Par klusēšanu. Kad klusē putni un cilvēki? Kad tie ir aizņemti ar izdzīvošanu - meklē pārtiku, slēpjas, bēg, sirgst vai guļ.
Kad tie vidžina vai dzied? Kad necīnās, bet dzīvo - jūtas labi.
Kad tie kliedz? Kad tie brīdina, cīnās, ir izmisumā, kad tiem sāp.
Bet te arī līdzībai beigas.
Putni nekad nedzied par naudu, jo tie nezina, kas ir nauda vai kā ir pārdot savu balsi un sevi.
Putni nedzied kara dziesmas, jo tie nezina kas ir karš.
Putni nedzied peļņas, slavas kāres jeb pienākuma pēc vai tapēc, ka ir amatierkolektīvā vai dziesmusvētkos, kur tā vajag. Putni nezina, ka var būt pienākums dziedāt kolektīva dēļ vai tādēļ, lai vakaros izšmauktu no mājas rutīnas vai izpelnītos kādu kolektīvo ekskursiju. Nav iedomājams putns, kurš pamestu savus putnēnus, lai uzdziedātu draugu pulciņā. Izceltos šovos un konkursos.
Un vēl cilvēki dzied, kad ir piedzēruši. Cilvēkam tas ir normāli. Ar to pat lepojas.
Cilvēki raušas uz skatuvēm un gaudo par savām mikrofonos, veic ierakstus, lai to dzirdētu pēc iespējas vairāk, tālāk un ilgāk. Kādēļ?
Ja reiz dziesma ir domāta vienam vienīgajam mīlotajam vai esošajam mirklim.
Putni nesaprastu ar ko un par ko. Varbūt tādēļ pavasara mežā ir tik neparasti dzidri. Apsolūti tīro, reibinošo putnu dziesmu dēļ. Tur dzied pati daba un dzīvības prieks.
Putni dzied tikai pašas dzīves dēļ - tīri un bez sārņiem.
06.03.26.
Cilvēki iezīmē laikmetu. Katram ir individuālais laikmets - īsāks, garāks. Pamazām laikmeta audums noaužas ikvienam. Bērniem un jauniešiem tas ir īss un plāns. Veciem cilvēkiem tas ir apjomīgs, blīvs, savijies ar neskaitāmiem notikumiem, pārvirzēm, izmaiņām, un tas ir pieblīvēts ar "pārejām", kuras cilvēks veicis. Katra "pāreja" ir uzvara, pārvara, pārvarēšana. Cilvēks ir ticis pāri šķērslim un dzīvojis tālāk līdz izejai no laikmeta, kuru iezīmē aiziešana no šīs pasaules, kad laikmeta audums tiek nogriezts un noņemts no stellēm. Kurš no audumiem vērtīgāks - nav svarīgi, bet dažus mēs pieminam, godājam, cilājam, citus - aizmirstam, un tikai dažus - mīlam. Mūsu acīs un atmiņās tiem ir skaistākās krāsas un maigākais mīkstums. Mēs atceramies to vizuļošanu un pieskaršanos. Un nav svarīgi, vai cilvēks dzīvojis vēsturiskos laikos, veicis nozīmīgas lietas. Mūsu sirdīs paliek tikai skaistums un maigums.
05.03.26.
Pasaule mainās, un maldās tās, kurš domā, ka paša nekustīgums un nekā nedarīšana spēs palēnināt pārmaiņas. Tās notiks varbūt pat straujāk kā mainoties pašam. Nelīdzēs iegrimšana ikdienas rosībā, nelīdzēs pozitīvā domāšana, nelīdzēs meditācija un harmonizēšanās. Nekas no tā nav tik fundamentāls, lai ko mainītu. Virspusējas lietas aizvien peld virspusē, izliekas par svarīgām, aizsedz reālo ainu. Klausoties, kā bļauj mērkaķi vai rej suņi, mēs nedzirdam kā putni vij ligzdas un ziedos san bites, bet bez bitēm neienāksies augļi, un bez putniem iznīks augi. Par to visu mēs aizmirstam skanot negantai riešanai un klaigām. Tomēr pasaule var lieliski iztikt bez suņiem, mērkaķiem un arī ... cilvēkiem. Pat ļoti lieliski.
03.03.26.
Jau mēnešiem ilgi ir reibonis. Tas nepāriet. To paciest kļūst aizvien grūtāk. Kā lai to aizmirst? Kad tas piemeklēja mani pirmo reizi, likās, ka tas ir pārejoši. Es brīnos par ārstiem, kuri izvēlas paņemt tavu naudu, bet nedarīt neko, lai tev palīdzētu - nu, tā teikt, mēs paņemam, jo tu atnāci, bet nedaram, jo nezinam, ko darīt. Burvīgi. Vēlāk viņi teiks, ka es lūdzu palīdzību pārāk vēlu - pati vainīga. Un tad es domāju, - kur gan ir viņu sirdsapziņa un godaprāts? Kā iespējams dzīvot ar apziņu, ka tu nevis dari savu darbu, bet to simulē. Cik daudz tādu cilvēku ir sabiedrībā? Ar gadiem liekas, ka to ir milzīgi daudz. Daudz vairāk kā reiz aristokrātu. Simulantu karuselis griežas aizvien ātrāk. Tajā ņirb ierēdņu, lēmēju pārvalžu, ārstu, pasniedzēju, konsultantu, komisiju locekļu, savienību padomju, politiķu, valžu pārstāvju un neskaitāmas citas sejas. Viņi spriež, sacer, raksta papīrus, klasificē, paraksta, izvēlas, rīko, norīko un izlemj kuram dzīvot, bet kuram ne. Reiboni var piedzīvot ne tikai cilvēks, bet arī ģimene, kopiena, sabiedrība kopumā, valsts, valstu apvienības. Simulantu rīkotais kruselis griežas aizvien straujāk. Viņiem ir izdevīgi, ka mēs nespējam izsekot notiekošajam, nespējam pielāgoties, jo noteikumi mainās tik strauji, ka tos grūti izpildīt un vai vajag, jo to izpildīšana rada vienīgi jaunas problēmas.
Kas gan notiek, kad cilvēks sasniedz maksimālu noreibumu? To zina katrs, kurš bērnībā kaut reizi spēlējis "vilciņu". Viņš zaudē līdzsvaru un krīt. Nokrītot kļūst vēl sliktāk, un ne visi pēc tā spēj piecelties.
27.02.26.
Lai tiktu pāri, ir jābūt vieglam - vieglākam kā parasti. Tev jābūt gatavam kaut ko atstāt, nepaņemt, aizmirst, piedot, atdot, nepieķerties un neturēties pretī brīdim, kad jānotiek pārejai. Jā, tam vajag drosmi. Es atceros šo zīmējumu. Reiz gribēju visas šīs domas vienkārši uzzīmēt. Zīmējums ir skaidrāks un pilnīgāks par vārdiem. Kad tagad vēroju šo putnu, kurš atrodas uz dobji melna laukuma, pūlēdamies saņemties pārejai - es jautāju, - Kādēļ tik grūti? Un redzu, - Jo tur pa vidu ir saknes - viss no kā ir barojies lielais koks, viss, ko mēs atzīstam par savām saknēm, par svarīgo. Nav viegli pārkāpt pāri saknēm, atstāt tās aiz muguras, ja vienmēr un allaž esi domājis, ka tām jābūt tavu acu priekšā, bet vai tiešām? |Varbūt tās tikai veido sētu, sietu, barjeru - attur tevi būt brīvam. Vieglāk taču ir tupēt turpat, nedarīt neko. Saknes - vainīgas, ka tu nedari. Nē. Tās tikai ir, bet nedari - tu. Un no tiesas, tās nav putna saknes, bet koka. Ne jau putns ir nolemts būt piederīgs saknēm. Putns varbūt ir brīdi šūpojies, ligzdojis, ir bijis kokā uz brīdi, bet viņš nav tā daļa. Koks savu ēdienu saņem caur saknēm, no zemes, bet ne putns. Varbūt putns ir dieva rokā, bet arī tikai uz brīdi kamēr atceras, ka viņam ir spārni un par saknēm labāk der debesis. Laimīgu lidojumu, putniņ!
19.02.26.
Pārejot tu nekad nepaliksi tas pats. Pārejot tu mainies. Pēc pārejas iepriekšējais beidzas un sākas nākamais. Tā ir neizbēgamība. Atgriezties tu nevari. Tā ir ilūzija, ka vari. Tas, kurp tu atgriezīsies vairs nav tas pats. Tas ir nākamais, jo viss mainās ik mirkli - laiks, pasaule, tu.
11.02.2026.
Kas apslēpts aiz ir mazā un pakļautā vēlmes būt nozīmīgam? Kā ir būt mazam bērnam, kurš ietērpjās pieaugušo drānās, imitējot izfantazētu "varoni", tēlo svarīgumu vai nododas iedomu spēlei, uzdodot vēlamo par esošu, un svin savas niecīgās uzvaras ar milzīgu lepnumu. Var arī šādi. Nekā slikta, ar konfekšu papīru apdarinātā kartona zobenā nav, tikai nedrīkst skatīties tālāk par savu provincīti un degunu, jo sanāk vilties. Iedomātais lielums izrādās sīks, patmīlīgs un niķīgs. Piedevām, palūkojies apkārt, tas labi apzinās savu sīkumu, parastību un nespēju. Tam vienlaikus ir dusmas un skauž, bet tas lišķē citiem un ir bīstams. Pirmkārt jau sev, tad tiem, kuri atrodas vienā laivā ar viņu, jo neprotot peldēt, apgalvo, ka prot. Ja laiva grims, viņš vispirms izliksies, ka palīdzēs viņa iedomātie spēki, bet redzot, ka nepalīdz, centīsies kādam līdzās, atņemt peldriņķi. Ja viņam neizdosies, viņš nogrims bez ziņas un miņas, ja izdosies - leposies, ka "dies palīdzējis". Visu patiesi lielo un dižo viņš izvēlas neredzēt vai noliegt, toties slavēs savus krikumus un sīkumus uzliela kā lielus tikumus. Viņa vārds ir Provinciālisms.
19.12.25.
Tas, ko mēs saucam par ''kastaņiem'' nemaz nav kastaņi, jo kastaņus iespējams novārīt un ēst. Rudens pusē izsalcis nabags tos salasa mežā vai ceļmalā un remdē izsalkumu. Bagātais var tos nopirkt tirgū vai supermarketā par krietnu naudu, un mieloties kā ar delikatesi. Mūsu "kastaņi" ir indes vāceles. Pat nedomājiet tos ēst. Der tikai bērniem, nieku darināšanai. Māņticīgie melš, ka nēsāti kabatā tie nes veiksmi. Patiesībā tos bezjēdzīgi nes paši, šāds talismans tikai aizņem vietu, kurā varētu būt dāvaniņa - bērnam, mutautiņš - asarām, sīknauda - ubagam. Jā, toties pie mums daudz ubagu. Vairāk nekā redzat uz ielām. Ar tiem pilnas visas malas. Viņi ubago iztikai, pudelei, želastībai, cerībai, zālēm, veselībai. Ubago ilgi un bezcerīgi, līdz nāvei. Nedodiet viņiem to "kastani" un nebāziet to acīs, kad nāks raudas par postu, ko redzat, jo tas reiz ir kastanis, kas nes veiksmi. Kāda veiksme? Patiesībā - sakaltis indes bumbulis.
17.12.25.
Vēji rauj vaļā durvis, durvis pa kurām ielavās aukstums, tumsa un nelāga smaka. Aizveriet tās! Tikai tā var nosargāt siltumu un gaismu. Nesakiet man, ka tā slēpjas no pasaules - ieslēdzas mazā, siltā, bezgaisa telpā. Nē, es aizveru tumša, dvakojoša pagraba durvis, melnu bezzobainu muti, kura tiecas aprīt. Kā es to zinu? Izlasīju internetā cietsirdīgu joku par vājiem un slimiem. Cik slimi esam, ja varam tā jokot? Sajūta riebīga kā pagrabā, pubekļos un pelējumā, kā sajūtot nāves elpu kāda mēdz uzvēdīt baznīcu kriptās, kur guļ ideālu līķi - svēti, pareizi un beigti. No manām neveiklajām rokām izslīd skaists stikla trauks un sašķīst smalkās druskās, kā jau daždien triecienizturīgais stikls.Tā plīst ideāli, svētumi un ticība labajam. Tagad tas ir mēslu kastē. Kam tādi joki un ziņas? Lai ievainotu, saldētu, bojātu, sapūdētu un saplēstu to, kas vēl palicis neskarts. Turpmāk tās durvis būs jātur ciet krietni stingrāk kā iepriekš. Smirdoša un pūstoša pagraba durvis. Nezinat ko ar to iesākt? Vai nu iztīriet vai aizberiet.
12.12.25.
Vakar man kāds apgalvoja, ka vajag turpināt rakstīt arī tad, ja raksta tikai "kastei pagultē", saprotot, ka neviens neatradīs, nesalasīs un nesapratīs. Varbūt, bet vai vajag? Vēl vienu lugu, grāmatu, poēmu, ja nav nopublicētas jau uzrakstītās? Mēs darām tik daudz lieka, nevajadzīga. Un kāds ir atlikums - vien pelni un putekļi. Vai tas ir tas, kas jāsasniedz? Kurš te ko ir sasniedzis vairāk? Nesakiet, ka visam ir jēga, ka citiem paliks, patiks. Nu un tad? Kāda puteklim daļa, kur un kam viņš tiks, kad izputēs. Neviens tam nejautās, ņems un iemīcīs kādā ķieģelī, kuru pazaudēs grāvī paceļam uz būvlaukumu. Nu un tad?03.12.25.
Klases biedri. Daļu atceros labi, citi - gandrīz vai gluži izdzisuši no atmiņas. Tā mēs aizejam, dziestam, izdziestam. Vispirms notikumi, balsis, vārdi. Tuvinieku un draugu izskatu mēs paturam atmiņā kā pēdējo, bet tieši tas ir visnepastāvīgākais, zudīgākais. Šo mazo meiteņu un zēnu vairs nav. Nav viņu smieklu un blēņu. Ir cilvēki, jau krietni gados. Cits ir enerģijas un panākumu, cits sāpju piepildīts. Kā nu katram ļauts. Sevi atceros nemaz. Fotogrāfijā atpazīstu tikai pēc drēbēm un drauga, kurš līdzās. Neatceros ne vietu, ne notikumu. Tajā vietā ir tukšums. Mēs - uz brīdi piestājuši uz ceļa, kuru sauc par dzīvi.
26.11.25.
Debesis pārvētušās par baltu lapu, blīvu pūkainu, smidzinoša lietus piesātinātu dzēšlapu. Dzēšlapas bija manas bērnības burtnīcās, lai paliktu zem rokas, nosusinātu tinti. Spalvas un pildspalvas mazliet ķēpāja papīru, tinte no uzrakstītā lipa pie pirkstiem - staipīgi, zili klekši. Dzēšlapas bija par to, lai nesaķēpā. Uzlikt dzēšalapu uz jau uzrakstītās dzīves, nosusināt lieko. Pāršķirt jaunu lapu, paņemt jaunu rakstāmo un dzīvot tālāk. Viegli, tīri - debesu dzēšlapa pa vidu.
24.11.25.
Rudens iekrāso lapas. Tās norauj vējš un dzenā līdz sažūst sausas un grabošas. Kā glābjoties vēja, tās atkal un atkal uzmācīgi ielavās istabā - čab pieverot durvis, pa kaktiem un zem galda, tomēr tām nav dzīvības košuma un dzīvesprieka. Tās kustas tikai no vēja elpas. Kādudien pazaudēju krāsas. Nav jau tā, ka to vairs nebūtu. Tas aizvien stāv plauktā, bet es tās nepieņemu. Apziņas laukā aizvien vairāk ielavās melnais un baltais. Tie čaukst atverot durvis, logu, ieklausoties sarunās, ielūkojoties datora ekrānā. Tiem nav ne dzīvības košuma, ne prieka, tie kustas tikai vēja stumdīti. Melnais un baltais nāk, kad gribās sakārtot pasauli, vismaz savu - to maziņo, bet tas nav iespējams. Tas nekad nav iespējams - nošķirt labo no ļaunā. Melns, balts, pelēks.
11.11.25.
Būt uz Kalna, aizvērtām acīm. Lejā murd iela, cilvēku un auto balsis. Tām pāri plīvo saule, koku lapotnes un debesis. Sasilda, samīļo, nodzēš no sejas sāpes un skumjas, kuras iegrauzušās manā atmiņā. Dzēš lēni, bet pamatīgi, kopā ar atmiņu. Vakarā, kā no jauna, tieši uz kalna raupjā sāna ieraugu rudenī uzplaukušu ziediņu. Reiz uzrakstīju grāmatu "Kalnu Vējš. Kalnu Zieds". Kauns pat teikt, ka neatradu izdevēju. Ne jau par to, ka nemeklēju. Meklēju, bet nebija, kas uzņemtos izdot, jo tam vajag uzņēmību un izdošanu. Neviens nekad vairs to neizlasīs un neuzzinās par ko tā bija. Varbūt, ka manuskripti nedeg. Tie pazūd. Uzgleznoju grāmatu 24 gleznās. Atvedu gleznas sev līdz uz Kalnu, lai tās ir tuvāk Vējam, Ziedam un saulei.
09.11.25.
*
Šodien līst lietus. Līst kā asaras par visu, kas aizvien sāp. Vajag nolīt, lai nenorītu neko rūgtu un sāju. Norītais paliek un saduļķo rītdienu. Labāk, lai līst.
Ir reizes, kad vajag pateikt, ka tiem, kuri rāpjas atšērbeniski, pakaļa ir sajukusi ar priekšu. Vajag pateikt, lai tie brauc uz elli, ja reiz viņiem tā liekas labāk, bet nemālē melnu par baltu un nerauj citus līdzi savā neprātā.
Viņi nedzirdēs, bet lai nedzird. Paies laiks un tas rādīs, kur tā atšērbeniskā līšana novedīs. Tā novedīs bedres dibenā. Un nesakiet man, ka "tas ir labi" un, ka "pirms ausmas ir dziļākā tumsa". Ļoti žēl, ka daudzi nevar tikt pie jēgas bez tā "dibena" sasniegšanas, un žēl, ka daudziem arī nekā vairāk nebūs.
