Dziesmas.

 Dziesmu mūzika radīta pateicoties MI SUNO.

BRĪVĪBA

TEIDE

BALTS

PAVASARIS

MAIGUMS

KLUSUMS

TAURIŅŠ

TĪKLĀ

Eseja "Dievu kalns". 2013.

Spēka ir maz. Dzīves līnija kā iesprūdusi saujā, kā aizdambēta. Jūtos niecīga un viena, lai gan tā nav. Aiz aizsprosta ir cilvēki, tie plešas kā ezers, bet viņu darbi un domas ir tālu no manis. Otrpus.

 Mans ceļojums laikā un telpā turpinās. Šis posms ir sācies gandrīz pirms pus gadsimta. Ritējis ziemu Rīgā, vasaru – Lielvārdē, līdz beidzot ieprecējos un paliku Lielvārdē arī uz ziemām. Garām, tumšām, dubļainām. Tādām, kurās nevar atrast vietu. Tāpat kā grūti ir atrast vietu drēgnā istabā, kurā nav gaismas, jo nezini kur ir slēdzis vai kur stāv svece, neatrodi krāsni un mēģini kurt uguni turpat uz grīdas.

Es sakūru uguntiņ

No deviņu žagariņ.

Sildās Dievis, sildās Laima

Mana mūža licējiņ.

Mazo Dievu kalna gabaliņu, ko Daugava vēl taupījusi, vasarās esmu redzējusi tikai no pilskalna puses – svītraini, kārtainu  sānu, kā nograuztu kūku. Pa zemi turp netiek. Rumbiņas upe kā rāvas tekums priekšā, otrpus - saimnieku zeme, nedomā pāri iet. Tā tas stāv - savrup un nepieejams. Ļaudis grozās otrpus upītes ietekai, pa pilskalnu. Krusnešu brāļu pilsdrupas izmīdami un Lāčplēsi piesaukdami. Turpat stāvajā krastā - Andreja Pumpura muzejs un akmens „Lāčplēša gulta”. Var jau būt, ka Lāčplēša, jo kolhoza „Lāčplēsis” laikā atvesta. Vedot izlūzis krietns gabals, kuru nu piedienas saukt par „segu”. „Sega” gul uz zemes līdzās lielajam akmenim. Pakāpjoties uz bluķēna var ierāpties „gultas” vērumā un glūnēt pār malu uz Daugavas krastu, kur pēc Pumpurā teiktā Lāčplēss ar Meno Bruņinieku cīņas karstumā lejup nokrituši un rūkdami nogrimuši. Mati jau abiem aļģu sanesu melni, drānas piesūbējušas, bruņas un zobeni rūsas sakosti. Tiek jau teikts, ka tie tur abi arvienu pa dzelmi sitas un reiz nāks uz augšu. Nezin tik abi vai viens no tiem, un nezin vai viņus tādus kā tie nāktu kāds spētu atpazīt. Neredzamā Tumsas cīņa ar Gaismu, kura arī top par tumsu, kā ugunīs sadeg, parvēršas oglē, ūdenī nodzies, kodinās sārmā un velējas balta. Un tā uz riņķi kā vainags. Un nevar zināt kas no tā slikts kas labs, jo tas ir tik cieši, ka nevar viens bez otra būt. Un baznīcas tornis balti slienas turpat un tai pat krastā, kur melnais Bruņinieks esot kritis.

Daugavas vārava, ūdeņu meita, tā pati, kura zem nogremdētā Staburaga gula, atpeld un prasa „Vai Rīga gatava?’’. Pa simtu gadu pa ceļam uz Rīgu pie Lielvārdes piestājas, lai palūkotu kā kāvējiem sokas. Tik tie  cīņas karstumā duļķes  sakūluši aizvien viņas nenomana. Un tā viņa aizpeld gulēt atkal uz simtu gadu. Daugava pa tam kropla un uzblīdusi rij un deldē savus krastus tā, ka Dievu kalns jau gandrīz dzelmē ierauts. Un kam ļaudīm Dievu kalna vajaga, ja baznīca?

Ir ziemas, kad iegriezies ziemelis pūš ilgi un nikni līdz ledus uz Daugavas vēl pirms sniega uzsalst stingrs un gluds. Un cik sniega, tik ziemeļvējs nopūš ledu pliku un tas turās gluds bez atkušņa vai pusi ziemas.  Tā gadās reti, bet kad tas ir gana biezs, var ņemt slidas un laisties pāri un arīdz augšup uz Dievu kalnu. Manas slidas ir gadus divdesmit vecas un no baltām palsas noplukušas. Vēl no tā laika, kad slidoju Valsts Elektrorūpnīcas – VEF slidotavā. Lepnā valsts rūpnīca sen mantkāres piebeigta, izvazāta un notirgota Vāczemes tirgoņiem par lētām precēm piebāztu bodi. Slidotava – likvidēta. Slidas ir.  Kam man slidas? Auju kājās, lai var Dievu kalnā kāpti.

Slidoju uz augšu, vējš mugurā, viegli. Daugavas ledū plaisas. Ik pa laikam, kur ledus vēja nopūsts melns, plaisas izdzinušas tīmekli. Kā zirneklis būtu audis. Ko gan viņš ķer? Vāravas? Ne mani. Es - pāri tīklam un garām. Slidoju no līcīša ietekas, garām Lielvārdes pilsētiņas centram un uz augšu līdz bijušā kolhoza „Lāčplēsis” bijušajai zemei. Tagad tā gabalos sasraustīta, kā lācis pats būtu plēsis. Un vasarā gar Daugavas malu vairs nenoiesi kā reiz maza meitene gāju. Sētas un suņi. Nikni sumpurņi priekšā dzelžu tīklus novilkuši. Ne pāri tikt. Vienīgi ziemu pa ledu un vēl nedēļu vasaras beigās, kad Keguma HESā slūžas palaiž vaļā un ūdens krātuvi nolaiž. Tad Daugava laizīdamās rāpjas uz veco gultni, bet sniegt jau nesniedz. Taču gar dubļaino malu kāds gājējs paiesies. Pūstoši un vēl dzīvi gliemji skraukšķ, un reizēm kāja iegrimst līdz potītei. Dūņas, sanesas un smirdošas, augusta nogales saulē ceptas piekrastes augu lēkšķes, bet nebaidies ej. Šis ceļš ir tavs, taču uz Dievu kanu gan pa puvienu netiksi. Pie ģimenes dārziņiem paliksies. Arī labi. Uz to kalnu ceļš vien retajam minams, un ja iet tad zina, ko meklē.

Dievukalns aiz Rumbas upes. Tur dubļainām kājām nevar.

Ir ziema, kurā tieku. Viena ziema. Esmu nosalusi un nogurusi taču prieka pilna. Atceros dzirkstīgo sajūtu krūtīs, vēderā un kājās. Bezgalīga slidotava, kurā traucies kopā ar vēju un tas ir divreiz ātri. Slidas nes viegli un droši. Daugavas melnie dziļumi netiek klāt. Diena ir pelēka un vējš velk zemus mākoņus uz puteni. Uzsnigs un būs atkusnis, kurš darīs ledu slapju un nedrošu. Jūtu, ka būs tikai šī viena diena. Jūtu, bet neticu. Liekas, ka laika un iespēju ar vienu vajadzētu būt vairāk. Iespēju iespējamība.

Māju rindas uz krasta izskatās koši un nevainīgi kā Ziemassvētku kartiņās. Drošvien vakaros tur aizvien spīd svērku lampiņas. Arī sumpurņu lampas. Kurš tās var atšķirt? Kā var atšķirt sumpurņus? Visi ļaudis ir labi. Sumpurņus var atšķirt, jo tiem dažreiz uzrodas suņu purni, un tie tevi rej riedami. Visvairāk tie rej, kad ej garām, jo tiem skauž, ka viņi te tup, bet tu ej. Niknākajiem patīk uzglūnēt un klupt visū no slēpņa. Tad viņi pamanās kost. Bet ir arī tādi kuri nekož, vien apnicīgi vaukšķ. No tiem sāp nevis ciska, bet galva.

Uz Daugavas vidus es tos ne dzirdu, ne redzu. Tie ir tālu uz krasta. Un beidzot esmu arī līdz Rumbiņas ietekai. Kalna nošķeltais sāns cieši pie ūdens un ir jāmeklē mala, kur kāpt uz zemes. Atstāju slidas kājās, jo tā vieglāki tikt stāvumā. Cērtu asos dzelzs purngalu robus sasalušajās lapās. Zem tām ledaina zeme. Tieku augšā. Nav augstu. Liepas. Vesels kailu liepu puduris uz kalna iemeties. Mātes koks. Ieklūpu liepās. Vilku mēnesis.

Gani gani sargiet kazu.

Kazai jāja preciniek.

 Skic, kaziņa, mežiņā

Liepu lapu lupināt.

 Tikai pati piesargiesi

No tā meža junkuriņ.

 Tu, kaziņa, pati zini

Kāds vilkami mundieriņš.

 Īsi, strupi kamzolīši,

Pazolēti zābaciņ.

Atspiežu muguru pret liepu un laižu skatu pār Daugavu. Balti melni svēdraina, sastingusi. Tālumā pāri guļ Lindes parka koki un zilpelēki Birzgales priežu sili. Rudenī tur melleņu un brūkleņu mētras. Kājās čab ķērpjos mīdamas. Tagad stīvi un salti līdz pavasara gaismai un pumpuru čaumalu lietiem. Pieveru acis. Paliek vien sajūtas, skaņas, brūno liepu lapu čaboņa ziemas vējā. Iesitas alkana zemes un dūmu smaka. Varbūt no kādas krāsns, varbūt no kura, kuru guņas kūrušas. Tur pāri pret Daugavas vidu gul sala. Vai tiešām tā gul? Vai nav nogrimusi? Nogrimusi! Ūdeņi aprijuši. Ledus vāziens virsū. Pāri sāk riesties vakara krēsla, vējš iegriež un sīks putenis aizsedz tālo krastu. Kapāju lejup no kalna. Kas nu par kalnu? Pauguriņš. Pat slidu nenovilku. Tāpat vien noklumzāju līdz ledum. Ne jau zeķēs būtu kāpusi. Atceļš nav vairs tik viegls. Ziemelis dzen sejā sīku sniegu. Negrib, lai ņemu atceļu. Ledus durstalas kapā bez stājiena. Kad pati apstāju, uz mirkli ir vieglāk. Cīnos uz leju pa upi. Jā, arī vasaru te Ķeguma žmauga dēļ jākuļas airiem, straumes nekādas kā dīķī. Provinces mazpilsētas dzīve. Paveros atpakaļ.

Dievu kalns atkal liekas līdzīgs svētku pīrāga paliekai. Svētki beigušies. Jubilejas svecītes izdegušas. Guņu uguns nodzisusi. Ko man te? Vēl trīs kilometri Daugavas zem slidu. Un gadi nedroša ledus.