Pasaka "Princis, kuram vajadzēja slotu".

Princis, kuram vajadzēja slotu.

Reiz dzīvoja kāds Princis, kuram vajadzēja slotu. Patiesībā viņam viena jau bija, bet vairs nelikās īpaši derīga. Tāpēc viņš lūkojās pēc kaut kā labāka. Viņam patika veikali. Veikalos bija daudz preču un viņš varēja bezgalīgi staigāt iztēlodamies, ka var iegūt vai katru lietu, kas tur stāvēja. Ar pirkšanu viņš nesteidzās. Nevajadzētu domāt, ka Princis bija trūcīgs. Patiesībā – skops taču, skopumu slēpa stāstot tiem, kam nebija slinkums klausīties par savu izsmalcināto gaumi un apdomību.

- Slotas grib mani, - viņš teica, - Visas! Pilnīgi nevaru atkauties. Ziniet, kad ieeju veikalā, pašas piedāvājas. Krīt tieši rokās iekšā, bet es saku „nē”. Domājiet, man vajag kuru katru? Man vajag kaut ko īpašu!

Un tad, viņš ieraudzīja Rozi. Rozei bija tievs, dzeloņains kāts, tumši zaļas lapas un maigs, smaržīgs zieds gaiši sārtā krāsā. Roze stāvēja kristāla vāzē, kas atradās ziedu veikala vitrīnā. Roze nebija nopērkama.

- To es nevaru jums pārdot, - teica veikala īpašnieks, - tā ir mana reklāma. Ko gan es darīšu, bez tās. Jūs taču saprotat, ka reklāma ir milzīgi svarīga. Pie tam, es esmu pieradis, ka tā ir šeit. Nē, es to nepārdodu.

Princim nepatika, ka citi saka „nē”. To viņam pārāk patika teikt pašam. Un tad viņš nolēma būt mazliet viltīgs. Kam negadās? Nedomājiet neko sliktu. Princis bija labs.

Viņš bieži nāca skatīties uz Rozi.

- Es tevi mīlu, - viņš teica.

 Roze bija skaista ,un jo dienas kļuva jo skaistāka. Ziedlapiņas atraisījās un viņa ziedēja pilnā plaukumā.

- Kas par varenu slotu, - domāja Princis.

Roze nedomāja neko. Viņa bija laimīga.

Kādu dienu Princis glāstīdams Rozes kātu sadūra pirkstu.

- Kādas šausmas! Ko? Tev ir ērkšķi? Cik nepatīkami! Es vairs nevarēšu tevi mīlēt, ja tu būsi tāda, - draudēja Princis, auklēdams mazo pušumiņu tā it kā tur būtu milzīga, strutaina rēta.

- Nolauz manus ērkšķus, - sacīja Roze, - ja tas tevi dara laimīgu.

Princis nogrieza tos ar nazi. Lauzt būtu pārāk bīstami. Varētu atkal savainoties.

Rozei sāpēja tik ļoti, ka viņa raudāja. Princis mazliet nokaunējās, un teica,

- Es tevi mīlu, bet .... tev ir lapas. Zini, tās briesmīgi traucē tevi mīlēt.

Patiesībā viņš domāja par to, ka slotām lapas nemēdz būt. Ir pat sakāmvārds – „Tad, kad slotas kātam lapas plauks”.

Roze pasmaidīja caur asarām un liegi pamāja,

- Jā, tās ir gluži liekas. Es varu dzīvot bez tām.

Izklausās muļķīgi, bet viņa patiesi mīlēja Princi. Princis nogrieza lapas ar šķērēm. Sāpēja briesmīgi. Kad dārznieks viņu paņēma, lai ieliktu vāzē, viņa zaudēja savas saknes, kuras bija kā kājas. Nu viņa pazaudēja rokas.

- Beidzot tu izskaties pēc slotas! – apmierināti nopūtās Princis un izņēmis Rozi no vāzes apvērsa ar krāšņo ziedu uz leju, lai saslaucītu uz grīdas izkaisītās drazas.

Liegais ziedkausiņš sasvērās, un sārtu ziedlapiņu sauja atraisījusies no kāta nobira zemē.

- Ko? Jūs te esat piemēslojis! Maksājiet skādi! - iekliedzās veikala īpašnieks.

Princis riebumā un dusmās nosvieda pliko kātu. Rokas mazliet sūrstēja no sulas. Viņš ātri apcirtās, izskrēja pa durvīm, un bēga pavisam necienīgi. Tanī brīdī viņš pārstāja būt Princis. Viņš pārvērtās par gluži parastu, mazliet steidzīgu veci. Izskatīdamies pēc cilvēka, kurš skaidri zina ko grib, vecis paķēra pirmo pagadījušos slotu, samaksāja par to ar kredītkarti un izmuka no veikala.

Puķu tirgotājs īgņodamies uzslaucīja netīrumus un izmeta tos miskastē, bet tukšajā vāzē ielika citu puķi.

- Ziedi ir domāti tikai skaistumam. Tīrais negals, ka daži to nesaprot, - viņš teica.

 2005.