Vīzija . SVĒTUGUNS. 2015.

Krēslo. Ievīstos ciešāk lūšādā. Dievaiņu laika miklais siltums ir mānīgs kā Daugavas tumšie ūdeņi - ne vienu vien Veļu māte pirms laika dobē ievīlusi. Aizdaru duravas un minu taku uz Guņu kalnu. Ģuņas esam mēs abas ar Ģiedrīti. Viņa - dienu, es - nakti. Kuram svēto Guni Kalnā tieši pāri Rumbiņai pret dižajo pili, kur dižmaņi un karadraudze.

Abi kalni gan svētais, gan piles kā divas meitas krūtes ... vasaras vakaros Saules sakta tieši pa viduci. Rudeņos - baltas miglas un trūdavu dūmi, kad krīvs iz kritušam lapām kurina veļu degumu. Esmu tikusi līdz ceļa žāklei. Uz pili - lielais ceļš, kur dižmaņi un kareivji minuši. Uz Guņu kalnu - šaura stidziņa - manas , Ģiedras un malkneša Uģa pēdas. Teku kā pelīte. Līst lietiņis, mirkst zemīte. Kad esmu uz kalna sāna, māli un dubļi slīd savu slīdēdami. Rāpjos kā lūsis. Dies zin kā Uģis tiek augšup ar pagaļu nastu? Taču jau dienu nes, redz, kur kāju likti. Vien viņreiz bija nakti atnācis, nolika nešļavu un grūti vērās manī pār uguni - acis gaišas, uzači saraukti, piere nosvīdusi.

 Teicu Uģam, - ko nakti nāci? Ej guli. Te tev Saules meitas nava lūkojamas. Aizgāja karsts un sabozies kā mākonis. Nu man no gājiena karsti, mugura slapja. Atrauju lūša priekšu , lai baltais linu kreklis vaļā, lai labi, kad tikšu uz Kalna muguras vējā. Ai, koši. Vei, vēl agris, redzu Saules vaiņadziņu aiz Daugavas mežu galu.

Aiz Daugavas augsti kalni, tur sarkanas ogas auga.

Tur Saulīte raudājusi, tur birušas asariņas.

Kalna muguriņa maza. Tik vien rūmes kā dārziņam ap malkas būdu un Svētuguns vietu. Sēta zema - ne sargam, bet aizvējam. Kad maz vēja, vārti pret Daugavas klaidu vaļā. Ūdens ņirba kā sudrabs. Ģiedrītes smuidrais augumiņš, palsā kazādā ietinies piekļāvies kuram cieši, cieši. Gaismiņa mana. Redzu, salti viņai, salti. Nogurusi. Es - raita, dienu izgulējusi. Taču Ģiedrīte, soļus dzirdējusi, īgni paveras manī un saka - Vai, tu Virma? Uģi manīji? Šodien nav malkas nesis. Nez vai tev naktij pietiks. Kam viņš vaira nenāk, kad sargu?

Ģiedrīte ir daiļa, zelta bizes pār muguru, sārti vaigi.

Saku, - nezinu kas Uģam vainas. - Un pārlaižu roku viņas savilktajiem pleciem.

Ej, māsiņa , atpūties.

Tev - dieniņa , man - naksniņa.

Bet Ģiedra saraujas un liesmās vērdamās turpina savu. - Kam viņš gaida nakti? Es ģiedri Ugunī redzu! Būsi viņu sev piebūrusi.       Burava!

 Piepeši Ģiedrītes balss kļūst spalga. - Mums - Guņām liegts ar puisi saiet! Vai esi aizmirsusi, tumsas meita! Ja ko manīšu, teikšu krīvam, lai ļaudis tevi ar negodu dzen no Kalna.

Ko, nu , māsiņ, - labinu. Tu reģo to, kā nebūs. Kam man Uģis? Viņš tikai Ugunij gādnieks, ne arājs.

Bet Ģiedra saviebjas un skarbi uzkliedz. - Kas neprotu ko tu aparam gaidi ? - Un klupdama metas lejup pa taku.

Lai izgula miegu. Gan dusma pāries. Mēs abas taisnas. Viņa gaismas meita, skaidru valodu. Es vairāk klusa, turu, apdomu. Tā krīvs izvēlējis. Ir to, ka nakti sargu. Man acis tumsā kā lūšam. Valdonis teic, ja no svētā Uguns Kalna ko svešu jaušam, lai sitam trauksmes ar vāli pa cauru ozola stumbeni. Tad nu sargi būšot piles kalnā kājās un ar kailiem zobiniem klātu. Uzskatu Uguni. Malka ir valga un kūrums sīvi dūmo. Manas drānas smārda pievilkušās - ne atmazgāt. Iemetu liesmās sauju brūnu liepu lapu - tas Veļu mātei iekuram,lai sakūra kaulu guni. Lapas spindz un satinas gruzdošos kamoļos. Sabikstu. Uguns iešņācas un gaisā uzspurdz dzirksteļu spiets, asas kā adatas. Jāsarga acis un kažoks. Kur dzels, tur melns caurums. Pabēgu malā un labinos, -

Dedzi gaiša , Uguntiņa,

Tu nezini ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Rudzu maizes gabaliņ.

Izvelku riku no azotes. Ai, silta. Pati mutē prasās. Pati pēc ēdīšu. Visupirms Uguns Māte. Nolaužu kumāsu, iemetu liesmā. Ēd laizīdamās. Sarkanās mēlēs.

 Ko pats ēdi, to otram dodi,

 Ko otram dodi, to - Dievam.

Iemetu vēl otru un trešu. Uzšvirksta priecīgi. Saku, - , redz, Māmiņa, labi tevi sargu, labi mieloju. Sargi tu ar mūs. Šonakti maz malciņas, lēni dedzi.

 Gaidīdama rītu gudrājos šā un tā. I par Dievu, i Daugavu, i ļaužu iedabu. Lai ko Dievs devis, ļaužiem nekad nav miera. Allaž tiem maz, lai cik branga pile šaipus, lai cik biezi meži taipus. Liekas, katram būtu vietas un gana, bet ko nu - skauž tik otru skauzdami, nīst nīzdami. Veros pāri straumei, kur sala, melnu alkšņu noaugusi. Aiz tās - dzirdu ... kā akmentiņš būtu iekritis, kā koks iečīkstējis....Tumsa bieza, paeju sāņus no Uguņa, lai labāki manu ... jā, tur pāri, aiz salas melnojas milzīga laiva, kā pati sala - vai ducis airu gar katru sānu. Grūši pret straumi velkama, bet vīri rāmi velk, klusu ciešot un slepu, lai sargi no piles nemana. Un nemana jau ar - sala priekšā. Tak, es redzu. Sveši nāk. Kam tumsu zogas? Kam otru krastu, ja ne sveši? Kam labu gribēdami, ja ne svešam? Līdzās būdai caurais stumbens.  Ņemu vāli, sitīšu trauksmi... tak, iesprakšķas Uguns, izšauj liesmu mēli. Aplaizu lūpas, sajūtu asiņu garšu. Nē, necelšu trauksmi. Kam man asiņu upes? Kam vaimanas? Nolieku vāli vietā. Lai iet sveši ļaudis savu ceļu. Ko Laima, ko Dēkla, ko Kārta ... ne mana vaļa. Visi ļauži Dieva laisti, arī svešajie. Bet gana savu arī tepat Piles Kalnā tur ļaunu pratu, trin dūčus un lielīgu mēli, brūķē lielu muti. Viņiem , lūk, no sava kalna i bez uguņa redzams, kuru slīcināt, kuru kaut. Saltas sirdis kā akmeņi. Jodi tiem visur, paši kā jodi palikuši. Kur raugu - tur dubļi un mēsli. Ko niekus! Ko dubļus smalstīt? Kam tad Uguns kalnā? Tīra, svēta, no Pērkoņa laista, no Zibens šķilta.  Dienu un nakti, vasaru un ziemu kurta, bez stājas un atelpas. Kam tad es viņu sargu kā acu gaismu? Jautāšu tai padomu. Man acis kā lūšam , tumšā redzu, Ugunī redzu ... sarkanas ogles ... ai, vaidu laiki kā uz delna plaiksnījas ... ko manīm darīt? ... Redzu kā melu un asiņu upes sajaucas melnā murskulī un jods skaita naudu.

- Sit, nu, meitiņ trauksmi ,modini kareivjus! - Viņš mēdās un viņa mute atplešas kā nezvēra rīkle.

 Kveloša elpa apsvilina manu seju un rokas, nāsīs iesitas deguma dvaka. Par vēlu. Saķeru svilumu. Skropstas un uzačas nosvilušas. Plēšu ar nagiem slapju zemi un lieku pie sūrstošās sejas. Nekliedzu , ciešu klusu. Ļauju , lai svešajie velk savu laivu. Piles ļaudīm un valdonim Ūšam nav jāzin. Arī krīvam. Vien Ģiedrai. Lai paveras Ugunī otru lāgu , lai dienu reģo manu nakts miņu. Piemetu kuram bluķēnu, piesēžu būdas slieksni ...tā i nodingstu tumšu nakti. Piles ļaudis gula, svešie savu ceļu aizgājuši, Joda vairs nemanu. Gaidu Ģiedrīti. Drīzi gaismiņa. Jau dzirdu viņas vieglus soļus uz takas. Gaiša. Mīļo viņu ļaudis, ierauga. Mani vien retais.

Ģiedrīte garu miegu gulējuse smaida vien, - ko šonakt darīji, Virma?

Klusēju. Atminu vakara dusmu. Vēroju viņas gaišo seju. Tik laba.

Saņemos teikti. - Redzēju, svešus ļaudis garām ejam aiz upes ... ar dižu laivu. Pulka.

Ko? - Iesaucas Ģiedra un viņas redzokļi iedzalkstas kā zalkšam. - Kam nesiti trauksmi?

Sabikstu Guni un saku, - paveries pati liesmu, - jodi to vien tik gaida.

Liekas, Ģiedra nav dzirdējusi, ko saku, Ugunī nemet ne acu - tik uz mani.  - Ai, Virma, odzes meita! Tu ar viņiem uz vienu roku? Aizstāvi siras un klaidavas, kad tev par saviem ļaudīm rūpe jātur!

 Iemetu mirkli Ugunī, tad uz Ģiedru, un mierīgi saku, - lai svešie iet savu ceļu. Ne uz šo zemi nākuši. Ne tev lemti.

- Tu maldies, - kliedz Ģiedra. - Skriešu uz pili teikšu.

Satveru viņas roku un saku. - Viņi ņems zobinus, viņi jās uz braslu, viņi uzbruks tiem cirtīs un galēs.

Ģiedra izraujas un kliedz. - Lai galē, lai galina sumpurņus!

 Viņas baltās rokas kampj trauksmes vāli un sāk skaņi dauzīt cauro stumbenu .... un katrs viņas sitiens sēj bailes un dusmas. Katrs viņas sitiens ir kā kliedziens - svešie ir mūsu zemē. Katrs viņas kliedziens ir kā inde - sitiet, kaujiet, plosiet, nīstat un rejat! Ģiedras matu pīnes ir kā jēlādas pātagas - kur krīt , tur miesa atlec no kauliem. Viņas niknums kā uguņu vērpetes - kur lec, tur izdega.

 Izrauju viņai vāli un iemetu Ugunī.

- Vai gribi asiņu upes? - Es prasu.

- Tās būs, ja ļausim, lai viņi iet! - Piesarkusi kliedz, Ģiedra tā, ka nepazīstu viņas agrāk daiļo vaigu. - Svešie ir jāgalē! Arī tevi,Virma! Tu nodevēja! Prom no Svētuguns! Teikšu, lai grābj tevi ciet. Tu - naidava un mele!

Pils ļaudis ir kājās. Dzirdu sargu skarbu sasaukšanos un trauksmes tauri. Drīz viņu soļi mīs šauro kalna taku. Atgrūžu Ģiedru. Skrienu lejup. Pusceļā satieku Uģi.

Pazūdi! - Kliedzu, -  būs jodam dzīres!

Uģis bailīgi atlec un stosta, - Ģiedra teic, - tu esot raģe. - Nedrīkstot tevi klausīt.

- Viņa teic, - nogalēt mani vajaga. - Klausīsi?

Atgrūžu Uģi. Man viegli skriet. Taka uz mežu plata. Pāri pļavai un tepat jau cirsma. Tad  jaunaudzei cauri , kur lieli koki, kur doba liepa - pati mīļā Māra. Ielienu tumšajā dobā un aizdaru acis. 

Mana sirds sitas strauji, strauji. Tad lēni, lēni.

Mīļā, Māra, mīļā Māra,

Atslēdz savu istabiņu,

Atslēdz savu istabiņu,

Glabā manu augumiņu.

Acu priekšā iegriežas sarkani krusti, no gravām un palienēm paceļas bieza migla un, šķiet, ka rāvaini palu ūdeņi skalojas tepat pie koku saknēm.

Veļu upe pārplūdus,

No krastiemi izgājus.

Ik pa brīdim trūkdamās, izgulu smagu miegu un vakaru lēni eju uz kalnu. Gaiss deguma pilns, bet nava vien krīva kūrums. Nelabu jaušu. Ko vairs jautīšu? Zinu. Kā no jaunaudzes laukā drebu kā apses lapa ... vietā , kur dižajā pile -  krāsmatas. Teku uz Guņu kalnu ... skrienu aizvilkdamās ... augšup pa taku. Ieklūpu dārziņā - Guntiņa izmīta, pelni izkaisīti. Paveros lejup uz krastu - bāliņi , sagūluši, balti kā bērzi, brūnām vātīm klāti. Cik gana to ....?  Pulka! Un visi klusi! Kur nu vairs taka, laižos lejup bez tekas, manas kājas slīd mālos un pinas netīrajā kreklā. Kam vairs manīm baltai būt?

Koši zieda veļu kalni

Dzelteniem ziediņiem.

Tur gul brāļi dravenieki,

Tur māsiņas rakstītājas.                                               

2015. novembris. Lielvārde.

 Nolasīta 2.12.2015. Rakstnieku kopas DORE Lasījums ZĪLES.Kafejnīca TAKA, Miera ielā 10, RĪGĀ.

Paldies www.multinews.lv un Ingai Nesterei.
Vairāk ziņu  vietnēs multinews.lv , You tube un www.rakstniekukopadore.blogspot.com

Svētuguns. Svētdeja Ugunij.2014.