pirmdiena, 2014. gada 20. janvāris

Luga - viencēliens "Orfejs. Pāri upei" (fragments)

Orfejs. PĀRI UPEI

Luga 1 cēlienā, 6 ainās. 2013/2024.

Orfejs - talantīgs, kaislīgs, iekārojams. Eiridīke - jauna, skaista, mīlēta. Ir zināms, ka viņa piepeši nomira, iekāpa Hārona laivā un devās pāri Pazemes upei Stiksai. Kādēļ? Kas izpostīja viņu laimi?

Sengrieķu mīts vai šodiena? Ir zināms, ka Orfejs, dzīvs būdams, sekoja Eiridīkei Pazemē, bet nevarēja atgūt? Sērojošo Orfeju saplosa iemīlējušās menādas, bet vai tikai viņu vien. Kaisle aizvien sien  ciešus mezglus, kurus atraisīt spēj tikai laiks.

 

 Orfejs, mūziķis.

 Menādas: Dīke, Orfeja sieva.

                Ermīnija, Dīkes draudzene un kaimiņiene.

                Papija, pamesta sieva.

                Kukija, vecmeita, klibiķe.

 Hārons, Stiksas pārcēlājs.


1.aina.

Orfejs, menādas, Hārons.

 

 Skan rokmūzika. Koša mainīga gaisma. Telpas vidū paaugstinājums. Izgaismojas dejotāju grupa - menādas, uzbužinātiem matiem, vienkāršos, bet pavedinošos tērpos dejo ap Orfeju, pieskaras viņam, glāsta. Orfejs uz paaugstinājuma –  ekstātiski dejo un izbauda notiekošo, skūpsta dejotājas. Orfeja tēlam piemīt versmains, valdzinājums. Orfejs ir tērpies kā rokzvaigzne - pieguļošās biksēs, gandrīz pilnīgi atpogātā melnā zīda kreklā, kuru dejas laikā sievietes viņam novelk.

Mūzika pieklust, pāriet bungu ritmā, ģitāras skaņās. Sievietes aizvien lēni dejo, Orfejs pakāpies viņām pāri uz paaugstinājuma sastingst izplestām rokām un atmestu galvu.

 Menādas (baudkāri). Spēlē, Orfej, spēlē!

 Orfejs (kaislīgi). O, daiļās, jums par prieku! Skani, mana kokle, skani kā lietus šaltis, kā upes krāces, kā ūdeņu kritumi, kā pērkona dārdi. (tāla dārdoņa)

Skani, mana kokle, skani - kā vēja šalkas, kā lapu čaboņa, kā vētras auri un putnu klaigas naktī.

 Menādas (kaislīgi). Spēlē, Orfej, spēlē!

 

Menādas glāsta Orfeju. Viņš apskauj te vienu, te otru, taču liekas, nav aizrāvies ne ar vienu no tām.

 

Orfejs (veroties tālumā). Ak, mana daiļā, tavs augums kā no medus, kā no piena. Tavi mati - no ziediem, no zīda, tavas rokas kā vijas, un kājas - lokani vītoli. Tava elpa smaržo pēc āboliem. Viena tava acs ir Saule, otra – Mēness. Viena raud, otra smejas. Kad debesis pārklāj man zvaigžņoto autu, vairs neprotu rītu un vakaru. Es protu tikai tevi, un tavas krūtis ir mana apelsīnu birzs.

 

Orfejs (eksaltēti). Ak, priesterienes, ielejiet man vīnu no mīlas dievietes saldās mutes.

 

Menādas sniedz skūpstus, Ermīnija - pilnu kausu. Orfejs to kāri izdzer.

Kamēr Orfejs dzer, menādas lokās lēnā dejā. Dejotāju vidū ieslīd Hārons, apskauj un  dejo ar Dīki. Izrāda viņai, ka iekāro viņu. Grib vest sev līdzi tumsā. Dīke pretojas.

 

Hārons (nepacietīgi). Eiridīke, tu esi skaista! Nāc taču!

Apliek roku viņai ap vidukli, skūpsta. Dīke atraujas.

Dīke. Nē!

 Hārons (aizvainoti). Kas man vainas?

Ermīnija sastingst un uzmanīgi klausās abu sarunā. Kukija un Papija aizrautīgi glāsta Orfeju, kurš aizvētām acīm bauda pielūdzēju apbrīnu.

Dīke. Man tevis bail, Hāron. Tu esi salts. (rāda uz Orfeju) Viņš labāks ir par tevi.

 Hārons (klusi, bet valdonīgi, Dīkei). Vai tiešam domā, ka tas tiesa, Eiridīke? Paraugies, viņš labs ar visām. Es - ar tevi vienu. Pati atskriesi pie manis! Pati! Līdz pašai Stiksai! (vēršoties pie Orfeja, skaļi) Esmu dzirdējis tevi slavējam, tu – lielībniek! Spēlē skaļāk, Orfej! Ne visur to dzird!

 Orfejs (iztraucēts no ekstāzes, nepatikā) Ko mels, vecais? Kur nedzird?

 Viss apklust. Lēnām satumst.

 Hārons (dobji). Tur, (rāda tumsā) Pazemē.

 

Tumsa.

 


2.aina.

Hārons, Kukija, Papija.

 

 Hārona laiva. Tikko caurskatāma krēsla, migla. Liega, balta gaisma apspīd vīrieti baltās drānās no mugurpuses. Dzirdami ūdens šļaksti kā airējot. Izgaismojas vīrieša seja.

 

Hārons.  Es esmu Hārons, pārcēlājs. Ceļu upei pāri uz Pazemi, prom no kaislībām un likstām. (skatītāju zālē raugoties)  Ei, cilvēki, mēs tiksimies. Katrs savu reizi nāk te lejā, pie manis Stiksas krastā, un es esmu tas, kurš var lemt ņemt savā laivā vai nē. Cilvēki nāk raudādami, dažkārt smiedamies. (smejas)

Oho, un gadās ne tas vien. Reiz te atnāca kāds vīrs - jā, atceros, Orfejs. Jā, dzīvs viņš stāvēja upes krastā. Lūdzās pārcelt pie tikko mirušās sievas Eiridīkes, un spēlēja savas kokles tā, ka mana cietā sirds padevās, un es sacīju viņam,  - man īsti tev neticas, bet ja tava mīlestība ir tik skaista kā tava dziesma, ej  un ved mīļoto mājās, saki, lai seko, tikai pielūko, ka neatskaties, nesauc viņu vārdā, sargies modināt vārtu suni – deviņgalvu Cerberu. Nešpetns rējējs. Tam deviņas rīkles – ļaunums, nenovīdība, greizsirdība, skaudība, viltība, alkatība, dusmas, iekāre un muļķība. Ja  tas lops sāks riet, Eiridīkei būs jāiet atpakaļ, tev – no kurienes nāci.

Ei, cilvēki, es izstāstīšu kā viss bija. 



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru