Spēka ir maz. Dzīves
līnija kā iesprūdusi saujā, kā aizdambēta. Jūtos niecīga un viena, lai gan tā
nav. Aiz aizsprosta ir cilvēki, tie plešas kā ezers, bet viņu darbi un domas ir
tālu no manis. Otrpus.
Mans ceļojums laikā un telpā turpinās. Šis
posms ir sācies gandrīz pirms pus gadsimta. Ritējis ziemu Rīgā, vasaru – Lielvārdē,
līdz beidzot ieprecējos un paliku Lielvārdē arī uz ziemām. Garām, tumšām,
dubļainām. Tādām, kurās nevar atrast vietu. Tāpat kā grūti ir atrast vietu drēgnā
istabā, kurā nav gaismas, jo nezini kur ir slēdzis vai kur stāv svece, neatrodi
krāsni un mēģini kurt uguni turpat uz grīdas.
Es sakūru uguntiņ
No deviņu žagariņ.
Sildās Dievis, sildās
Laima
Mana mūža licējiņ.
Mazo Dievu kalna
gabaliņu, ko Daugava vēl taupījusi, vasarās esmu redzējusi tikai no pilskalna
puses – svītraini, kārtainu sānu, kā
nograuztu kūku. Pa zemi turp netiek. Rumbiņas upe kā rāvas tekums priekšā,
otrpus - saimnieku zeme, nedomā pāri iet. Tā tas stāv - savrup un nepieejams.
Ļaudis grozās otrpus upītes ietekai, pa pilskalnu. Krusnešu brāļu pilsdrupas
izmīdami un Lāčplēsi piesaukdami. Turpat stāvajā krastā - Andreja Pumpura
muzejs un akmens „Lāčplēša gulta”. Var jau būt, ka Lāčplēša, jo kolhoza „Lāčplēsis”
laikā atvesta. Vedot izlūzis krietns gabals, kuru nu piedienas saukt par
„segu”. „Sega” gul uz zemes līdzās lielajam akmenim. Pakāpjoties uz bluķēna var
ierāpties „gultas” vērumā un glūnēt pār malu uz Daugavas krastu, kur pēc
Pumpurā teiktā Lāčplēss ar Meno Bruņinieku cīņas karstumā lejup nokrituši un
rūkdami nogrimuši. Mati jau abiem aļģu sanesu melni, drānas piesūbējušas,
bruņas un zobeni rūsas sakosti. Tiek jau teikts, ka tie tur abi arvienu pa dzelmi
sitas un reiz nāks uz augšu. Nezin tik abi vai viens no tiem, un nezin vai
viņus tādus kā tie nāktu kāds spētu atpazīt. Neredzamā Tumsas cīņa ar Gaismu,
kura arī top par tumsu, kā ugunīs sadeg, parvēršas oglē, ūdenī nodzies, kodinās
sārmā un velējas balta. Un tā uz riņķi kā vainags. Un nevar zināt kas no tā
slikts kas labs, jo tas ir tik cieši, ka nevar viens bez otra būt. Un baznīcas
tornis balti slienas turpat un tai pat krastā, kur melnais Bruņinieks esot
kritis.
Daugavas vārava, ūdeņu
meita, tā pati, kura zem nogremdētā Staburaga gula, atpeld un prasa „Vai Rīga
gatava?’’. Pa simtu gadu pa ceļam uz Rīgu pie Lielvārdes piestājas, lai
palūkotu kā kāvējiem sokas. Tik tie cīņas karstumā duļķes sakūluši aizvien viņas nenomana. Un tā viņa
aizpeld gulēt atkal uz simtu gadu. Daugava pa tam kropla un uzblīdusi rij un
deldē savus krastus tā, ka Dievu kalns jau gandrīz dzelmē ierauts. Un kam
ļaudīm Dievu kalna vajaga, ja baznīca?
Ir ziemas, kad iegriezies
ziemelis pūš ilgi un nikni līdz ledus uz Daugavas vēl pirms sniega uzsalst stingrs
un gluds. Un cik sniega, tik ziemeļvējs nopūš ledu pliku un tas turās gluds bez
atkušņa vai pusi ziemas. Tā gadās reti,
bet kad tas ir gana biezs, var ņemt slidas un laisties pāri un arīdz augšup uz
Dievu kalnu. Manas slidas ir gadus divdesmit vecas un no baltām palsas noplukušas.
Vēl no tā laika, kad slidoju Valsts Elektrorūpnīcas – VEF slidotavā. Lepnā
valsts rūpnīca sen mantkāres piebeigta, izvazāta un notirgota Vāczemes
tirgoņiem par lētām precēm piebāztu bodi. Slidotava – likvidēta. Slidas ir. Kam man slidas? Auju kājās, lai var Dievu
kalnā kāpti.
Slidoju uz augšu, vējš
mugurā, viegli. Daugavas ledū plaisas. Ik pa laikam, kur ledus vēja nopūsts
melns, plaisas izdzinušas tīmekli. Kā zirneklis būtu audis. Ko gan viņš ķer? Vāravas?
Ne mani. Es - pāri tīklam un garām. Slidoju no līcīša ietekas, garām Lielvārdes
pilsētiņas centram un uz augšu līdz bijušā kolhoza „Lāčplēsis” bijušajai zemei.
Tagad tā gabalos sasraustīta, kā lācis pats būtu plēsis. Un vasarā gar Daugavas
malu vairs nenoiesi kā reiz maza meitene gāju. Sētas un suņi. Nikni sumpurņi
priekšā dzelžu tīklus novilkuši. Ne pāri tikt. Vienīgi ziemu pa ledu un vēl
nedēļu vasaras beigās, kad Keguma HESā slūžas palaiž vaļā un ūdens krātuvi
nolaiž. Tad Daugava laizīdamās rāpjas uz veco gultni, bet sniegt jau nesniedz.
Taču gar dubļaino malu kāds gājējs paiesies. Pūstoši un vēl dzīvi gliemji
skraukšķ, un reizēm kāja iegrimst līdz potītei. Dūņas, sanesas un smirdošas,
augusta nogales saulē ceptas piekrastes augu lēkšķes, bet nebaidies ej. Šis
ceļš ir tavs, taču uz Dievu kanu gan pa puvienu netiksi. Pie ģimenes dārziņiem
paliksies. Arī labi. Uz to kalnu ceļš vien retajam minams, un ja iet tad zina,
ko meklē.
Dievukalns aiz Rumbas
upes. Tur dubļainām kājām nevar.
Ir ziema, kurā tieku.
Viena ziema. Esmu nosalusi un nogurusi taču prieka pilna. Atceros dzirkstīgo
sajūtu krūtīs, vēderā un kājās. Bezgalīga slidotava, kurā traucies kopā ar vēju
un tas ir divreiz ātri. Slidas nes viegli un droši. Daugavas melnie dziļumi
netiek klāt. Diena ir pelēka un vējš velk zemus mākoņus uz puteni. Uzsnigs un
būs atkusnis, kurš darīs ledu slapju un nedrošu. Jūtu, ka būs tikai šī viena
diena. Jūtu, bet neticu. Liekas, ka laika un iespēju ar vienu vajadzētu būt
vairāk. Iespēju iespējamība.
Māju rindas uz krasta
izskatās koši un nevainīgi kā Ziemassvētku kartiņās. Drošvien vakaros tur
aizvien spīd svērku lampiņas. Arī sumpurņu lampas. Kurš tās var atšķirt? Kā var
atšķirt sumpurņus? Visi ļaudis ir labi. Sumpurņus var atšķirt, jo tiem dažreiz
uzrodas suņu purni, un tie tevi rej riedami. Visvairāk tie rej, kad ej garām,
jo tiem skauž, ka viņi te tup, bet tu ej. Niknākajiem patīk uzglūnēt un klupt
visū no slēpņa. Tad viņi pamanās kost. Bet ir arī tādi kuri nekož, vien apnicīgi
vaukšķ. No tiem sāp nevis ciska, bet galva.
Uz Daugavas vidus es
tos ne dzirdu, ne redzu. Tie ir tālu uz krasta. Un beidzot esmu arī līdz
Rumbiņas ietekai. Kalna nošķeltais sāns cieši pie ūdens un ir jāmeklē mala, kur
kāpt uz zemes. Atstāju slidas kājās, jo tā vieglāki tikt stāvumā. Cērtu asos
dzelzs purngalu robus sasalušajās lapās. Zem tām ledaina zeme. Tieku augšā. Nav
augstu. Liepas. Vesels kailu liepu puduris uz kalna iemeties. Mātes koks. Ieklūpu
liepās. Vilku mēnesis.
Gani gani sargiet
kazu.
Kazai jāja preciniek.
Skic, kaziņa, mežiņā
Liepu lapu lupināt.
Tikai pati piesargiesi
No tā meža junkuriņ.
Tu, kaziņa, pati zini
Kāds vilkami
mundieriņš.
Īsi, strupi kamzolīši,
Pazolēti zābaciņ.
Atspiežu muguru pret
liepu un laižu skatu pār Daugavu. Balti melni svēdraina, sastingusi. Tālumā
pāri guļ Lindes parka koki un zilpelēki Birzgales priežu sili. Rudenī tur melleņu
un brūkleņu mētras. Kājās čab ķērpjos mīdamas. Tagad stīvi un salti līdz
pavasara gaismai un pumpuru čaumalu lietiem. Pieveru acis. Paliek vien sajūtas,
skaņas, brūno liepu lapu čaboņa ziemas vējā. Iesitas alkana zemes un dūmu
smaka. Varbūt no kādas krāsns, varbūt no kura, kuru guņas kūrušas. Tur pāri
pret Daugavas vidu gul sala. Vai tiešām tā gul? Vai nav nogrimusi? Nogrimusi!
Ūdeņi aprijuši. Ledus vāziens virsū. Pāri sāk riesties vakara krēsla, vējš
iegriež un sīks putenis aizsedz tālo krastu. Kapāju lejup no kalna. Kas nu par
kalnu? Pauguriņš. Pat slidu nenovilku. Tāpat vien noklumzāju līdz ledum. Ne jau
zeķēs būtu kāpusi. Atceļš nav vairs tik viegls. Ziemelis dzen sejā sīku sniegu.
Negrib, lai ņemu atceļu. Ledus durstalas kapā bez stājiena. Kad pati apstāju,
uz mirkli ir vieglāk. Cīnos uz leju pa upi. Jā, arī vasaru te Ķeguma žmauga dēļ
jākuļas airiem, straumes nekādas kā dīķī. Provinces mazpilsētas dzīve. Paveros
atpakaļ.
Dievu kalns atkal liekas
līdzīgs svētku pīrāga paliekai. Svētki beigušies. Jubilejas svecītes izdegušas.
Guņu uguns nodzisusi. Ko man te? Vēl trīs kilometri Daugavas zem slidu. Un gadi
nedroša ledus.
