Luga 1 cēlienā, 6 ainās. 2013/2024.
Orfejs - talantīgs, kaislīgs,
iekārojams. Eiridīke - jauna, skaista, mīlēta. Ir zināms, ka viņa piepeši
nomira, iekāpa Hārona laivā un devās pāri Pazemes upei Stiksai. Kādēļ? Kas
izpostīja viņu laimi?
Sengrieķu mīts vai
šodiena? Ir zināms, ka Orfejs, dzīvs būdams, sekoja Eiridīkei Pazemē, bet
nevarēja atgūt? Sērojošo Orfeju saplosa iemīlējušās menādas, bet vai tikai viņu
vien. Kaisle aizvien sien ciešus mezglus,
kurus atraisīt spēj tikai laiks.
Ermīnija, Dīkes draudzene un
kaimiņiene.
Papija, pamesta sieva.
Kukija, vecmeita, klibiķe.
1.aina.
Orfejs, menādas,
Hārons.
Skan rokmūzika. Koša mainīga gaisma. Telpas
vidū paaugstinājums. Izgaismojas dejotāju grupa - menādas, uzbužinātiem matiem,
vienkāršos, bet pavedinošos tērpos dejo ap Orfeju, pieskaras viņam, glāsta. Orfejs
uz paaugstinājuma – ekstātiski dejo un
izbauda notiekošo, skūpsta dejotājas. Orfeja tēlam piemīt versmains,
valdzinājums. Orfejs ir tērpies kā rokzvaigzne - pieguļošās biksēs, gandrīz pilnīgi
atpogātā melnā zīda kreklā, kuru dejas laikā sievietes viņam novelk.
Mūzika pieklust,
pāriet bungu ritmā, ģitāras skaņās. Sievietes aizvien lēni dejo, Orfejs pakāpies
viņām pāri uz paaugstinājuma sastingst izplestām rokām un atmestu galvu.
Skani,
mana kokle, skani - kā vēja šalkas, kā lapu čaboņa, kā vētras auri un putnu
klaigas naktī.
Menādas glāsta
Orfeju. Viņš apskauj te vienu, te otru, taču liekas, nav aizrāvies ne ar vienu
no tām.
Orfejs (veroties tālumā). Ak, mana daiļā,
tavs augums kā no medus, kā no piena. Tavi mati - no ziediem, no zīda, tavas
rokas kā vijas, un kājas - lokani vītoli. Tava elpa smaržo pēc āboliem. Viena
tava acs ir Saule, otra – Mēness. Viena raud, otra smejas. Kad debesis pārklāj
man zvaigžņoto autu, vairs neprotu rītu un vakaru. Es protu tikai tevi, un
tavas krūtis ir mana apelsīnu birzs.
Orfejs (eksaltēti). Ak, priesterienes, ielejiet
man vīnu no mīlas dievietes saldās mutes.
Menādas sniedz
skūpstus, Ermīnija - pilnu kausu. Orfejs to kāri izdzer.
Kamēr
Orfejs dzer, menādas lokās lēnā dejā. Dejotāju vidū ieslīd Hārons, apskauj
un dejo ar Dīki. Izrāda viņai, ka iekāro
viņu. Grib vest sev līdzi tumsā. Dīke pretojas.
Hārons (nepacietīgi). Eiridīke, tu esi
skaista! Nāc taču!
Apliek roku viņai ap vidukli, skūpsta. Dīke atraujas.
Dīke. Nē!
Ermīnija
sastingst un uzmanīgi klausās abu sarunā. Kukija un Papija aizrautīgi glāsta
Orfeju, kurš aizvētām acīm bauda pielūdzēju apbrīnu.
Dīke.
Man
tevis bail, Hāron. Tu esi salts. (rāda uz
Orfeju) Viņš labāks ir par tevi.
Tumsa.
2.aina.
Hārons, Kukija, Papija.
Hārona laiva. Tikko caurskatāma krēsla, migla. Liega, balta
gaisma apspīd vīrieti baltās drānās no mugurpuses. Dzirdami ūdens šļaksti kā
airējot. Izgaismojas vīrieša seja.
Hārons. Es esmu Hārons, pārcēlājs. Ceļu upei pāri uz Pazemi, prom no kaislībām un likstām. (skatītāju zālē raugoties) Ei, cilvēki, mēs tiksimies. Katrs savu reizi nāk te lejā, pie manis Stiksas krastā, un es esmu tas, kurš var lemt ņemt savā laivā vai nē. Cilvēki nāk raudādami, dažkārt smiedamies. (smejas)
Oho,
un gadās ne tas vien. Reiz te atnāca kāds vīrs - jā, atceros, Orfejs. Jā, dzīvs
viņš stāvēja upes krastā. Lūdzās pārcelt pie tikko mirušās sievas Eiridīkes, un
spēlēja savas kokles tā, ka mana cietā sirds padevās, un es sacīju viņam, - man īsti tev neticas, bet ja tava mīlestība
ir tik skaista kā tava dziesma, ej un
ved mīļoto mājās, saki, lai seko, tikai pielūko, ka neatskaties, nesauc viņu
vārdā, sargies modināt vārtu suni – deviņgalvu Cerberu. Nešpetns rējējs. Tam
deviņas rīkles – ļaunums, nenovīdība, greizsirdība, skaudība, viltība,
alkatība, dusmas, iekāre un muļķība. Ja tas lops sāks riet, Eiridīkei būs jāiet
atpakaļ, tev – no kurienes nāci.
Ei,
cilvēki, es izstāstīšu kā viss bija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru