Luga. "Četras Lāses" (fragments)

Sengrieķu mītu biloģijas otrā luga.

ČETRAS LĀSES. ( 2 cēlieni, 13 ainas) 

Cilvēks , kurš aizvien meklē mīlestību kā bērns . Cilvēks, kurš vēlas izlemt pats. Cilvēks, kurš izlemj un nolemj ... ko?

Cilvēks, kurš vēl cerot uz glābiņu, izkliedz savu lēmumu ... taču vai mēs dzirdam tos, kurus mīlam?

Lāse. Apdāvināta, jauna meitene ar neparastu pasaules redzējumu. Lāsei ,līdz izmisumam, pieķēries draugs no bērnu nama - Jurģis, tomēr Lāse mīl Alni . Viņš saka, ka - „arī”. Bet vai var ticēt, ka tevi kāds mīl , ja nav mīlējuši pat vecāki? Un kā lai tic, ka to spēj labākā draudzene?

Lāses pagalvī guļ „Grieķu mīti”. Lāse jūt sevī nereīdu Tetīdu, karotāju Atēnu, mednieci Artemīdu ,mīlas dievieti Afrodīti ... Mīti dzīvo viņā. Tie ir tikpat spilgti kā realitāte. Lāse - okeanīdas Metīdas meita. Sajūti vienu lāsi sevī.

Darbojas:

Lāse 20.

Jurģis 25. ( Lāses draugs )

Alnis 30. ( Lāses mīļotais)

Mārīte 30. ( Lāses draudzene)

Kurmis 55. ( Lāses tēvs)

1.cēliens.

1.aina.( MĀRĪTE, JURĢIS, ALNIS, KURMIS)

Istaba. Balta bezpersoniska telpa. Istabā atrodas balta, šaura gulta, augstiem galiem , uz ritenīšiem kā slimnīcā, uz čīkstīga metāla sieta – matracis,2 palagi, sega , spilvens, zem spilvena grāmata. Kreisajā pusē spogulis cilvēka augumā ,tam līdzās spoguļa galdiņš , kurš nokrauts nieciņiem ( lietussargs, nazis, smaržas skaistā flakonā, sarkana lūpu pomāde, pūderis, plīša kaķēns, mobilais telefons, zeltīts lauru vainags uzkabināts virs spoguļa )Galdiņam ir durtiņas. Skapītī atrodas melna , zila un sarkana kleita, maza pistole, paplāte , 4 mazas glāzes, aploksne ar ķēdīti un kulonu). 4 balti krēsli. Ar seju pret zāli sēž 4 cilvēki un it kā uzmanīgi vēro filmu. Filmu rāda uz ekrāna dibenplānā – lāses rīt pa loga rūti. Cilvēku sejās mainās izteiksmes. Sakumā tie ir mierīgi, pamīšus smaida, iesmejas, saviebjas nepatikā un sāpēs, aizklāj seju, dusmās lec kājās, atkal apsēžas, skrien prom, nāk atpakaļ, kliedz , gāž krēslus, sit viens otram, apkampjas, bēg. Gaisma nodziest. Visu pārmāc lietus troksnis.

Izgaismo vienu cilvēku (Mārīti).

MĀRĪTE - Lāsīt, kur tu esi? Es nāku uz tavu māju jau nedēļu, bet tevis nekad nav mājās. Kas noticis? Es atstāju pie tavām durvīm sainīšus ar ēdienu ...jā, pīrādziņi, biezpiens, āboli ... Vai tu tos paņēmi? Sainīšu nav . Šodien es atnesu tavu sarkano vilnas jaku ...tu biji aizmirsusi to uz soliņa parkā pie mājas. Tā nevar , mīļā. Es uztraucos par tevi. Dod jel kādu ziņu.

Satumst.

Izgaismo vienu cilvēku ( Jurģi). Jurģis tur rokā mobilo telefonu , raksta īsziņu.

JURĢIS - Lāse? Kad būsi? Gribu tevi satikt. Man ir jauna dziesma. Tev patiks. Varbūt varu palikt pie tevis dažas dienas.

Satumst.

Izgaismo vienu cilvēku ( Alni). Alnis kā garāmejot...

ALNIS – Dārgā? Sen neesam tikušies. Atvaino, visu nedēļu bija darbs pie bankas jaunās finansu stratēģijas. Tēvs to ņem ļoti nopietni. Nevarēju izsprukt, lai satiktu tevi. Skūpstu tavas saldās lūpiņas.

Satumst.

Izgaismo vienu cilvēku ( Kurmi ).

KURMIS – Meitiņ, apstaigāju vairākus mūzikas klubus. Menedžeri ir ieinteresēti. Sarunāju trīs tikšanās ar noklausīšanos nākamnedēļ. Avīze „Vakarziņas” būtu sajūsmā par interviju ar tevi, bet žurnāls „Princesīte” par fotosesiju. Tu man esi īsta skaistule. 

Satumst. Lietus troksnis. Lēnām izgaismojas visa istaba.

Mārīte sēž gultā apkampusi spilvenu. Kurmis nervozi soļo pa telpu. Jurģis strinkšķina ģitāru apsēdies uz viena no krēsliem.

KURMIS - Vai tu varētu izbeigt!

JURĢIS - ( demonstratīvi) ... da lūdzu, Kurmja tēv.

MĀRĪTE - ( iekliedzas) Izbeidziet abi!

Durvju vēršanās troksnis, soļi gaitenī, visi sastingst, veras soļu virzienā. Ienāk Alnis.

MĀRĪTE  – Labdien, Alni.

JURĢIS - ( izsmējīgi) Ak, Alņa jaunskungs? Visu cieņu.

KURMIS - Ko ? Alnis? Kāds vēl Alnis?

ALNIS - Alnis Mežmalis, bankas „Cerība” prezidenta palīgs.

JURĢIS - ( lēni ) T-R-O-Ņ-P-R-I-N-C-I-S.

KURMIS - Ļoti patīkami, ļoti patīkami... Mežmaļa kungs, kāds prieks iepazīties ...

JURĢIS - Bļē...bļē...bļē ( trinkšķina akordus kā dziesmā).

MĀRĪTE - Alni, Lāsīte ir pazudusi  . Vai tu ko zini? Tu zini, jā?

Alnis klusē.

KURMIS - Esmu sarunājis tikšanos ar menedžeriem. Ar savu balsi Lāse var nopelnīt lielu naudu. Slava... Jā....braukt turnejā pa pasauli.

JURĢIS - Traļ - ļā- ļā – traļļā...

MĀRĪTE - Jurģi! Rimsties! Varbūt tu ko zini? 

JURĢIS - Ko es zinu? Viņa iet un dara ko pati grib. Es te gaidu jau nedēļu. Labi vēl, ka kāds atstāj pie durvīm ēdienu.

MĀRĪTE - Tu to paņēmi?

JURĢIS -Siers bija tiešām labs.

Jurģis pārvelk ar roku pār stīgām un dzied : 

Mārīt, manu kukainīt,

Par tevi sapņoju vienmēr

Kad vien par tevi atceros...

Mārīte gatava sviest Jurģim ar spilvenu, bet tad iesmejas.

MĀRĪTE - ( smejot) Jurģi ...

ALNIS - Laikam esmu nelaikā. Atvainojiet. Es ...labāk iešu.

JURĢIS - (pielec kājās) Nē, memļa! Tu paliksi un izstāstīsi kas tev ar Lāsi bija!

ALNIS - ( izsmējīgi) Ko? Un tu būtu tas Jurģis, kuru nez kāds čigāns krūmos uztaisījis? 

Jurģis metas Alnim virsū. Mārīte – pa vidu.

MĀRĪTE - ( Jurģim) Lāses dēļ ! (pārmetoši Alnim)  Viņi taču abi ... no bērnu nama!

JURĢIS - Es tev to čigānu ...vēl smagi pieminēšu.

Alnis izskatās nobijies, bet demonstratīvi pavīpsnā.

MĀRĪTE - Jurģi , lūdzu! Labāk parunāsim.... par Lāsi. Viņa brīžiem bijusi ... tik nesaprotama, ka sāku baidīties ...Pastāsti ... varbūt ...beidzot sapratīsim viņu un zināsim kur viņu meklēt. 

JURĢIS - Ko tu gribi, lai stāstu?

MĀRĪTE - Nu...tu viņu zini visilgāk... stāsti ...

Mārīte brīdi raugās apkārt, tad apņēmīgi dodas pie gultas un izvelk no pagalvja grāmatu .

MĀRĪTE - ...par šo grāmatu.

 JURĢIS - Un pati arī stāstīsi?

MĀRĪTE - Jā. ( paraugās uz katru kā meklējot atbalstu). Mēs taču ...visi ...viņu meklējam.

Viss satumst.

2.aina ( LĀSE, JURĢIS )

Lāse un Jurģis kā bērnu nama audzēkņi. Lāse ieskrien telpā . Viņai ir īsa zila kleita, lenta matos. Lāsei rokā grāmata. Viņa lasa. Redzams ,ka slepeni paņemtu grāmatu. Ik pa brīdim tramīgi vēro durvis.

LĀSE – (lasa)  Mīlestības un dailes dieviete Afrodīte iemīlēja mirstīgo Adonīsu. Adonīss gāja bojā medībās un Afrodīte to apraudot ...

Ieskrien Jurģis.

JURĢIS - Kas tas?

Jurģis nesekmīgi cenšas atņemt grāmatu.

JURĢIS - Iedo!

LĀSE - Nē!

JURĢIS - Skopa!

LĀSE - Tu tāpat nejēdz lasīt! Neko nesaproti.

JURĢIS - Saprotu gan!

LĀSE - ( gudri ) Sengrieķi mītus?

Jurģis - Ko?

LĀSE - (uzvaroši ) Nu, re!.... ( mierinoši) bet...es tev pastāstīšu. Skaties...

Lāse paslēpj grāmatu zem spilvena ,paķer no gultas palagu un aptinas ar to. Lepni saslejas.

LĀSE - Tagad esmu grieķu dieviete! Ņem tu arī.

Lāse radā uz gultu. Jurģis lēni paklausa. Nevīžīgi uzmet palagu uz galvas.

LĀSE - ( priecīgi un nopietni) Tā... ( smaida) Tu arī esi dievs.

JURĢIS - Man nepatīk!

LĀSE - Patīk gan!

 

Lāse goddevīgi paklanās.

LĀSE - Viņu dievi bija kā cilvēki tikai ... līksmi ...  Jo šie cilvēki, drīkstēja darīt visu un bija nemirstīgi.

JURĢIS - Jā? Tas ir labi. Vai es varu būt kā .... grieķu dievs?

LĀSE - Vari, kad tu tam tici.

JURĢIS - (neticīgi) Un es varēšu visu? Drīkstēšu?

LĀSE - Jā, kamēr mums būs šī spēle.

Jurģis nedroši tiecas skūpstīt Lāsi. Lāse nomet palagu un izvairās.

LĀSE - Jurģi, es tā nespēlēju!

JURĢIS - Tā nav godīgi!

LĀSE - Viņi nemaz nebija godīgi!

JURĢIS - Kā tu zini?

LĀSE - Izlasīju.

JURĢIS - Fē ...baigie jau nu dievi.

Jurģis nosviež palagu.

LĀSE - Toties ... nemirstīgi.

Lāse ātri uzliek savu palagu. Jurģis, to ieraugot, arī uzliek savu.

JURĢIS - ( čukstot)Tagad mēs esam nemirstīgi?

LASE - ( sazvērnieciski) Jā. Mūžīgi.

JURĢIS - Un ... kā to var zināt?

LĀSE - Mēs ... nevaram nomirt.

JURĢIS - Jā!

LĀSE - Bet pārējo visu ...varam!

.... 

( fragmenta beigas)

Luga - viencēliens "Orfejs. Pāri upei" (fragments)

Orfejs. PĀRI UPEI

Luga 1 cēlienā, 6 ainās. 2013/2024.

Orfejs - talantīgs, kaislīgs, iekārojams. Eiridīke - jauna, skaista, mīlēta. Ir zināms, ka viņa piepeši nomira, iekāpa Hārona laivā un devās pāri Pazemes upei Stiksai. Kādēļ? Kas izpostīja viņu laimi?

Sengrieķu mīts vai šodiena? Ir zināms, ka Orfejs, dzīvs būdams, sekoja Eiridīkei Pazemē, bet nevarēja atgūt? Sērojošo Orfeju saplosa iemīlējušās menādas, bet vai tikai viņu vien. Kaisle aizvien sien  ciešus mezglus, kurus atraisīt spēj tikai laiks.

 

 Orfejs, mūziķis.

 Menādas: Dīke, Orfeja sieva.

                Ermīnija, Dīkes draudzene un kaimiņiene.

                Papija, pamesta sieva.

                Kukija, vecmeita, klibiķe.

 Hārons, Stiksas pārcēlājs.

1.aina.

Orfejs, menādas, Hārons.

 

 Skan rokmūzika. Koša mainīga gaisma. Telpas vidū paaugstinājums. Izgaismojas dejotāju grupa - menādas, uzbužinātiem matiem, vienkāršos, bet pavedinošos tērpos dejo ap Orfeju, pieskaras viņam, glāsta. Orfejs uz paaugstinājuma –  ekstātiski dejo un izbauda notiekošo, skūpsta dejotājas. Orfeja tēlam piemīt versmains, valdzinājums. Orfejs ir tērpies kā rokzvaigzne - pieguļošās biksēs, gandrīz pilnīgi atpogātā melnā zīda kreklā, kuru dejas laikā sievietes viņam novelk.

Mūzika pieklust, pāriet bungu ritmā, ģitāras skaņās. Sievietes aizvien lēni dejo, Orfejs pakāpies viņām pāri uz paaugstinājuma sastingst izplestām rokām un atmestu galvu.

 Menādas (baudkāri). Spēlē, Orfej, spēlē!

 Orfejs (kaislīgi). O, daiļās, jums par prieku! Skani, mana kokle, skani kā lietus šaltis, kā upes krāces, kā ūdeņu kritumi, kā pērkona dārdi. (tāla dārdoņa)

Skani, mana kokle, skani - kā vēja šalkas, kā lapu čaboņa, kā vētras auri un putnu klaigas naktī.

 Menādas (kaislīgi). Spēlē, Orfej, spēlē!

 

Menādas glāsta Orfeju. Viņš apskauj te vienu, te otru, taču liekas, nav aizrāvies ne ar vienu no tām.

 

Orfejs (veroties tālumā). Ak, mana daiļā, tavs augums kā no medus, kā no piena. Tavi mati - no ziediem, no zīda, tavas rokas kā vijas, un kājas - lokani vītoli. Tava elpa smaržo pēc āboliem. Viena tava acs ir Saule, otra – Mēness. Viena raud, otra smejas. Kad debesis pārklāj man zvaigžņoto autu, vairs neprotu rītu un vakaru. Es protu tikai tevi, un tavas krūtis ir mana apelsīnu birzs.

 

Orfejs (eksaltēti). Ak, priesterienes, ielejiet man vīnu no mīlas dievietes saldās mutes.

 

Menādas sniedz skūpstus, Ermīnija - pilnu kausu. Orfejs to kāri izdzer.

Kamēr Orfejs dzer, menādas lokās lēnā dejā. Dejotāju vidū ieslīd Hārons, apskauj un  dejo ar Dīki. Izrāda viņai, ka iekāro viņu. Grib vest sev līdzi tumsā. Dīke pretojas.

 

Hārons (nepacietīgi). Eiridīke, tu esi skaista! Nāc taču!

Apliek roku viņai ap vidukli, skūpsta. Dīke atraujas.

Dīke. Nē!

 Hārons (aizvainoti). Kas man vainas?

Ermīnija sastingst un uzmanīgi klausās abu sarunā. Kukija un Papija aizrautīgi glāsta Orfeju, kurš aizvētām acīm bauda pielūdzēju apbrīnu.

Dīke. Man tevis bail, Hāron. Tu esi salts. (rāda uz Orfeju) Viņš labāks ir par tevi.

 Hārons (klusi, bet valdonīgi, Dīkei). Vai tiešam domā, ka tas tiesa, Eiridīke? Paraugies, viņš labs ar visām. Es - ar tevi vienu. Pati atskriesi pie manis! Pati! Līdz pašai Stiksai! (vēršoties pie Orfeja, skaļi) Esmu dzirdējis tevi slavējam, tu – lielībniek! Spēlē skaļāk, Orfej! Ne visur to dzird!

 Orfejs (iztraucēts no ekstāzes, nepatikā) Ko mels, vecais? Kur nedzird?

 Viss apklust. Lēnām satumst.

 Hārons (dobji). Tur, (rāda tumsā) Pazemē.

 

Tumsa.

 

2.aina.

Hārons, Kukija, Papija.

 

 Hārona laiva. Tikko caurskatāma krēsla, migla. Liega, balta gaisma apspīd vīrieti baltās drānās no mugurpuses. Dzirdami ūdens šļaksti kā airējot. Izgaismojas vīrieša seja.

 

Hārons.  Es esmu Hārons, pārcēlājs. Ceļu upei pāri uz Pazemi, prom no kaislībām un likstām. (skatītāju zālē raugoties)  Ei, cilvēki, mēs tiksimies. Katrs savu reizi nāk te lejā, pie manis Stiksas krastā, un es esmu tas, kurš var lemt ņemt savā laivā vai nē. Cilvēki nāk raudādami, dažkārt smiedamies. (smejas)

Oho, un gadās ne tas vien. Reiz te atnāca kāds vīrs - jā, atceros, Orfejs. Jā, dzīvs viņš stāvēja upes krastā. Lūdzās pārcelt pie tikko mirušās sievas Eiridīkes, un spēlēja savas kokles tā, ka mana cietā sirds padevās, un es sacīju viņam,  - man īsti tev neticas, bet ja tava mīlestība ir tik skaista kā tava dziesma, ej  un ved mīļoto mājās, saki, lai seko, tikai pielūko, ka neatskaties, nesauc viņu vārdā, sargies modināt vārtu suni – deviņgalvu Cerberu. Nešpetns rējējs. Tam deviņas rīkles – ļaunums, nenovīdība, greizsirdība, skaudība, viltība, alkatība, dusmas, iekāre un muļķība. Ja  tas lops sāks riet, Eiridīkei būs jāiet atpakaļ, tev – no kurienes nāci.

Ei, cilvēki, es izstāstīšu kā viss bija. 

Vīzija "Gaisma un Tumsa"

Šis teksts atnāca pie manis šoruden un teica , - pieraksti un nolasi mani.Tie ir vārdi , kuriem jātiek teiktiem  īstajā laikā .... pirms - tiem nebija Laika , pēc - vairs nebūs.

Gaisma un Tumsa.

Gaisma. Paņem baltu audeklu, baltu krāsu uz uzglezno to. Paņem baltu krītu un uzraksti uz baltas lapas. Baltas gaismas šaltis. Tīri , skanīgi smiekli.

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,

Es - tavās pēdiņās.

Viņas soļi ir tik viegli, ka nepaliek pēdu. Vienīgi apjausma. Es lasu viņas grāmatu un tajā nav burtu. Viņai nav melnās krāsas. Redzu vien lapas žilbo baltumu, laimīgu jābūtību. Mums jābūt laimīgiem, jābūt veseliem , jābūt mīlētiem....., bet vai tā ir?

 Balto uz baltā neredz. Uzraksti ar baltu uz balta un tu būsi uzrakstījis NEKO.

Palūdz talkā Gaismas māsu Tumsu. Viņai ir melns zīmulis un melna tinte.

Paņem Tumsas melno un uzraksti Tumsu. To nevar noliegt, jo tā ir tevī, manī, katrā no mums. Ieklausies, ko tā saka. Paveries viņas daiļajā, skumjajā sejā. Viņai ir melna kleita, viņas mati kā čūskas aizvijas līdz viduklim un viņas tumšās acis ir pilnas jautājumu.

Ai, Indrānu vedekla, vai tavam bērnam vajag vairāk kā svešam? 

Ai, Indrānu dēls, kam tu ķildojies ar savu tuvāko, nepildi solījumus, izliecies par nespējīgu, kad tev lūdz palīdzību, pārdod tēvu zemi, nesātā grāb, ko tev patiesībā nevajag un tava meža vietā tagad ir vieni celmi?

 Tumša tumša tā eglīte,

Kur Saulīte nakti guļ.

 Vai tā ir egle, kuru liek pie bēru mājas? Kas mums vainas?

Kādēļ mūsu dziesmas skan skumji?

Kādēļ mūsu Veļu laiks ilgst ilgāk par mēnesi?

Kādēļ mēs pusi vasaras svētījam kapu svētkus? 

Kādēļ mums tik svarīgi aiziet uz kapiem, ja zinām , ka dvēseles mājo Debesīs? 

Kādēļ mums tik daudz sēru dienu? 

Kādēļ mēs neprotam piedot? 

Kādēļ aizmirstam par saviem dzīvajiem varoņiem, bet augstu godājam mirušos? 

Ko tad vairs līdz mūsu raibie pušķi un labie vārdi? 

Pēdējais gods? 

Bet kur tas gods bija visu dzīvi? 

Vai cik Tumsa ir viltīga! Iedzinusi stūrī! Un viņas rokās trīc pēdējais, trumpja dūzis. Viņa pienāk cieši klāt un saka, - tu nemitīgi lūkojies un rocies pagātnē, jo baidies, ka nākotnes nav. Es atbildu, – nē. Un tu? Pasaki pretī Tumsai, pasaki Tumsai sevī , - ka beidzot novilksi sēras par to, kas nav sanācis, un sāksi līksmot par to, kas ir dots.

Tec, Saulīte, pagaid mani,

Ko es tevīm pasacīš’.

Saule riet. Drīz pavisam drīz. Varbūt var paspēt raitā solī līdz jūrai. Jāiet, kamēr gaišs, kamēr Saulīte zeltena, kad sāks sarkt, būs par vēlu. Kamēr aizskriesim līdz krastam, vien sarkana blāzma pa pamali. Saulriets ir drebošas gaidas un spožs krāšņuma mirklis. Laiks ir mirkļu plūsma, laiks ir miršana. Saulrietā to redz viskošāk - verdoša mirkļu neapturamība. Tu nevari apturēt Sauli. Dari ko gribi. Raudi vai dejo. 

Tumsa saka, - ziemas dienas ir īsas. 

Gaisma saka , - tu redzēsi, pavasarī tās kļūs garas.  

- Un tad? – vaicā Tumsa , - tā viena alga norietēs. Tu nevari darīt cilvēka gājumu bezgalīgu, valsts pastāvēšanu nebeidzamu.

Gaisma teic, - jo augstāk Saule kāpusi, jo ilgāk kavējas. 

Mēs esam dzirdējuši, ka ir cilvēki, kuri dzīvo Metuzāla mūžu, un ir bijusi tūkstošgadu Roma. Bet varbūt galvenais nav ilgums. Arī īsa dzīve ir dzīve, īsa diena ir diena ar ausmu un rietēšanu. Un kas tai pa vidu? Kā paliek ar veikumu? Vai liekāka vērtība, ja cilvēka dzīve ir dižiem darbiem pilna, vai bijusi vienīgi rotaļa? Vai vienmēr ir svarīgi augļi? Varbūt reizēm  gana ar ziedēšanu?

Auga auga rūžeņa sorkona dorzā...

Uzziedi par mums , Saule. Uzziedi pār visu debess jumu. Brīdī, kad satiekas Gaisma ar Tumsu, sveicot viena otru kvēlā apskāvienā.

Es runāju uz mums, mani mīļie. Uz mums, kuri sēžam vienā laivā un zem vienas Saules. Lai gan viens domā ,ka sēž glaunā mājoklī, otrs nīkuļo mazpilsēta, kāds lepni ēd speķi lauku sētā , bet vēl kāds rakājas pie miskastes. Mūsu Saulei ir vienalga, ko mēs katrs sev esam sataupījuši, un viņa norietēs visiem vienādi. Vai kāds domā, ka viņam būs sava personīgā Saule pēc tās rieta? Vai kāds domā, ka viņam būs palikusi sava personīgā Latvija, kad tā būs beigusies pārējiem? Mums ir jāiemācās nepārdot tēvu zemi un savu dzīvi. Nav pasaulē tādas naudas un tādas mantas, dēļ kuras drīkstētu to darīt. Mums ir jāiemācās atbalstīt vienam otru gan vārdos, gan darbos. Mums ir jāiemācās nesavtība, devība un sadarbība. Mums ir jāiemācās redzība un dzirdība. Mums ir patiesi jāiemācās mīlestība. Un mums ir maz laika. 

Saule riet. 

Neapturami.

Teic, ka cilvēka dabu nevar mainīt. Lapoju vēstures grāmatas un man gribās tā saukt par kara, alkatības, godkāres un naida grāmatām. Kādu grāmatu rakstām mēs paši? Tagad, šobrīd? Kaut tā būtu gaismas, skaistuma , prieka, labestības un gudrības grāmata. Un kaut tajā nebūtu neviena melna burta.

Mani mīļie, man gribējās jūs smīdināt, un  smieties pašai, bet man nav tiesību. Brīdī, kad riet Saule man ir jāsaka - mācamies būt par Sauli katrs un būsim kā Saule viens otram.

Noriet Saule vakarā

Zelta zarus zarodama.

Kaut tam mūsu mūžiņam

Jel pusīte tā zarotu.

15. 11. 2013.

Nolasīts Rakstnieku kopas "DORE" Prozas lasījumā "Karstas rindas" , LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā . 7.12.3013.

Performance 

Paņem melnu tinti, baltu lapu un uzraksti ... to, kas ir patiess kā asinis no tavas sirds ... 

Lai tava spalva dejo,

Lai tā krīt,ja jākrīt, un top pacelta, kad  pienācis laiks.

Lai tā vienmēr ir ar tevi.

Lai tā esi tu.

Einārs Kvilis ( ģitāra) , Sanrda Sabīne Jaundaldere ( deja).