Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja

Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja
Fotogrāfijas.Raksti. Stāsti. Pasakas. Dzeja. Dziesmu teksti. Intervijas. Prozas fragmenti.Vīzijas. Nojausmas.

pirmdiena, 2022. gada 23. maijs

Šis nav stāsts, bet kliedziens.

 Kliedziens izmisumam un sāpēm, kuras šogad neskaitāmos veidolos soļo pāri pasaulei, interneta lapām un sirdīm, kuras rieš asiņu rasu.

Šī ir draudu ziņa, kuru saņēmu pērn septembra beigās. Tā bija domāta man, bet nu tā ir publiska. 


 Šī ir publiska vēstule maniem draugiem - līdz kaulam personisks stāsts, kura iemesls ir mana meita.
Viņa nokļuvusi slikta cilvēka ietekmē un tiek izmantota kā ierocis.

30 gadus esmu bijusi laulībā, kura izrādījās neveiksme, tomēr izaudzinājām un izskolojām meitu. Diemžēl viņai ir autiska spektra traucējumiem, regulāri radās problēmas saskarsmē ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Auga īpatnēja, talantīga, skaista un tieša meitene, kuras nejūtīgumu es aizbildināju kā pārejošu. Viņa nemēdza būt bēdīga un raudāt, vai patiesi just līdzi dzīvai būtnei. Tagad esmu lasījusi, ka tas ir empātijas trūkums, kura ir viena no autisma iezīmēm. Pusaudža laikā viņa pieslējās ezotērijai, sekoja guru veida „praviešiem”, ticēja pat klajiem meliem, nonāca pretrunās, uzticējās manipulatoriem un nespēja pati risināt konflikta situācijas līdz tas rezultējās ar ultimātiem no augstskolas, akadēmisko gadu, pāriešanu citā nodaļa, lai saglabātu iespējas studēt un diabēta diagnozi, kuru pavadīja depresīva izturēšanās. Daudzu gadu gaitā risināju visas šīs problēmas gan praktiski, gan emocionāli iesaistoties. Savu autismu viņa arī drosmīgi atzina, jo informācija par to tagad ir plaši pieejama, tomēr atzīšana nenovērš sekas.
Lai arī laulība nebija laimīga ar vīru palikām kopā, lai meitai palīdzētu izaugt. Viņai pastāvīgi bija nepieciešams atbalsts. Ievu pašaizliedzīgi atbalstīja arī vecmāmiņas, pašas Ievas un mūsu ģimenes draugi, manas draudzenes. Ievēroju, ka viņai bija problēma ilgstoši noturēt draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, kuriem bija, ja tā varētu teikt, ikdienišķs pasaules uzskats. Tie pamazām pazuda, ieviesās īpatņi. Parādījās arī draudzene, kura bija patoloģiska mele un apbēra meitu ar vardarbības un izvarošanu atstāstiem, kurās viņa esot cietusi. Draudzene iepina stāstos arī sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Pie tam darīja to apbrīnojami talantīgi un ticami. Meita sacīja, ka uzsākusi rakstīt šai draudzenei veltītu grāmatu. Meitas atstāstiem par draudzenes ciešanām ticējām līdz brīdim, kad tie kļuva absurdi. Pamazām meitai parādījās noliegums pret vecākiem, bet tas nebija krass. Konfliktu mums nebija, bet viņa gribēja daudz runāt par pasaulē esošajām problēmām un nācās atzīt, ka viņas pasaules uzskats autisma ietekmē ir deformēts. Lai arī viņa runāja par empātiju, un bija iemācījusies to izrādīt, viņa pati to nejuta. Vienlaikus viņai bija arī lielas bailes no par izdzīvošanu un vēlēšanās ietekmēt cilvēkus, lai viņi rīkotos viņas interesēs. Man nebija viegli pieņemt, bet pieņēmu, ka tas ir neizbēgams periods - aizkavējusies pusaudzība, kurai jāiet cauri ar sapratni un piedošanu. Cerēju, ka uzsākot patstāvīgu dzīvi, viņa varētu pārvērtēt savus uzskatus. Tas arī notika, bet ne uz labu.
Mana laulība ar vīru izjuka. Meita pret to neiebilda un izvēlējās palikt pie tēva. Uz to brīdi viņai bija jau 30 gadu. Te jāsaka, ka viņa mūsu konfliktā bija tikai lieciniece, bet netika iesaistīta, jo mēs cik spējām centāmies slimo bērnu pasargāt no ciešanām. Līdz ar to viņa saglabāja ģimenes sniegto materiālo un emocionālo atbalstu. Ar meitu bieži tikos, daudz runājām, bet tā vienmēr bija viņas izvēle. Nekad neuzspiedu tikšanos. Viņai bija vēlme atrast partneri. Es to atbalstīju. Viņa izraudzījās sev partneri internetā, uzstāja uz kopdzīvi ar viņu un lūdza mani palīdzēt to sakārtot, pat parunāt ar partneri un tēvu. Viņas vēlme bija dzīvot ar partneri pie tēva. Es palīdzēju. Jaunie sāka kopdzīvi. Tā ilga apmēram 3 gadus, bet bija nestabila. No meitas stāstītā sapratu, ka konflikts veidojās no partnera izteikti dominējošas, paštaisnas un uzbrūkošas uzvedības. Protams, ka uz tā pamata veidojās arī partnera konflikti ar tēvu, kuros meita bija pa vidu un klusēja. Viņa lūdza, lai es noregulēju, runāju ar abiem vīriešiem. Man tas bija emocionāli smagi, jo sapratu, ka meita nav pratusi izvēlēties piemērotu vīrieti un cietīs no viņa rīcības. To viņai arī tieši teicu, bet kad viņa izteica vēlmi partneri precēt, ieteicu to novilcināt, pārbaudīt vai viss tiešām ir labi, tomēr ievēroju, ka viņa nav vairs atklāta ar mani un parādās dīvaina uzvedība, aizkaitinājums. Jāatzīmē, ka meitas partneris tolaik centās izspiest 50 000 eiro no avīzes, par no sociālajiem tīkliem pārpublicētu meitas fotogrāfiju. Avīze ziedojumu vākšanas ietvaros bija publicējusi rakstu par meitas slimību - diabētu un tam nepieciešamo ārstēšanu. Sekas bija mēnešiem ilgi meitas partnera e-pasta uzbrukumi avīzes redakcijai un nemitīgi draudi tiesāties ar avīzi. Ieteicu meitai nepieļaut šo neētisko rīcību, bet viņa bija kļuvusi par partnera manipulāciju ieroci, darīja, ko viņš lika un arī parakstīja papīru, kuru varētu izmantot tiesas procesā. Bija pandēmijas ierobežojumi. Saziņa starp mums notika tikai telefoniski, un tikai tad kad viņa zvanīja pati. Uz maniem zvaniem meita neatbildēja. Bija mājieni par ātrām kāzām, jo viņa uzsvēra, ka gribot bērnu, citādi drīz būšot par vēlu, tomēr no pirms gada notikušas sarunas ar meitas partneri man bija zināms, ka viņš bērnu nevēlas, jo viņam jau ir meita no iepriekšējām attiecībām, alimenti un pienākumi, bet mana meita nebūšot laba māte. Vņš pārmeta man, ka es prasot pēc mazbērna, ko nebiju darījusi. Uzskatīju, ka divu pieaugušu cilvēku attiecībās vecākiem nav jājaucas, tomēr norādīju meitai, ka ņemot vērā viņas partnera saistības, neskaidros peļņas avotus un tendenci uz emocionālu vardarbību, tai skaitā tiesāšanos, iesaku noslēgt laulības līgumu par mantas šķirtību. Vienlaikus jaunais pāris bija sākuši labāk ierīkoties tēva mājā, ieguvuši papildus platību, sākuši kosmētisko remontu un ilgstoši izmitināja mājā draugu, no kura tēvam nezinot iekasēja īri. Tēvs ļāva darboties, palīdzēja un savu iespēju robežās atbalstīja remontu. Hipotētisko kāzu datums līgavas ģimenei netika atklāts un nemitīgi pārcelts.
2021.gada 26.maija rītā, meitas dzimšanas dienā, kad gatavojos viņu sveikt un sarunāt tikšanos, lai iedotu dāvanas, saņēmu pārsūtītu ziņu no meitas tēva. Ziņas tekstā meita apvainoja mūs - vecākus neiejūtībā attiecībā uz viņas partneri, kuras rezultātā partneris viņu esot pametis un viņa naktī esot veikusi pašnāvības mēģinājumu, taču attapusies, pati izsaukusi ātro palīdzību un atrodoties slimnīcā.
Nekavējoties zvanīju uz slimnīcu un meitas partnerim. Noskaidrojās, ka viņš tīšuprāt izraisījis strīdu, naktī nav bijis mājās un „neko nezin”. Tāpat viņš atteicās doties uz slimnīcu un mūsu stundu ilgajā sarunā vainoja meitu, viņas tēvu un mani visos iespējamos veidos, kurus pacietīgi uzklausīju, lai saprastu, kas īsti noticis, bet sapratu vienīgi to, ka viņš ne tikai nesaprot, ko nozīmē mīlēt otru cilvēku, bet ir manipulatīvs, citus vainojošs, savtīgs un viens no viņa dusmu avotiem ir nespēja iegūt pietiekamus finansiālus līdzekļus. Izrādījās, ka līgavas tēva māju viņš jau uzskatīja tik pat kā savu, savus remontā ieguldītos līdzekļus par milzīgiem, bet sadzīviskus kompromisus ar līgavas tēvu par neiespējamiem. Viņš apgalvoja, ka viņam pašam esot īpašumi, zeme, braukšot dzīvot uz Kipru. Es visam piekritu. Sapratu, ka viņš meklēs jaunu dzīves vietu.
Apmeklēju meitu slimnīcā un tikos viņas psihiatri, kura bija norīkojusi meitenei psihologa konsultācijas un mēnesi ilgu rehabilitācijas kursu atvērta tipa Psihiatriskajā dziednīcā, lai nebūtu jāievieto tik trausla sieviete Tvaika ielas klīnikā. Psihiatre norādīja, ka meita esot atradusies ilgstošā depresijā, bet tēlojusi, ka viss labi. Ārstniecības kursam meita piekrita, bet uz to, diemžēl, bija jāgaida mēnesis. Viņa bija reanimācijā un slimnīcā apmēram 10 dienas un sarunās teica, ka esot sapratusi, ka partneris nav viņai piemērots, bet viss būšot labi, jo slimnīcas māsiņas saukušas viņu par „eņģeli zemes virsū", un solījušas ka viss būs labi - "Gaisma uzvarēs, ļaunie atkāpsies.” To meita atstāstīja telefoniski, un lūdza lai atbraucu, bet atteicās tikties ar mani, kad biju atbraukusi. Iespējams, pa vidu bija kaut kas noticis. To dienu es biju veltījusi, lai uzrakstītu notikumu atstāstu par dienām pirms un pēc pašnāvības mēģinājuma. Gribēju lai viņa un citi spētu palūkoties uz notikušo pēc iespējas mierīgi un saprast ko darīt. Iedevu to meitai, viņa - partnerim, nosūtīju viņas tēvam. Likās, ka tas palīdz rast sapratni. Vēlāk meita pieprasīja, lai izņemot viņu no slimnīcas, jo gribot dažas dienas padzīvot pie manis. Kad slimnīcas garderobē saņemu apģērbu, sapratu ka naktī viņa bija aizskrējusi kā nemaņā - drēbes izrādījās cauras un notraipītas ar putnu mēsliem, apavu vispār nebija. Apģērbu, apāvu, sakopu. Meitas tēvs piedāvāja mums abām rehabilitācijas kursu sanatorijā. Mēs abas piekritām, bet meitas partneris izvirzīja pretenzijas, ka nevis man, bet viņam esot jābrauc rehabilitēties. Meita arī tā gribēja. Tad tēvs teica, ka lai līgavainis pats to apmaksā, bet līgavainis atteica, ka nemaksās, lai braucot es.
Abas izgājām ārstniecības kursu, fiziskajai veselībai, runājām par dzīvi, cilvēku attiecībām. Meita radīja man pārliecību, ka viņa ir sapratusi kāds cilvēks ir bijis viņai līdzās šos gadus, un es paļāvos. Laiks pagāja mierīgi. Viņa bija priecīga. Teica, ka otrreiz galu nedarīšot, bet to vienkārši esot bijis jādara, bet man palika sajūta, ka viņa vairs nav patiesa, bet centos skatīties uz lietām no pozitīvās puses. No iespējamās sarunas ar klīnikas psihologu, viņa attiecās.
Braucot mājās no sanatorijas atklājās, ka meitas partneris joprojām dzīvo pie tēva un negrasās meklēt jaunu vietu. Izrādīju izbrīnu. Uz to meita atbildēja, ka man nav jāuztraucas, ka viņa vairs nav tā pati, kas pirms pašnāvības. Viņa esot piedzimusi par citu cilvēku. Viņai būšot cits vārds un partnerim arī. Tas izmainīšot visu dzīvi. Viss būšot lieliski. Tēvs izrādīja piekāpību, gatavību palīdzēt un teica, ka nekad neprasīs, lai „meitas mīlestība” iet prom no mājas.
Meita atgriezās mājās pie tēva un partnera. Apmēram nedēļu mūsu saziņa īsziņās turpinājās, bet tad man zvanīja psihiatrijas profesors no rehabilitācijas centra un teica, ka rinda tuvojoties un vajagot noteikt datumu, kurā viņa ieradīšoties, taču nevarot meiteni sazvanīt. Atgādināju meitai. Līdz ar to viņa pārtrauca saziņu ar mani. Pāris turpināja dzīvot pie tēva, tomēr viņš rakstīja, ka gaisotne mājās esot nepanesama, spriedze pieaug, meita izturoties mežonīgi, nerunājot ar tēvu, pat uz tualeti ejot pieķērusies pie partnera rokas. Meitas partneris pieprasot viņam atdot remonta naudu un iesniedzis aprēķinus, kuros pie viņa izdevumiem pierēķinātas meistara darba stundu apmaksa, lai arī darbus visa ģimene veica kopīgi un pašu spēkiem. Jāatzīmē, ka bijušajam vīram nav iekrājumu, un māja jau 35 gadus aizvien ir jaunbūve ar visām no tā izrietošām sekām. Ieteicu, ka labāk būtu dzīvot atsevišķi, arī tāpēc, ka meitas partneris bija teicis, ka to darīšot un nopēlis gan meitu, gan tēvu, gan māju un mani. Tad par kādu kopā būšanu vai sadarbību var būt runa? No notikumu atstāsta zinu, ka bijušais vīrs palūdza meitas partneri izvākties, bet meitai teica, ka viņa var palikt vai atgriezties, kad vēlas, taču meita sekoja partnerim. Pēc notikuma tika pasludināts, ka tā esot bijusi viņu kāzu diena, kurā tēvs izmetis viņus pa durvīm. Lieki teikt, ka ģimenei par to paziņoja aizmuguriski.
Es pārdzīvoju notiekošo, sūtīju atbalstošas īsziņas, aicināju satikties, zvanīju, bet meita ignorēja. Viņi atrada dzīvokli turpat netālu un meitas partneris turpināja mēģinājumus izspiest naudu no tēva, taču viņam nebija ne likumīga, ne morāla pamata.
Sazinājos ar avīzi, kuras redakcija bija pārcietusi meitas partnera uzbrukumus. Viņi izteica man līdzjūtību, sapratni un pieņēmumu, ka viņa uzbrukumi mitējušies, jo viņš sapratis, ka neizdodas panākt savu, un nu uzbrūk kādam citam. Tas bija tēvs.
Mums ar meitu vienmēr ir bijušas tuvas siltas attiecības, un es no notikušā nespēju īsti atgūties, saprast, ka to visu tiešām runā un dara mana meita, bērns kuru esmu iznēsājusi savā ķermenī, neatgriezeniski sabojājot veselību - iegūstot hronisku kaiti, taču nenožēlojot izvēli. Bērns, kuru abi vecāki loloja kā vien prata, bērns, kurš saņēma nedalītu atbalstu no ģimenes un vecmāmiņām, jo bija slims, žēlojams, saprotams.
Pienāca laiks, kad tiku apvainota, ka esmu uzpirkusi psihiatrijas profesoru un saziņā ar tēvu rīkoju sazvērestību, lai ieslodzītu meitu trako namā, kur „tirgo narkotikas un pārvērš cilvēkus par dārzeņiem”, piedevām sanatorijā esot "mācījusi meitu maukoties". Pēc dažiem nesekmīgiem saziņas mēģinājumiem, vairs nemēģināju sazināties. Liku jaunos pilnīgā mierā. Esmu māksliniece un kultūras iestāde ielūdza izvietot izstādi mazpilsētā, kurā ilgus gadus ir dzīvojusi mūsu ģimene. Piekritu. Iespējams, tas kalpoja par dusmu iemeslu. Pērn rudenī meitas partneris man atsūtīja ziņu, kurā piedraudēja ar negodu pa visu Latviju. Ziņojuma attēlu saglabāju un pievienoju vēstulei. Kā redzams sagatavošanās ir bijusi rūpīga, prasījusi visu rudeni, pavasari un ziemu. Saprotu, ka ir sapulcēta auditorija, radīts tēls, sagatavots teorētisks materiāls, nofilmēts sirdi plosošs stāsts.
Vakar saņēmu ziņu, ka viņi kopīgi veido vecākus apsūdzošu video seriālu un pirmo no tiem jau ievietojuši Facebook. Vecāki tiek raksturoti kā bioloģiskie vecāki un sabiedrības produkti. Tiek piesaukts Krīzes centrs „Marta” un emocionāla vardarbība. Izskatoties skaista kā eņģelis meita izsaka šokējošus un nepatiesus apgalvojumus par ģimeni. Tomēr es neesmu tas cilvēks, kurš tikai raud, kad viņu apmelo. Es varu pateikt kā jūtos un brīdināt jūs no līdzīgām situācijām.
Psihopātus raksturo sirdsapziņas neesamība un absolūts paštaisnums – „gatavība iet pāri līķiem”. Tādi cilvēki ir visos sabiedrības slāņos, var būt pat diezgan šarmanti un pasniegt sevi pozitīvā veidolā. Vajadzētu mācīties tos atpazīt un nepieļaut viņu manipulācijas.
Mīļie autisku cilvēku tuvinieki un vecāki, lūdzu piesargieties, lai jūsu bērni nenokļūtu psihopātu ietekmē. Autisti viegli notic psihopātu idejām. Tādi autisti ne tikai kļūst par upuriem. Viņi tēlodami upurus kļūst par varmākām.
Mīļie draugi, piedodiet par šo vēstuli. Patiecos par jūsu sapratni, draudzību. Esmu laimīga par katru labo, lielisko cilvēku, kuru sastopu, lai arī noticēt labajam ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk.
Paldies par finansiālajiem ziedojumiem manai meitai, viņas veselības un viņas radošo projektu atbalstīšanu.
Pieļauju, ka partnera izrīkota veicot savas ģimenes apmelošanas kampaņu, meita ilgtermiņā var izsaukt apkārtējo un situāciju zinošu cilvēku nosodījumu, bet viņa to nesaprot, kamēr turpina saņemt uzslavas no paziņām un svešiniekiem internetā, kuri nezina patieso situāciju. Lūdzu, pirms noticiet kādai ziņai un metaties nosodīt, pārliecinieties, ka jūs patiešām zināt konkrēto notikumu un pazīstat cilvēkus. Katru dienu redzam, ka internets pieļauj visu, arī melus.
Lūdzu jūsu piedošanu izjukušas ģimenes un nelaimīgas, apjukušas jaunas sievietes vārdā.
Patiesi jūsu,
Sandra Sabīne Jaundaldere 23.05.2022.