelāgi, es nezinu kur man jābūt, bet gaidu. Un brīžiem ir
grūti saprast kādēļ. Nav jau ko gaidīt. Palikusi vien sajūta - bijis apsolīts,
bet ....nav iedots. Varbūt nevajadzēja gaidīt, ka dos. Vajadzēja zagt vai
paņemt ar varu. Ek, ko niekus. Manā profesijā nav šādas izvēlēs.
Pirms dažām dienām kāds iereibis jauneklis
nosauca mani par vecu muļķi. Tik tālu nu esam. Zamšādas jaka, dārgi apavi un
zobgalīga attieksme. Absolūti patiesi un pareizi. Tā arī vajag. Esmu divkārt muļķis. Pirmkārt - uzvedos kā
ošņa, otrkārt - piederu pie tiem , kas
piedod. Es neapvainojos.
Man piemīt nelabojams optimisms. Blandos pa
pasauli. Aizvien jauna gulta, adrese, pilsēta. Nespodri viesnīcu dušas dvieļi, šampūns mazās
kvadrātveida turzās vai piņģerota tilpuma pudelēs. Palieku ne ilgāk par nedēļu.
Es nevaru. Man nav miera. Sākumā ir labi. Ieeju svešajā pilsētā, ķeru ļaužu
skatienus, runāju ar tiem, izbaudu apmaldīšanās bailes ,un vakarā līksmojos.
Kaut vai par veiksmīgu atpakaļ nokļūšanu kārtējā numurā ar melnu mazizmēra
televizoru un apbružātu riteņkoferi stūrī. Pierakstīšanu pametu. Tagad - tikai
vērojumi. Rakstīšu, kad būs jēga. Pārgurumā iekrītu gultā, uzrauju virsū kaudzi
sintētisku segu un koncentrējos uz samocīto kāju smeldzoņu.
Nostaigāties līdz nāvei. Nezinu vai to var.
Varbūt tā reiz notiks. Man ir urdīgs prāts. Ķermenis nejaudā vilkt līdzi.
Darbojos ar zinātni, nē nu jau drīzāk vienīgi ar pētniecību. Uzdodu jautājumus
svešiniekiem. Droši eju klāt, ielūkojos sejā un prasu – „kā labi klājas?” ,
„kādēļ tev skumji?”, „kādēļ tikko smaidīji?”. Analizēju cilvēcisko saskarsmi uz
ielas. Man ir termins „slīdošā eskalācija”. Jā, skan analogi ar došanos
pazemē un sekojošu apvērstu darbību. Kādreiz domāju, ka galvenais ir atrast
īsto pieeju, verbālu un vizuālu formulu. Tagad - vienkārši ļaujos vērojumam.
Rokos, ko var atļauties pateikt pilnīgam svešiniekam, tādam, kuru vairs nesatiksi.
Visu vai pilnīgi neko. Novērst acis un stumties garām vai pārplīst kā
pārgatavam tomātam. Ko tur tēlot? Katram kaut kas sāp. Un ir viena alga kāda maska
tiek lietota. Es redzu kā tikko manāmi saspringst rieviņas ap tavu muti, dziļāk
ievelkas elpa un acis izmaina toni. Acis mēdz būt dažādas. No absolūti
necaursitamas, aklas sienas līdz versmainam dziļumam. Sienas ir tādēļ, lai
slēptos. Tās ir izaicinošas vai noraidošas. Gandrīz vienmēr aiz tām slēpjas drebošs,
viegli aizvainots ego, citādi – nekā vērtīga. Bet bezdibeņi tikai šķietami ir
tukši. Pēdējie man patīk daudz labāk. Tajos var iemest akmeni un skaitīt
mirkļus, kamēr akmens dobji noskanot sasniedz leju. Un kādas neaprakstāmas
tirpas pārņem manu būtni, ja atsitiena trokšņa vispār nav. Kad es atrodu šādas
acis.... Atklāju šos bezdibeņus, nāk lielākā ekstāze. Es pielavos, ienirstu,
dodos dziļumā. Daudz dziļāk par jeb kuru
dīvaino radību, kas spokaini spīdēdama peld okeāna tumšajās dzelmēs.
Vai tu zini kā ir raudzīties otram acīs?
Ilgi, ilgi. Parasti cilvēki mēdz ātri novērsties. Pat mīlētāji. Parasti viņi arī nelien bīstamās aizās, kur
trūkst gaismas un spiediens pieaug, līdz sāk plaisāt batiskafa tērauda šuves.
Parastie nelien. Es lienu, ja man ļauj. Parasti neļauj, un es netieku neko
dziļi. Vienreiz gan.
Mēs
satikāmies nejauši. Iespējams, ka nejauši notiek vairums liktenīgu lietu. Lieliski
atceros sīkumus ; galdauta rakstu, pusizdegušu sveci, stikla cukurtrauku,
mazliet izļodzītu krēslu, tevi un savas satraukumā svīstošās rokas, bet , kāds
stulbums, es neatceros pašu svarīgāko – kur tas notika. Tu staroji spoži kā
saule. Pilnībā aizēnojot telpu. Tobrīd tā tiešām zaudēja nozīmi. Varbūt mēs tikāmies
Rīgā,.... Parīzē, Romā? Londonā? Varbūt Venēcijā vai citur? To manu glupību
studenti smīkņājot sauc par „profesoru aizmāršību”. Cik reizes nav nācies pirms
uzstāšanās atklāt, ka trūkst svarīgāko pierakstu vai panikā mētāties pa
bezgalīgu gaiteņu mudžekli izmisīgi meklējot īsto auditoriju. Tomēr šoreiz tā
nav mana vaina. Kafejnīcas mēdz būt gandrīz vienādas. Īpašniekiem galīgi trūkst fantāzijas. Un
vietas īsto nozīmi es apjautu tikai vēlāk, kad tā izrādījās pilnīgi pagaisusi
no manas atmiņas. Tajā brīdī tā bija vienīgi kārtējais informācijas ieguves
placis. Apjēga par tās īpašo statusu nāca daudz vēlāk. Tolaik pētījums, mans
mūža darbs šķita galvenais. Pārējais atvirzījās tālā perifērijā. Man bija maz
laika. Riebīgi maz. Zinātne spēj aprīt jebko ,kas tai pietuvojas - gandrīz kā melnais caurums kvēlojošas
galaktikas centrā. Laiks, resursi, nauda, cerības, jūtas, sapņi, veselas dzīves
un dzīvības pazūd kā nepiesātināmā rotējošā punktā ar baisu ātrumu : pētījumi, raksti, semināri, lekcijas, konferences,
atbildes uz vēstulēm, apnicīgi telefona zvani, nebeidzami pārbraucieni.
Pārbraucieni.
Un
tad piepeši ... kluss ziemas rīts. Vēsa gaisma aiz loga. Mēs runājām par
dvēseli. Par to, ka acīs var vērot kā tā kustas. Nu, nekā īpaša. Bet, kamēr mēs
runājām, es laidos aizvien dziļāk. Nezinu, kā tas ir iespējams. Acīs, kā tādās,
taču nekā nav. Radzene, vairāk vai mazāk pigmentēta varavīksnene. Gaišākajos
variantos redzama tās smalkā struktūra un , protams, melns redzoklis kā punkts
vidū. Aiz tā lēca, tīklene un ar šķidrumu pildīta cīpslene. Pilnīgi bez
mistiskas. Tīrā anatomija, tomēr pamēģini tikt dziļāk....
Man
sāka trūkt gaisa. Es domāju par katru nākošo elpas vilcienu. Neaizmirst ieelpot....,
neaizmirst ...izelpot. Neaizmirst, ka es esmu es, bet tas otrs cilvēks ir pats
par sevi. Spējā aizrautībā pārgalvīgi
metos dziļumā. Aizsardzības sienas nebija.
Gāzos bezdibenī akmens gabala vietā. Aizvien lejup tumšā, pulsējošā
tunelī, lejup,.. lejup....kamēr it kā cauri purpurkrāsas ūdenim drīzāk nojautu
kā saskatīju gaismu ejas otrā galā. Un šinī gaismā kāds stāvēja. Un šis kāds
... biju es.
Tā mēs atklājām, ka mums ir viena dvēsele.
Viena pati divos ķermeņos. Laikam tādēļ mani vienmēr ir mocījusi tukšuma
sajūta. Manī atrodas tunelis. Un dvēsele staigā šurpu, turpu. Par to otru
cilvēku es būtībā zinu visu. Gluži kā par sevi. Mums nebūtu savstarpēji
jāatstāsta dzīves stāsti, jo patiesībā tie ir nevērtīgi krāmi – identiski
miljardiem indivīdu : vidusmēra fiziskie parametri, nožēlojama bērnība, muļķīga
jaunība, kulšanās pa dzīvi un sasodīta, nepārtraukta meklēšana.
Bet pats
nelāgākais ir tas, ka nevari neko paturēt. Pat
to, ko atradi. Arī ja liksies, ka turies stingri piekrampējies. To
aizpūš. Tas pats nebeidzamais tuneļu caurvējš.
Vari mierīgi stāvēt un deklarēt pasaulei –
lūk, šis ir tavs un tu to atradi. Nu, nebūs tas tiesa. Un visi to zina . Un tu
pats to labi zini.
Un rodas tāds kā sājums mutē, bet jāiet
mierā un ar mieru.
Un es eju. Manā tunelī ierasti gaudo vējš. Piesalst.
Atkal un atkal šķērsoju mašīnu uguņu pilnās ielas. Ir vēls. Ķermenis smeldz. Uz
brīdi piestāju trotuāra malā. Noklaudz durvis. Uzvilnī salda kanēļmaižu smarža.
Mazā konditorejā sirma dāma skrubinās ap kūku. Es redzu viņu cauri spožajam
vitrīnas kvadrātam. Violets, dzelteniem dzīpariem caurausts mētelis. Satūkušām
vēnām uzirdinātas rokas. Balta, trīsoša fajansa tase. Viņa sēž stalti kā
balerīna un ik pa brīdim klīrīgi notrauc iedomātas drusciņas. Viņas apģērbs,
drošvien, ož pēc vecu ļaužu mitekļa. No padilušas, brūnas somiņas, uz blakus krēsla,
vīd plastmasas maisiņa stūris. Viņa sniedzas pēc mutautiņa. Jā, arī pēc
spogulīša un lētas pomādes, lai notrieptu sīkām grumbiņām ieskautās lūpas
fuksiju rozā. Pieploku pie stikla un mūsu skatieni satiekas kaut kur uz tā
saltās virsmas. Tad es dodos tālāk. Neskaitāmo reizi ar vilšanās sājo garšu
mutē.
Šodien būs diezgan. Pēdas gluži vai deg.
Patiesībā man nav daudz spēkā. Ar katru gadu paliek aizvien mazāk. Tomēr es
nepadodos, jo zinu, ka kaut kur pasaulē gaida cilvēks, ar kuru man ir viena
dvēsele. Toreiz es nedomāju, ka tas ir svarīgi. Toreiz es domāju, ka tādu būs
daudz. Likās, ka jāuztausta pareizā pieejas formula, uzvedības atslēga, un
atradīšu ko līdzīgu visaptverošam, mažoritāram korim, dziļu cilvēces vienību
dvēseles līmenī, bet tikai izniekoju laiku klauvējot pie neskaitāmām slēgtām
durvīm. Un vienīgais, ko atklāju ir tas, ko palaidu garām.
Pēdējie simts metri pa glumi spīdošo bruģi
ir īpaši mokoši. Simtiem acu, simtiem tukšu acu katru dienu. Tam lecīgajam
puisim ir vairāk kā taisnība. Jūtos divkārt vecs. Vecs zinātnieks un vecs
muļķis. Un beidzot nav palicis nekā starp mani un melni rotējošo virpuli. Visu
jau sen esmu atdevis. Pēdējos gadus esmu krāpies, bezcerīgi raujoties atpakaļ
uz to nesasniedzamo laika punktu, kurā pazaudēju tevi.
Zini, vairs nav nozīmes meklēt. Vairs
nemeklēšu. Redzi, vakar es netiku līdz savam skabūzim. Biju pārāk noguris.
Paslīdēju pie viesnīcas ieejas kāpnēm un uz metāla margas sasitu galvu.
Šorīt ir uzsnidzis sniegs. Plāns kā
šokolādes pulveris uz tiramisu kūkas reiz tējnīcā, pirms daudziem gadiem.
*
Ir agrs, bet vientulība jau ir izgrūdusi
viņu uz ielas. Tas nav viegli. Arī viņa meklē. Pēc dažiem kvartāliem paiet
garām lētas viesnīcas slieksnim un lēni
likdama soļus tuvojas mazas konditorejas durvīm. Es esmu viņai līdzās.
- Piedod, ka tevi uzreiz nepazinu, - mulsi
saku, neveikli ieķeroties viņas violetā mēteļa piedurknē.
- Jā, - viņa čukst, - tas gadās jau otro
reizi.
Un es eju viņai blakus. Un viss ir gandrīz
kā toreiz. Tikai ... aiz manis nepaliek
pēdas.
10.11. 2009.
 |
| 28.02.2013. Liepāja. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru