Vīzija. Vainags.

VAINAGS.

Kā ir likt ziedu pie zieda, līdz vija satiekas vainagā?

Kā ir būt ?

Būt Dievā.

Kā ir tad, ja esi iekšā? Būt tramvajā. Būt liftā. Varbūt - šauri. Brīžiem - lieliski, brīžiem – nelāgi, bet ja saproti, ka ir tā kā ir, nu tad neko – brauc. „Patikšana” vai „nepatikšana” - nosacīta lieta.

Varbūt tev patiktu ienirt dienvidu siltajos, tirkīzzilajos ūdeņos. Slaikas, pušķiem kronētas palmas, sīku zivtiņu ņirboņa pie kājām, bet izmainot kādu nieku ...  jūras virsmu piepeši sagrumbo haizivs spuras melnais ķīlis, un jaukā pelde pārvēršas par izmisīgu cīņu. Varbūt neņemsim tik asi ... joprojām, drošība, bet āda izmirkusi un nepanesami gribas krastā.

Būšana iekšā nozīmē iespējamu vēlēšanos izkļūt ārā - brīvībā. Būt ārpusē nozīmē tiekšanos atgriezties iekšienē - drošībā. Piedzimt pasaulē no mātes, un  meklēt glābiņu sievietes klēpī. Ņemt atelpu, no būšanas.

 Taču kā ir tad, ja nav kur likties? Māte aizgājusi. Krasts pagaisis. Lifts nebeidzami ceļas augšup un laižas lejup. Laika tramvajs ripina. Un tu velti klauvējies gar durvīm saukdams,

- Apturiet!!! Apturiet kaut uz mirkli. Mēs braucam garām vietai , kurā es vēlētos izkāpt.

Jeb, - Tur ārā palika cilvēks! Es nepaspēju ar viņu aprunāties!

 Jebšu - Kā tā? Kādēļ durvis neatveras? Ak, Dievs, kādēļ nepalīdzi?

- Visam savs laiks, – atbild tramvaja Vadītājs. - Būs vēl daudz skaistu vietu. Priecājies par braucienu un runājies ar līdzbraucējiem. Izkāpsi biļetē norādītajā pieturā.

 Pār viņa plecu es redzu kā sliedes met sudrabaini spožu loku.

Divejādi saule tek –

Tek kalnā, tek lejā.

Divejāds mans mūžiņš.

Šai saulē, tai saulē.

Vecais Liftnieks noliecas man pie auss un viltīgi čukst :

 - Izbaudiet lifta gaitu. Vai manat kņudoņu vēderā, kad ceļamies un kāju ļodzīšanos, kad krītam? Ir varen aizraujoši vērot kā pasažieri jūtas.

Pētu blakusstāvošo sejas. Večukam - taisnība. Viņš nenoguris spiež pogas „augšā”, „lejā”, tīksminoties par braucēju grimasēm. Palaikam kādam ir diezgan, un viņš izkāpj. Mana reize vēl nav pienākusi.

- Ah, palieciet ilgāk. Man ļoti patīk Jūsu sabiedrība, - daudzina Liftnieks, - Jūs esat tik neparasts cilvēks.

Kāda pieglaimība! Es dzirdu – viņš to saka katram.

- Liftnieks ir melis, - es prātoju, - esmu tāds pats cilvēks kā vairums. Kuļos pa dzīvi kā māku. Neko īsti labi neprotu. Ne man liela gudrība, ne  ievērojams izskats. Un tomēr viņam taisnība, ja reiz visi ir neparasti, tad, protams, es neesmu izņēmums.

Par to Liftnieks tikai pasmaida. Lūpu kaktiņi  - uz augšu, acis – rāmas, rāmas.

Rāmi, rāmi

Dieviņš brauca.

Rāmi lēnām,

Ram...

Būt ar Dievu.

Tramvajs ripo. Gaismā palojošas ielas, tur - ārpusē. Namu sienas pēcpusdienas saulē, šķiet, kā ienākušos persiku dzelteni sārtie sāni – siltuma un smaržas piesātināti. Garām slīd briestošiem augļiem pilni dārzi, zaļojoši lauki, ņirb ziediem izaustas pļavas. Debesis guļ blāvi zilas un zemas. Zilas kā Krišnas dievišķais augums.

Hare Krišna, Hare Rāma.

Hare Krišna

Hare Hare...

Tur, laukā Krišna Govinda spēlē savu saldo flautu. Viņa pirksti, maigi pieskaroties , klejo pa tās slaido ķermeni un flauta elso no kaisles. Krišna – svešu sievu valdzinātājs. Kāda sieviete pielec no vietas un pieplok rūtij.

Līdzās - satraukta elpa. Paveros un ieraugu jaunu mūķeni baltā tērpā, brūnām dedzīgām acīm. Viņa satver pirkstos krucifiksu, kurš ķēdīte iekārts guļ uz krūtīm un aizskar to lūpām. Seja uzzied spilgtā magones sārtumā. Vēl tuvāk Dievam būt nav iespējams.

- Tavs daiļums ir radīts vīrietim, - es saku, bet mūķene aizvainojumā piedraud man ar elles ugunīm. Un svilinošas liesmas skar mani caur viņas skatienu.

Būt par Dieva līgavu,

Par Dievietes mīļoto.

Mesties cīņā kārojot pēc viņas labvēlības.

Ai, Fortūnas bruņinieki! Es redzu jūs virinām spēļu istabu durvis, nekaunīgi zogam, laupām vai asiņainām mačetēm rokās dienām un naktīm laužamies biznesa džungļos. Bez žēlastības. Bezdievīgā niknumā un alkatībā.

Būt bez Dieva...

nozīmē to meklēt. Baznīcā, sinagogā, templī, tuksnesī, grāmatā .... jebkur. Lūgties palīdzību, nožēlot grēkus un grēkot no jauna, lai vajadzētu meklēt arī turpmāk.

Veiklie tirgoņi , naudas mijēji un blēži , kājspārnis Merkūrijs vienmēr būs ātrāks par jums. Nedz lūdzoties, nedz ziedojot viņu nepanākt.

Zvēro ugunskuri. Tur mantas rausēji upurē savus bērnus rijīgajam Baalam, kaulējoties par lielāku peļņu, bet tumsas apmātas tautas lec danci dodot godu Zelta Teļam.

Ai, Ieva, cilvēku lielā Māte. Tavs dēls Kains nosita tavu dēlu Ābelu. Un Dievs to pieļāva, jo nebija Kainā.

Būt ar Dievu.

Viņa acis ir tavas acis. Uzlūko pasauli ar tām.

 Un redzēja viņš radīto labu esam, un tas viņam patika.

 Ieelpo to, Izgaršo tā saldmi un sūrumu. Sajūti baudu un sāpes.

Tavas kājas ir Dieva kājas. Tās ir tavas ,un tomēr nepieder tev. Vien uzticētas. Liec soļus viegli kā glāstus, lai zeme pateicas, ka tu pa to staigā.

Tavas rokas ir Dieva rokas. Turpini radīšanu.

Un tavs ķermenis ir no Dieva. Palūko, cik tas skaists! Mīli.

Būt par Dievu.

- Ko vēl ne? – Iesaucas Liftnieks.

- Ne prātā nenāk atbildēt par pasažieru ālēšanos, – cieti nosaka tramvaja Vadītājs.

- Kas tās par muļķībām! – Īgņojas pasažieri.

Tuvojas kārtējā pietura. Varbūt kāds izkāps. Es – palikšu. Man pārāk patīk būt. Redzu – tev arī.

Būt Dievā.

Sandra Sabīne Jaundaldere

2010.10.10.