Princis,
kuram vajadzēja slotu.
Reiz dzīvoja kāds Princis, kuram
vajadzēja slotu. Patiesībā viņam viena jau bija, bet vairs nelikās īpaši derīga.
Tāpēc viņš lūkojās pēc kaut kā labāka. Viņam patika veikali. Veikalos bija
daudz preču un viņš varēja bezgalīgi staigāt iztēlodamies, ka var iegūt vai
katru lietu, kas tur stāvēja. Ar pirkšanu viņš nesteidzās. Nevajadzētu domāt,
ka Princis bija trūcīgs. Patiesībā – skops taču, skopumu slēpa stāstot tiem,
kam nebija slinkums klausīties par savu izsmalcināto gaumi un apdomību.
- Slotas grib mani, - viņš teica, -
Visas! Pilnīgi nevaru atkauties. Ziniet, kad ieeju veikalā, pašas piedāvājas.
Krīt tieši rokās iekšā, bet es saku „nē”. Domājiet, man vajag kuru katru? Man
vajag kaut ko īpašu!
Un tad, viņš ieraudzīja Rozi. Rozei
bija tievs, dzeloņains kāts, tumši zaļas lapas un maigs, smaržīgs zieds gaiši
sārtā krāsā. Roze stāvēja kristāla vāzē, kas atradās ziedu veikala vitrīnā.
Roze nebija nopērkama.
- To es nevaru jums pārdot, - teica
veikala īpašnieks, - tā ir mana reklāma. Ko gan es darīšu, bez tās. Jūs taču
saprotat, ka reklāma ir milzīgi svarīga. Pie tam, es esmu pieradis, ka tā ir
šeit. Nē, es to nepārdodu.
Princim nepatika, ka citi saka „nē”.
To viņam pārāk patika teikt pašam. Un tad viņš nolēma būt mazliet viltīgs. Kam
negadās? Nedomājiet neko sliktu. Princis bija labs.
Viņš bieži nāca skatīties uz Rozi.
- Es tevi mīlu, - viņš teica.
Roze bija skaista ,un jo dienas kļuva jo
skaistāka. Ziedlapiņas atraisījās un viņa ziedēja pilnā plaukumā.
- Kas par varenu slotu, - domāja
Princis.
Roze nedomāja neko. Viņa bija
laimīga.
Kādu dienu Princis glāstīdams Rozes
kātu sadūra pirkstu.
- Kādas šausmas! Ko? Tev ir ērkšķi?
Cik nepatīkami! Es vairs nevarēšu tevi mīlēt, ja tu būsi tāda, - draudēja
Princis, auklēdams mazo pušumiņu tā it kā tur būtu milzīga, strutaina rēta.
- Nolauz manus ērkšķus, - sacīja
Roze, - ja tas tevi dara laimīgu.
Princis nogrieza tos ar nazi. Lauzt
būtu pārāk bīstami. Varētu atkal savainoties.
Rozei sāpēja tik ļoti, ka viņa
raudāja. Princis mazliet nokaunējās, un teica,
- Es tevi mīlu, bet .... tev ir
lapas. Zini, tās briesmīgi traucē tevi mīlēt.
Patiesībā viņš domāja par to, ka
slotām lapas nemēdz būt. Ir pat sakāmvārds – „Tad, kad slotas kātam lapas
plauks”.
Roze pasmaidīja caur asarām un liegi
pamāja,
- Jā, tās ir gluži liekas. Es varu
dzīvot bez tām.
Izklausās muļķīgi, bet viņa patiesi mīlēja
Princi. Princis nogrieza lapas ar šķērēm. Sāpēja briesmīgi. Kad dārznieks viņu
paņēma, lai ieliktu vāzē, viņa zaudēja savas saknes, kuras bija kā kājas. Nu
viņa pazaudēja rokas.
- Beidzot tu izskaties pēc slotas! –
apmierināti nopūtās Princis un izņēmis Rozi no vāzes apvērsa ar krāšņo ziedu uz
leju, lai saslaucītu uz grīdas izkaisītās drazas.
Liegais ziedkausiņš sasvērās, un sārtu
ziedlapiņu sauja atraisījusies no kāta nobira zemē.
- Ko? Jūs te esat piemēslojis!
Maksājiet skādi! - iekliedzās veikala īpašnieks.
Princis riebumā un dusmās nosvieda
pliko kātu. Rokas mazliet sūrstēja no sulas. Viņš ātri apcirtās, izskrēja pa
durvīm, un bēga pavisam necienīgi. Tanī brīdī viņš pārstāja būt Princis. Viņš
pārvērtās par gluži parastu, mazliet steidzīgu veci. Izskatīdamies pēc cilvēka,
kurš skaidri zina ko grib, vecis paķēra pirmo pagadījušos slotu, samaksāja par
to ar kredītkarti un izmuka no veikala.
Puķu tirgotājs īgņodamies uzslaucīja
netīrumus un izmeta tos miskastē, bet tukšajā vāzē ielika citu puķi.
- Ziedi ir domāti tikai skaistumam.
Tīrais negals, ka daži to nesaprot, - viņš teica.
2005.
