Man pieder
līdz apvārsnim balts
Gluži kā
ziemai
Ar viņas
salto bezkaislību
Un ledū
stingušo jūru
Man daudz
arī siltuma balta
Kā vasarai
Ar mākoņu
ganību laukiem
Un jasmīnu
ziedlapu klēpjiem grāvī
Man daudz vēsi
balta
Ar rudens
miglas klājienu
Un pamestu
līgavas kleitu
Otrā rītā
pēc kāzām
No tauriņa
izšķīlies kāpurs
Rāpjas pār
ceļu
Man daudz
kvēli baltā
Kā pavasarim
Kurš
kaislīgi raksta nebeidzamas vēstules
Uz nekad
nebijuša papīra
*********************************************************************
Tas, ko es
gribu
Tev teikt
Nav tas
Ko tu dzirdi
Tu dzirdi –
pasakas
Tev stāsta
niekus
Bet es saku
– sakurini uguni
No veciem
krāmiem
Kurini tos
nost
Sakurini
sēras un sēru dienas
Kas piesien
melnu lentu
Pie tava
svētku karoga
Noņem Tumsu
Ko gan tu
svini piekarot sēru zīmi?
Nebeidzamu
gaušanos liktenim?
Attopies!
Liktenis nedzird!
Iededz
svētuguni
Nosvini pateicību
Pateicību
par to, kas tev dots
Saki , -
paldies, Dievs.
Mums pieder
tik daudz.
Vai gribi
paslēpes ar mani?
Es slēpšos –
tu meklē.
Es slēpšos
kleitās košas, mirdzošās brošās.
Tu meklē
grāmatu kaudzēs, zvaigžņu kartēs.
Es slēpšos
rudens lapās, aizmirstās takās,
Tu meklē
žurnālu bildēs un tenkās trakās.
Kam mani tu neatrodi?
Es laime
tava.
Sunīšus
proti?
* ********************************************************************************
Kušs
...klusumu...klusu
Pavisam
klusu ...
Elpojiet
klusāk
Padujā svētais
Antonijs dus
Un lūdzēji
atstāj tam lūgšanas sīkas
Par to kā
tiem nav
Kušs ...
Kitērā
Venera dus,
Atbalstot
daiļo galvu elkonī saliektā rokā
Olimpā
atpūšas Zevs , Atēna gudrā
Klusumu...
Svēto un
dievību acis nosapņo pasauli labāku.
Ko gan mēs
darām
Kad viņi
guļ?
Arī sapņojam
Labumu savu.
Kurš gan
sapņos ko citu?
Vien trakie
Kušs
...klusumu ...klusu ...
Elpojiet
klusāk
Kāds vēl
aizvienu neguļ
Kara dievs
Marss
Vilcenes alā
spodrina ieročus asus
Kušs
...klusu ...
Ienaids ir
viņa maize
Meli un
alkata – dzira
Lepnums ir
viņa suns.
Sargieties
lepnuma
Sargieties
teikt – es lepojos
Un ielaist
to savā sirdī
Tā - viņam
barība garda
Kušs
...klusumu ... klusu...
Nesauciet
suni
Saries saimnieku
savu.
Reiz sacīju Vējam
- Baltu dzejoli rakstu...
Izdevējs baidās
izdot ...
Sacīja Vējš
- Man tikai pūtiens
vien
Tūkštošiem
sējumu dos
Izskrēju
dārzā
Balts! Tik balts....
Maijrozes
ziedos!
Kā pirms
trīsdesmit gadsimtiem Babilonā
Vēl ilgi
pirms Nebukadnecara
Dieviete
Inanna – Ištara
Tērpā baltā
Sakārto
cirtainos matus
Kvēlošu
vīraku plaukstā
Piere noraso
mikla
Sodrēju
apvilkti plaksti
Cauri
laikmetiem tiecas
Rožziedu
baltie raksti.
*
Saki ,
Inanna, vieda
Ziemeļu
tautai ko redzi
Inannas
lūpas veras –
Atbildi
sniedzot kā veldzi.
- Tu savai
tautai saki
Apdomāt likteņa ziņas.
Uzkāpis
Debesu kalnā
Liktenis
apdomā viņus.
Tu savai
tautai saki
Laiks
beigsies
Tie paliks bez laika...
Tu savai
tautai saki -
Nodziediet dziesmu
maigu
Tā viņiem
būs uz mūžu
Nodziediet
dziesmu maigu,
Tā viņiem
paliks uz mūžu
Kad Liktenis
paņems
Prom Laiku
- Kā tu to
zini, Inanna šumeru Dieve?
- Kā tu to
zini, Inanna šumeru Dieve?
Tu, kuras
tempļi sen putekļos mīti.
Kā tu to
zini
Tu, kuras
pavardi apdzisuši
Kā tu to
zini
Tu, kuras
tautas vairs nav
- Es nezinu
, - Inanna atbild, - es atceros.
- Es nezinu
, - Inanna atbild, - es atceros.
Viņi plēsās
aiz dumjības
Un lielījās
aiz lepnības
Viņi pārvērta
zemi naudā
Un ieraka
naudu zemē
Viņi teica,
ka gudrie ir muļķi
Bet muļķus
iecēla godā
Viņi
aizmirsa Dievu
Un Dievs
aizmirsa viņus.
- Ak, Inanna
varenā Mīlas Dieve
- Ak, Inanna
varenā Mīlas Dieve,
Iemāci mums
Mīlestību.
To, kura
saprot un uzticas,
Piedod un
dod
Ielīksmo un
rada
Rotā un ceļ
Tādu , kura
ir gudra ,pacietīga un vieda.
Bet es zinu
kā mīl , sauc cilvēki cits caur citu...
- es mīļoju
māmiņu savu , -
- es hokeja
komandu mūsu.
- es dievinu
savu suni.
- es sēņot
un mazbērnus savus
Un gatavot
ēdienu
Un Tēvzemi
mīlu
Un savus
bērnus ...
- Ak, - sacīja Inanna.
Kad mīli
SAVU
Kad Tu mīli SAVU
Tu nezini
kas ir Mīlestība.
Mīli to ,
kas nav TAVS
Mīli to ,
kas NAV tavs
Un tu
uzzināsi.
**********************************************************************************
Uz BALTA lauka
Krustceles
Stāj, apdomā kurp iesi
Viens
ceļš ir taka kalnup krauja
Otrs - laipa
pāri slīkšņai
Trešs -
vienmuļš pliens pār lauku
Bet ceturtais
ir brikšņu pilna stiga.
Kuš zin ,
kādēļ tā pamesta.
Un kādi meža
zvēri posuši tur migas
Mums katram
jāizvēlas kādu ceļu iet.
Jā, laikam labāks
liekas gludais pliens
Pa to jau
daudzi gājuši
Tas drošs un
izmīdīts
Uz pārredzama
lauka
Kas ceļa
galā? Nevar redzēt,
Bet ļaudis
mīļu prātu iet pa to
Jeb varbūt
jāsaka bez prāta
Jo gludu
ceļu ejot
Dižu domu
nevajag
Ko otra
taka? Slīkšņa laipainā!
Kurš
priecīgs tajos dubļos līdis?
Bet varbūt
tiešām tas ir visai jautri.
Jo taku kalnaino
Vien retais
izvēlas
Ne atelpas,
ne prieka tur
Līdz pašam
kalna galam ...
*
Uz BALTU lauka
Tā paša ,
Kurā pliens
Es redzu -
Karavīru
kapi
Tur viņi ceļa
malā guļ
Turpat kur
krituši
Aizvien mēs krustcelēs
Un
atminoties
Viedos
Dieves vārdus...
Es rakstu
mātes lūgšanu:
- Dievs, žēlo
manu bērnu
Tāpat kā
žēlo citas mātes bērnu.
Saki viņiem
, lai dzīvo un kopj zemi mierā.
Tas ir
milzīgi daudz,
Bet
Tas ir viss
, ko Tev lūdzu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru