svētdiena, 2016. gada 21. februāris

Atdzeja. Viduslaiku balādes.


Viduslaiku Balādes.
Medieval Ballads


Lord Randal

Anonymous Traditional Folk Ballad (published by Sir Walter Scott in 1803)
clr gif


"O where ha you been, Lord Randal, my son!
And where ha you been, my handsome young man!"
"I ha been at the greenwood; mother, mak my bed soon,
For I'm wearied wi hunting, and fain wad lie down."

"An wha met ye there, Lord Randal, my son?
An wha met you there, my handsome young man?"
"O I met wi my true-love; mother, mak my bed soon,
For I'm wearied wi hunting, and fain wad lie down."

"And what did she give you, Lord Randal, my son?
And what did she give you, my handsome young man?"
"Eels fried in a pan; mother, mak my bed soon,
For I'm wearied wi hunting, and fain wad lie down."

"And wha gat your leavins, Lord Randal, my son?
And wha gat your leavins, my handsome young man?"
"My hawks and my hounds; mother, mak my bed soon,
For I'm wearied wi hunting, and fain wad lie down."

"And what becam of them, Lord Randal, my son?
And what becam of them, my handsome young man?"
"They stretched their legs out and died; mother, mak my bed soon,
For I'm wearied wi huntin, and fain wad lie down."

"O I fear you are poisoned, Lord Randal, my son!
I fear you are poisoned, my handsome young man!"
"O yes, I am poisoned; mother, mak my bed soon,
For I'm sick at the heart, and I fain wad lie down."

"What d'ye leave to your mother, Lord Randal, my son?
What d'ye leave to your mother, my handsome young man?"
"Four and twenty milk kye; mother, mak my bed soon,
For I'm sick at heart, and I fain wad lie down"

"What d'ye leave to your sister, Lord Randal, my son?
What d'ye leave to your sister, my handsome young man?"
"My gold and my silver; ; mother, mak my bed soon,
For I'm sick at heart, and I fain wad lie down"

"What d'ye leave to your brother, Lord Randal, my son?
What d'ye leave to your brother, my handsome young man?"
"My houses and my lands; mother, mak my bed soon,
For I'm sick at heart, and I fain wad lie down"

"What d'ye leave to your true-love, Lord Randal my son?
What d'ye leave to your true-love, my handsome young man?
"I leave her hell and fire; mother, mak my bed soon,
For I'm sick at heart, and I fain wad lie down"
 


Lords Randāls



Teic, kur gan tu biji, kungs Randāl, mans dēls?
Teic,  kur gan tu medīji, mīļotais mans?

Es zaļmežā biju, klāj gultu drīz, Māt.
Es – noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ko sastapi mežā, kungs Randāl, mans dēls?
Ko atradi mežā, ak, mīļotais mans?

Es satiku Mīļo, klāj gultu drīz Māt.
Tai līdzi es aizjāju, sirds mana sāp.

Ko viņa tev deva, Kungs Randāl, mans dēls?
Ko viņa tev iedeva, mīļotais mans.

Tā uzcepa sēnes, klāj gultu drīz , Māt.
Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Ko tu viņai devi, Kungs Randāl, mans dēls?
Ko tu viņai atdevi, mīļotais mans?

Es – vanagus, suņus, klāj gultu drīz, Māt.
Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Un kas ar tiem bija, Kungs Randāl, mans dēls?
Un kas ar tiem notika, mīļotais mans.

Tie izlaida garu, klāj gultu drīz, Māt.
Es - noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ak, indi tu ēdis, Kungs Randāl, mans dēls!
Ak, indi tu baudījis, mīļotais mans!

Tā galēja mani, klāj gultu drīz, Māt.
Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Ko novēli mātei, Kungs Randāl, mans dēls?
Ko atstāsi mantot , ak, mīļotais mans?

Simts pienīgas govis, klāj gultu drīz, Māt.
Es – noguris medīdams , sirds mana sāp.

Ko novēli māsai, Kungs Randāl, mans dēls?
Ko atstāsi mantot , ak, mīļotais mans?

Daudz sudraba, zelta, klāj gultu drīz , Māt.
Es – noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ko novēli brālim, Kungs Randāl, mans dēls?
Ko atstāsi mantot, ak, mīļotais mans?

Šo pili un zemes, klāj gultu drīz, Māt.
Es – noguris medīdams, sirds mana sāp.

Ko novēli Mīļai, Kungs Randāl, mans dēls?
Ko novēli viņai, ak, mīļotais mans?

Lai sadeg tā ellē, klāj gultu drīz , Māt.
Es – mīlēdams noguris, sirds mana sāp.


 (Iekļauts skatuves skicē "Mīļotais un Mīļotā" 2012.)


The Cruel Sister (Scottish ballad)

 
There lived a lady by the North Sea shore
Two daughters were the babes she bore
One grew as fair as in the sun
So cold, dark, grew the elder one

A knight came riding to the ladies' door
He travelled far to be their wooer
He courted one with gloves and rings
But the other he loved above all things

"Oh, sister, sister won't you walk with me
To see the ships sail o'er sea"
And as they walked the windy shore
The dark girl pushed her sister o'er

Sometimes she sank, sometimes she swam
Crying "Sister, reach to me your hand
Oh sister, sister please let me live
And all that's mine I'll surely give

"It's your own true love I want, and more
That thou shalt never come ashore"
And as she floated like a swan
The salt sea bore her body on

Two minstrels walked by the windy strand
They saw her body float to land
They made a harp of her breast bone
Who's sound would melt a heart of stone

They took three strands of her yellow hair
And with them strung this harp so rare
They took this harp to her father's hall
There to play before them all

But when they set the harp upon a stone
It began to play alone
The first song sang a doleful sound
"The bride her younger sister drowned"

The second string, when this they tried
In terror sits the black haired bride
The third string sang beneath their bow
"And now her tears will surely flow




Cietsirdīgā Māsa (Skotu balāde)


Reiz ziemeļkrastā vējainā
Reiz ziemeļkrastā vējainā
Div’ karaļmeitas dzīvoja.
Fa la la la la la la la la lai

Ar gaišiem matiem  – Saulīte,
Bet otra – tumšā - Oglīte.

Stalts Bru’ņnieks pilī piestājis
Bij’ abas māsas redzējis.

Viņš sniedza Oglei gredzenu,
Bet otrai – sirdi atdeva.

Ak, māsiņi mīļo, - Ogle teic, -
Nāc, vēju krastā uzkāpsim.

Nāc , vēju krastā uzkāpsim
Un kuģiem jūrā pamāsim. –

Kad abas krastā uzkāpa,
Tad tumšā  gaišo pagrūda.

Lūdz Saulīt slīkstot palīgu,
- Ak, Oglīt mīļā, pasaudzē!

Jel , Oglīt mīļā, pasaudzē!
Ko vēlies tev(īm) atdošu.

Bet atbild viņai Oglīte!
Ko atbild viņai Oglīte?

- Tev ,Saulīt, roku nesniegšu,
Un Mīļā mīlu atgūšu.

Tad jūra sāļā aprija
To meiteni, ko gūstīja.

Uz dzīrēm lūgti dziedoņi,
Tie redzēj’ krastā slīkoni.

No kauliem arfu darīja,
No matiem stīgas nopina.

Uz pili viņi nogāja,
Kur tobrīd kāzas svinēja.

Ai, saldas dziesmas spēlēja
Šī arfa – jūras dāvana.

Bet kad to vienu atstāja,
Tā pati vējā dziedāja.

Tās pirmā stīga raudāja,
- Ak, māsiņ Oglīt, kādēļ tā?

Tās otrā stīga raudāja,
- Kam grūdi mani jūriņā?

Tās otrā stīga raudāja,
- Kam manu Mīļo atņēmi?


 (Iekļauts skatuves skicē "Mīļotais un Mīļotā" 2012.)





Balāde "Scharboro Fair" un brīvs pārlikums latviešu valodā


Ballad. Scharborough Fair


Are you going to Scarborough Fair?
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
Remember me to one who lives there,
For once she was a true love of mine.

Tell her to make me a cambric shirt,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
Without any seam or needlework,
Then she shall be a true lover of mine.

Tell her to wash it in yonder well,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
Where never spring water or rain ever fell,
And she shall be a true lover of mine.

Tell her to dry it on yonder thorn,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
Which never bore blossom since Adam was born,
Then she shall be a true lover of mine.

Now he has asked me questions three,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
I hope he'll answer as many for me
Before he shall be a true lover of mine.

Tell him to buy me an acre of land,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
Betwixt the salt water and the sea sand,
Then he shall be a true lover of mine.

Tell him to plough it with a ram's horn,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
And sow it all over with one pepper corn,
And he shall be a true lover of mine.

Tell him to shear it with a sickle of leather,
Parsley, sage, rosemary, and thyme;
And bind it up with a peacock feather.
And he shall be a true lover of mine.

Tell him to thrash it on yonder wall,
Parsley, sage, rosemary, and thyme,
And never let one corn of it fall,
Then he shall be a true lover of mine.

When he has done and finished his work.
Parsley, sage, rosemary, and thyme:
Oh, tell him to come and he'll have his shirt,
And he shall be a true lover of mine.

A version published in 1889[2] is typical of modern versions:

 "Scarborough Fair" by Nox Arcana from the album Winter's Majesty. Original lyrics and musical arrangements by Joseph Vargo. Vocals performed by Jeff Endemann.

 

Balāde. Skārboro gadatirgus
( Brīvs pārlikums )

Uz Skārboro gad’tirgu sūtīšu jūs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst.
Jautājiet Mīļai, kad satiksiet viņu,
Kad tā mana mīļotā kļūs.

Kad bez stellēm audusi būs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst,
Gultas klāju no zvaigžņotas debess,
Tad tā mana mīļotā kļūs.

Kad bez ceļa gājusi būs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst,
Jasmīna ziedlapu putenī saldā,
Tad tā mana mīļotā kļūs.

Uz Skārboro gad’tirgu dodaties jūs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst,
Jautājiet Mīļam , kad satiksiet viņu,
Kad tas mans mīļotais kļūs.

Kad bez cirvja darījis būs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst,
Mēness tiltu pār plaš(aj)o jūru,
Tad tas mans mīļotais kļūs.

Kad bez laivas kuģojis būs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst,
Mīlas buru uzvilcis baltu,
Tad tas mans mīļotais būs.

Vai uz Skārboro gad’tirgu jūs,
Mētras, mirtes, rozes, kas žūst?
Pieminiet visus, kas lūdza pirms manis,
Pieminiet tos, kuri lūdzēji būs.

piektdiena, 2016. gada 19. februāris

Svinīgais pasākums "Lāčplēša diena". Piņķi. 11.11.2015.

"Par godu Lāčplēša dienai, 11. novembrī Kultūrizglītības centrā bija iespēja vērot muzikālu uzvedumu. Uzstājās koklētāja Rozīte Katrīna Spīča, vijolniece Rasa Jansone, māksliniece un literāte Sandra Sabīne Jaundaldere, Aleksandra Čaka dzeju lasīja aktieris Ģirts Rozentāls, pasākumu vadīja horeogrāfs Ernests Spīčs.
Pēc koncerta dalībnieki devās lāpu gājienā pie Brīvības cīņu Piņķu kauju piemiņas pieminekļa, kā arī pie Piņķu kapos guldīto trīs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru atdusas vietām."
/Publicitātes informācija./


Jaunsargi pie Kultūrizglītības centra Piņķos. 


Lāčplēša dienas svinīgais pasākums ietvēra svinīgo gājienu, muzikālu priekšnesumu, dzejas lasījumu un performances. Vijolniece un koklētāja Rasa Jansone, koklētāja Rozīte Katrīna Spīča un Nacionālo karavīru biedrības vadītājs Edgars Skreija.
Pasākumam radīju  četras performances, un piedalījos to uzpildījumā. 

1. performance "Uguns"

Uguns deja. Sākumā ir miera Uguns. Tā silda, kuras pavardā, ...

...bet Nemiers uzjunda to, iededz naida liesmu, dusmas un karu. (Bundzinieks - Ernests Spīčs,  Uguns - Sandra Sabīne )

Tad kāds nāk un baksta Uguni (rībinot bungas), dzenā to, Uguns kļūst nikna, tiek sakurināts naids starp cilvēkiem tautām, sakās vardarbība, karš, sāpes, uguns posta (bungas haotiski, balss - kliedzieni, vaidi) sarkans izgaismojums, skaņas savienojas un pāriet dziesmā "Visi ceļi guņiem pilni" (kokle, balss, bungas, vargāns).

Visi ceļi guņiem pilni,
Visi ceļi atslēgam.
Ar Dieviņa palīdzību 
Visam varu pāri tikt. 
/Tautas dziesma./

2.peformance "Nāve" un 3. "Atdzimšana". 


Nāves deja.  Neticiet, ka var gūt uzvaru karā. Tajā nav cita uzvarētajā kā vien Nāve.


Nāves dejas sakrālo aspektu esmu dejojusi vairākkārtīgi. Un katru reizi tā ir cita gan Laikā, gan telpā, veidolā un sajūtā. Vienu no reizēm esmu arī aprakstījusi esejā - Nāves deja.
Tās dejošana prasa pilnīgu ļaušanos un iepriekšēju sagatavošanos.
Tās dejošana ir "deja no gara" jeb improvizācija. Dejojot  nekad neesmu zinājusi, ko daru un ko darīšu nākamajā mirklī pat ja esmu centusies saplānot dejas gaitu. Būtu vietā arī brīdināt dejotāju, ka pēc Dejas ir jāspēj "iziet" no tās.
Performances vadmotīvs ir tautas dziesma: 

Tec, pelīte, Pazemīti,
Apraug' manu mūža māju.
Vai tā puva vai pelēja,
Vai skanēja staigājot. 

I daļa. Nāves deja.
 Nāve ir balta. Tā atnāk draudēdama, baidīdama , bet dejojot kārdina, vilina, apbur . Sākumā maigi, tad pārliecinoši. Jā, dejā Viņa ir dzīvāka par dzīvu. Viņa parādās , dejo un aiziet ...lai atgrieztos tad, kad to negaida...


II daļa. Atdzimšana. Jā, tas sāp , bet par to es neteikšu neko. Par to var pateikt tikai Neko, jo katrs vārds par to ir NEKAS.

Šķērsu dienu Saule teka,
Šķērsu nakti - Mēnestiņš.
Šķērsu teka Dieva zirgi
Nevažoti, negrožot.
/ Tautas dziesma./

4. performance "Gaisma".




Video ir fragments no Lāčplēša dienai veltīta sarīkojuma, kura tika lasīta dzeja no Aleksandra Čaka "Mūžības skartie". Gatavojoties koncertam tajā tika ietvertas 4 dejas - Uguns, Nāve - Atdzimšana un Gaisma. Video redzamas "Nāve " un "Atdzimšana".


Pēc koncerta. Paldies Lāčplēša dienas koncerta rīkotājiem Ritai Kudei, Silvijai Silavai, Arvīdam Dinijam Deģim, Ernestam Spīčam, brašajiem Piņķu jaunsargiem un visiem jaukajiem cilvēkiem, kuri darbojās līdzi un bija kopā ar mums Latvijas varoņu piemiņai.


Foto: Einārs Binders , Lelde Drozdova-Auzāne.

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/27982-pinkos-ar-dziesmam-un-dejam-runa-par-patriotismu
http://www.babite.lv/lv/fotogalerija-lacplesa-dienas-pasakumi-pinkos/

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Grāmata. Poēma "Desmit Dziesmas par Balto Bruņinieku" 2013.


Poēmas teksts tapa kā vienā elpas vilcienā, apmēram vienas nedēļas laikā 2003. gadā.

Grāmata publicēta ar Lielvārdes novada domes atbalstu (2013)  kā dāvana Lielvārdes novada skolu absolventiem. Metiens 500 eksemplāri. Pieejams bibliotēkās. 

„Baltais Bruņinieks meklē ceļu uz  Mīlestību, Gudrību,  Varoņdarbu un  Cilvēku sirdīm.
Vienīgās viņa bruņas ir balta Dvēsele.
Vienīgais , kas viņam pieder ir Ceļš.
Vienīgais , ko viņš rada ir Dziesmas.
Prieku un Gaismu vēlot,
vienmēr Jūsu,
 Sandra Sabīne Jaundaldere”


Grāmatu izdevusi Lielvārdes Novada pašvaldība.
Dizains                                                    Inese Ciprusa.
Foto                                                        Anita Saka.
Projekta koordinātore                             Dace Jansone
Literārā konsultācija, redakcija                Rūta Koluža un Dzidra Bļodone.

Grāmatā iekļauts poemas teksts, dziesmu teksti un 10 oriģinālzīmējumi.
Pēc poēmas un dziesmu tekstiem tapa Latvijā dzīvojošā somu mūziķa Marko Ojalas "Bruņinieka dziesmas" (2013).








Poēmas fragments.

 Ieskaņa    

                   

Zaļš zars pār ceļu.

Tik zaļš, ka līkst.

Nolaid plakstus,

Ak, jaunava!

Kur bruņinieks aizkavējies?

Kur paliek?

Kam nenāk?

Kur tvīkst?

Slāpēs, neizdzēšamās mokās.

Ai, iegribas kārās!

Kur ragankatlos

Ar slotkātiem maisītas vārās

Asins no sirds.

Ņem, izdzer sausu

Biķeri raupjo,

Ko bendeskalps taisīja sev

No galvkausa, grāvmalē rasta.

Ha!

Šī nav dziesmiņa prasta.

To cerēju vienīgi tev,

Jo palasīt grūtību nav,

Kad zars pār ceļu līkst atkal

Un bruņinieks kavējas, jau...


                    1. Jaunavas dziesma

                     Dārd viļņi, stāv klints jūras vidū,

Kur ziemeļvējš – negantis - kauc.

Gar plaisām no zemzemes iežiem,

Iz dzīlēm nāk rēkoņas šalts.

Tur dziļumos dzidrākais avots

Par upi top, strauja kas trauc.

Caur granīta slāņiem vaid akmens

Un dimants pēc pasaules sauc.

Šai klintī ,virs aizām un gravām,

Stāv nams, kurā jaunava mīt -

Tik maiga no saulstaru skavām,

Kas pāri tai saulrietos krīt.

Un asaru dzidrajās lāsēs

Tai acis mirdz tumšas kā nakts.

Un aizmaldās gājputnu kāsis,

Kaist ac’mirklis, paslepus zagts.

Vienvientuļa, gluži kā stīga,

Klust ģīga, kas gurusi jau,

Tā liecas kā smildziņa līga

Tais vējos, kas nākuši nav.

Guļ bizes kā zeltainas kāres,

To  košumu topāzs skauž pats,

Tā bezvainas tīra. Vai pāries

Šis  daiļums, ko apjūsmo skats?

Ir alkas kā brīvputni tālē -

Brīv atnākt un aiziet, kad tīk.

Klints noskatās vaigi kā bālē

Daiļjaunavai. Kukainis sīks

Pār jūru nes  vēstis  no zālēm,

Kas ziedos kā smaragdi dus

Zilgielejās vai kalnu gālēs,

Kā ambrozijs nektārs kur kūst.

 

Varens ērglis šo klintssalu sargā -

Vienmēr modra visredzošā acs.

Bīstas jaunavas tēva tas bargā,

Kuras slēpumu nezina pats.

Smaga sāga. Un atbalsis apklust,

Pat ja vēlas tās klinšsienās smiet.

Ērgļa vadīta, jaunava aiziet,

Kur tai gribas un negribas iet.

Vienreiz gadā tur akmens no kraujas

Ripo, ilgu un neprāta rauts.

Vēro jaunava – kurp gan tas dosies

Un vai viņai reiz sekot būs ļauts?

Sabrūk klints, bet tai nesaredz gala.

Un vai ilgi vēl gaidīt ir lemts?

Pati mūžība nogurst un sala,

Kurā cietoksnis jūrā ir ņemts.

Aizpeld klintsbluķu blāķis kā pūka,

Daiļas jaunavas iedomu nests.

Viņas celles logs – kuģim nu lūka,

Kurā skats top ar cerību mests.

Melna jūra kā dienu, tā nakti.

Plēsīgs zvērs klinšu ķermeni grauž,

Tumsā ielaužas viltīgais ūdens,

Mazā plaisā jau aizceļu jauš.

Ilgas zūd, vietā iemājo bailes,

Tumši zilas kā lente, kas žņaudz

Elpu ciet, kamēr sirds trīcēt stājas,

Akmens veseri deniņos klaudz.

 


2. Valdnieces dziesma

 Un, kamēr kā atgrieztais rieciens

                     Tas klintsbluķis ziljūrā klīst,

Tālā zemē aust oranžsārts Mēness,

Tālā zemē tek medus un vīns.

Tur meitenes skaistas bez gala.

Tur puiši kā uguns un krams.

Ai, un vasara allaž! Nav sala,

Kurā stingtu gan augums, gan nams.

Tā ir jaunības zeme!

Pat Nāve - baltā autā ar līkumu iet.

Nav skumju, nedz nedienu arī.

Ļaudīm atļauts vien dejot un diet.

Visi laimīgi, jautri patiesi.

Katrs brīdis kā sudrabs un zelts.

Katru dienu nāk draugi un viesi.

Un neviens netiek nievāts un pelts.

Nav ienaida, grūtuma nastu.

Kur tie palika? Kas lai to zin’!

Varbūt bija, bet nebēdā ļaudis.

Prieku, jaunību, uzvaru svin!

Jā, uzvara! Plaukst visulielā –

Laiks padevies mierīgs un mulss.

Viņu uzveica Valdniece viedā.

Nu viņš pieder tai - stājies un kluss.

Reiz nācis ar milzīgu spēku,

Alka izpostīt visu un graut.

Malt zemi, dzēst dzīvi un grēku,

Saukt Nāvi un cilvēkus kaut,

Lai tie apgultos melni no mēra,

Žurku pilni kad pagalmi kust.

Līķu smārdā un dvingā no sēra

Liktu pilsētai sapūt un zust.

Melnās drēbēs un pinkainu bārdu

Nācis iekšā, viņš draudēja jau

Pašai Valdniecei nolaupīt vārdu,

Izdzēst pilsētu, lai tādas nav.

Lai mūri kā drupuši zobi

Kailās smaganās smakojot trūd.

Dievam netīk nedz lūgsnas, nedz godi,

Bijums niecīgais mirklīgi zūd.

Drebot jausmās pie karaļpils loga

Pati Valdniece piegāja tad.

Kur  glābties no nolemtā sloga?

Kur likties, kur paslēpties? Skat,

Tur ir kārtis uz galda. Var jautāt.

Var tās izlikt un cerēt, ka rīt

Atkal dzīve un laimība valda

Nevis dzīve un laimība krīt.

Lepna, sārta kā ogle no kura

Viņa uzsauca vecim, kas baiss:

- Hei, nāc augšā! Vai kauns tevi tura?

Būsi kavalier’s! Sirds mana kaist!

Pavei, kārtis šīs laiskās uz galda!

Mācīs tās tevi mīlēt un smiet.

Hei, skaistuli, izprieca salda,

Kamēr nakts mums uz rītausmu iet! -

Un  apstājies vecis, griež seju,

- Tā brīnišķa! – izlauzās vaids.

Melni mati tai vijas kā čūskas,

Lūpas deg tā kā asins. Un smaids!

- Tā brīnišķa! – čuksti aizvienu

Nu jau gadsimtiem skan tik un skan.

Zīlē Valdniece nakti un dienu

Pašam Laikam, ne tev un ne man.

Viņa stāsta šim visu, kas bija.

Un vēl izstāstīs visu, kas būs.

Ļaudis aizmirsa gadi kā mijas,

Zuda ienaids un ieroči rūs.

Nav ko dalīt, ej, priecājies, mīlē

Kamēr var, kamēr liktenis ļauj,

Kamēr Valdniece Laikvecim zīlē,

Kamēr mūžību rokām tā kļauj.

 

 


3. Prinča dziesma

                     Tai pilsētā, marmora mūros

Kas skaidra kā lilija tvan

Rožu kārniņiem jumtgalu stūros,

Ielās  zeltaina jautrība skan.

Ziedu vītnēs un izpriecās guris

Tikai viens, kuram drūmojas prāts.

Tas ir Valdnieces dēls – princis Baltis,

Kuram apnicis prieks un ir sāts.

Sagrib pamest gan māti, gan tautu,

Tālus ceļus un neceļus klimt,

Meklēt daili un gudrības malku,

Cauri grūtībām nākotnē dzimt.

Saldās dziesmās un dejās tam šķērma

Visa dzīve un ikdiena šķiet.

Varoņslavu tas ilgo ne ērma,

Kurš tam mācītu rotaļās iet.

Augums stalts. Derēs bruņas kā lietas,

Zobens mirdzošs un apmetnis košs.

Šaubām nepaliek sirdī vairs vietas,

Kad viņš sevi uz tālceļu poš.

Nedzird bažas un satrauktas runas.

Darbs šis slepens, lai neredz ne acs.

Ātrais lēmums, lai nezūd un turas.

Drošs un apņēmīgs jaunekļa skats.

Pēdējs solis, uz pilsdurvīm spertais,

Liek tam apstāties. Sažņaudzas sirds.

Mātes Valdnieces mīlas dēls ķertais

Brīdi kavējas, griežas, kur mirdz

Vēlā vakarā uguns no loga

Viena vienīgā pilsētā spīd,

Jo grib Valdniece noturēt slogā

Laiku – bezsirdi, projām kas slīd.

Viņas viedā, bet gurušā vaigā

Rūpju rievas sāk ielejas grauzt.

Zīlē viņa un ... - nākotne baiga.

Vecās kārtis to nekaunas paust.

Melot Laikvecim? Kā lai to drīkstas?

Tam, kurš redzējis visu un zin’! 

Kur gan cerības mākoņu mīkstas?

Te nu nāve uz papēžiem min!

Čīkstot atveras durvis, un princis

Dodas projām kā zudušais dēls.

Mātei paliek vien sveces gals dzirkstīs.

Kad tas izdegs, būs dzīvot jau vēls.

 

Piešus sānos spiež rumakam brašam.

Noklaudz pakavu zibšņainais raksts.

Ho! Tik lieliska sajūta pašam!

Plašums nezināms un neparasts.

Pamest pilsētu laimības pilno

Princim lielumi lielākais prieks.

Steigties zilgmē, kas aicinot viļņo!

Varoņdēkas un cīņas būs nieks!

 

- Ai, Baltais Bruņinieks esmu!

Visuskaistais un uzvarošs.

Nākšu mājās ar saullēkta dvesmu

Visuslavens un starojošs! –

 

Maigā pūka virs lūpas vēl pienā,

Kamēr dūrē guļ zobenzobs vēss.

Virmo asinis šūnā ikvienā,

Nespēj mierināt novakars rēns.

 

Tiklīdz pagaisa rikšojums ielās,

Tumši satumsa Valdnieces smaids.

- Zini, Laikveci gudrais, - tā lielās,

- Iraid zīlējums melsums vien slaids! -

Viņa nievīgi atgrūda kārtis.

- Še, tās raugi un pazūdi! - Viss.

Nav vairs spēka. Lūk, pilsētas vārti.

Atstāj mani, tavs ceļš tālāk ris! –

 

Šķeļ zibeņi - Laikveča dusmas,

Grand pērkons un putekļos drūp

Zelta laimība, daile un vietā,

Kur bij’ pilsēta, drupas nu kūp...

Nav Valdnieces, namu un ļaužu.

Tikai sveces gals, dūmaina dakts.

Īdzīgs vecis lād likteni gaužu

Un ir vientuļš kā tukšums un nakts.




4. Večas dziesma

 Jāj princis tik spēkpilns un drosmīgs

Mūžamežā, ko tīmeklis klāj.

Milzu koki pār taku kur nolīkst,

Sūnās bārkstainas papardes māj.

Klusiem soļiem čab pērnlapās eži,

Rūcīgs lācis uz naktsmigu slāj,

Nemierpilni slīgst nomidzī brieži.

Tikai Princis viens pats un viņš jāj.

Liela, lieliska zeme zem kājām,

Brīnumsapņi plīv gaisā un kūst.

Nav šī pasaule bailīgam, vājam!

Prāts alkst darba un sirds vēlas just.

 

Liela lauce! - Hei, pašķiras, oši! -

Uzzied gunskuru piepildīts lauks.

- Kas te notiek? – sauc Bruņinieks droši,

- Vai te naidnieks? Vai labākais draugs? –

 

Balsu murdoņa pieklust. Mazs meitēns

Izskrien priekšā un smejas, - Nu, cirks!

Šitais puisietis, tikko no meža,

Nejēdz to, ka te vienkārši tirg’s!

 

- Man nav naudas, - teic princis

Un griežas ļaužu pulkam ar līkumu iet,

Bet te veča to saķer aiz kāpšļa

Stingru roku kā puišeli ciet,

- Nemūc, jaunekli! Tirgū šai naigā,

Naudas nevajag. Maiņai tas celts.

Mantu mijēji vien tik te staigā.

Nerūp ļaudīm ne sudrabs, ne zelts.

Redz, tas vīrelis piedāvā godu.

Pretī drosmi viņš iemainīt cer,

Bet tas rūtainās biksēs! Pie joda!

Tukšas cerības turziņās ber!

Lēti atdod par pilnu viņš duci,

Sapņus veltus kā kliņģerus ver.

Mīļais, nesmādē! Šiteno preci

Ir kas meklē un ķertin izķer.

Bet tā sieva – tur - mīlības dēku

Itin karstu pret iegribu dos.

A, tas kuprainis uguņu spēku

Pretī ūdeņiem iemantos.

Ja tev vēlmju par daudz, dod tās prom.

Sātu paņem un apdomu... skat,

Tur viens pastalnieks īsbiksēs platās

Tādu mantu tev piedāvā pats.

Strauja sirds? Tādu nieku, ak, puisīt!

Tikai nemiers un nedienas draud.

Dod to prom! Vai’g prātu tev prasīt,

Stingru roku, lai pret’nieki raud.

Un tur stūrī, tai būdā bez loga,

Aklā tumsībā kraupainis bāls.

Tas ir likteņu mijējs. Bez joka!

Pavei, paskat, šim cukurs un sāls!

Gribi saldāku? Cukuru piešaus.

Pārāk salds? Asarsāļumu dzels.

Gribi mīkstāku? Pūka būs klātu.

Vajag cietāku? Noderēs dzelzs.

Ai, tu viebies? Nav labi? Bet, palūk,

To jaukāko brīnestību!

Lūk, kroplis mij sērgu, nu proti,

Pret stiprāko veselību!

Bet mironis šitais, jel stājies,

Tas ilgo vien dzīvestību!

Kurp raujies, ak, nedīžājies!

Nāc šurpu, dod roku!

Vai neproti joku?

Sit saujā! Tikpat - mirsi kaujā...

 

Bet princis vairs nedzird tās baisas.

Karst zirga elpa, un krēpes raisās.

Tur dziļmeža sakņainā taka,

Te mežmale, krauja,

Te rīts, te vakars.

Klipatu – klapatu – klap,

Klipatu – klapatu – klap.

Bet baisas kā tīmekļi stīdz

It visur kā pietītas līdz.

 





Grāmatas atvēršanas svētki

Grāmatas atvēršanas svētki bija iekļauti Lielvārdes pilsētas svētku programmā. 2013.




Pirms grāmatas atvēršanas svētku koncerta KN Lielvārde. 2013.




Marko Ojala. "Bruņinieka dziesmas". Pirmatskaņojums. Zinību biedrības "Gaismas Dārzs" 5. gadu jubilejas svinībās Lielvārdes KN 26.10.2014. skatāms, un daži dziesmiņu teksti atrodami te:

https://sandrasabinelitera.blogspot.com/2014/10/balta-bruninieka-dziesmas-2611-2014.html