Grāmatu izdevusi Lielvārdes Novada pašvaldība.
Dizains Inese Ciprusa.
Foto Anita Saka.
Projekta koordinātore Dace Jansone
Literārā konsultācija, redakcija Rūta Koluža un Dzidra Bļodone.
Ieskaņa
Zaļš zars pār ceļu.
Tik zaļš, ka līkst.
Nolaid plakstus,
Ak, jaunava!
Kur bruņinieks aizkavējies?
Kur paliek?
Kam nenāk?
Kur tvīkst?
Slāpēs, neizdzēšamās mokās.
Ai, iegribas kārās!
Kur ragankatlos
Ar slotkātiem maisītas vārās
Asins no sirds.
Ņem, izdzer sausu
Biķeri raupjo,
Ko bendeskalps taisīja sev
No galvkausa, grāvmalē rasta.
Ha!
Šī nav dziesmiņa prasta.
To cerēju vienīgi tev,
Jo palasīt grūtību nav,
Kad zars pār ceļu līkst atkal
Un bruņinieks kavējas, jau...
1. Jaunavas dziesma
Dārd viļņi, stāv klints jūras vidū,
Kur ziemeļvējš – negantis
- kauc.
Gar plaisām no zemzemes
iežiem,
Iz dzīlēm nāk
rēkoņas šalts.
Tur dziļumos
dzidrākais avots
Par upi top,
strauja kas trauc.
Caur granīta
slāņiem vaid akmens
Un dimants pēc pasaules
sauc.
Šai klintī ,virs
aizām un gravām,
Stāv nams, kurā
jaunava mīt -
Tik maiga no
saulstaru skavām,
Kas pāri tai
saulrietos krīt.
Un asaru
dzidrajās lāsēs
Tai acis mirdz
tumšas kā nakts.
Un aizmaldās
gājputnu kāsis,
Kaist ac’mirklis,
paslepus zagts.
Vienvientuļa, gluži
kā stīga,
Klust ģīga, kas
gurusi jau,
Tā liecas kā
smildziņa līga
Tais vējos, kas
nākuši nav.
Guļ bizes kā zeltainas
kāres,
To košumu topāzs skauž pats,
Tā bezvainas tīra.
Vai pāries
Šis daiļums, ko apjūsmo skats?
Ir alkas kā brīvputni
tālē -
Brīv atnākt un
aiziet, kad tīk.
Klints noskatās
vaigi kā bālē
Daiļjaunavai.
Kukainis sīks
Pār jūru nes vēstis no zālēm,
Kas ziedos kā
smaragdi dus
Zilgielejās vai
kalnu gālēs,
Kā ambrozijs nektārs
kur kūst.
Varens ērglis šo
klintssalu sargā -
Vienmēr modra
visredzošā acs.
Bīstas jaunavas
tēva tas bargā,
Kuras slēpumu
nezina pats.
Smaga sāga. Un
atbalsis apklust,
Pat ja vēlas tās
klinšsienās smiet.
Ērgļa vadīta,
jaunava aiziet,
Kur tai gribas un
negribas iet.
Vienreiz gadā tur
akmens no kraujas
Ripo, ilgu un
neprāta rauts.
Vēro jaunava –
kurp gan tas dosies
Un vai viņai reiz
sekot būs ļauts?
Sabrūk klints,
bet tai nesaredz gala.
Un vai ilgi vēl
gaidīt ir lemts?
Pati mūžība
nogurst un sala,
Kurā cietoksnis
jūrā ir ņemts.
Aizpeld
klintsbluķu blāķis kā pūka,
Daiļas jaunavas
iedomu nests.
Viņas celles logs
– kuģim nu lūka,
Kurā skats top ar
cerību mests.
Melna jūra kā
dienu, tā nakti.
Plēsīgs zvērs
klinšu ķermeni grauž,
Tumsā ielaužas
viltīgais ūdens,
Mazā plaisā jau
aizceļu jauš.
Ilgas zūd, vietā
iemājo bailes,
Tumši zilas kā
lente, kas žņaudz
Elpu ciet, kamēr
sirds trīcēt stājas,
Akmens veseri
deniņos klaudz.
2. Valdnieces dziesma
Un, kamēr kā atgrieztais rieciens
Tas klintsbluķis ziljūrā klīst,
Tālā zemē aust
oranžsārts Mēness,
Tālā zemē tek
medus un vīns.
Tur meitenes
skaistas bez gala.
Tur puiši kā
uguns un krams.
Ai, un vasara
allaž! Nav sala,
Kurā stingtu gan
augums, gan nams.
Tā ir jaunības
zeme!
Pat Nāve - baltā
autā ar līkumu iet.
Nav skumju, nedz
nedienu arī.
Ļaudīm atļauts
vien dejot un diet.
Visi laimīgi,
jautri patiesi.
Katrs brīdis kā
sudrabs un zelts.
Katru dienu nāk
draugi un viesi.
Un neviens netiek
nievāts un pelts.
Nav ienaida,
grūtuma nastu.
Kur tie palika?
Kas lai to zin’!
Varbūt bija, bet
nebēdā ļaudis.
Prieku, jaunību,
uzvaru svin!
Jā, uzvara!
Plaukst visulielā –
Laiks padevies
mierīgs un mulss.
Viņu uzveica
Valdniece viedā.
Nu viņš pieder
tai - stājies un kluss.
Reiz nācis ar
milzīgu spēku,
Alka izpostīt
visu un graut.
Malt zemi, dzēst
dzīvi un grēku,
Saukt Nāvi un
cilvēkus kaut,
Lai tie apgultos
melni no mēra,
Žurku pilni kad
pagalmi kust.
Līķu smārdā un
dvingā no sēra
Liktu pilsētai
sapūt un zust.
Melnās drēbēs un
pinkainu bārdu
Nācis iekšā, viņš
draudēja jau
Pašai Valdniecei
nolaupīt vārdu,
Izdzēst pilsētu,
lai tādas nav.
Lai mūri kā
drupuši zobi
Kailās smaganās
smakojot trūd.
Dievam netīk nedz
lūgsnas, nedz godi,
Bijums niecīgais
mirklīgi zūd.
Drebot jausmās
pie karaļpils loga
Pati Valdniece
piegāja tad.
Kur glābties no nolemtā sloga?
Kur likties, kur
paslēpties? Skat,
Tur ir kārtis uz
galda. Var jautāt.
Var tās izlikt un
cerēt, ka rīt
Atkal dzīve un
laimība valda
Nevis dzīve un
laimība krīt.
Lepna, sārta kā
ogle no kura
Viņa uzsauca
vecim, kas baiss:
- Hei, nāc augšā!
Vai kauns tevi tura?
Būsi kavalier’s!
Sirds mana kaist!
Pavei, kārtis šīs
laiskās uz galda!
Mācīs tās tevi
mīlēt un smiet.
Hei, skaistuli, izprieca
salda,
Kamēr nakts mums
uz rītausmu iet! -
Un apstājies vecis, griež seju,
- Tā brīnišķa! –
izlauzās vaids.
Melni mati tai
vijas kā čūskas,
Lūpas deg tā kā
asins. Un smaids!
- Tā brīnišķa! –
čuksti aizvienu
Nu jau gadsimtiem
skan tik un skan.
Zīlē Valdniece
nakti un dienu
Pašam Laikam, ne
tev un ne man.
Viņa stāsta šim
visu, kas bija.
Un vēl izstāstīs
visu, kas būs.
Ļaudis aizmirsa
gadi kā mijas,
Zuda ienaids un ieroči
rūs.
Nav ko dalīt, ej,
priecājies, mīlē
Kamēr var, kamēr
liktenis ļauj,
Kamēr Valdniece
Laikvecim zīlē,
Kamēr mūžību
rokām tā kļauj.
3. Prinča dziesma
Tai pilsētā, marmora mūros
Kas skaidra kā
lilija tvan
Rožu kārniņiem
jumtgalu stūros,
Ielās zeltaina jautrība skan.
Ziedu vītnēs un
izpriecās guris
Tikai viens,
kuram drūmojas prāts.
Tas ir Valdnieces
dēls – princis Baltis,
Kuram apnicis
prieks un ir sāts.
Sagrib pamest gan
māti, gan tautu,
Tālus ceļus un
neceļus klimt,
Meklēt daili un
gudrības malku,
Cauri grūtībām
nākotnē dzimt.
Saldās dziesmās
un dejās tam šķērma
Visa dzīve un
ikdiena šķiet.
Varoņslavu tas
ilgo ne ērma,
Kurš tam mācītu
rotaļās iet.
Augums stalts.
Derēs bruņas kā lietas,
Zobens mirdzošs un
apmetnis košs.
Šaubām nepaliek
sirdī vairs vietas,
Kad viņš sevi uz
tālceļu poš.
Nedzird bažas un
satrauktas runas.
Darbs šis
slepens, lai neredz ne acs.
Ātrais lēmums,
lai nezūd un turas.
Drošs un apņēmīgs
jaunekļa skats.
Pēdējs solis, uz
pilsdurvīm spertais,
Liek tam
apstāties. Sažņaudzas sirds.
Mātes Valdnieces
mīlas dēls ķertais
Brīdi kavējas,
griežas, kur mirdz
Vēlā vakarā uguns
no loga
Viena vienīgā
pilsētā spīd,
Jo grib Valdniece
noturēt slogā
Laiku – bezsirdi,
projām kas slīd.
Viņas viedā, bet
gurušā vaigā
Rūpju rievas sāk
ielejas grauzt.
Zīlē viņa un ... -
nākotne baiga.
Vecās kārtis to
nekaunas paust.
Melot Laikvecim?
Kā lai to drīkstas?
Tam, kurš
redzējis visu un zin’!
Kur gan cerības
mākoņu mīkstas?
Te nu nāve uz
papēžiem min!
Čīkstot atveras
durvis, un princis
Dodas projām kā
zudušais dēls.
Mātei paliek vien
sveces gals dzirkstīs.
Kad tas izdegs,
būs dzīvot jau vēls.
Piešus sānos
spiež rumakam brašam.
Noklaudz pakavu
zibšņainais raksts.
Ho! Tik lieliska
sajūta pašam!
Plašums nezināms
un neparasts.
Pamest pilsētu
laimības pilno
Princim lielumi
lielākais prieks.
Steigties zilgmē,
kas aicinot viļņo!
Varoņdēkas un
cīņas būs nieks!
- Ai, Baltais
Bruņinieks esmu!
Visuskaistais un
uzvarošs.
Nākšu mājās ar
saullēkta dvesmu
Visuslavens un
starojošs! –
Maigā pūka virs
lūpas vēl pienā,
Kamēr dūrē guļ
zobenzobs vēss.
Virmo asinis šūnā
ikvienā,
Nespēj mierināt
novakars rēns.
Tiklīdz pagaisa
rikšojums ielās,
Tumši satumsa
Valdnieces smaids.
- Zini, Laikveci
gudrais, - tā lielās,
- Iraid zīlējums
melsums vien slaids! -
Viņa nievīgi
atgrūda kārtis.
- Še, tās raugi
un pazūdi! - Viss.
Nav vairs spēka.
Lūk, pilsētas vārti.
Atstāj mani, tavs
ceļš tālāk ris! –
Šķeļ zibeņi -
Laikveča dusmas,
Grand pērkons un
putekļos drūp
Zelta laimība,
daile un vietā,
Kur bij’ pilsēta,
drupas nu kūp...
Nav Valdnieces,
namu un ļaužu.
Tikai sveces
gals, dūmaina dakts.
Īdzīgs vecis lād
likteni gaužu
Un ir vientuļš kā
tukšums un nakts.
4. Večas dziesma
Jāj princis tik spēkpilns un drosmīgs
Mūžamežā, ko
tīmeklis klāj.
Milzu koki pār
taku kur nolīkst,
Sūnās bārkstainas
papardes māj.
Klusiem soļiem
čab pērnlapās eži,
Rūcīgs lācis uz
naktsmigu slāj,
Nemierpilni
slīgst nomidzī brieži.
Tikai Princis
viens pats un viņš jāj.
Liela, lieliska
zeme zem kājām,
Brīnumsapņi plīv
gaisā un kūst.
Nav šī pasaule
bailīgam, vājam!
Prāts alkst darba
un sirds vēlas just.
Liela lauce! -
Hei, pašķiras, oši! -
Uzzied gunskuru
piepildīts lauks.
- Kas te notiek?
– sauc Bruņinieks droši,
- Vai te
naidnieks? Vai labākais draugs? –
Balsu murdoņa
pieklust. Mazs meitēns
Izskrien priekšā
un smejas, - Nu, cirks!
Šitais puisietis,
tikko no meža,
Nejēdz to, ka te
vienkārši tirg’s!
- Man nav naudas,
- teic princis
Un griežas ļaužu
pulkam ar līkumu iet,
Bet te veča to
saķer aiz kāpšļa
Stingru roku kā
puišeli ciet,
- Nemūc,
jaunekli! Tirgū šai naigā,
Naudas nevajag.
Maiņai tas celts.
Mantu mijēji vien
tik te staigā.
Nerūp ļaudīm ne
sudrabs, ne zelts.
Redz, tas vīrelis
piedāvā godu.
Pretī drosmi viņš
iemainīt cer,
Bet tas rūtainās
biksēs! Pie joda!
Tukšas cerības turziņās
ber!
Lēti atdod par
pilnu viņš duci,
Sapņus veltus kā
kliņģerus ver.
Mīļais, nesmādē!
Šiteno preci
Ir kas meklē un
ķertin izķer.
Bet tā sieva –
tur - mīlības dēku
Itin karstu pret
iegribu dos.
A, tas kuprainis
uguņu spēku
Pretī ūdeņiem
iemantos.
Ja tev vēlmju par
daudz, dod tās prom.
Sātu paņem un
apdomu... skat,
Tur viens
pastalnieks īsbiksēs platās
Tādu mantu tev
piedāvā pats.
Strauja sirds?
Tādu nieku, ak, puisīt!
Tikai nemiers un
nedienas draud.
Dod to prom! Vai’g
prātu tev prasīt,
Stingru roku, lai
pret’nieki raud.
Un tur stūrī, tai
būdā bez loga,
Aklā tumsībā
kraupainis bāls.
Tas ir likteņu
mijējs. Bez joka!
Pavei, paskat,
šim cukurs un sāls!
Gribi saldāku?
Cukuru piešaus.
Pārāk salds?
Asarsāļumu dzels.
Gribi mīkstāku?
Pūka būs klātu.
Vajag cietāku?
Noderēs dzelzs.
Ai, tu viebies?
Nav labi? Bet, palūk,
To jaukāko
brīnestību!
Lūk, kroplis mij
sērgu, nu proti,
Pret stiprāko
veselību!
Bet mironis
šitais, jel stājies,
Tas ilgo vien
dzīvestību!
Kurp raujies, ak,
nedīžājies!
Nāc šurpu, dod
roku!
Vai neproti joku?
Sit saujā! Tikpat
- mirsi kaujā...
Bet princis vairs
nedzird tās baisas.
Karst zirga elpa,
un krēpes raisās.
Tur dziļmeža
sakņainā taka,
Te mežmale,
krauja,
Te rīts, te
vakars.
Klipatu – klapatu
– klap,
Klipatu – klapatu
– klap.
Bet baisas kā
tīmekļi stīdz
It visur kā
pietītas līdz.
 |
| Pirms grāmatas atvēršanas svētku koncerta KN Lielvārde. 2013. |
