Krāsojamā pasaku grāmata "Jutis Sajūtiņš un viņa draugi" izdota sadarbībā ar biedrību "Arimondi", kura tur rūpi par to, lai savstarpējās saskarsmes un sevis izpratni veicinošais darbs sasniegtu mērķa auditoriju vecākus, pedagogus, bērnus. Īpaši svarīgi tas būtu bērniem ar vieglas pakāpes autiska spektra traucējumiem, viņu vecākiem, pedagogiem. Šādiem bērniem ir traucēta emociju uztvere, spēja tās izprast un atpazīt.
Pasakas veidotas vienkārši un īsi, koncentrējoties uz galveno. Zīmējumi ietver daudzas detaļas, kuru atpazīšana, krāsu piemeklēšana un krāsošanas veida izvēle ļautu bērnam attīstīt uzmanību, harmonijas izjūtu un radošumu. Pati esmu īpašā bērna māte, un praktiski saskāros ar neskaitāmām problēmām un izglītojošu materiālu trūkumu.
Grāmatā ir 19 pasakas, krāsojāmas ilustrācijas, vecāku lappuses un 3 brīvas lapas bērna radošumam.
Grāmatu iespejams iegadāties saziņā ar biedrību "Arimondi", grāmatnīcās "Globuss" visā Latvijā un internetā https://eglobuss.lv/jutis-sajutins-un-vina-draugi-krasojama-pasaku-gramata-par-jutam-un-sajutam
Grāmatas atveršanas svētki iecerēti 16. augustā 2024. 12.00 Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu un jauniešu literatūras nodaļā. Brīvības ielā 49/53. Programmā - tikšanās ar grāmatas autori Sandru Sabīni Jaundalderi un biedrības "Arimondi" vadītāju Ditu Danosu - pieredzes apmaiņa vecākiem. Bērnu priekam - pasaku lasījumi, ilustrāciju krāšošana, lielās pasaku kolāžas veidošana.
Grāmatas Atvēršanas svētki 16.08.2024.
RCB Bērnu literatūras nodaļā mūs sirsnīgi uzņēma vadītāja Natālija Hološa. Gaišajā, mājīgajā telpā pulcējās grāmatu mīļotāji un māmiņas ar bērniem. Sarunas sākumā uzzinājām, kā tapa grāmata un kas ir Jutis.
Jā, kas tad ir Jutis?
Būsim pazīstami! Jutis nav cilvēks, bet dzīvnieciņš, jo viņa vecāki ir jutoņi. Tēvu sauc Justs, māte ir Justīne. Kad viņi sastapās un iemīlēja viens otru, māte izdēja olu un izšķīlās Jutis. Viņam ir tievs, jutīgs deguntiņš, kurš sasmaržo visas smaržas; lokani pirkstiņi, lai visu aptaustītu; mati, kuri sajūt katru vēja pūtienu; možas actiņas; dzirdīgas ausis un gardēdīga mēlīte. Viņš mīl garšīgi paēst, ir apaļš kā maza bumbiņa, var ripot un vēl viņam ir ritulī saritināta astīte. Jutim patīk draudzēties un klausīties pasakas.
Grāmata domāta vecākiem un bērniem kopīgai lasīšanai un kopīgām sarunām par dažādām dzīves situācijām un to, kā kurš jūtas. Īpaši noderīga tā varētu būt bērniem, kuriem ir grūti atpazīt savas un citu emocijas, arī bērniem ar AST.
Atvēršanas svētkos nolasīju pasakas par kautrību un cerību, bērni izvēlējās izkrāsojamos zīmējumus un krāsoja tos. Kopīgi ar māmiņām ielūkojāmies pieredzes stāstos - pagātnē, idejās kā radīt prieka brīžus ikdienā, un cerību apstarotā nākotnē, kurā mūsu bērni būs pieauguši un laimīgi.
Man vienmēr licies, ka īsti laimīgs cilvēks var izaugt tikai laimīgā ģimenē, kurā bērns ikdienā jūt mātes klātbūtni, sirsnību un mieru, bet tētis rūpējas, lai ģimene justos droša un lolota. Redzot mīļās māmiņas un bērnus, sajutu, ka tieši tā arī ir, un manī iemājoja rimts prieks. Varbūt mēs nevaram izmainīt visu pasauli, bet ja kaut daļa no tās ir tik skaista un dzidra, tās dēļ vien ir vērts dzīvot.
Pateicībā par piedzīvoto prieku,
patiesi Jūsu,
Sandra Sabīne.
.jpg)
Grāmatas svinīgā sagaidīšana SIA "Dardedze Hologrāfija"Rīgā.
Zīmējumu tapšanai ir saņemts atbalsts - AKKA/LAA Autoru stipendija.
Video ieskats ilustrācijās
Zīmējumu tapšanu atbalsīja AKKA/LAA Autoru stipendija.
Visiem vecākiem.
Sajūtas
veido mūsu priekšstatu par pasauli, bet mūsu uztvere un jušanas spēja ir katram
atšķirīga. Līdz ar to atšķiras arī sajūtu izraisītās jūtas – emocijas.
Sarežģījumi rodas situācijās, kad indivīda īpašību vai attīstības dēļ kāda
uztvere ir kavēta, bloķēta vai pārmērīgi jūtīga. Par iemeslu var būt arī sarežģījumi
ģimenē, draugu kopienā, tiešs un ilgstošs apdraudējums, stress, spēcīga
realitātes deformācija vai attīstības traucējums - AST. Par pēdējo rakstīšu
atsevišķi.
Sajūtu un
jūtu izpratne veidojas cilvēka ilgās bērnības laikā, dzīvojot noteiktā vidē un
kopienā, kura veido nākamo pieaugušo atbilstošu kopējai izdzīvošanas
stratēģijai. Tas ir katras sugas dabisks uzdevums. Pārmaiņu laikos notiek arī vērtību
pārmaiņu procesi, kuri noved pie galējas nesapratnes un nežēlības. Pārmaiņas,
kuras aizvien vairāk pārņem mūsu dzīvi rada stresu un neizbēgami atbalsojas arī
bērnos. Vecāku un sabiedrības uzdevums būtu palīdzēt bērniem pieaugt ne tikai
par gudriem un spēcīgiem, bet arī sirds gudriem, radošiem cilvēkiem, kuri
virzīti uz sabiedrības un dabas procesu izpratni, sadarbību un adekvātu attieksmi.
Adekvāta attieksme nozīmē ideālu, ētikas un estētikas kā kultūras sastāvdaļas
saglabāšanu. Pārlieka sabiedrības un vecāku tolerance, kura raisa bērnos
visatļautību, nesodāmības apziņu, lepnību un nelietību nav pieļaujama. Bērni ir
nākotnes pieaugušie. Tad izvēlamies kādā pasaulē dzīvosim. Mums taču gribās,
lai tā ir iespējami laba, godīga, līdzsvarota, kurā katrs atrod sapratni, savu
vietu un draugus.
Pasaku
krājumā ietvertās pasakas vienkāršā veidā pieskaras šai sarežģītajai jomai.
Apzināti
ierobežoju apskatāmo jūtu spektru, centos tās strukturēt, pieturoties pie
vienkāršākā. Jūtu raksturošanai nekavējos ieviest to, ko parasti min kā
rakstura īpašības, piemēram, godīgums – jušanās godīgam. Dzīvē var būt
visdažādākās sajūtu un jūtu kombinācijas, arī pretrunīgas. Mūsu uzdevums būtu
palīdzēt bērnam izveidot savstarpējās sapratnes shēmu. Sarežģītu to padara arī dažādu
kultūru, uzskatu, ideoloģiju un viltus realitātes klātbūtne. Pēdējā veidojas
bērnam daudz laika pavadot tīmeklī un virtuālajā vidē – spēlēs. Tas var radīt
psihiska rakstura problēmas, neadekvātu rīcību un bīstamu reālās pasaules
deformēšanos bērna apziņā. Nākamais
bīstamais pagrieziens ir viltus realitāte, ko rada atkarību izraisošas vielas,
kuras diemžēl, ir plašā apritē.
Būtu naivi
cerēt, ka spēsim pasargāt un padarīt labus visus. Tā nenotiek. Un tomēr ir kāds
iemesls kādēļ cilvēce ir izgudrojusi un aizvien stāsta pasakas, stāstus,
leģendas un fantāzijas par labo un ļauno. Ir kāds iemesls kādēļ mēs aizvien
radam mākslu, fotografējam un priecājamies par vizuāliem attēliem. Šis iemesls
varētu būt mūsu tiekšanās pēc aizvien jaunām vai kārotām sajūtām un jūtām. Šo
cilvēka īpašību, vai katru mirkli izmanto publiskie mediji. Mēs ieraugam viņu
piedāvāto attēlu, izlasām vai dzirdam pāris vārdus un mūsos raisās jūtas. Tā
mēs tiekam aizvesti nezin kur – pētniecībā, maldos, tukšos niekos vai veikalā.
Ņemsim
palīgos šo mūsu cilvēcīgo īpašību, lai palīdzētu bērniem saprast savas sajūtas
un jūtas.
No sirds
vēlu veiksmi!
AST (autiska spektra traucējumi)
bērnu vecākiem.
Vecākiem
nākas saskarties ar bērna AST kā šķērsli starp sevi un bērnu. Saziņa, sapratne
un spēja iemācīt tiek būtiski traucēta. Jo lielāks ir šis šķērslis, dziļāki
traucējumi, jo grūtāk atrast pieeju bērnam. Vienkāršas darbības iemācīšana var
prasīt ļoti daudz laika un bezgalīgu pacietību. Traucētā komunikācija var
izraisīt dusmu uzplūdus un nevēlēšanos sadarboties gan no bērna, gan vecāku
puses. Bēdīgi, bet jāapzinās, ka šī siena nekad nepazudīs. To nav iespējams
pārvarēt, nokļūstot otrā pusē pie bērna vai pārvelkot viņu pie sevis t.i.
iemācot viņam savu pasaules izpratni, sajūtas un emocionālās reakcijas.
Protams, bērns var iemācīties, ka noteiktā situācijā jāizrāda, piemēram,
līdzjūtība un to izrādīt veidā kādā jūs to viņam iemācījāt, bet vecākam
jāapzinās, ka realitātē bērns līdzjūtību var nejust un pat nesaprast ko tā
nozīmē. Autisms traucē saprast pat to, ko jūt pats. Saprast citu cilvēku vai
dzīvnieku var būt vēl daudz sarežģītāk. Kā sekas var novērot autistu vienaldzību
attiecībā uz citu ciešanām. Arī uz tām, ko paši nodara citiem. No tā izriet arī
nespēja saskatīt cēloņus (pagātne) un prognozēt sekas (nākotne).
Audzinot bērnu,
kurš piedzima ar AST 1987. gadā, man
nācās saskarties ar informācijas neesamību un neizpratni pat no ārstu puses. Bērna
attīstība ievērojami atpalika. Tajā bija dīvainības, kuras nevarēja izskaidrot
ar fiziskiem traucējumiem, tomēr jāatzīst, ka man laimējās Ogrē sastapt
lielisku pediatri Silviju Boreiko, kura 1990. gadā konstatēja bērnam autismu, ieteica
medikamentus un noteica aptuveno rīcības plānu. Svarīgi ārstēšanu un attīstības
veicināšanu sākt pēc iespējas agrīnākā vecumā, darīt to neatlaidīgi un pilnībā
apzinoties, ka līdz skolas gadiem var paveikt visvairāk. Ja šis laiks tiek
nokavēts vai izlietots nepietiekami lietderīgi, neizdosies sasniegt maksimālo
iespējamo attīstības izrāvienu. Vēlāk, nokavēto vairs nevarēs atgūt. Tādēļ te
ir jāapzinās, ka šajā posmā primārai jābūt mātes un tuvinieku iesaistei
palīdzības sniegšanā. Ne vecāku karjerai, ne mācībām, ne naudas pelnīšanai vai
cita aizņemtībai nevajadzētu laupīt bērna attīstīšanai nepieciešamo laiku.
Visbiežāk tā ir māte, kurai jāziedo savas vēlmes un plāni, jo alternatīvas,
pamatos paļaujoties uz speciālajām iestādēm vai auklēm, nebūs vienlīdz sekmīgas. Lai arī nenoliedzami, ka bērnam ir
nepieciešams mācīties saskarsmi ar citiem bērniem, tomēr bērnudārza audzinātāja
vai speciālās pirmsskolas skolotāja spiesta sadalīt savu uzmanību veselai bērnu
grupai. Jāapzinās, ka bērnam uzmanības, attīstošu
nodarbību, komunikācijas un sapratnes
vajadzēs vairāk, kā normālam. Jums būs nepieciešams spēt saprast
nesaprotamo un vajadzēs pacietīgi spēt izskaidrot apkārt notiekošo atkal un
atkal, jo autisks bērns to nesaprot. Nesapratne rada viņā lielu trauksmi,
bailes un vēlmi norobežoties. Iestājoties norobežošanās reakcijai būs
neiespējami komunicēt ar bērnu un viņam kaut ko iemācīt. Tādēļ uzturiet ar
bērnu nemainīgi labvēlīgu saskari. Izpildiet bērnam dotos solījumus,
neļaujieties dusmām, esiet taisnīgi un godīgi.
Autisks bērns ir viegli apmānāms, lēti notic meliem, vairāk uzticoties
verbālai informācijai kā darbībai, kuru veic runātājs. Līdz ar to var rasties
problēma, ja jūsu bērns atrod uzticības personu, kura ir naidīga pret jums un
aizved bērnu Aizspogulijai līdzīgā, apvērstā pasaulē, kur vairs nespējat viņam
palīdzēt. Šādā situācija var veidoties bērnam ieejot puberitātē un uzsākot
patstāvīgu dzīvi. Tomēr līdz tam ir jūsu laiks un jūsu iespēja.
Kā mēģināt iemācīt
šim bērnam saprast pasauli, attiecības?
Viens no
ceļiem ir jūsu personīgais piemērs. Tādēļ ārkārtīgi svarīgas ir harmoniskas
attiecības ģimenē. Manipulācijas, emocionāla un fiziska vardarbība, atkarības,
meli ģimenes savstarpējā komunikācijā, divkosība, laipošana un tā sauktās
„izdzīvošanas viltības” – domājam to, bet darīsim tā un teiksim šitā, autista
pasaules redzējumu padarīs vēl baiļpilnāku, un baiļu dēļ viņš nespēs pienācīgi
iemācīties to, ko būtu varējis maksimāli labvēlīgā, radošā atmosfērā. Autistiem
mēz būt raksturīgs radošums un oriģinalitāte. Viņi spēj būt arī ļoti
pārliecinoši un nosacīti sekmīgi līderi, kamēr viss noris atbilstoši viņu
gaidām. Iešana uz kompromisiem viņiem nav saprotama. Tā vietā viņi labāk
izvēlas norobežošanos, attiecību saraušanu. Radošā darbībā viņi var gūt
mierinājumu ārpasaules radītajai trauksmei. Bērnam ir jābūt laikam un iespējai
iemīļotajai nodarbei. Tas viss jāņem vērā izraugoties pirmsskolu vai mācību
iestādi.
Otrs ceļš ir
sarunas. Atrodiet laiku sarunām ar bērnu pat ja liekas, ka viņš nesaprot un
pilnībā neuztver. Lielisks palīgs šajā ceļā ir pasakas un stāsti. Mazākam
bērnam tās noteikti ir pasakas. Pieredzes un dzīves stāsti tās aizstās, kad
pienāks pieaugšanas laiks.
Saskāros ar
neskaitāmiem bērna jautājumiem un oriģināliem viedokļiem. Visbiežāk tie bija
tālu no parasta bērna domāšanas loka, un man nācās radīt pasakas kā
ilustrācijas vai atbildes konkrētajam jautājumam vai versijai. Mūsu saskarsmes
rutīnā bija pasakas pastaigu laikā, pasakas vakaros, sarunas ēdienreizēs,
darbos, ceļā un citos kopējos brīžos. Šīs pasakas nekad neatkārtojās. Tās man
„atnāca” vajadzīgajā brīdī. Kad bērns jautāja, kur tās rodas un paliek,
atbildēju – atnāk un aiziet.
Bērns teica,
ka tā nedrīkst, un lai es pierakstot. Kad tās tika uzrakstītas, bērns
ierosināja piedalīties oriģinālliteratūras konkursā. Tā radās grāmata
„Kampūrijas stāsti un pasakas” (Zvaigzne ABC, 2010. 237 lpp.), kuru pati arī
ilustrēju. Manā uztverē ilustrācija nav teksta informācijas vizualizācija. Tas ir informācijas bloks,
kurš papildina verbālo ar vizuālo, kurš var nebūt aprakstīts tekstā, jo arī
reālajā pasaulē ir tieši tāpat. Faktiski mēs redzam, sajūtam dzirdam,
sasmaržojam, jūtam daudz vairāk kā verbāli spējam formulēt. Un neviens apraksts,
lai kā censtos, nespēj aizvietot redzamo pasauli. Tēlaini es varētu salīdzināt
mūsu emociju, sajūtu un uztveres pienesumu ar puzles gabaliņiem, kuri mums tiek
doti, lai izveidotu pēc iespējas pilnīgu ainu. Cilvēkam ar AST problēma ir
nespējā puzles gabaliņus salikt pareizā
secībā, un lai arī tie ieguļas robiņos, pasaules aina veidojas kļūdaina. Kļūda
rada viņos trauksmi un problemātisku uzvedību.
Manā
pieredzē ir zīmēšanas un gleznošanas mācīšana bērniem ar AST. Autistiem var būt
problēma ar vizuālās pasaules uztveri, piemēram, kļūdaina attāluma uztvere (kurš
priekšmets it tālāk, kurš tuvāk) , kļūdainība detaļu uztverē (cik īsti rokai
pirkstu utml.) vienlaikus ar ieslīgšanu detalizācijā – paslēpšanos sīkumos vai
pārmērībās, kam nereti pievienojas problēma pabeigt darbu. Būtībā arī šos
traucējumus, kurus var uztvert kā īpatnības, rada traucētā sajūtu un jūtu
saprašana. Iespējams palīdzēt tuvoties sapratnei caur pasaku pasauli un tās
vizualizāciju. Svarīga ir bērna iesaiste pasakas vai stāsta procesā. Tas var
notikt stāstīšanas gaitā, ļaujot bērnam uzdot jautājumus un novirzot tematu uz
bērnu interesējošo problēmu. Tas notiek sarunu gaitā pēc pasakas izstāstīšanas,
ļaujot bērnam fantazēt, zīmēt par tēmu vai izkrāsot tematisku attēlu. Teksta
daļu un tēlu raksturu aizmetņus veidoju maksimāli kodolīgi atspoguļojot
konkrētu sajūtu un saskarsmi, kurā tā izpaužas. Vecākiem tas varētu noderēt kā
paraugs savu pasaku vai stāstu veidošanā, atbildot uz jūsu bērna jautājumu vai
cenšoties izskaidrot kādu saskarsmes procesu, kļūdas un veiksmes. Grāmatā
izvēlējos svarīgākās sajūtas un apkopoju tās divos blokos. Tās kuras veicina
iekļaušanos un tās, kuras norobežo. Lai radītu „drošāku” un atpazīstamu vidi,
pasakas būvētas tēliem daļēji atkārtojoties, bet ir arī pasakas, kuras izved
klausītāju laukā no ierastā spēļu laukuma, un kurās ir citi noteikumi. Tā
vecākiem var rasties izdevība pārrunāt arī plašākas tēmas. Protams, atbilžu
takas ir tikai ieskicētas, un jums paveras plašs pārrunu lauks.
Varat to
realizēt laikā, kad bērns krāso ilustrāciju vai vēlāk, ja viņš jums ko jautās. Zīmējumi
ietver daudz sīku detaļu, bet izkrāsošana nav obligāta. Tā prasa zināmu piepūli
un spēju izdarīt krāsu izvēli. Reizēm izvēles izdarīšana var bērnam sagādāt
aizķeršanos. Tad nepieciešams atbalsts un uzmundrinājums, jo process ir
attīstību veicinošs. Bērni, kuri labprātāk zīmē paši, var radīt savu versiju.
Tad dotās ilustrācijas ir viens no
veidiem kā bagātināt pasakas uztveršanu. Ja bērns vēlas, pieļaujama arī zīmēto
tēlu izgriešana, lai ar tiem spēlētos un veidotu jaunas situācijas, ļaujot
satikties un sarunāties tēliem jau jaunu notikumu ietvaros. Reizēm var nākties
saskarties ar bērna uzmanības zudumu un iesāktā nepabeigšanu, bet uz to nav
jāuzstāj, jo mums ir grūti novērtēt brīdi, kad viena nodarbe būtu jānomaina ar
citu. Autiskam bērnam ir savs ritms.
Dzīvnieku un
fantāzijas tēlus izvēlēti tiem piedēvēto rakstura īpašību dēļ, un gandrīz visu tēlu
izvēli izdarīja mans bērns, kura iniciatīva bija arī šīs grāmatas tapšana. Reizēm
cilvēks, kurš dzīvo ar AST problēmu, to
var apzināties un arī vēlēties palīdzēt citiem, lai arī ne vienmēr šī apziņa
palīdz pašam.
Lai jums ir
gana kopēja laika, savstarpēja prieka un viss izdodas.
Jūsu Sandra
Sabīne Jaundaldere.
Ieskats pasaku tekstā.
PRIECĪGĀS PĀRSLIŅAS. Interese - Patika - Sajūsma – Prieks
- Rotaļīgums.
Lapsiņas
Rudīte un Mudīte dzīvoja lielā egļu mežā. Rudīte bija rudāka par Mudīti, bet
Mudīte mudīgāka par Rudīti. Pavasarī un
vasarā mežā bija priecīgi. Vēlu rudenī mežs satumsa, sadrūma un sīvi oda pēc
trūdiem. Egles pleta asus, negantus zarus un vētrainās naktīs draudīgi vēzēja
tos kā pātagas. Rudīte un Mudīte skuma un ilgojās pēc pavasara. Naktīs piesala,
dienās baisi auroja ziemeļu vējš, bet tieši tad augstu debesīs, savās mākoņu
gultiņās pamodās māsiņas sniegpārsliņas. Viņu baltie ledus mežģīņu tērpi
vizuļoja.
- Palūk, -
viņas priecājās, - mēs esam tik skaistas kā zvaigznes!
- Mēs esam kā
salūts, - citas piebalsoja. - Vēja nestas, mēs varam lidot kā īstas raķetes!
- Un uzziedēt
sniega pļavās kā puķes! - pievienojās pārējās.
- Un
virpuļot gaisā! – viņas ielīksmojās aizvien vairāk. Viņas skubinājās, griezās,
dejoja un cita caur citu sauca, - Sniegam! Sniegam!
Viņu
sajūsmai pievienojās Vējš un lejup uz zemi virpuļojot un vizot traucās
neskaitāmas, priekpilnu sniegpārsliņu pulki. Viņas dejoja, valsēja, leca polku
un griezās apļos līdz nogura un nometās uz kokiem atpūsties, bet dejai aizvien
ievienojās jaunas un jaunas dejotājas. Sniegs pārklāja drūmo mežu un tas kļuva
līksms. Egles priecājās par balto rotu, sniedza viena otrai zaru rokas un
līksmoja. Lapsiņas Rudīte un Mudīte
izbāza degunus no alas un pārsteigtas iegavilējās.
- Sniegs! – iesmējās
Rudīte.
- Pirmais
sniegs! – jūsmoja Mudīte.
Un lapsiņas
izskrēja meža pļaviņā dancot. Viņas lēca, smējās, plaukšķināja, dziedāja,
vārtījās un kūleņoja kamēr nogura. Tad viņas ilgi un laimīgi skatījās
sniegpārsliņu virpuļos.
- Mūsu tumšais
mežs ir pārvērties baltā pasakā, - jūsmoja Mudīte.
- Iedomājies
tik, un to paveica mazītiņas sniegpārsliņas, kuru ir … neiedomājami daudz! -
apbrīnā čukstēja Rudīte.
- Jā,
bezgala pasakains skaistums, - piekrita Mudīte, kurai sajūsmā aizrāvās elpa un
gavilēs strauji sitās sirds.
Videopaskas
