pirmdiena, 2014. gada 29. septembris

Dzejas lasījums "BALTS". Nolasīts 20.09.2014. Lielvārdē.





Man pieder līdz apvārsnim balts
Gluži kā ziemai
Ar viņas salto bezkaislību
Un ledū stingušo jūru
Man daudz arī siltuma balta
Kā vasarai
Ar mākoņu ganību laukiem
Un jasmīnu ziedlapu klēpjiem grāvī
Man daudz vēsi balta
Ar rudens miglas klājienu
Un pamestu līgavas kleitu
Otrā rītā pēc kāzām
No tauriņa izšķīlies kāpurs
Rāpjas pār ceļu
Man daudz kvēli baltā
Kā pavasarim
Kurš kaislīgi raksta nebeidzamas vēstules
Uz nekad nebijuša papīra

*********************************************************************
Tas, ko es gribu
Tev teikt
Nav tas
Ko tu dzirdi

Tu dzirdi – pasakas
Tev stāsta niekus

Bet es saku – sakurini uguni
No veciem krāmiem
Kurini tos nost
Sakurini sēras un sēru dienas
Kas piesien melnu lentu
Pie tava svētku karoga
Noņem Tumsu
Ko gan tu svini piekarot sēru zīmi?
Nebeidzamu gaušanos liktenim?
Attopies! Liktenis nedzird!

Iededz svētuguni
Nosvini pateicību
Pateicību par to, kas tev dots
Saki , - paldies, Dievs.
Mums pieder tik daudz.

**********************************************************************************

Vai gribi paslēpes ar mani?
Es slēpšos – tu meklē.
Es slēpšos kleitās košas, mirdzošās brošās.
Tu meklē grāmatu kaudzēs, zvaigžņu kartēs.
Es slēpšos rudens lapās, aizmirstās takās,
Tu meklē žurnālu bildēs un tenkās trakās.

Kam mani tu neatrodi?
Es laime tava.
Sunīšus proti?


* ********************************************************************************
Kušs ...klusumu...klusu
Pavisam klusu ...
Elpojiet klusāk

Padujā svētais Antonijs dus
Un lūdzēji atstāj tam lūgšanas sīkas
Par to kā tiem nav

Kušs ...
Kitērā Venera dus,
Atbalstot daiļo galvu elkonī saliektā rokā
Olimpā atpūšas  Zevs , Atēna gudrā

Klusumu...
Svēto un dievību acis nosapņo pasauli labāku.
Ko gan mēs darām
Kad viņi guļ? 

Arī sapņojam
Labumu  savu.
Kurš gan sapņos ko citu?
Vien trakie

Kušs ...klusumu ...klusu ...
Elpojiet klusāk
Kāds vēl aizvienu neguļ
Kara dievs Marss
Vilcenes alā spodrina ieročus asus

Kušs ...klusu ...
Ienaids ir viņa maize
Meli un alkata – dzira
Lepnums ir viņa suns.
Sargieties lepnuma
Sargieties teikt – es lepojos
Un ielaist to savā sirdī
Tā - viņam barība garda

Kušs ...klusumu ... klusu...
Nesauciet suni
Saries saimnieku savu.

**********************************************************************************

Reiz sacīju Vējam
 - Baltu dzejoli rakstu...
Izdevējs baidās izdot ...
Sacīja Vējš
- Man tikai pūtiens vien
Tūkštošiem sējumu dos
Izskrēju dārzā 

Balts! Tik balts....
Maijrozes ziedos!
Kā pirms trīsdesmit gadsimtiem Babilonā
Vēl ilgi pirms Nebukadnecara

Dieviete Inanna – Ištara
Tērpā baltā
Sakārto cirtainos matus
Kvēlošu vīraku plaukstā
Piere noraso mikla
Sodrēju apvilkti plaksti
Cauri laikmetiem tiecas
Rožziedu baltie raksti.


*


Saki , Inanna, vieda
Ziemeļu tautai ko redzi

Inannas lūpas veras –
Atbildi sniedzot kā veldzi.

- Tu savai tautai saki
 Apdomāt likteņa ziņas.
Uzkāpis Debesu kalnā
Liktenis apdomā viņus.
Tu savai tautai saki
Laiks beigsies
 Tie paliks bez laika...
Tu savai tautai saki -
Nodziediet dziesmu maigu
Tā viņiem būs uz mūžu
Nodziediet dziesmu maigu,
Tā viņiem paliks uz mūžu

Kad Liktenis paņems
Prom Laiku

- Kā tu to zini, Inanna šumeru Dieve?
- Kā tu to zini, Inanna šumeru Dieve?

Tu, kuras tempļi sen putekļos mīti.
Kā tu to zini
Tu, kuras pavardi apdzisuši
Kā tu to zini
Tu, kuras tautas vairs nav

- Es nezinu , - Inanna atbild, - es atceros.
- Es nezinu , - Inanna atbild, - es atceros.

Viņi plēsās aiz dumjības
Un lielījās aiz lepnības
Viņi pārvērta zemi naudā
Un ieraka naudu zemē
Viņi teica, ka gudrie ir muļķi
Bet muļķus iecēla godā
Viņi aizmirsa Dievu
Un Dievs aizmirsa viņus.

- Ak, Inanna varenā Mīlas Dieve
- Ak, Inanna varenā Mīlas Dieve,

Iemāci mums Mīlestību.
To, kura saprot un uzticas,
Piedod un dod
Ielīksmo un rada
Rotā un ceļ
Tādu , kura ir gudra ,pacietīga un vieda.

Bet es zinu kā mīl , sauc cilvēki cits caur citu...
- es mīļoju māmiņu savu , -
- es hokeja komandu mūsu.
- es dievinu savu suni.
- es sēņot un mazbērnus savus
Un gatavot ēdienu
Un Tēvzemi mīlu
Un savus bērnus ...

 - Ak, - sacīja Inanna.

Kad mīli SAVU
Kad  Tu mīli SAVU
Tu nezini kas ir Mīlestība.
Mīli to , kas nav TAVS
Mīli to , kas NAV tavs

Un tu uzzināsi.

**********************************************************************************


Uz BALTA lauka
Krustceles
 Stāj, apdomā kurp iesi

Viens ceļš  ir taka kalnup krauja

Otrs - laipa pāri slīkšņai

Trešs - vienmuļš pliens pār lauku

Bet ceturtais ir brikšņu pilna stiga.
Kuš zin , kādēļ  tā pamesta.
Un kādi meža zvēri posuši tur migas

Mums katram jāizvēlas kādu ceļu iet.

Jā, laikam labāks liekas gludais  pliens
Pa to jau daudzi gājuši
Tas drošs un izmīdīts
Uz pārredzama lauka
Kas ceļa galā? Nevar redzēt,
Bet ļaudis mīļu prātu iet pa to
Jeb varbūt jāsaka bez prāta
Jo gludu ceļu ejot
Dižu domu nevajag

Ko otra taka? Slīkšņa laipainā!
Kurš priecīgs tajos dubļos līdis?
Bet varbūt tiešām tas ir visai jautri.
Jo  taku kalnaino
Vien retais izvēlas
Ne atelpas, ne prieka tur

Līdz pašam kalna galam ...

  *


Uz BALTU lauka
Tā paša ,
Kurā pliens
Es redzu -
Karavīru kapi
Tur viņi ceļa malā guļ
Turpat kur krituši

Aizvien  mēs krustcelēs
Un atminoties
Viedos Dieves vārdus...
Es rakstu mātes lūgšanu:
- Dievs, žēlo manu bērnu
Tāpat kā žēlo citas mātes bērnu.
Saki viņiem , lai dzīvo un kopj zemi mierā.
Tas ir milzīgi daudz,
Bet
Tas ir viss , ko Tev lūdzu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru