Rudens impresijas.

Kailums.

 Lapas ir noklājušas zemi. Pielipušas asfaltam, uz takām, dubļaini noķepušas. Nevarīgi, plebejiski brūnas. Nabagu skrandas, brūnais benediktīniešu tērps, maizes garoziņas brūnums, šokolādes, kafijas un mēslu krāsa.  Pēdējais solis uz atteikšanos, mirklis pirms pazušanas, sadalīšanās, izgaišanas.

- Vai Tu mīli brūno?

Tumša un drūma aina pēc Rudens košuma varenās manifestācijas – dzīrēm, kurās šķiežas ar Mantu, Prieku, Skaistumu. Tiek uzdzīvots un dzīvots nost. Galdi lūst no ražas smaguma. Augļotāji alkatīgi skaita procentus .... čaboņa, rau, lapu čaboņa ir tieši tāda pat kā vērtspapīru un naudas zīmju čaukstoņa ..... dzeltenas,  sārtas, brūnas ... Rudens. 

- Rudens? 

Viņas krūtis bija kā vīnogu ķekari Dāvida dziesmā, bet ne katram bija ļauts tās ņemt. Ne katram. Daudzi palika bešā.

- Netaisnība!

*

- Vai Tu zini, ka ....Taisnīguma nav?

- Kas tas tāds? Tīrie murgi! Es nekad to dabā neesmu redzējis.

Viņas lūpas ir saldas kā vīnogas pēc salnas. Salna šogad bija agri.

Tagad arī vīnkoks ir kails.

Viņa padzina savu mīlnieku. Lika viņam ticēt, ka „viss labi ” un tad ...  izgrūda pa durvīm. Viņa teica, ka viņai vīnogas beigušās... nu viņš varot iet un pirkt importus, implantus, sērfot interneta impērijā un darīt visus pārējos I M P ... Ilgi, Mēķtiecīgi, Pamatīgi... 

- Nesaprotu, kādēļ viņas rudenī paliek skarbas.

- Varbūt viņām izbeidzas ne vien vīnogas, bet arī Pacietība, Mīlestība un Ilūzijas. 

Viņai izbeidzās viņas I M P ... un viņa sūtīja viņu meklēt jaunu. Bet jaunais jau nav labāks ... tas = iepriekšējais + Laiks. Lai iegūtu jauno, jāatdod iepriekšējo un jāatdod Laiku ... visu bez garantijām.

- Vai Tu esi ar mieru atdot?

- Rudens ir skarbs, kad atdevis visu kas tam pieder.

*

Viņš ir skarbs vecis, palicis bez graša. Tumšā, lietainā vakarā grabinās pie Tavām durvīm un logiem, bet Tu izliecies, ka „tur neviena nav”.

- Vai tiešām nav?

- Tad kamdēļ Tu aizvelc aizkarus un pagriez slēdzeni?

Tev nemaz nevajag viņa sarkani saraudāto acu un pilošā deguna. Tev nav bļodiņas karstas zupas pat sev! Kur nu vēl sazinkādam tur ubagam.

Viņa izstūma viņu laukā ... „tur” uz melnā, lapām aplipušā asfalta, dubļos, laternu oranžajām strēlēm piķmelnās peļķēs triecoties.

Katra lietus lāse rudens naktī ir tērauda šautra ... tam , kuru atraidījuši.

- Bet ko tad te var darīt?

- Es taču teicu, ka Taisnīguma nav! – Pārliecies pār leti kliedza pārdevējs, nieku bodē  „Viss par vienu cenu ”. Biju viņu nokaitinājusi. Kādēļ es negribēju to, kas viņam bija „papilnam” – Izmanības, Glaimu, Šeptīguma, Viltības, Nekaunības, „Roka roku mazgā” būšanas?

- Bez tiem Tu nekad neko nepanāksi! Taisnīguma meklēšana ir stulba. Mēs pieņemam realizācijā tikai derīgas lietas, - viņš teica.

Karalim Rudenim būtu jābeidzas pirms nabadzības. Karalim taču nedrīkst teikt, ka viņš ir kails. 

- Ja nav Taisnīguma, dodiet vismaz  Žēlastību, - es sacīju.

2012. rudenī.

2009. Pērnava.